Nu manam vārdam Svētības Ielejā bija milzu svars. Un īstais brīdis to izmantot tīri praktiskiem mērķiem. Tāda doma man iešāvās prātā nākamajā rītā, kad redzēju pa vārtiem iejājam vienu no saviem ziepju reklāmas bruņiniekiem. Senais nostāsts vēstīja, ka pirms divsimt gadiem Svētības Ielejas mūki bijuši tik pasaulīgi, ka sadomājuši mazgāties. Varbūt šīs ķecerības dīgļi vēl bija te aizķērušies? Es uzrunāju kādu no brāļiem:
— Vai tev negribētos nomazgāties?
Viņš nodrebēja, iedomājoties vien, kādas briesmas tad draudētu svētajam avotam, bet atbildēja neslēptā saviļņojumā:
— Kam vaicā nabaga miesai, kas svētīgo atspirdzinājumu no bērnu dienām matījusi nevaid? Dievs zina, kā mana sirds uz mazgāšanos nesas. Bet tam nebūs notikt, krietno ser, neieved mani kārdināšanā! Tas ir aizliegts.
Un viņš nopūtās tik sāpīgi, ka es nolēmu — viņš dabūs nost kaut vai virsējo kārtu no mūžu krātiem netīrumiem, lai ari man par to vajadzētu zaudēt visu savu ietekmi un iedzīt svēto brālību bankrotā. Tāpēc es gāju pie abata un lūdzu, lai viņš atļauj šim brālim nomazgāties. Abats nobālēja par tādu iedomu — ar to es negribu apgalvot, ka redzēju viņu nobālam, jo, lai to redzētu, man būtu vajadzējis nokasīt no viņa sejas netīrumus vismaz grāmatas vāka biezumā, un to es netaisījos darīt —, bet bāls zem šī melnā slāņa viņš tomēr bija un drebēja arī. Viņš sacīja:
— Mans dēls, prasi citu, ko tava sirds kāro, un tev taps dots ar mīļu prātu un pateicīgu roku, taču ne to, ak vai, ne to! Arīg gribi atkal novērst no mums svētītos ūdeņus?
— Nē, svēto tēv, ūdeņus es nenovērsīšu. Caur burvju spēku man zināms, ka jūs maldījāties, domādami, ka ūdens izsīcis mūku celtā mazgājamā kambara dēļ. — Karsta interese iedegās vecā vīra sejā. — Man zināms, ka mazgājamais kambaris nav vainīgs šajā nelaimē, jūs tikāt sodīti par gluži citu grēku.
— Pārdroši ir tavi vārdi, bet mīļuprāt tos pieņemtu, ja tu patiesību runā.
— Es tiešām runāju patiesību. Ļauj man uzcelt kambari no jauna, svēto tēv! Ļauj man to uzcelt, un avots tecēs mūžīgi.
— Arīg vari to apzvērēt? Tu apzvēri? Saki savu vārdu, saki, ka tu apzvēri!
— Es to apzvēru.
— Tad es pats pirmais būšu, kas mazgāsies! Ej, ej pie savp darba! Nevilcinies vairs, nevilcinies ne mirkli, ej!
Mēs ar puišiem tūlīt ķērāmies pie darba. Vecās mazgājamā kambara drupas vēl arvien bija klostera pagrabā, netrūka ne akmens. Tās bija pamestas kopš daudzām paaudzēm, un visi māņticīgās bailēs meta tām līkumu kā nolādētai vietai. Divās dienās mēs tikām galā un ielaidām dzidru, tīru ūdeni baseinā, kas bija tik plašs, ka tur varēja kaut vai peldēties. Bez tam — ūdens bija tekošs. Tas ieplūda un aizplūda pa senajām svina caurulēm. Vecais abats turēja vārdu un pirmais nāca mazgāties. Viņš kāpa lejā melns un drebošs, atstājis augšā savu melno brālību vienās bailēs, bēdās un ļaunās nojausmās, bet atgriezās balts un priecīgs — par jaunu uzvaru, jaunu triumfu man!
Mēs bijām krietni izvērsušies Svētības Ielejā, es lepojos ar saviem sasniegumiem un jau taisījos doties ceļā, bet liktenis lēma citādi. Es smagi saaukstējos, un šī saaukstēšanās pamodināja manu veco, snaudošo reimatismu. Protams, reimatisms tūlīt atrada manu vājāko vietu, lai apmestos tur. Tā bija vieta, kur abats mani apkampa un krietni samurcīja, raudzīdams vienā skāvienā izpaust visu savu neizmērojamo pateicību.
Kad beidzot atkopos, no manis bija palikusi tikai ēna. Bet visi bija tik uzmanīgi un laipni pret mani, ka dzīve man atkal likās jauka, un tās bija drošākās zāles ātrai spēka un veselības atgūšanai.
Sendija, mani kopdama, likās pavisam nomocījusies, tāpēc es nolēmu, ka tālākā ceļā došos viens un atstāšu viņu pie mūķenēm atpūsties. Es biju iecerējis pārģērbties par brīvzemnieku un kādu nedēļu vai divas paklejot pa karaļvalsti kājām. Tas man dotu iespēju ēst pie viena galda un apmesties zem viena jumta ar brīvo pilsoņu zemākajiem un trūcīgākajiem slāņiem kā līdzīgam starp līdzīgiem. Tas bija vienīgais ceļš pa īstam iepazīt viņu ikdienas dzīvi un pārbaudīt, kā šo dzīvi ietekmē valsts likumi. Ja es apgrozītos starp viņiem augstmaņu drānās, tad ar to pašu būtu atstumts no viņu patiesajiem priekiem un bēdām un redzētu tautas dzīvi vienīgi no ārpuses.
Kādu rītu, izgājis garā pastaigā, lai uztrenētu muskuļos iecerētajam ceļojumam, un uzkāpis ielejas ziemeļu gala kalnu korē, es nonācu pie zemā kraujā izraktas alas, ko man savā laikā bija pa gabalu rādījuši kā ar savu netīrību un askētismu plaši izdaudzināta eremīta mitekli. Es zināju, ka viņam nesen piedāvāts postenis Sahāras tuksnesī, kur lauvas un smilšu blusas dara eremīta dzīvi sevišķi pievilcīgu un grūtu, un ka viņš šo posteni pieņēmis un aizceļojis uz Āfriku, tāpēc nolēmu ieskatīties pats, vai ala patiesi atbilst viņa reputācijai.
Mans pārsteigums bija milzīgs — ala izrādījās tīri un glīti izslaucīta. Un ar to pārsteigumi nebeidzās. Alas krēslainajā dziļumā sīki nošķindēja zvaniņš un atskanēja sauciens:
— Hallo, centrāle! Kamelota klausās? Tad ielīksmo savu sirdi un atver to brīnumiem, kas neredzētos veidos un negaidītās vietās mums atklāti top, — pats sers Saimnieks iekš miesas un asinīm te stāv man blakus visā savā varenībā, un tūdaļ tu viņu runājam dzirdēsi.
Sī nu patiešām bija radikāla pārmaiņa, vistrakākais neatbilstību maisījums, fantastiskākais pretstatu un nesavienojamību savienojums — viltus brīnuma pajumts bija kļuvis par pajumtu īstam brīnumam, viduslaiku eremīta midzenis pārvērties telefona stacijā!
Telefonists iznāca gaismā, un es pazinu vienu no saviem puišiem. Es sacīju:
— Kad jūs te iekārtojāt telefona staciju, Ulfius?
— Ap pusnakti, gaišo ser Saimniek, ja tev labpatikas zināt. Mēs redzējām aplam daudz uguņu šajā ielejā un nospriedām, ka derētu šeitan telefonu ievilkt, jo tāds uguņu milzums šķitās uz brangu pilsētu norādām.
— Prātīgi darījāt. Pilsētas šī vārda parastā nozīmē gan te nav, bet vieta šā vai tā laba. Jūs zināt, kur atrodaties?
— Nepatapu izdibināt, jo, kad mani biedri no šejienes tālākos darbos aizgāja, mani dežūrā atstādami, es nolikos atpūsties, nospriedis apvaicāties, kad pamodīšos, un ziņot Kamelotai, lai tās vārdu telefonu sarakstā ieved.
— Nu, tad zini, ka šī ir Svētības Ieleja.
Tas neiedarbojās; viņš nesalēcās no šī vārda, kā tam, manuprāt, būtu vajadzējis notikt. Viņš tikai sacīja:
— Tā arī ziņošu.
— Paklau, visa zeme tuvu un tālu to vien daudzina kā lielos brīnumus, kas šeit notikuši. Tu neko neesi dzirdējis?
— Kā tev labpatiksies atcerēties, mēs ejam no vietas uz vietu nakts tumsībā un vairāmies liekās runās ielaisties. Mēs zinām tikai to, ko mums no Kamelotas pa telefonu pasaka.
— Bet Kamelota zina! Un jums nekas nav stāstīts par brīnumaino svētā avota atjaunošanu?
— Avota? Itin tā. Taču tās ielejas vārds tik brīnišķi no šī vārda atšķiras, ka patiesi ne domus neiedomātos …
— Kāds tad bija tas vārds?
— Blēdības Ieleja.
— Skaidrs. Nolādētais telefons! Ar sātanisku neatlaidību tas vienmēr ir jaucis un jauks līdzīgas skaņas, lai tikai tās nekādi nelīdzinātos jēgai un īstenībai. Bet, vienalga, tagad tu zini šīs vietas īsto vārdu. Izsauc Kamelotu!
Viņš izsauca, un pie telefona pienāca Klarenss. Prieks bija atkal dzirdēt mana zēna balsi. Es jutos, it kā būtu atgriezies mājās. Pēc sirsnīgas apsveicināšanās un dažiem vārdiem par manu neseno slimību es jautāju:
— Kas jauns?
— Karalis, karaliene un gandrīz viss galms pašlaik dodas svētceļojumā uz tavu ieleju godināt tevis atjaunotos ūdeņus, šķīstīties no grēkiem un palūkoties uz vietu, kur nelabais gars, elles ugunīs degdams, uzšāvās gaisā, — un, ja tu labi ieklausīsies, tu dzirdēsi, kā es tev pamirkšķinu ar aci, jo tas biju es, kas šis elles ugunis mūsu noliktavā izraudzījās un tev nosūtīja.
— Vai ceļu karalis zina?
— Karalis? Ne viņš, nedz arī kāds cits viņa valstībā, bet tie puiši, kas palīdzēja tev iztaisīt brīnumu, viņus pavadīs un rādīs ceļu un vietas, kur atpūsties dienasvidū un kur pārgulēt nakti.
— Ap kādu laiku viņi varētu būt klāt?
— Trešo dienu pēc pusdienas vai mazliet vēlāk.
— Vairāk nekā jauna nav?
— Pēc tava padoma karalis sācis pulcināt pastāvīgu armiju. Viens pulks jau kārtībā ar visiem virsniekiem.
— Sasodīts! To vajadzēja darīt man pašam. Karalistē taču ir tikai viena karaskola, kas spēj dot virsniekus pastāvīgai armijai!
— Jā, un liela būs tava izbrīnīšanās, kad uzzināsi, ka no tavas karaskolas pulkā nav uzņemts neviens.
— Ko tu runā? Tā ir tava nopietnība?
— Itin tā — vārds vārdā.
— Tas man sāk nepatikt. Ko tad uzņēma un pēc kādas metodes? Bija kāds konkursa eksāmens?
— Par metodi tik tiešām nezinu nenieka. Zinu vienīgi to, ka visi izredzētie ir augstas kārtas un no dzimšanas — pag, kā tu to sacīji, — nu jā, āmurgalvas.
— Tas noteikti ir kāds pārpratums, Klarens.
— Tad mierini savu sirdi ar to, ka līdzi karalim jāj divi kandidāti uz leitnanta godu — abi dižas cilts jaunekļi — un, ja tu paliksi, kur esi, tu dzirdēsi pats, kā viņus noklaušina.
— Tas ir svarīgs jaunums! Man jādabū kāds no savas karaskolas. Liec ziņnesim kāpt seglos un sūti viņu uz skolu, lai nodzen zirgus, vienalga, bet pret vakaru lai ir tur un pasaka.
—- Nav nekādas vajadzības. Es jau ierīkoju pazemes kabeli uz skolu. Vai labpatiktos izsaukt pa telefonu?
Tas skanēja lieliski. Telefonu un pastāvīgu sakaru sistēma ar tāliem novadiem man bija kā pati dzīvības elpa pēc ilgas nīkšanas sasmakušā pagrabā. Nu tikai es aptvēru, cik baismīgi tumša un nedzīva man ilgus gadus bijusi šī zeme un kādā sastingumā mitis mans gars, ja es pats, to nemanīdams, gandrīz jau biju pieradis pie tādas dzīves. Savus rīkojumus karaskolas pārzinim es nodevu personiski. Starp citu, es palūdzu, lai man atgādā arī papīru, pildspalvu un sērkociņus. Man bija apnicis iztikt bez šim ērtībām. Tagad es arī varēju to atļauties — tērpties bruņās es vairs netaisījos un tātad varēju piekļūt pats pie savām kabatām.
Kad es atgriezos klosterī, es ieraudzīju kaut ko pavisam interesantu. Abats un svētie brāļi, sapulcējušies lielajā zālē, ar bērnišķu izbrīnu un paļāvību noskatījās nupat atceļojuša burvja priekšnesumos. Viņa tērps pārspēja katru izdomu, kaut ko tik raibu un idiotisku vilktu mugurā varbūt vienīgi indiāņu pūšļotājs. Viņš gorījās, murmināja un plātīja rokas, vilkdams gaisā un uz grīdas mistiskus rim- buļus, vārdu sakot, taisīja parastos pigorus. Viņš esot slavens visā Āzijā — tā viņš pats bija teicis, un ar to pietika. Tukšs apgalvojums šajā zemē bija zelta vērts un nekad neizgāja no apgrozības.
Cik vienkārši un lēti varēja kļūt par dižu burvi, strādājot tā, kā strādāja šis zellis! Viņa specialitāte bija pasacīt, ko jebkurš cilvēks uz zemes dara pašreizējā brīdī, ko viņš darījis vakar un ko darīs rīt. Viņš apjautājās, vai klātesošie nevēlētos zināt, ko pašlaik dara Austrumzemju valdnieks. Acu iemirdzēšanās un jūsmīga roku berzēšana bez vārdiem atbildēja, ka jā, protams, šim pūlim nevajag nekā cita kā vien uzzināt, ko minētais monarhs dara pašreizējā momentā. Blēdis kādu brīdi vēl plātījās un murmināja, tad svinīgi pasludināja:
— Augstais un diženais Austrumzemju valdnieks patlaban liek naudu svētā nabadzībā dzīvojoša mūka plaukstā — vienu gabalu, divus, trīs — un visus tīra sudraba!
Jūsmīgu izsaucienu vilnis pāršalca telpu:
— Tas ir neiedomājami! Brīnišķi! Cik daudz gan jāmācās, cik sūri jāstrādā, lai tik varenu spēku un zināšanas iemantotu!
Vai viņiem labpatiktos uzzināt, ko dara visaugstākais Indijas pavēlnieks? Jā. Viņš pastāstīja, ko dara visaugstākais Indijas pavēlnieks. Tad pateica, ko nupat taisās darīt Ēģiptes sultāns un ko vēl citu Tālo Jūru karalis. Un tādā garā tikai uz priekšu, un ar katru jaunu atklājumu sajūsma par viņa gaišredzību auga augumā. Viņi bija domājuši, ka burvja zināšanām ir tomēr kāda robeža, ka vienu brīdi viņam nebūs ko atbildēt, bet nē — burvis zināja visu un nemaldīgi deva atbildi uz katru jautājumu. Es redzēju, ka, tādā garā turpinot, viņš jau apdraud manas pozīcijas, šis blēdis grasījās sagrābt visu un atstāt mani ar garu degunu. Vajadzēja tūlīt un uz karstām pēdām iemest viņam kādu sprunguli riteņos. Es ierunājos:
— Ja atļauts vaicāt, arī man gribētos zināt, ko pašlaik dara kāda persona …
— Vaicā droši! Es tev pateikšu.
— Tas būs grūti. Varbūt pat neiespējami…
— Manai zināšanai nekas nav neiespējams. Jo grūtāk to izdibināt, jo drošāk es tev to zināmu darīšu.
Jūs jau sapratāt, ka es uzskrūvēju publikas interesi. Un ar panākumiem — būtu jūs redzējuši tos ziņkārībā izstieptos kaklus un dzirdējuši, kā pūlis aiztur elpu! Nu es pacēlu ziņkāri visaugstākajā pakāpē.
— Ja tu nekļūdīsies, ja tu pateiksi man pilnīgi pareizi to, ko es gribu zināt, es došu tev divsimt sudraba peniju.
— Tava nauda jau manā makā. Es pateikšu tev visu, ko tu gribi zināt.
— Tad pasaki man — ko es daru ar savu labo roku?
— Aāa! — pūlis p.ārsteigumā nodvesās. Tas nevienam no viņiem nebūtu ienācis prātā — pajautāt kaut ko par cilvēku, kas neatrodas tūkstošiem jūdžu tālumā. Burvim tas bija sitiens pakrūtē; tādu kļūmi viņš savā ilgajā praksē nebija piedzīvojis, viņš stāvēja, kā ūdeni mutē ieņēmis, un nezināja, ko darīt. Viņš bija apjucis un nevarēja pateikt ne vārda. — Nu, — es skubināju, — ko tu vēl gaidi? Ja tu spēj uzreiz — bez kādas apdomāšanās pasacīt, ko dara jebkurš cilvēks zemes viņā malā, kā tad tu neredzi, ko dara cilvēks, kas stāv tikai trīs soļus no tevis? Visi, kas man aiz muguras, zina, ko es daru ar labo roku, viņi varēs apliecināt, ka tu atbildi pareizi. — Burvis bija un palika mēms. — Ļoti jauki. Nu tad es pateikšu, kāpēc tu nevari atbildēt; vienkārši tāpēc, ka tu nezini. Un tas esot burvis! Mīļie draugi, šis klaidonis taču blēdās un melo!
Muki bija šausmās un izmisumā. Pirmo reizi mūžā viņi dzirdēja, ka tik draudīgu personu kā burvis publiski lamā, un nezināja, ar ko tas var beigties. Iestājās nāves klusums, mūku māņticīgos prātus plosīja visļaunākās nojausmas. Bet burvis jau bija saņēmies, un, kad viņš gaiši un nepiespiesti uzsmaidīja, visiem kā akmens no sirds novēlās — smaids rādīja, ka burvis netaisās viņus pazudināt. Viņš teica:
— Sī cilvēka aplam nepiedienīgā valoda patiesi mani mēmu darīja. Lai top jums zināms, jāšu kāds to vēl nezinātu, ka manas kārtas burvji savas acis vienīgi karaļu, prinču un imperatoru gaitām pievērš un redz tikai tos, kas purpurā dzimuši. Būtu tu man vaicājis, ko dara mūsu dižais karalis Arturs, es, protams, nevilcinātos tev to pasacīt, bet pie viņa padotajiem mans skatiens nenolaižas.
— Esmu tevi pārpratis. Tu sacīji «jebkurš», un tad es arī domāju, ka jebkurš patiešām ir jebkurš.
— Patiesi jebkurš, kas pietiekami augsta dzimuma vai visulabāk — no karaļu kārtas.
— Man domāt, tā gan varētu būt, — sacīja abats, kas tūlīt izmantoja iespēju izlīdzināt ķildu un novērst nelaimi, — jo neticami, šķiet, ka tik brinišķa dāvana ļautos zemes pīšļu gaitām izšķērdēties, nevis uzlūkotu tos, kas varas augstumos stāv. Arturs, mūsu dižais karalis…
— Gribat zināt, ko viņš dara? — burvis pārtrauca.
— Visulielākā priekā un pateicībā to uzklausīšu.
Un visi līdz pēdējam šie nelabojamie idioti atkal bija dziļākās bijības un brīnuma pārņemti. Viņi aizgrābti noraudzījās burvja ākstībās, brīžiem pašķielēdami uz mani — sak, redzi nu, ko nu tu sacīsi, — kad noskanēja atbilde:
— Karalis ir noguris medībās un nu jau otro stundu savā pilī cieši aizmidzis guļ.
— Dieva žēlastība lai pār viņu! — abats nočukstēja un pārmeta kru^i. — Lai miegs dod spirdzinājumu viņa miesai un garam!
— Kā tas arī būtu, ja viņš patiešām gulētu, — es iebildu, — bet karalis neguļ, karalis jāj zirgā.
Divu autoritāšu sadursme atkal sacēla apjukumu. Neviens nezināja, kuram no mums ticēt; mans vārds tomēr vēl kaut ko nozīmēja. Tad burvis izgāza pār mani savu nicinājumu.
— Patiesi, daudz brīnumainu gaišreģu, praviešu un burvju sava mūža dienās sastapis esmu, bet nevaid starp viņiem tāda, kas bez neviena buramvārda, rokas klēpī salicis, cilvēka acīm apslēpto ieraudzītu.
— Tu gan laikam esi dzīvojis mežā, tāpēc arī tik maz redzējis. Es lietoju buramvārdus, kā tas šeit klātesošajiem brāļiem labi zināms, bet nopietnā vajadzībā, ne jau tādu nieku dēļ.
Ja lieta nonāk līdz dzēlibām, tad tur mani pārspēt grūti. No šī cirtiena mans blēdis nolocījās kā tārps. Abats apvaicājās par karalieni un galmu un saņēma šādu atbildi:
— Viņi visi guļ noguruma pilni gluži tāpat kā karalis.
Es sacīju:
— Vēl vieni meli! Puse galma nododas savām parastām izpriecām, otra puse kopā ar karalieni jāj zirgos, nevis guļ. Varbūt tu arī tagad mazliet papūlētos un pateiktu, uz kurieni viņi jaj?
— Patlaban viņi guļ, kā es jau sacīju, bet rīt viņi kāps zirgos un uz jūras pusi dosies.
— Un kur viņi būs aizparīt ap vakara zvaniem?
— Tālu ziemeļos no Kamelotas, pusi sava ceļa veikuši.
— Atkal meli simt piecdesmit jūdžu garumā. Viņu ceļš nebūs pusē, tas būs galā, un karalis ar svītu būs ieradies mūsu ielejā!
Tas tikai bija šāviens! Abata un mūka satraukums uzsita tādu vilni, ka mana burvja klints salīgojās zem viņa kājām. Laiku nekavēdams, es turpināju:
— Ja karalis neieradīsies, no šīs ielejas uz mieta izjāšu es, ja ieradīsies — uz mieta jāsi tu.
Nākošajā dienā es aizgāju uz telefona staciju un uzzināju, ka Arturs jau izjājis cauri divām uz līnijas esošām pilsētām. Aiznākošajā dienā es tāpat pārbaudīju karaļa korteža tālāko ceļu. Bet to es nevienam neizpaudu. Trešajā dienā kļuva skaidrs, ka, tādā pašā ātrumā jājot, karalis ieradīsies ap četriem pēc pusdienas. Taču klosterī nekas neliecināja, ka te kādam rūpētu karaļa sagaidīšana, nekas netika darīts, lai viņu uzņemtu ar pienācīgi! godu, un tas bija tiešām savādi. To varēja izskaidrot vienīgi ar mana konkurenta intrigām. Tā arī izrādījās. E^jļprunājoš ar kādu mūku, vienu no saviem draugiem, un vlļ^š pastāstīja, ka burvis laidis darbā vēl stiprākus buramvārdus un izdibinājis, ka galmā nolemts vispār nekur nejāt, bet palikt pilī. Iedomājieties tikai! Nu jums ir skaidrs, ko vērta slava šādā zemē? Sie cilvēki paši savām acīm redzēja, kā es izdaru viskrāšņāko brinumu, kāds vien pasaulē bijis, un noteikti vienīgo, kam izrādījusies praktiska vērtība, bet jau nākošajā brīdī viņi varēja novērsties no manis kaut kāda blēža dēļ, kurš savu varenību nebija pierādījis ne ar kādiem darbiem, — pielika ar pliku apgalvojumu.
Taču sagaidīt karali pavisam bez nekāda svinīguma un krāšņuma būtu politiska kļūda, tāpēc es nogāju lejā, savācu krietnu pūli svētceļnieku, izkvēpināju no alām kādu žūksnīti eremītu un ap diviem izvedu sagaidīt karali. Tas tad arī bija viss. Abats kļuva mēms no dusmām un pazemojuma, kad es izvedu viņu uz balkona un parādīju valsts galvas iemaršēšanu gluži kā izmirušajā klostera pagalma, kur viņu neapsveica neviens vienīgs mūks un neatskanēja ne sīkākā zvana gaviles viņam par godu un iepriecinājumu. Abats uzmeta karalim īsu skatienu un joza laukā pulcināt savu brālību. Jau nākamajā minūtē zvani sāka mežonīgi dārdēt, daudzo ēku durvis izvēma melnas mūku un mūķeņu šaltis, kas nu pa galvu pa kaklu metās pretim karaļa kortežam, — viņiem pakaļ pēc abata pavēles uz mieta iznesa neveiksmīgo burvi: viņa slava nu bija iemīta dubļos, toties manējā atkal debesu augstumos. Jā, cilvēkam sava firmas zīme jātur spoža pat šādā zemē, nevar vis sēdēt un turēt rokas klēpī, jābūt modram un darbīgam, lai nepalaistu savu biznesu vējā.