Ar dīvaino svešinieku, par kuru taisos jums stāstīt, es sastapos Vorikas pilī. Man iepatikās trīs viņa īpašības — vientiesīgā sirsnība, apbrīnojamā seno ieroču pazīšana un mierīga bezrūpība, kam varēju ļauties viņa sabiedrībā, jo visu runāšanas smagumu nesa viņš viens pats. Kā jau tas ar biklākiem cilvēkiem notiek, mēs abi izrādījāmies vadājamā tūristu bara astē, un viņš pēkšņi sāka runāt par lietām, kas mani ieinteresēja. Viņa lēnā, tīkamā valoda likās pamazām un gandrīz nemanāmi aizšūpojam pašu stāstītāju no šīs pasaules un laika citās — daudz tālākās dienās un kādā senā, aizmirstā zemē; vārdu pa vārdam viņš aizbūra mani sev līdzi, es sekoju viņam gadsimtu putekļos, sirmas senatnes ēnās un rēgos un jutos tā, it kā būtu kopā ar pārnācēju no šīs senās pasaules. Tieši tā, kā es runātu par saviem tuvākajiem draugiem un ienaidniekiem vai labi pazīstamiem kaimiņiem, viņš tērzēja par seru Bediveru, seru Boru Deganisu, seru Lanselotu, Ezera bruņinieku, seru Galahadu un citiem Apaļā Galda diženajiem, un cik bezgalīgi, cik neizsakāmi vecs, izbalējis, sauss un no senuma pārkokojies viņš nu izskatījās, — jo tālāk viņš runāja, jo vairāk sakritās. Pēkšņi viņš pagriezās pret mani un it kā par laiku vai citu kādu parastu sīkumu ievaicājās:
— Par dvēseļu ceļošanu jūs būsit dzirdējis; vai jums jr zināmi arī gadījumi, kad miesa pārceļas citā gadsimtā?
Atbildēju, ka neko tādu gan neesmu dzirdējis. Viņu tas interesēja tik maz — patiešām, kā par labu vai sliktu laiku runājot, — ka viņš pat nepamanīja, vai vispār esmu atbil-
dējis. Iestājās īss klusuma bridis, ko tūlīt pārtrauca algotā ceļveža vienmuļā balss:
— Senas bruņas no sestā gadsimta, karaļa Artura un Apaļā Galda laikiem; spriež, ka tās piederējušas bruņiniekam seram Sagramoram Ilgotajam; pievērsiet uzmanību apaļajam caurumam bruņu krekla krūšu kreisajā pusē, tā izcelšanās nav noskaidrota, jādomā, radies vēlākos laikos, kad bija izgudroti šaujamie ieroči; iespējams, ka tās ir kāda Kromvela kareivja lodes pēdas…
Mans paziņa pasmaidīja — ne tā, kā smaida mūsu dienās, bet tā, kā jau ilgiem gadu simteņiem aizmirsts smaidīt, — un pie sevis nomurmināja:
— Bija tev zināt, kas redzējis un darījis. — Tad pēc īsas pauzes viņš piebilda: — To es pats iešāvu.
Sī piezīme ķēra mani kā strāvas sitiens; kad es atjēdzos, viņš jau bija pazudis.
Visu to vakaru es nosēdēju pie kamīna «Vorikas ģerbonī», aizklīdis sendienu sapņos, bet rūtīs triecās lietus, un vējš plosījās ap viesnīcas pakšķiem un karnīzēm. Laiku pa laikam es gremdējos vecā sera Tomasa Malorija burvīgajā grāmatā, bagātīgās brīnumu un piedzīvojumu dzīrēs, dziļi ieelpoju senatnīgo vārdu aromātu un atkal ļāvos sapņiem. Ap pusnakti es izlasīju uz gulētiešanu vēl vienu jauku stāstu, šo pašu, kas te seko.
Kā sers Lanselots divus milžus pievārēja un pili atsvabināja
Ne ildzin spiedās viņam virsū atkal divi lieli milži, dzelžu bruņās līdz pasmakarēm, ka galvas vien plikas, un ar briesmīgām vālēm rokās. Sers Lanselots pacēla priekšturamas bruņas un atsita viena milža triecienu, tā darījis, viņš izrāva zobiņu un pāršķēla tam milzim galvu uz pusēm. Kolīdz otrējs milzis to ieraudzīja, viņš bēdza kā « riesamanīgs, gauži iztrūcinājies no tiem negantiem cirtieniem, un sers
Lanselots viņam paka] no visa spēka, un cirta viņam pa kamiesi, un pāršķēla viņu vidū pušu. Tad sers Lanselots gāja namā un tur viņa priekšā stājas trīs duči, ceļos krizdamu, dievu slavēdamu un bruņiniekam par glābiņu pateikdamos, dāmu un jumpravu. Jo, raugi, ser, ■ viņas sacīja, tiklab visas mēs dzīvojam gūstā septiņus gadus un darām
šūdamus zīžu darbus par savu dienišķu maizi, un visas mēs augsta dzimuma, un gods tev un pateikšana, un svētīta lai tā stunda, bruņiniek, kad tu dzimis, jo tu esi darījis visgodājamu darbu, ko vien kāds bruņinieks pasaulē var veikt, un saki, par lūgšanu, kā tev vārds, lai varam to pavēstīt mūsu tuvākiem, kas nāks mūs no cietuma aizvest. Krietnas jumpravas, viņš sacīja, mans vārds ir sers Lanselots.
Ezera bruņinieks. Tā ieicis, viņš šķīrās un novēlēja viņas dievam. Un kāpa zirgā un jāja pa svešām un mežonīgām zemēm, pāri daudziem ūdeņiem un ielejām, bet naktsguļu neatrada. Pēc ilgām maldi- šanām patapa viņš uzjāt krietnu sētu, kur veca namakundze no augstas kārtas mīļu prātu viņam naktsmājas deva un uzņēma laipnīgi gan bruņinieku, gan viņa zirgu. Ap gulētejamu laiku saimniece ierādīja viņam vietu jumtistabā, kas virs vārtiem. Tur sers Lanselots noņēma bruņas un ieročus un nolika blakus gultai, un, kolīdz bija gulēt nogājis, tūdaļ aizmiga. Pa brītiņu piejāja atkal viens vīrs uz zirga un dauzījās pa vārtiem ar lielu joni. To dzirdēdams, sers Lanselots cēlās un raudzījās pa logu un mēness gaismā samanīja trīs bruņiniekus šim vienam paka] dzenamies, un tie trīs kāvās uz viņu ar zobiņiem, un tas viens bruņinieks uzgrieza viņiem krūti un kāvās pretim. Tik tiešām, sacīja sers Lanselots, tur cīkstējās kāds, kam par palīgu jāiet, jo negods būtu skatīties, kā trīs bruņinieki brūk uz vienu, un, jāšu tie viņu nokaus, es pie viņa nāves vainīgs izrādīšos. To teicis, viņš aplikās bruņas, nolaidās gar palagu lejā pie tiem četriem un sauca: griezieties pret mani, jūs bruņinieki, un laidiet to vienu mierā! Tūdaļ atstājās tie trīs no sera Keja un grieza krūtis pret seru Lanselotu — un sākās barga cīkstēšanās, jo viņi nokāpa no zirgiem un spiedās virsū seram Lanselotam, un cirta viņam ar zobiņiem no visām pusēm. Tad sers Kejs grasījās nākt palīgos seram Lanselotarn. Nē, ser, viņš atsacīja, es tevis nepieņemu, jāšu atvēlēji man kautiņu sākt, atvēli arī galā tapt! Bruņiniekam par patikšanu, sers Kejs pildīja viņa gribu un palika savmaļš. Un tūdaļ sers Lanselots ar sešiem zobiņa cirtieniem nogāza tos vīrus pie zemes, un tad tie trīs brēca: apžēlo mūs, ser bruņiniek, mēs padodamies, jo nav tavam spēkam pretinieka! Es negribu jūsu padošanos, sacīja sers Lanselots, bet jums jāpadodas seram Kejam Senešalam, ar šo svinīgu nozvērēšanos es jums dzīvību dāvāšu, citādi ne. Cēlo bruņiniek, viņi atsacīja, gana netiktos mums to darīt, jo mēs seru Keju līdz šai vietai vajājām un būtum viņu noveikuši, ja tu neuznācis, nav mums kālab viņam padoties. Par to nekas, sacīja sers Lanselots, piekodinu jums cieši, vai gribat dzīvot vai mirt, jo padoties, lai dzīvajos paliktu, jūs varat tikai seram Kejam. Krietno bruņiniek, viņi atbildēja, savas dzīvības dārgi turēdami, mēs darīsim, kā tu pavēli. Tad, teica sers Lanselots, jums būs uz Vasaras svētkiem nojāt karaļa Artura galmā un stāties karalienes Džinevras priekšā, viņas žēlsirdībai un mīlīgam prātam nodoties un sacīt, ka sers Kejs jūs par viņas vaņģiniekiem sūtījis. Pret rīta pusi sers Lanselots piecēlās un atstāja seru Keju guļam, pats aplikās sera Keja bruņas un ņēma viņa vairogu, to darījis, nogāja stallī un ņēma viņa zirgu, atvadījās no namakundzes un jāja projām. Drīz cēlās sers Kejs un ieraudzīja, ka sera Lanselota nav, un pamanīja, ka nav tiklab viņa bruņu, kā zirga. Pie visiem svētiem, nu gan zinu, kas viņam padomā, viņš grib gauži darīt kādam no karaļa Artura galma, jo pret viņu tie bruņinieki savu pārgalvību rādīs, domādami viņu mani esam, tak viņi rūgti alosies, un tamēr es ar Lanselota bruņām un vairogu varēšu jāt savu ceļu mierā. Pa laiciņu atvadijas arī sers Kejs un teica paldies namakundzei.
Kad es noliku grāmatu, pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca mans svešinieks. Es piedāvāju viņam pīpi, krēslu un lūdzu justies kā mājās. Pacienāju viņu ari ar
glāzi ugunīga skotu viskija, tad ar vēl vienu un vēl vienu — cerībā uz viņa dzīves stāstu. Pēc ceturtās glāzes skubinājuma vairs nevajadzēja, rāmi un nepiespiesti viņš ierunājās pats.