Kad karalis izjāja tāpat vien — gaisa maiņas labad —, ceļoja vai devās apciemot kādu patālāk dzīvojošu augstmani, lai ar savu vizīti iedzītu viņu bankrotā, krietna daļa administrācijas ceļoja viņam līdzi. Tā bija pieņemts. Tāpēc arī kom^Ķk. kurai vajadzēja izraudzīt kandidātus regulārās armijas vadošajiem posteņiem, ieradās Svētības Ielejā līdzi karalim, jo kārtot savas darīšanas viņi varēja tikpat labi te-, kā mājās. Un, kaut gan šai karaļa ekspedīcijai bija izteikti brīvdienīgs raksturs, savus darbus viņš pildīja tāpat: Kā allaž, viņš ārstēja slimos ar roku uzlikšanu un rītos noturēja tiesu klostera vārtos, jo pats bija savas zemes galvenais tiesnesis.
So funkciju viņš pildīja spoži. Viņš bija gudrs un iejūtīgs tiesnesis un goSigi darīja visu, kas pēc viņa ieskatiem šķita labs un taisnigs. Taču viņa ieskati — ar to es gribu teikt, viņa izcelšanās — bieži vien nosacīja viņa spriedumus. Ja nesaprašanās bija izraisījusies starp augstmani vai muižnieku un zemākas kārtas cilvēku, karaļa simpātijas allaž nosvērās uz augstmaņa pusi, vai nu viņš pats to apzinājās vai ne. Citādi nemaz arī nevarēja būt. Visai pasaulei neapšaubāmi zināms, kā verdzība notrulina vergturu tikumiskās jūtas, un privileģētās šķiras ar aristokrātiju priekšgalā taču bija un palika tikai vergturu banda, lai kādā vārdā tā sauktos. Tas skan, protams, rupji, taču apvainoties par to nevajadzētu pat augstmaņiem, ja reiz viņus neapvaino verdzības fakts pats par sevi, jo šis mans izteikums vienkārši konstatē faktu, neko vairak. Briesmīgs ir ne jau verdzības vārds, bet būtība. Vajag tikai paklausīties, kā viens aristokrāts runā ar otru par zemākstāvošiem ļaudīm, lai pazītu — gandrīz pavisam nenozīmīgā mērā atšķirīgu — īsta vergtura toni un manieri un aiz tās vergtura garu un vergtura trulo sirdsapziņu. Iznākums abos gadījumos ir viens: īpašnieka vecā, ar mātes pienu iezīstā sava neizmērojamā pārākuma apziņa. Karaļa tiesas spriedumi bieži izrādījās netaisni, bet tur vainīga bija tikai viņa audzināšana, viņa dabiskās un nelokāmās simpātijas. Viņš nederēja par tiesnesi tāpat, kā vidusmēra māte neder par piena dalītāju badā mirstošiem bērniem, — viņas pašas bērni noteikti saņemtu vairāk nekā pārējie.
Viena no karaļa iztiesājamām lietām izrādījās sevišķi interesanta. Jauna bārene, krietnas muižas īpašniece, bija apprecējusies ar jauku puisi, kam nepiederēja nekas. Meitenes īpašums atradās feodālā atkarībā no baznīcas. Dio- cēzes bīskaps, uzpūtīga dižas cilts atvase, prasīja atsavināt meitenes īpašumu uz tā pamata, ka viņa salaulājusies slepeni, līdz ar to laupot baznīcai vienu no lorda un sen- jora privilēģijām — to pašu, ko dēvē le drtoiķdu seigneur. Tādu pārkāpumu mēdza sodīt ar īpašuma konfiskāciju. Meitenes aizstāvība savukārt balstījās uz to, ka minētās senjora tiesības pieHer bīskapam un ka šīs tiesības senjors drīkst izmantot tikai pats personiski, bet "nekādi nodot citam, toties vēl vecāks pašas baznīcas likums stingri liedz bīskapam senjora tiesības izmantot. Jā, lieta patiešām bija sarežģīta.
Tas man atgādināja kaut ko jaunības dienās lasītu par atjautīgu paņēmienu, kā Londonas oldermanis savācis naudu Menšenhauzas būvei. Persona, kas nepieņēma svēto sakramentu pēc anglikāņu baznīcas rituāla, nevarēja uzstādīt savu kandidatūru Londonas šerifa postenim. Tātad citticībniekiem, ja viņus ievēlēja, no šerifa posteņa vajadzēja atteikties. Oldermanis, kas neapšaubāmi bija par oldermani maskējies jeņķis, izdomāja viltīgu triku: uzlika 400 mārciņu soda katram, kas atteicās izvirzīt savu kandidatūru, un 600 mārciņu katram, kas, būdams ievēlēts, atteicās pildīt šerifa amatu. Tad atlika vienīgi ķerties pie darba un ievēlēt citticībņiekus strīpām vien, kamēr salasījās 15000 mārciņu skaidrā naudā. Un tā nu diženā Men- šenhauza stalti slienas Londonā vēl šo baltu dienu, liekot londoniešiem iekšēji sarkt par tām senajām negoda dienām, kad pilsētā iezagusies jeņķu banda meta pār viņu nāciju vienreizēju neslavas ēnu un padarīja to par piedauzību pasaules krietnajām un godīgajām tautām.
Meitenes pozīcijas man likās stipras, bīskapa pozīcijas — tāpat. Es nevarēju iedomāties, kā nu karalis izkļūs no situācijas. Viņš izkļuva. Te ir viņa spriedums.
— Tik tiešām kā nesaskatu nekādu grūtību šajā lietā, kas tik vienkārša iraid, ka bērns to izspriest spētu. Ja līgava, savu pienākumu atgādādamās, būtu savlaicīgi bīskapam, savam senjoram, kungam un pavēlniekam, par gaidāmām kāzām ziņu devusi, lai lords bīskaps varētu savu tiesību izmantošanai baznīcas atvēli izprasīt, viņa no savas mantības nenieka nezaudētu un viss, kas viņai pieder, viņai atstāts taptu. Sava pirmā pienākuma nepildīšanā vainīga būdama, viņa vainīga visos tālākos; jāšu tas, kas pie virves turas, to virvi virs savas galvas pārgriezīs, tas kritīs, lai kā nerunātu, ka pārējā virve vesela un stipra bijusi, un neglābsies no bojā ejas. Sīs sievas lieta savā saknē netaisna iraid. Tiesa lemj visu viņas īpašumu līdz pēdējam fārtingam augšminētam lordam bīskapam nodot un no vainīgās vēl tiesas izdošanas piedzīt. Nākošais!
Tik traģiski beidzās jaukais medusmēnesis. Nabaga jaunlaulātie! Savas laulības gaišo sākumu viņi bija aizvadījuši pārticībā un laimē. Viņu drānas un rotas bija tik smalkas un krāšņas, cik vien to viņu kārtas ļaudīm atļāva tolaiku bargie greznības likumi, un šajos krāšņajos tērpos viņa, sabrukusi asarās uz vīra pleca, un viņš, kura mierinājuma un cerības vārdiem cauri skanēja izmisums, atstāja tiesu un aizgāja pasaulē, kur viņiem vairs nebija ne jumta virs galvas, ne maizes kumosa; patiesi — pēdējais ubags ceļmalā nebija tik nabags kā viņi.
Toties karalis bija izkļuvis no situācijas — baznīcai un pārējai aristokrātijai izdevīgajā pusē, protams. Cilvēki ir izdomājuši daudz smalku un ticamu argumentu par labu monarhijai, taču neapgāžams ir un paliek fakts, ka valstī, kur katram pilsonim pieder balsstiesības, nežēlīgi likumi kļūst neiespējami. Artura padotie, protams, bija slikts būvmateriāls republikai, pārāk ilgi viņus bija kropļojusi monarhija, tomēr pat šai tautai pietiktu prāta atcelt mežonīgo likumu, ko nupat pielietoja karalis, ja vien tai dotu pilnas un brīvas balsošanas tiesības. Ir kāda frāze, kas kļuvusi tik pierasta pasaules mutē, ka no biežā lietojuma vien, šķiet, jau ieguvusi jēgu un nozīmi, protiet, frāze, ko izmet par vienu vai otru tautu, kas it kā ir vai nav «spējīga uzpašnoteikšanos»; ar to pašu ir sacīts, ka daža laba tauta kādā savas attīstības posmā vispār nespēj sevi pārvaldīt un tās pārvaldīšanai nepieciešami speciālisti, kas paši uztiepuši tautai savu varu. Visu tautu un laikmetu spožākie prāti nākuši no tautas vidus, no tautas masas auglīgā biezuma, nevis no privileģētajām šķirām, tātad gluži neatkarīgi no tā, cik augsts vai zems ir minētās tautas intelektuālais līmenis, tās potences tāpat sakņojas tautas trūcīgajos bezvārda slāņos, un nekad nepienāks diena, kad šīs auglīgās masas nespēs dot bagātīgu materiālu sevis pārvaldīšanai. Un tas tikai apstiprina jau sen zināmo faktu, ka pat vissaprātīgākā, brīvākā un liberālākā monarhija stipri atpaliek no valdības, ko spējīga izveidot pati tauta; un, ja tas ir taisnīgi, runājot par labākajām monarhijas formām, ko tad atliek sacīt par ļaunākajām?
Karalis Arturs ar savu steigu armijas radīšanā bija sajaucis visus manus aprēķinus. Es neparedzēju, ka viņš ķersies pie šī lietas manā atbūtnē, tāpēc nebiju sagatavojis priekšrakstus, kādas prasības uzstādāmas topošajam virsniekam, biju tikai piezimējis, ka ikviens kandidāts pakļaujams stingram un prasīgam eksāmenam; slepenībā es nolēmu uzstādīt jautājumus, uz kuriem šeit nespētu atbildēt neviens cits kā tikai manas karaskolas audzēkņi. Jā, velti es neizstrādāju eksāmenu programmu pirms savas aizceļošanas, karalis bija tā iededzies pastāvīgas armijas radīšanā, ka nespēja sagaidīt mani atpakaļ un ķērās pie darba pats pēc tādas programmas, uz kādu bija spējīgs.
Arī es degu nepacietība redzet šo karaļa programmu un pie viena parādīt, cik nesalīdzināmi spožāka būs tā, ko eksāmenu komisijai piedāvāšu es. Delikāti ieminējos par to karalim, un tad nu ziņkārē iekvēlojās viņš. Kad komisija bija sapulcējusies, ienāca karalis, viņam lidzi es un mums pakaļ — kandidāti. Viens no kandidātiem bija spožs manas karaskolas audzēknis, ko pavadīja karaskolas pasniedzēji.
Ieraudzījis komisiju, es nezināju — smieties vai raudāt. To vadīja sers Norojs, galma heroldmeistars! Abi pārējie tāpat bija priekšnieki viņa departamentā un visi trīs kopā — protams, garīdznieki, jo garīdznieki bija visi ierēdņi, kam pēc sava amata jāprot lasīt un rakstīt.
Manu kandidātu aiz cieņas pret mani izsauca pirmo, un komisijas priekšsēdētājs svinīgi ķērās pie eksaminēšanas.
— Vārds?
— Malīzs.
— Pēc tēva?
— Vebsters.
— Vebsters … Vebsters ..Kaut kā neatceros tādu Vebsteru dzimtu … Kārta?
— Audējs.
— Audējs! Dievs, stāvi mums klāt!
Karalis bija satricināts no savas kronētās galvas līdz kāju pēdām, viens komisijas ierēdnis noģība, otrs tuvu nesamaņai. Pats priekšsēdētājs noturējās, bet sašutumā izgrūda:
— Gana! Vācies projām!
Bet es griezos pie kara|a. Es lūdzu, lai manu kandidātu tomēr uzklausa. Karalis labprāt ļautu, bet komisija, visi kā viens no dižām ciltīm, prasīja, lai viņiem aiztaupa pazemojumu eksaminēt kaut kādu audēja dēlu. Es labi zināju, ka eksaminēt manu audzēkni viņi šā vai tā nespēj, tāpēc viņu lūgumam pievienoju arī savējo, un karalis uzkrāva eksaminēšanas pienākumu maniem pasniedzējiem. Tāfeli es jau biju pagādājis, to ienesa, uzstādīja, un cirks sākās/ Bauda bija noklausīties, kā mans puika izklāsta kara vešanas zinātni, līdzi viņam gremdēties uzbrukuma un aplenkuma smalkumos, armijas apgādes un pārvietošanas noteikumos, klausīties, ko viņš stāsta par minēšanu un atmīnēšanu, kara taktiku, lielu kauju un sīkāku sadursmju stratēģiju, signālsistēmu, kājniekiem, kavalēriju un artilēriju ar visiem tās aplenkuma un lauka lielgabaliem, kā viņš spriež par dažādu kalibru šautenēm un revolveriem, to vītnēm un griezumiem, — un klusībā gavilēt, redzot, ka šie stulbeņi nesaprot ne pušplēsta vārda; un tad vēl mans zēns sāka kraut uz tāfeles tādus matemātikas formulu ķekarus, ka pat eņģeļi pamostos aukstos sviedros, ja tādus kaut sapnī ieraudzītu, un klāstīt par komētām, zvaigznājiem, saules aptumsumiem un griežiem, par laika aprēķiniem jebkurā dienas stundā, par visu iespējamo debesīs un virs zemes, ko varētu pavērst par ļaunu ienaidniekam tā, ka viņš, sakauts un pazemots, vēlētos vairs tikai vienu — kaut labāk nebūtu uzbrucis —, un, kad mans zēns ar militāru sveicienu nobeidza savu uzstāšanos, es biju tik lepns, ka apskāvu viņu, bet iznicinātā un apstulbinātā karaļa komisija acis vien blisināja. Es nospriedu, ka mūsu trumpis nav sitams.
Izglītība ir liela lieta. Sis pats jauneklis, kad ieradās manā karaskolā, bija tik vientiesīgs, ka uz jautājumu: «Kas jādara virsniekam, ja kaujas laukā zem viņa nošauj zirgu?» — atbildēja:
— Jāpieceļas un jānotīra drēbes.
Tad izsauca vienu no jaunajiem augstmaņiem. Nolēmu mazliet paeksaminēt viņu pats. Es jautāju:
— Lasīt protat, jūsu gaišība?
Viņa seja sašutumā pietvīka, un viņš nikni atcirta:
— Par ko tu mani uzskati? Par skrīveri? Arīg es tāda dzimuma, ka …
— Atbildiet uz jautājumu!
Viņš norija savu niknumu un piespiedās pateikt:
— Nē.
— Protat rakstīt?
Viņš jau atkal taisījās apvainoties, bet es sacīju:
— Atbildiet tikai uz jautājumu un iztieciet bez piezīmēm! Jūs te neesat aicināts lielīties ar savām dižciltīgajām asinīm un augsto kārtu, neko tādu te vispār nepieļauj. Jūs protat rakstīt?
— Nē.
— Reizesrēķinu zināt?
— Nesaprotu, par ko jūs runājat.
— Cik būs deviņreiz seši?
— Nav manos spēkos šo noslēpumu atklāt, jo nekad savā mūžā neesmu tādā nelaimē nokļuvis, ka man par glābiņu to izdibināt vajadzētu, un, nebūdams to izdibinājis, es nenieka no tā nezinu.
— Ja A pret savu muciņu sīpolu par 2 centiem bušeli iemainījis no B aitu, kas maksā 4 centus, un suni, kas maksā 1 peniju, bet C nositis suni, pirms tas nogādāts pircējam, jo suns viņu sakodis, pieņemdams par D, kādu summu A palicis parādā B, kurš maksā par suni: C vai D; un kurš saņem naudu? Ja A, tad vai ar peniju pietiek, jeb vai viņam ir tiesības prasīt papildu piemaksu par to labumu, ko viņam atnestu suns, kļūdams par viņa īpašumu?
— Tik tiešām kā dievs tas kungs, savā augstā gudrībā un neizdibināmos ceļos pasauli tik brīnumaini valdīdams,
nav licis man nedz šo viru sastapt, nedz viņa vārdu dzirdēt, ko tagad tu, manu prātu izgudrēm jaukdams, pjemini. Tālabad, lūgtum, laid šim sunim, sīpoliem un vīriem, kas tik ērmīgos un bezdievīgos vārdos saucas, pašiem no patiesi dīvainās un nožēlas vērtās likstas izkļūt, bez kam es viņiem līdzēt cīstos,' jo, raugi, viņu nelaime jau gana smaga, lai es savā nesamanibā viņus vēl dziļāk postā grūstu, un manis paša sirds lūstin lūstu, skatoties, ko viņiem nodarījis esmu.
— Ko jūs zināt par gravitācijas likumiem?
— Ja tādi pastāv, karalis savā žēlīgā prātā būs gan tos izdevis gada sākumā, kad es slims gulēju un šos likumus izsludinām nedzirdēju.
— Ko jūs zināt par optiku?
— Cietokšņiem ir komandanti, pilīm senešali, ciemiem soģi, arīdzan jo daudzas zemākas dienesta pakāpes un goda tituli man zināmi, tak tādu titulu kā optika nekad vēl dzirdējis neesmu, tas gan šķietas visai jauns.
— Jā, šajā zemē.
Redzat paši — šis te radījums ar moluska smadzenēm visā nopietnībā pretendēja uz oficiālu posteni, it kā zem saules vispār būtu kāds postenis, ko viņš spētu ieņemt! Sajēgas viņam pietiktu varbūt, vienīgi lai iemācītos klabināt uz rakstāmmašīnas un pat to ar noteikumu, ka izdotos viņu atturēt no patvaļīgas iejaukšanās gramatikā un interpunkcijā. Patiešām dīvaini, ka viņš savā majestātiskajā neatbilstībā nekādam darbam nebija pamēģinājis vismaz to. Kaut gan, no otras puses, — kur lai viņš te būtu atradis pielietojumu tādai nosliecei? Ja viņam nebija iespējas rakstīt uz mašīnas, tad tas vēl nenozīmē, ka viņš to nedarītu, ja iespēja rastos. Paspīdzinājis kandidātu vēl kādu brīdi, es nodevu viņu saviem pasniedzējiem, kas tūlīt izgrieza viņu kā tukšu kabatu ar oderi uz āru, meklēdami kaut vai krisilti sajēgas par kara vešanas lietām, bet, pio- tams, neko neatrada. So to viņš zināja tikai par tajos laikos pieņemto karošanu — vazāšanos pa pasauli, meklējot kautiņu ar kādu milzi, bruņotām vēršu cīņām turnīros un tamlīdzīgām blēņām —, citādi viņš bija galīga nulle un nederīgs nekam. Tad mēs ķērāmies pie nākošā augstmaņa — pēc tumsonības un nederīguma šo varētu noturēt par iepriekšējā dvīņu brāli. Es nodevu abus komisijas priekšsēdētājam patīkamā apziņā, ka viņu kandidāti izga- zušies. Un komisija saka eksāmenu savā parastajā kārtībā.
— Jusu vārds, lūgtum?
— Pertipols — sera Pertipola, barona Barleja Masa dēls.
— Vectēvs?
— Ari sers Pertipols, barons Barlejs Mašs.
— Vecvectēvs?
— Tas pats vārds un tituls.
— Vecvecvectēvs?
— Vecvecvectēva nebija, visugaišo ser, tik tālu mūsu radu raksti nesniedzas.
— Nav svarīgi. Pietiek ar četrām paaudzēm. Galvenā prasība izpildīta.
— Kāda tad ir galvenā prasība? — es jautāju.
— Četras paaudzes dižciltīgu senču, citādi kandidāts nav pieņemams.
— Tātad cilvēks nevar kļūt par vienkāršu leitnantu, ja viņam šo četru paaudžu dižciltības nav?
— Itin tā. Nedz par leitnantu, nedz citu kādu virsnieku viņš bez tā nevar tapt.
— Ko jūs sakāt? Tas man ir kaut kas jauns! Un kāda jēga šai prasībai?
— Kāda jēga? Grūti atbildēt uz jautājumu, kas mūsu Svētās mātes baznīcas nemaldīgo -gudrību zaimo, ser Saimniek!
— Pat zaimo?
— To pašu prasību māte baznīca iecelšanai svēto kārtā uzstāda. Pēc baznīcas likuma neviens nevar kanonizēts tapt, tiekams nav četras paaudzes zemē nogulējis.
— Skaidrs, skaidrs. Nu jā, tas patiešām ir viens un tas pats. Vienā gadījumā cilvēks pēc savas tumsonības un kūtruma četras paaudzes ir dzīvs mironis — un tas viņam dod tiesības komandēt dzīvus cilvēkus, turēt viņu laimi un nelaimi savās nevarīgajās rokās, otrā gadījumā cilvēku četru paaudžu gaitā grauž tārpi, un tas viņam dod virsnieka posteni debesu lēģerī. Vai karalis visužēlīgi atbalsta šo dīvaino likumu?
Karalis atbildēja:
— Patiesi kā neredzu nekā dīvaina tādā likumā. Visas vietas, kas godu un ienākumus dod, itin dabiski, piederas tiem, kam dižciltīgas asinis, tālab šie augstie amati armijā viņiem arī bez kāda likuma pienāktos. Likums tikai
nosprauž robežu. Likums nepielaiž tos, kuru dižciltībai trūkst senuma, jo citādi šie cildenie amati pazemoti taptu un dižu dzimtu dēli ar nicināšanu no tiem novērstos. Negods pār manu galvu, ja es tādu nelaimi pieļautu. To pieļaujat jūs, un tā jūsu darīšana, jo jūsu vara no cilvēkiem, ne no dieva nolikta iraid, bet, ja tā rīkotos karalis, viņa rīcība tik dīvaina liktos, ka viņš par prātā jukušu izdaudzināts taptu.
— Padodos. Turpiniet, ser Heroldmeistar!
Un priekšsēdētājs turpināja:
— Kādu dižu darbu par slavu tronim un karaļvalstij veicis jūsu dižās cilts pamatu licējs, ka britu augstmanibas svētajā godā pacelts tapis?
— Viņš uzbūvēja alus brūzi.
— Jūsu Augstība, komisija šo jaunekli no visām pusēm virsnieka godam par derīgu un pieņēmīgu atzīst un atliek savu lēmumu, līdz kamēr viņa līdzcensonis tādā pašā vīzē noklaušināts taps.
Līdzcensonis iznāca priekšā un arī uzrādīja četras paaudzes dižciltīgu asiņu. Tā ka pēc savas militārās kvalifikācijas viņi pagaidām bija līdzīgi.
Viņš pakāpās soli atpakaļ, un seru Pertipolu pratināja tālāk.
— No kadas kārtas jūsu cilts un brūža dibinātājā laulātā draudzene cēlusies?
— No bagātas, kauču ne dižciltīgas zemes īpašnieku dzimtas. Viņa bija šķīsta, maiga un žēlsirdīga jaunava, krietna un nevainojama sieva, savos tikumos jebkurai gaišai lēdijai pielīdzināma.
— Teicami. Ar to gana. — Heroldmeistars atkal izsauca jauno lordu līdzcensoni un jautāja: — Kādas kārtas un dzimuma bija jūsu vecvecvecmāmiņa, kas jūsu cēlajam namam dižciltības kroni dāvāja?
— Viņa bija karaļa piegulētāja un no grāvja, kurā piedzima, tik spožos augstumos pati saviem spēkiem un nopelniem kāpusi.
— Ai, tik tiešām kā jūsu dzīslās rit karaliskas asinis! Leitnanta tituls pieder jums, gaišo lord. Nenonieciniet to, tas ir tikai pirmais solis uz dižiem augstumiem, kas jums pēc asinīm un dzimuma pienākas.
Manam pazemojumam nebija ne mēra, ne robežas. Es taču jutos pavisam drošs par savu vieglo un žilbinošo uzvaru — un kas no tā iznāca?
Man bija neērti pat acīs paskatīties savam sarūgtinātajam kadetam. Es sacīju, lai viņš iet mājās un pacietīgi nogaida, tās vēl nav beigas.
Vēlāk privātā audiencē pie karaļa es izvirzīju jaunu priekšlikumu. Es sacīju, ka bija ļoti pareizi šī pulka komandierus izraudzīties no dižciltīgajiem, ka prātīgāka rīcība nemaz nav domājama. Un ka derētu pulku papildināt ar vēl piecsimt virsniekiem, pareizāk, ar tik daudziem virsniekiem, cik vien valstī ir īstu vai gandrīz īstu dižciltīgo, pat ja galu galā izrādītos, ka virsnieku ir piecreiz vairāk nekā kareivju, tieši tāpēc tas kļūtu par visspožāko pulku — visi apskaustu šī pulka virsniekus, jo tas būtu Karaļa Gvardes pulks, brīvs un neatkarīgs, kas kaujās piedalītos, kad un kā pašam labpatikas; uz to galīgi neattiektos apnicīgā armijas disciplīna, tas karotu pēc savas saprašanas. Līdz ar to šis pulks būtu dižciltīgo karstākais sapnis, viņi būtu lepni un laimīgi tajā kalpot. Pēc tam mēs ķertos pie pārējās armijas veidošanas — un to mēs veidotu no visvienkāršākā materiāla un par virsniekiem nozīmētu jebkuras kārtas cilvēkus, prasot no viņiem vienīgi krietnu kara lietu pārzināšanu, šiem pulkiem būtu jāievēro stingrākā disciplīna, nekādas aristokrātiskas vaļības un priekšrocības tur netiktu pieļautas, tikai sūrs darbs un bargas apmācības, un, ja karaļa gvardei ienāktu prātā patrenkāt milžus vai kā citādi izklaidēties, karaļa gvarde varētu to darīt ar tīru sirdsapziņu, jo armija paliktu savā vietā un valstij nekādas briesmas nedraudētu. Karalis bija sajūsmā par manu ideju.
To redzot, man ienāca prātā vēl viena vērtīga doma. Es aptvēru, kā beidzot atrisināt kādu vecu un sasāpējušu problēmu. Redzat, Pendragonu dinastija sevišķi izcēlās ar savu locekļu ilgo mūžu un auglību. Ik reizes, kad dinastijas koks izdzina jaunu atvasīti — un tas notika itin bieži —, tautas mute uzgavilēja priekā un sirds sažņaudzās izmisumā. Prieks bija apšaubāms, izmisums — patiess. Jo tas atkal nozīmēja jaunu karaļa kasē iemaksājamu nodevu. Garš bija šo karalisko atvašu saraksts, nemitīgi pieaugot, tas arvien smagāk gūlās uz karaļvalsts finansēm un draudēja galu galā satricināt pašu Artura troni. Taču tam karalis nekādi negribēja ticēt un nepieņēma nevienu no maniem projektiem, kas piedāvāja aizstāt šos prinču fondus ar kaut ko citu. Ja man izdotos viņu pierunāt, lai viņš kaut reizi iedod saviem attālajiem radi
niekiem naudu no personiskās kabatas, tas jau bulu daudz — un tauta būtu sajūsmā par šādu viņa rīcību, bet nē, par to viņš ne dzirdēt negribēja. Pret prinču fondiem viņam bija kaut kāda gandrīz vai reliģioza kaislība, viņš uzskatīja tos par paša dieva svētītu laupījumu, un nekas nevarēja viņu nokaitināt ātrāk un drošāk kā šī cienījamā iestādījuma apšaubīšana. Ja es mēģināju piesardzīgi ieminēties, ka neviena cita daudzmaz cienījama ģimene Anglijā, cik man zināms, gan nepastieptu cepuri pēc žēlastības dāvanām, viņš mani strupi aprāva jau pie pirmajiem vārdiem.
Bet nu, liekas, es biju atradis izeju. Es noformēšu kara |;i gvardes pulku tikai no virsniekiem — bez neviena vienīga ierindas kareivja. Puse pulka — līdz ģenerālmajora pakāpei — sastāvētu no dižciltīgajiem, viņi dienētu boz atlīdzības un savus izdevumus segtu paši, un darītu to ar prieku laimīgā apziņā, ka otra puse pulka sastāv no karaliska dzimuma prinčiem. Sie karalisko asiņu prinči ieņemtu dienesta pakāpes no ģenerālleitnanta līdz feldmaršalam un tiktu bagātīgi apmaksāti, ģērbti un baroti no valsts kases. Vēl vairāk — un tas bija ģeniāls gājiens —, katram no dižajiem prinčiem piešķirtu kādu īpaši spožu un šausminošu titulu, un visā Anglijā tikai viņu ļfvieiūgo tā drīkstētu uzrunāt — izdomāt katram tādu titulu uzņemos es pats. Un beidzot — asins prinčiem palika brīva IzvelE: iestāties pulkā un saņemt titulu, atsakoties no prinču fonda, vai neiestāties un fondu paturēt. Un pati ļ Hki smalkākā nianse bija tā, ka vēl nepiedzimušu, bet gaidainu princi vecāki varētu savlaicīgi pieteikt un viņš nātktu pasaulē jau kā šī pulka virsnieks ar attiecīgu atalgojumu un augstu dienesta pakāpi.
Par to, ka pulkā iestāsies viņi visi, man nebija ne ma- ff zako šaubu, tātad jau pastāvošos fondus varēs likvidēt; ka pulkā iestāsies visi karaliskie zīdaiņi, ari bija tikpat droši paredzams. Un sešu dienu laikā šī dīvainā anomālija, prinču fonds, pārstās eksistēt un tiks pieminēta vairs tikai kā viena no pagātnes ērmībām.