Sestdienā ap dienasvidu es aizgāju uz aku un kādu brīdi paskatījos. Merlins vēl arvien kūpināja burvju pulverus, zāģēja gaisu ar rokām un cītīgi murmināja kaut kādas blēņas, bet izskatījās ļoti nomākts, jo, protams, no ūdens nebija ne vēsts. Beidzot es apvaicājos:
— Kā sviežas, kolēģi? Ir kādas cerības?
— Raugi, patlaban es lieku lietā visutosspēcīgākos burvju vārdus, kas vienīgi austrumzemju varenākajiem burvjiem zināmi; jāšu nelīdzēs tie, nelīdzēs nekas. Klusē, tiekams beidzu!
Viņš sacēla tādus dūmus, ka visa ieleja kļuva melna, kas droši vien nodarīja daudz neērtību eremītiem, jo vējš pūta uz viņu pusi; tumšiem viļņiem dūmi vēlās pāri eremītu midzeņiem. Kūpināšanu viņš pavadīja ar negantu žņau- dzlšanos, locīšanos, roku vicināšanu un buramvārdiem, kuru pietiktu veseliem sējumiem. Tā pagāja kādas divdesmit minūtes, tad viņš — jau galīgi bez spēka — elsdams
1 Visas detaļas par eremītu dzīvi šai nodaļai ņemtas no Lekija. Šī grāmata nepretendē uz vēsturiskumu, tāpēc vairums vēsturnieka vaļsirdīgo vēstījumu izrādījās par spēcīgiem publicēšanai. Izdevējs.
sabruka. Nu, neredzēto dūmu un degošas ziņkāres dzīti, parādījās abats, vairāki simti mūku un mūķeņu, un pēc viņiem svētceļnieku bari un kāda kvadrātjūdze atradeņu. Abats satraukti vaicāja pēc rezultātiem. Merlins atbildēja:
— Jāšu jebkura mirstīgā spēkos būtu saraut burvības valgus, kas šo avotu aizsien, mani pūliņi neizrādītos veltīgi. Ak vai, tie veltīgi bija, un par skaidru patiesību apstiprinājies, no kā es pašā sākumā baiļojos: kāds visuvarens, vien austrumu zemēs zināms gars, kuru pat piesaukt ir droša nāve, ar savu burvju vārdu šī avota ūdeņus aiz- zieģelējis. Nav un nebūs zemes virsū mirstīgā, kas šo noslēpumu izdibināt spētu un izdibinājis avota ūdeņus atraisītu. Tas netecēs mūžīgi mūžam, krietno tēv. Es darīju visu, ko cilvēks var darīt. Tālab ļauj, lai eimu.
Protams, šī vēsts satricināja abatu līdz sirds dziļumiem. Šausmās pārvērstu seju viņš vaicāja man:
— Tu dzirdēji viņa vārdus? Tā ir patiesība?
— Daļēji.
— Tatad ne viscaur, ne viscaur! Un kas ir patiesi?
— Tas, ka gars ar krievu vārdu aizzieģelējis avotu.
— Pie pestītāja rētām! Mēs esam pagalam!
— Iespējams.
— Bet ne noteikti? Tu domāji — ne noteikti?
— Tieši tā.
— Līdz ar to tu domā, ja viņš teica nevienu nespējam šo burvestību lauzt…
— Viņš teica gan, bet tai nav obligāti jābūt patiesībai. Ir zināmi nosacījumi, kurus ievērojot, attiecīgi rīkojoties, ir izredzes — protams, ļoti vājas, pavisam niecīgas izredzes uz panākumiem.
— Vai tie nosacījumi …
— Ak, nekas pārmērīgs! Pat viens vienīgs nosacījums: lai, sākot ar šovakaru, avots un visa tā apkaime apmēram pusjūdzes attālumā būtu pilnīgi manā rīcībā, līdz kamēr es atburšu avotu, un lai neviens nedrīkstētu rādīties ne tuvumā bez manas atļaujas.
— Tas ir viss?
— Jā.
— Un tu nebīsties-mēģināt?
— Ne mazākā mērā. Var, protams, neizdoties, bet tikpat labi var arī izdoties. Mēģināts nav zaudēts. Es mēģināšu. Un mans nosacījums?
— Tiks pildīta gan šī tava prasība, gan visas citas, kas vēl varētu rasties. Uz visu to stingrāko es pavēlēšu, lai neviens neuzdrīkstas tevi traucēt.
— Pagaidi, — bilda Merlins, ļauni smīnēdams, — arīg apjēdz tu, ka tev nāksies gara vārdu nosaukt, lai avotu atburtu?
— Jā, to es zinu.
— Un apjēdz tu arīdzan, ka nepietiek zināt, bet vajag to balsī nosaukt?
— Arī to es zinu.
— Tu zini! Vai esi nesamanīgs? Grasies tu šo vārdu nosaukt un mirt?
— Nosaukt? Kā gan citādi? Es to nosaukšu, lai tas būtu kaut vai velsiešu valodā.
— Tad esi tu jau mironis, es iešu un to Arturam zināmu darīšu.
— Kā vēlies. Ņem savu čemodānu un staigā. Tev atliek vienīgi iet mājās un ķerties pie laika pareģošanas, Džon V. Merlin!
Trāpīts īsta vieta, Merlins pat novaikstījās, jo viņš bija visneveiksmīgākais laika pareģotājs Artura karaļvalstī. Ja viņš lika izkārt gar piekrasti vētras signālus, vismaz uz kādu nedēļu iestājās pilnīgs bezvējš, ja savukārt solīja jauku laiku, balts ūdens gāzās no debesīm. Taču mans trāpīgais šāviens bija ķēris arī viņa žulti, viņš vis nesteidzās mājās ziņot par manu nāvi, bet palika, lai ar baudu noskatītos, kā es miršu, — tā viņš man teica pats.
Mani speciālisti ieradās pievakarē galīgi pārguruši, jo bija ceļojuši gandrīz bez atpūtas. Viņi atveda līdzi apkrautus mūļus, kuru nastās es atradu visu nepieciešamo: instrumentus, sūkni, svina cauruli, bengāliskos uguņus, lielus raķešu saišķus, romiešu sveces, elektriskās baterijas — vārdu sakot, visu, kas vajadzīgs žilbinoši krāšņam brīnumam. Es ļāvu viņiem paēst un nosnausties, un ap pusnakti mēs jau gājām uz aku, kuras apkārtne bija tukšāka par tukšu, — mana prasībā, izrādījās, tika pildīta uzvijām. Mēs izvērsām darbus gan pašā akā, gan kapelā. Mani puiši bija speciālisti visās nozarēs, sākot ar aku mūrēšanu un beidzot ar matemātisku instrumentu konstruēšanu. Stundu pirms saullēkta sūce bija aizmūrēta un ūdens sāka celties. Tad mēs izkrāvām kapelā savus ugu- ņošanas piederumus, noslēdzām durvis un atgriezāmies mājās gulēt.
Pirms dienas mesas beigām mēs jau atkal ķērāmies pie akas, tur vēl bija diezgan ko darīt, un aiz tīri praktiskiem apsvērumiem savu brīnumu es taisījos rādīt publikai īsi pirms pusnakts: svēts brīnums, kas noticis darba dienā, protams, arī ir labs, taču baznīcas acīs tas vismaz sešas reizes vērtīgāks, ja noticis svētdienā. Deviņos ūdens bija sasniedzis savu parasto līmeni, tas ir, apmēram divdesmit trīs pēdas no akas malas. Mēs uzstādījām nelielu tērauda sūkni, vienu no pirmajiem, ko bija ražojusi mana fabrika Kamelotas apkaimē; mēs izurbām caurumu akmens rezervuāra sienā un iestiprinājām tur svina cauruli, pietiekami garu, lai tā sniegtos no akas kambara līdz kapelas durvīm un attiecīgā brīdī izšļāktu pāri slieksnim ūdens strūklu, labi saskatāmu visam tam pūlim, kam pēc mana aprēķina Vajadzēja aizpildīt divsimt piecdesmit akrus lielo klajumu šī svētā, ar kapelu vainagotā uzkalniņa priekšā.
Mēs izsitām dibenu tukšai mucai un nostādījām mucu uz kapelas plakanā jumta, stingri pienaglojām un iebērām mucā sprīdi biezu šaujampulvera kārtu, bet pulverī saspraudām visu veidu raķetes, kādas vien mums bija, — un to mums bija daudz. Pulverī mēs ievilkām elektriskai baterijai pievienotu vadu, pēc tam izvietojām savus bengā- lisko uguņu krājumus četros jumta stūros: vienā — zilu, otrā — zaļu, trešajā — sarkanu, ceturtajā — aveņsārtu, un katru stūri atkal pievienojām baterijai.
Divsimt jardu atstatumā no kapelas mēs no aptēstiem baļķiem un dēļiem uzcēlām apmēram četras pēdas augstu platformu. To mēs izrotājām ar krāšņiem, šim nolūkam patapinātiem paklājiem un uzstādījām tur paša abata sēdekli. Ja kāds taisās rādīt brīnumus tumsonīgiem skatītājiem, lai rūpīgi apdomā katru detaļu, kas rada attiecīgu iespaidu publikā, un lai tikpat rūpīgi gādā par goda viesu ērtībām, tad viņš varēs droši ķerties pie darba un pasniegt savu preci vislabākajā gaismā. Es šādu lietu vērtību pratu izmantot visā pilnībā, jo pazinu cilvēka dabu. Greznības brīnumam nekad nav par daudz. Tas prasa nervus un darbu, dažkārt arī naudu, toties atmaksājas bagātīgi. No kapelas līdz platformai mēs ievilkām pazemes vadus un pievienojām zem platformas paslēptām baterijām. Ap platformu nožogojām ar virvi kādu simt kvadrātpēdu lielu laukumu, lai turētu pa gabalu vienkāršo skatītāju barus, un ar to mūsu darbs bija galā. Publiku es paredzēju laist iekšā pusvienpadsmitos, izrādi sākt vienpadsmitos divdesmit piecās un ne minūti vēlāk. Es labprāt būtu ņēmis arī ieejas maksu, bet tas diemžēl negāja cauri. Saviem puišiem es pieteicu, lai viņi ierodas kapelā jau desmitos, kamēr vēl nav parādījusies publika, un ir gatavi vajadzīgā brīdī laist darbā sūkni un spert gaisā raķetes. Tad mēs gājām vakariņās.
Nelaimes vēsts par avota izsīkšanu tikmēr bija izplatījusies tālu jo tālu; nu jau divas vai trīs dienas ielejā gāzās veselas ziņkārīgo lavīnas. Ielejas zemākais gals bija kļuvis par milzīgu apmetni; mēs varējām būt pilnīgi droši, ka izrādei apmeklētāju netrūks. Pievakarē pūli apstaigāja saucēji un izziņoja manu gaidāmo mēģinājumu atgūt ūdeni, un gaidas pārauga drudžainā nepacietībā. Viņi pavēstīja arī, ka abats ar savu svītu ieņems vietas uz platformas pusvienpadsmitos, bet līdz tam neviens nedrīkst rādīties atvēlētajā laukumā; klostera zvanu apklušana būs zīme, ka skatītāji drīkst pulcēties ap kapelu.
Pats es jau laikus biju uz platformas, lai ar godu sagaidītu abata un viņa svītas svinīgo procesiju, — es to ieraudzīju tikai tad, kad tā jau bija pie virves iežogojuma, jo nakts izrādījās tumša, bez zvaigznēm un lāpas es pats biju aizliedzis. Līdzi abatam atnāca arī Merlins un nosēdās pašā pirmajā rindā; šoreiz viņš bija turējis vārdu. Milzīgo pūli aiz atvēlētās robežas tumsā nevarēja redzēt, taču būt tas tur bija. Brīdī, kad zvani apklusa, šī plašā masa sakustējās un pārvēlās pāri līnijai kā varens, melns vilnis, tas plūda kādu pusstundu, kamēr nostājās tik blīvi, ka pa cilvēku galvu bruģi varētu aiziet jūdzēm tālu.
Vēl kādas divdesmit minūtes pagāja svinīgā nekus- tībā — es tīši liku publikai gaidīt, jo gaidīšana allaž kāpina skatītāju uzņēmību un efekts ir lielāks. Beidzot vispārējā klusumā vīru koris sāka latīņu valodā dziedāt cildenu korāli — sākumā klusi, tad arvien skaļāk svinīgās melodijas viļņi plūda naktī. So numuru arī es pats ieplānoju, un tas bija mans visveiksmīgākais izgudrojums. Kad korālis beidzās, es nostājos platformas vidū, pacēlu rokas un acis pret debesīm un paliku tā kādas divas minūtes — tā vienmēr var panākt pilnīgu klusumu —, un tad lēni noskandēju mistisku drausmu apvēdītu vārdu, kas vīriem lika drebēt un sievietēm ģībt:
KONSTANTINOPOLITANISCHERDUDELSACK- PFEIFENMACHERGESELLSCHAFT!
Tiklīdz es biju izvaidējis šī vārda pēdējās zilbes, es nospiedu vienu no saviem elektriskajiem slēdžiem — un tumsā grimstošo pūli pārlēja spokaini zila gaisma! Tas nu reiz bija efekts! Pūlis iekaucās, sievietes metās bēgt, atradeņi gāzās nemaņā veselām pūrvietām. Abats un mūki drebošām rokām meta krustus un čukstēja dedzīgas lūgšanas. Merlins turējās kā vīrs, bet satriekts bija līdz pat varžacīm, kaut ko tādu viņš savā mūžā redzēja pirmo reizi. Efekta dzelzi vajadzēja kalt, kamēr karsta. Es pacēlu rokas un agonijas mokās vaidēju:
nihilistendynamittheaterkaЈstchens-
SPRENGUNGSATTENTAETSVERSUCHUNGEN! —
un iedegās sarkanā uguns! Jums vajadzētu dzirdēt, kā vaidēja un kauca šis ļaužu okeāns, kad šis elles liesmu sarkanums saplūda ar zilo! Pēc sešdesmit sekundēm es iebrēcos:
TRANSVAALTRUPPENTROPENTRANSPORTTRAM- PELTHIERTREIBERTRAUUNGSTRAENENTRA- GOED1E! —
un uzšāvās zaļā uguns. Šoreiz, nogaidījis tikai četrdesmit sekundes, es plati izpletu rokas un nodārdināju šī nekādiem vārdiem neaizsniedzamā vārda zilbes:
MEKKAMUSELMANNENMASSENMENSCHEN- MOERDERMOHRENMUTTERMARMORMONU- MENTENMACHER! —
un uzmutuļoja purpura liesmas. Tur nu tās zvēroja visas reizē: sarkana, zila, zaļa, purpura — četri satrakoti vulkāni šļāca debesis kūpošus gaismas stabus, un šī žilbinošā varavīksne izrāva no tumsas ielejas vistālākos nostūrus. Varēja pat redzēt, ka tas zellis sava staba galā sastindzis pret debesīm, — pirmo reizi divdesmit gados viņš bija pārtraucis savu klanīšanos. Es zināju, ka mani puiši ir jau pie sūkņa un gatavi. Tāpēc es sacīju abatam:
— Stunda ir situsi, svēto tēv. Tagad es nosaukšu drausmīgo vārdu un pavēlēšu burvestībai izklīst. Saņemiet dūšu un labāk pieturieties pie kaut kā! — Tad es kliedzu pūlim: — Raugieties! Pēc brīža burvība tiks lauzta, vai ari neviena mirstīgā spēkos nebūs to lauzt. Ja tā būs lauzta, jūs to tūlīt redzēsit, jo svētais ūdens izšļāksies pa kapelas durvīm!
Es pagaidīju kādu brīdi, lai dzirdējušie paspēj to pavēstīt katram, kas nebūtu dzirdējis, un mani vārdi aizsniegtu visus līdz pašām pēdējām rindām, tad uzrīkoju grandiozu locīšanās, žņaudzīšanās un roku plātīšanas seansu un beidzot iebrēcos:
— Lai klausa manu pavēli kritušais gars, kas svētā «•avota ūdeņus apsēdis, lai izverd debesīs savas elles ugunis, lai izkliedē savas burvestības, lai pazūd elles dibenā un guļ tur tūkstoš gadu! Viņa paša draudīgā vārdā zvērinu:
BGWJJILLIGKKK!
Tad es spēru gaisā raķešu mucu — un žilbinošu uguns bultu kūlis šņākdams un sprakstēdams uzšāvās debesu augstumos un pašķīda zalgojošu dārgakmeņu lietū. Vienbalsīgs drausmu vaids sadrebināja pūli — un pēkšņi pārauga mežonīgu gaviļu viesulī —, jo, lūk, manu bengā- lisko uguņu spocīgajā gaismā viņi ieraudzīja atbrīvotā ūdens šļākšanos. Vecais abats, laimes asarās smakdams, nespēja parunāt, viņš tikai apkampa mani un žņaudza no visiem spēkiem. Tas bija daiļrunīgāk par jebkuriem vārdiem. Un bīstamāk arī, jo šajā zemē jūs neatrastu neviena ārsta, kas būtu kaut vai plika centa vērts.
Ja jūs būtu redzējuši, kā šie melnie tūkstoši metās pie ūdens, skūpstīja to, glāstīja, runāja ar to kā ar dzīvu radību, sauca mīļos vārdos un apsveica ar atgriešanos, kā apsveic dārga drauga pārnākšanu pēc ilgas prombūtnes. Prieks bija to redzēt. Es pat sāku viņus vērtēt daudz augstāk nekā līdz šim.
Merlinu vajadzēja aizgādāt uz mājām nestuvēs. Kad es izkliedzu briesmīgo vārdu, viņš krita kā nopļauts, zaudēja samaņu un nav to īsti atguvis vēl tagad. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis šo vārdu — tāpat kā es —, bet viņam tas šķita īstais. Kā būtu šķitis jebkurš cits murmu- lējums. Vēlāk viņš godprātīgi atzina, ka ne šī gara miesīga māte nebūtu izrunājusi viņa vārdu skaidrāk par mani. Viņš nekādi nespēja saprast, kā man izdevies palikt dzīvam, bet to es viņam neatklāju. Burvju mākslās tikai galīgi iesācēji izpļāpā savus noslēpumus. Merlins veselus trīs mēnešus būrās, mēģinādams izdibināt, kāds triks man ļāvis nosaukt briesmīgo vārdu un tomēr nenomirt. Bet nekas viņam neiznāca.
Kad es gāju uz kapelu, pūlis atsegtām galvām godbijīgi pašķīra man platu ceļu, it kā es būtu karalis vai kāda augstāka būtne, — un biju arī. Es to apzinājos. Es ievedu kapelā nakts maiņai izraudzītos mūkus, izskaidroju viņiem sūkņa mistēriju un liku pie darba, jo bija skaidrs, ka lielākā daļa te sanākušo ļaužu gribēs pavadīt pie ūdens visu nakti, — tīra taisnīguma pēc vajadzēja atvēlēt viņiem šo prieku pilnā mērā. Mūkiem sūknis jau pats par sevi bija brīnums, ko viņi nespēja vien pienācīgi apjūsmot; vēl jo dziļāku bijību viņos modināja sūkņa dzītā ūdens bagātība.
Tā bija diža nakts, lieliska nakts. Slavas augstumi. Aiz lepnības es gandrīz vai nevarēju aizmigt.