Svētceļnieki bija cilvēki. Citādi viņi būtu rīkojušies gluži pretēji. Devušies ilgā un grūtā ceļojumā un gandrīz jau galā uzzinājuši, ka viņu ceļa mērķis pārstājis eksistēt, viņi nedarīja to, ko droši vien būtu darījis jebkurš zirgs vai kaķ]s, vai slieka, — proti, viņi vis negriezās atpakaļ un neķeras pie kaut kā jēdzīgāka — nē, taisni otrādj: ja agrāk viņi bija karsti vēlējušies skatīt brīnumdarītāju avotu, tad tagad četrdesmit reižu karstāk vēlējās skatīt vietu, kur avots atradies. Cilvēku ceļi ir neizdibināmi.
_Mēs jājām ātri un pāris stundu pirms saules rieta nonācām pakalnos, kas slējās ap Svētības Ieleju, un varējām pārskatīt to visā plašumā. Plaša tā patiešām bija. Trīs vietās grupējās celtnes. Tās slējās atstatu, klostera mūru norobežotas, un izskatījās pēc spēļu namiņiem šajā drūmajā klajumā, kas atgādināja tuksnesi un ne tikai atgādināja. Tuksneša ainava allaž ir sērīga — tās klusumsun nekustība liekas nāves miegam līdzīgi. Taču bija kāda skaņa, kas šo sērīgumu vēl padziļināja, — tālumā dunēja zvani, un vēja nestās atbalsis skanēja tik trausli un vārgi, ka brīžiem nezinājām, vai mēs tās patiesi dzirdam vai tikai iedomājamies.
Mēs sasniedzām klosteri pirms tumsas, un vīrieši te varēja apmesties uz naktsguļu, bet sievietes tika sūtītas tālāk pie mūķenēm. Tagad zvani skanēja tepat blakus un to svinīgā dunoņa granda ausīs kā iznīcības vēsts. Māņticīgas šausmas bija pārņēmušas katra mūka sirdi un rēgojās nāves bālajās sejās. Ik uz soļa no krēslas iznira šie melnās drānās plandošie, mīkstās sandalēs nedzirdamie rēgi ar iekritušiem vaigiem un atkal pazuda — mēmi kā murgu tēli un tikpat spokaini.
Vecā abata prieks par manu ierašanos bija patiesi aizkustinošs. Pat līdz asarām — tās gan lēja vienīgi viņš. Abats sacīja:
— Nekavējies, mans dēls, un ķeries pie glābšanas darbiem! Ja mēs neatdabūsim ūdeni un jo drīz, mēs būsim izpostīti un visi divsimt gadu krietnie pūliņi vējā. Un raugi, lai tavas burvestības no dieva būtu, jo baznīca nevar pieņemt, ka viņas labad elles spēki vaļā palaisti taptu.
— Esiet droši, svēto tēv, ka manam darbam nebūs nekāda sakara ar elli un velniem! Es nelietošu ne sātana viltības, rie arī kādas vielas, kas nebūtu paša dieva radītas. Bet vai Merlins darbojas stingras dievbijības robežās?
— To viņš apsolīja, mans dēls, to viņš apsolīja un svētu zvērestu deva, ka solījumu turēs.
— Labi. Tādā gadījumā lai viņš turpina.
— Taču tu neturēsi rokas klēpī un iesi talkā?
— Metodes jaukt neder, svēto tēv; to nepieļauj arī profesionāla pieklājība. Viens amata pārstāvis nedrīkst nosist cenu otram. Darba pietiks abiem, kad tas būs pabeigts, tad redzēsim. Merlinam ir līgums. Neviens cits burvis nevar ķerties pie viņa darba, kamēr viņš pats nav no tā atteicies.
— Tad es pats ņemšu to atpakaļ. Tādā postā kā šis es būšu rīkojies tikai taisnīgi. Un, ja arī ne, kas var dot likumus Baznīcai? Baznīca pati dod likumus visiem un, ko grib darīt, to arī izdara, jāšu tas kādam patīk vai nepatīk. Es atņemšu viņam darbu, un tu ķersies tam klāt tūlīt pat.
— Tas nav iespējams, svēto tēv. Bez šaubām, jūs pareizi atzīmējāt, ka augstākā vara nesodīti rīkojas pēc savas gribas, bet mēs, nabaga burvji, neesam tik izdevīgā situācijā. Merlins ir ļoti labs burvis savā žanrā, ar nelieliem trikiem viņš iekarojis sev provinces mēroga slavu. Viņš cīnās, dara visu, kas viņa spēkos, un man nekādi nepieklājas atņemt viņam darbu, kamēr viņš pats nav no tā atteicies.
Abata seja atplauka.
— Ak, tas gana vienkārši! Es piespiedīšu viņu atteikties.
— Nē, nē, svēto tēv, tas numurs, kā mēdz sacīt, neies cauri! Ja viņu piespiedīs ar varu, viņš apvārdos šo avotu ar ļauniem buramvārdiem — un man vajadzēs lieki nosist laiku, kamēr es izdibināšu viņa noslēpumu. Tas var prasīt kādu mēnesi. Ja es, piemēram, pielietotu kādu savu burvestību, ko es saucu par telefonu, viņš šo noslēpumu neizdibinātu ne simt gados. Viņš, kā redzat, mani var aizkavēt tikai uz mēnesi. Bet vai jūs varat atļauties mēnesi sausuma?
— Mēnesi! Šaušalas mani pārņem, to iedomājoties vien! Dari pēc sava prāta, mans dēls! Bet mana sirds ir smaga no tādas vilšanās. Atstāj mani vienu bēdās un ciešanās, kā esmu jau cietis visas šīs deviņas dienas, kad mana miesa gan mieru un atpūtu baudām šķitusies, bet gars rūgtā nomodā bijis.
Protams, visi tikai iegūtu, ja Merlins mestu pie malas gan etiķeti, gan savus viltīgos pūliņus, jo viņš, būdams tipisks sava laika burvis, nekādi nespēja atgriezt pie dzīvības šo avotu; visi viņa lielie brīnumdarbi bija laimīgā ' kārtā paveikti tādos brīžos, kad tuvumā nebija neviena cita, izņemot pašu Merlinu, — kā lai viņš izšķiltu ūdeņus no avota visa šī milzīgā pūļa acu priekšā? Pūlis maga brīnumdarbiem sirmā senatnē bija tikpat bīstams kā garu saucēju pasākumiem manos laikos: allaž pūlī atradās kāds skeptiķis, kas izšķirīgajā brīdī ieslēdza gaismu un visu samaitāja. Bet es nevēlējos, lai Merlins uzsaka darbu, kamēr nebiju gatavs pats to efektīgi paveikt; to es savukārt nevarēju, kamēr nebiju saņēmis visu nepieciešamo no Kamelotas, un tam vajadzēja divas vai trīs dienas.
Mana klātbūtne deva mūkiem cerību un uzmundrināja viņus tik ļoti, ka pirmo reizi šajās desmit dienās viņi ieturēja pamatīgas vakariņas. Kolīdz viņu kuņģi bija godam stiprināti ar barību, viņu gars ielīksmojās, un šī līksmība auga augumā, kad apkārt galdam sāka staigāt medus kauss. Driz jau visas rūpes un raizes bija aizmirstas, aizmirsts arī miegs, un mēs ar svēto brālību nosēdējām pie galda līdz rītam. Jautrība sita augstu vilni. Vecās, labās divdomības skalojās smieklu asarās, pleta mutes līdz ausīm un kratīt kratīja apaļos vēderus, piedauzīgas dziesmas uzviļņoja tādos rēcienos, ka pārmāca drūmo zvanu dunoņu.
Beidzot arī es riskēju izstāstīt anekdoti, un piekrišana tai bija milzīga. Ne jau uzreiz, protams, — šo salu iedzimtie nemēdz humora dzirkstīti saskatīt ar pirmo acu uzmetienu, bet, kad es stāstīju to piekto reizi, viņi sāka pamazām plaisāt, ar astoto reizi — drupt, ar divpadsmito — sašķist pa gabaliem, bet ar piecpadsmito — sabira pīšļos: atlika vienigi ņemt slotu un uzslaucīt. Tēlaini izsakoties, ka paši sapratīsit. Šie salinieki no sākuma gan skopi atalgo stāstītāja pūliņus, toties beigās atmaksā tik bagātīgi, ka viss, ko varētu piedāvāt citas tautas, ir tīrais sīkums.
Nākamajā dienā arī es aizgāju pie avota. Merlins jau bija tur un burās ar bebra neatlaidību, neizvilinot no smiltīm ne lāses valguma. Viņš nebija labā omā un ik reizes, kad liku viņam saprast, ka šāds darbs iesācējam noteikti par smagu, ļāva mēlei vaļu un lādējās kā bīskaps — es te domāju franču bīskapus Pavaldonības laikos.
Viss izrādījās gluži tā, kā jau biju paredzējis. «Avots» bija parasta aka, izrakta zemē un izmūrēta ar akmens plāksnēm. Ar brīnumiem tai nebija nekā kopīga. Pat pasaciņā, uz kuras dibinājās avota slava, nebija nekā brīnumaina, tādu es varētu sacerēt, kaut pusmiegā no gultas izrauts. Aka atradās tumšā kambarī, no netēstiem akmeņiem būvētas kapelas vidū; kapelas sienas bija nokārtas ar tādas kvalitātes dievbijīgām gleznām, ka mūsu hromo- litogrāfijas salīdzinājumā ar tām būtu mākslas kalngals; gleznas attēloja laika gaitā notikušos dziedniecības brīnumus, ko avota ūdeņi paveikuši, kad neviena nebijis klāt. Tas ir, neviena, izņemot eņģeļus, kuri nemainīgi parādās uz klāja, kad gaidāms brīnums, — droši vien lai iekļūtu
gleznā. Uz to eņģeli ir tikpat kāri kā ugunsdzēsēju komandas uz fotografēšanos: palūkojieties vien vecmeistaru darbos.
Kambarim gaismu deva nespodras lampas, ūdeni ar vinčas ķēdē iesietu spaini vilka mūki un lēja silēs, pa kurām ūdens tecēja kapelas priekšā izmūrētos akmens rezervuāros — protams, tikmēr, kamēr ūdens vēl bija, — un ieiet kambarī drīkstēja vienīgi paši mūki. Sajā gadījumā ieiet atļāva arī man, pret to vēlīgi neiebilda pat mans amata brālis. Taču pats viņš tur nebija ne ieskatījies. Merlins operēja tikai ar buramvārdiem, pakustināt arī smadzenes viņš nemēdza. Ja viņš būtu ielūkojies kambarī un licis lietā acis, nevis savu apmigloto prātu, viņš būtu aku izlabojis parastiem līdzekļiem un pēc tam, attiecīgi izpušķojot, pasniedzis par brīnumu, bet nē — viņš bija vecs vientiesis, burvis, kas tic pats savām burvestībām. Un tādas māņticības piemeklētam burvim nav ne mazāko izredžu uz panākumiem.
Es jau nojautu, ka akā radusies sūce, ka ap akas dibenu mūrī radušās plaisas, pa kurām ūdens aiztek smiltīs. Es izmērīju ķēdi — deviņdesmit astoņas pēdas. Tad es pasaucu divus mūkus, noslēdzu durvis, aizdedzināju sveci un liku nolaist mani ar spaini lejā. Kad ķēde bija gandrīz iztinusies, svece apstiprināja manas aizdomas; krietns gabals mūra bija izbrucis, radot platu spraugu.
Es gandrīz nožēloju, ka šī mana teorija par akas izsīkšanu izrādījusies pareiza, jo man bija vēl otra, kas būtu labāk noderējusi efektīga brīnuma radīšanai. Es atcerējos, kā Amerikā daudzus gadu simteņus vēlāk, kad naftas urbums apsīka, to spridzināja ar dinamīta torpēdu. Ja es atrastu, ka aka izsīkusi bez kāda redzama iemesla, es varētu pārsteigt godājamo publiku, liekot kādai ne sevišķi vērtīgai personai iesviest akā dinamīta bumbu. Sī persona varētu būt Merlins. Taču bija pārāk skaidrs, ka bumba te nav vajadzīga. Ne jau viss notiek pēc mūsu prāta. Savās cerībās pievīlies, cilvēks nedrīkst nolaist rokas, viņam jāiztiek ar to, kas ir. Un es nolēmu iztikt, Es nospriedu, ka nav kur steigties, varēju pagaidīt, gan bumba noderēs citreiz. Arī šoreiz man bija taisnība.
Kad es atkal biju augšā, es izsviedu mūkus laukā un nolaidu akā makšķeres auklu; aka izrādijās simt piecdes-, mit pēdu dziļa, un tās dibenā vēl bija ūdens četrdesmit vienas pēdas augstumā. Es iesaucu mūku un jautāju:
— Cik dziļa ir aka?
— Tas nav man sacīts, krietno ser, es nezinu.
— Cik augstu parasti stāvēja ūdens?
— Gandrīz līdz ar malām jau divus gadu simtus, kā mūsu priekšgājēji to ticīgi apliecinājuši.
Tā bija patiesība — vismaz par vēlākiem laikiem —, to rādīja par mūku daudz ticamāks liecinieks: ķēde tikai kādu divdesmit vai trīsdesmit pēdu garumā bija noberzta, vinču griežot, pārējo daļu klāja rūsa un putekļi. Kas bija noticis, kad aka izsīka pirmoreiz? Bez šaubām, kāds praktisks cilvēks bija aizmūrējis sūci un tad iestāstījis aba tam, ka pār viņu nācis dieva gars un licis nopostīt grēcīgo mazgāšanās kambari, lai ūdeņi atgrieztos. Tagad sūce bija radusies atkal, un šie bērni savā vientiesībā būtu skaitījuši lūgšanas, staigājuši ar krustiem un dimdinājuši zvanus, piesaucot debesu žēlastību, līdz izkalstu paši un izsētu savus pīšļus pa vējam, bet nekad savā sirds nevainībā neiedomātos iemest akā auklu vai nolaisties lejā un paskatīties, kas tur īsti noticis. Cīnīties ar iesīkstējušiem domu gājieniem ir grūtākā lieta pasaulē. Tie pāriet no paaudzes uz paaudzi kā sejas vaibsti, un, ja to laiku cilvēkam parādītos doma, kādas nebūtu bijis viņa senčiem, uz viņa māti kristu aizdomas par laulibas pārkāpšanu. Es sacīju mūkam:
— Grūti padarāms brīnums ir ūdens atgriešana sausā akā, bet es pamēģināšu, ja brālim Merlinam nekas neiznāks. Brālis Merlins ir ļoti talantīgs burvju mākslinieks, bet tikai salona triku žanrā, viņam var arī neizdoties, taisnību sakot, maz cerību, ka viņam izdosies. Tas nebūt nerunā sliktu par viņa iespējām, cilvēks ar viņa izveicību burvju mākslās varētu atvērt hoteli.
— Hoteli? Man domāt, nebūšu dzirdējis …
— Par hoteļiem? Tās pašas jūsu iebraucamās vietas vien ir. Es varu izdarīt šo brīnumu. Es to izdarīšu, taču nedomāju noliegt, ka tāda brīnuma paveikšana prasa no cilvēka visu viņa okulto spēku sasprindzinājumu līdz galējai robežai.
•— Kam gan tas vēl labāk zināms būtu kā mūsu brālībai; pēc senām liecībām to viņu reizi šis sūrais darbs veselu gadu prasījis. Mēs lūgsim dievu, lai taviem pūliņiem svētību dod.
No cenas uzsišanas viedokļa bija ļoti pareizi palaist baumas, ka šis pasākums būs īpaši grūts. It bieži tīro nieku var pataisīt par kaut ko lielu ar veiklu reklāmu vien. Mūku bija satricinājis mana uzdevuma smagums, viņš gādās, lai tikpat satricināti būtu arī pārējie. Pēc dienas vai divām bailes un satraukums sasniegs kulmināciju.
Ap dienasvidu, mājās iedams, es satiku Sendiju. Viņa bija apstaigājusi eremītus. Es sacīju:
— Es pats arī labprāt uz viņiem paskatītos. Ir gan trešdiena. Vai dienas izrādes notiek?
— Kas, lūgtum, gaišo ser?
— Dienas izrāde. Pie viņiem ir vaļā pa pēcpusdienām arī?
— Kam?
— Eremītiem, protams.
— Vaļā?
— Ja, vaļa. Tev tas neliekas pietiekami skaidrs. Viņi neklapē ciet uz pusdienām?
— Neklapē ciet?
— Nu, tak jau! Kas tur ko nesaprast? Savu mūžu neesmu redzējis tādu aitasgalvu! Vai tu patiešām galīgi neko nespēj saprast? Skaidri un gaiši: kad viņi taisa ciet savas bodītes, beidz kumēdiņus, nodzēš gaismu?
— Ciet bodītes, beidz kumēdiņus …
— Labi, pietiek, man jau līdz kaklam! Tu, liekas, neaptver visvienkāršākās lietas.
— Mīļuprāt būtu darījusi tev patikšanu, un gaužas ir manas sirdssāpes, ka veltīgi pūlos, taču, nemācīta jumprava būdama, neapsvētīta jau no šūpuļa ar dziļiem gudrības ūdeņiem, izlējušamies pār to, kuram visaugstākie noslēpumi tumsībā tīti nevaid un kuru mēs, niecīgie zemes tārpi, vien bijībā uzlūkot varam, un, zūdīdamies par savu gara aklību un jo rūgti savu nepilnību samanīdami, saru kreklos savas miesas ietērpt un pelnus uz galvas kaisīt, jo, raugi, kad neapjēdzoša gara krēslībā kā degots zelta zibens tik augsta noslēpuma pilni vārdi uzspīd kā «klapēt ciet», «slēgt bodīti», «beigt kumēdiņus», tikai dieva žēlastība glābj nejēgu no melnas skaudības pret to, kura saprāts spējīgs ietilpināt un mēle spējīga izrunāt tik cildenus, daiļskanīgus un brīnišķus vārdus, un juceklis nejēgas pazemīgā prātā un nespēja apjaust šo brīnumu dievišķo nozīmi ne no tukšas iespītības ronas — tas ir patiesīgs līdz sirds dibinām, un klātos tev saprast, ka tas ceļas no svētas bijāšanas, ne brīdi nerimstošas un tev labi zināmas; jāšu labpaticies tev manā sirdī un dvēselē ieskatīties un samanīt, ka es nevis negribu, bet nevaru, un, ja es nevaru, tad neko nevaru darīt, jebšu gribēdama, un nav mūsu spēkos gribēšanu par varēšanu vērst, un tālab es lūgšus lūdzos, mans krietnais kungs un gaišais pavēl- niek, nepiemeklē man vainu un man to savā labā sirdī un neizmērojamā žēlastībā piedod.
Es nespēju izsekot visam, ko viņa sacīja, — tas ir, detaļās, — bet galveno domu sapratu pietiekami labi, lai man būtu kauns. Nebija godīgi izgāzt šos deviņpadsmitā gadu simteņa tehnicismus pār nemācīta sestā gadu simteņa bērna galvu un vēl ļaunoties, ka viņa nesaprot; pārmest viņai to nekādi nevarēja, tāpēc es atvainojos. Pēc tam mēs vienā mierā, patīkami tērzēdami, devāmies uz eremītu alām un bijām vēl labāki draugi nekā jebkad.
Mani pamazām pārņēma mistisku drausmu pilna godbijība šīs meitenes priekšā, jo, kad viņas vilciens atstāja staciju un laidās sāktā teikuma transkontinentālos, nepārredzamos plašumos, manās gara acis atausa Senmātes — Ģermāņu Valodas drausminošais vaigs. Tas man uzdzina tādu bijību, ka reizēm, kad Sendija sāka šķetināt vienu no saviem teikumiem, es neviļus pieņēmu visdziļākās pazemības pozu un stāvēju ar atsegtu galvu, un, ja vārdi būtu ūdens, es noteikti jau sen būtu noslīcis. Viņas izteiksme bija dziļi ģermāniska vai konkrētāk — vāciskā, jo, vienalga, kas viņai bija padomā — tikai sakāmvārds, sprediķis, enciklopēdija, seno karu vēsture —, viņai vajadzēja to iedabūt vienā vienīgā teikumā vai mirt. Kad vācu rakstnieks ienirst teikumā, jūs viņu vairs neredzēsit, kamēr viņš neparādīsies sava Atlantijas okeāna otrā malā ar darbības vārdu zobos.
Visu pēcpusdienu mēs staigājām no viena eremīta pie otra. Tā bija patiesi ērmīga menažērija. Viņu godkārības galvenais mērķis bija pēc iespējas lielāka netīrība un biezāka kukaiņu kārta pa visu miesu. Viņu stāja un manieres pauda galēju pašapmierinātību. Kāds vientuļnieks lepojās ar to, ka gulēja dubļos un ļāva utīm netraucēti noēst viņu līdz asinīm; vēl kāds ar to, ka augu dienu stāvēja, atslējies pret klinti, un, aizgrābto svētceļnieku apjūsmots, lūdza dievu; trešais ar to, ka pliks staigāja četrrāpus; ceturtais ar to, ka jau ilgus gadus nēsāja uz savām miesām astoņdesmit mārciņas dzelžu; piektais ar to, ka savu mūžu pavadīja, ērkšķu krūmā stāvēdams, stāvus gulēja un pat krāca, ja tuvumā parādījās svētceļnieki; kādas vecenes vienīgais apģērbs bija viņas sirmie mati un netīrumu kārta no galvas līdz papēžiem, uzaudzēta četrdesmit septiņu gadu svētā atturībā no ūdens. Apkārt katram no šiem ērmiem, mutes bijīgā apbrīnā iepletuši, stāvēja svētceļnieku bariņi un apskauda svētos par žēlastību, ko viņi ar savām dievam tīkamajām mocībām būs izpelnījušies bargās debesu tiesas priekšā.
Pa laiciņu mēs nonācām pie paša visdiženākā vientuļnieka. Viņš bija šīs ielejas zvaigzne, viņa slava bija pārskanējusi visu kristīgo pasauli; dižciltīgākās un slavenā-, kās personas no visām zemes malām te saradās atdot viņam godu. Viņa stends bija ielejas plašākajā vietā, un arī tās tik tikko pietika, lai uzņemtu apbrīnotāju pūļus.
Viņa stends bija sešas pēdas augsts stabs ar dēļu platformu galā. Pašlaik viņš darīja to pašu, ko tur ik dienas bija darījis jau divdesmit gadu, — nepārtrauktā, straujā kustībā saliecās gandrīz uz pusēm un atkal atliecās. Tā viņš lūdza dievu. Es uzņēmu laiku ar hronometru — 24 minūtēs un 46 sekundēs viņš noklanījās 1244 reizes. Žēl bija noskatīties, ka tāda enerģija tiek izšķiesta veltīgi. Tā bija viena no mehānikas pamatkustībām — pedāļa kustība; es pierakstīju eremītu savā piezīmju grāmatiņā, nolēmis kādu dienu iejūgt vientuļnieku elastīgā pievadu sistēmā šujmašīnas darbināšanai. Vēlāk es savu plānu izvedu dzīvē, un eremīts man godīgi nokalpoja piecus gadus; šo gadu produkcija sasniedza astoņpadsmit tūkstošus pirmās šķiras linu kreklu, tātad desmit kreklu dienā. Es izmantoju viņu arī pa svētdienām un svētkiem, jo tad viņš darbojās tāpat kā jebkurā citā nedēļas dienā un būtu neracionāli laist enerģiju vējā. Krekli man nemaksāja tikpat kā neko — materiāls bija ļoti lēts, un to es viņam piegādāju pats, jo nebūtu godīgi prasīt, lai arī to dara viņš, — un svētceļnieki tos izķēra kā karstus pīrāgus pa pusotra dolāra gabalā; par šo naudu karaļa Artura zemē varēja nopirkt piecdesmit govis vai tīrasiņu zirgu. Kreklus uzskatīja par visdrošākajām bruņām pret grēkā krišanu, un mani bruņinieki jāja apkārt ar krāsu podiem un trafaretiem, tā ka visdrīzākā laikā Anglijā vairs nebija nevienas klints, mūra vai prāvāka laukakineņa, uz kura nebūtu rakstīts tālu saredzamiem burtiem: Pērciet tikai īstos Sv. Eremīta kreklus. Eremīta kreklos staigā visi dižciltīgie. Izvairieties no viltojumiem. Patents pieteikts.
Naudas šis pasākums ienesa tik daudz, ka gandrīz vai nezinājām, kur to likt. Uzņēmumam paplašinoties, mēs sākām ražot kreklus speciāli karaļiem un smalkus krejkli- ņus hercogienēm, ar visvisādām tur rišiņām priekšā un faltītēm pakaļā, ar dažnedažādiem volāniņiem un mež- ģlnitēm, kā augstām dāmām pieklājas. Jā, tie bija burvīgi nieciņi.
Bet ap to laiku es jau sāku manīt, ka mans dzinējspēks stāv uz vienas kājas, un atklāju, ka arī otra kļūst stīva, tāpēc ierobežoju ražošanu, pārvērtu savu uzņēmumu akcijās un tās savukārt izdevīgi pārdevu seram Boram Dega- nisam un viņa draugu kompānijai, jo pēc gada darbs apstājās pavisam un krietnais eremīts aizgāja pensijā. To viņš patiešām bija pelnījis. Varat man ticēt.
Kad es viņu ieraudzīju pirmoreiz — nē, diemžēl es nevaru aprakstīt, kā viņš izskatījās. Varat izlasīt paši «Svēto dzīves stāstos»