Kad es pastāstīju karalim, ka taisos pārģērbties par sīku brīvzemnieku un klejot apkārt, lai iepazītos ar tautas zemāko slāņu dzīvi, viņš aizsvilās kā pulveris — tāda dēka lai iztiktu bez viņa, nu nē, nekas viņu neaizturēs, viņš pametīs visu un projām — kaut ko tik lielisku viņš sen nebija dzirdējis! Viņš bija gatavs tūlīt uz vietas izmukt pa sētas durvīm un doties ceļā, bet es aizrādīju, ka tas neies cauri. Jo, redzat, viņš jau bija izsludinājis roku uzlikšanu, slimnieki justos smagi vīlušies, ja tā nenotiktu, un aizkavēties tās dēļ mums galu galā vajadzēja tikai uz vienu nakti, kas taču neko lielu nenozīmēja. Es ieminējos, ka vajadzētu arī pateikt karalienei, kurp viņš dodas. Karaļa seja apmācās, viņš noskuma. Es nožēloju, ka vispār biju par to runājis, īpaši, kad viņš bēdīgi atbildēja:
— Tu aizmirsti, ka Lanselots ir te, un, kad ir Lanselots, viņa neredz ne karaļa aiziešanu, nedz pārnākšanu.
Es, protams, tūlīt mainīju tematu. Jā, skaista jau Dži- nevra bija, gods, kam gods pienākas, bet par. viņas uzvedību labāk nerunāt. Es tādās lietās nemēdzu jaukties,kāda man daļa, bet neslēpšu, ka man sāpēja sirds, uz to skatoties. Cik bieži viņa man jautāja: «Ser Saimniek, vai neredzējāt te kaut kur seru Lanselotu?» — un, ja viņai varbūt gadījās kādreiz apvaicāties-par karali, es vismaz tādos brīžos neesmu bijis klāt.
Roku uzlikšanas ceremonija bija izkārtota glīti un iespaidīgi. Karalis sēdēja zem baldahīna, apkārt viņam stāvēja pulks garīdznieku pilnā parādes formā. Izcilus vieta piederēja Marinelam, eremītam no pūšļotāju slakas, kuram vajadzēja pievest katru slimnieku pie karaļa. Plašās, ļoti gaišās zāles grīda līdz pašām durvīm bija pieblīvēta ar sēdošiem vai guļošiem skrofulozes slimniekiem. Tā bija dzīva glezna, kas tā vien prasījās uz audekla, taču palika neuzgleznota. Zālē pulcējās kādi astoņi simti slimnieku. Darbs vilkās lēni un garlaicīgi, man tas vairs nebija nekas jauns, neredzēju tādas ceremonijas pirmo reizi, tās ātri apnika, bet aiziet man neklātos, vajadzēja vien izturēt līdz galam. Vispirms slimniekus apskatīja ārsts, jo tādos pūļos atrodas daudzi, kas tikai iedomājas, ka viņi ir slimi, daudzi, kas labi zina, ka ir veseli, bet tīko piedzīvot tik augstu, mūžam neaizmirstamu godu kā paša karaļa rokas pieskāriens, un vēl daudzi, kurus neinteresēja vis pieskāriens, bet līdz ar to saņemamā monēta, un tikai tās dēļ viņi izlikās slimi. Līdz šim monēta bija sīks zelta gabaliņš, apmēram trešdaļas dolāra vērtībā. Ja jūs parēķināsit, cik daudz par šo naudu tajos laikos un zemē varēja nopirkt un cik izplatīta slimība bija skrofuloze starp visiem, kas vēl negulēja kapā, jūs sapratīsit, ka šī gadskārtējā roku uzlikšana aprija visus upju un ostas muitu ienākumus un arī to nepietika — vajadzēja krietni lauzīt galvu, ko vēl noplēst jau tāpat plikajiem un tukšajiem nodevu maksātājiem. Un es visā slepenībā nolēmu uzlikt roku karaļa kasei, lai izdziedētu to no skrofulozes. Nedēļu pirms atstāju Kamelotu un devos meklēt piedzīvojumus, es slēdzu sešas septītdaļas no dziedniecībai atvēlēto līdzekļu fonda un par atlikušo septītdaļu liku izkalt no niķeļa spožas pieccentu monētas, un nodevu tās Roku Uzlikšanas Departamenta galvenajam ierēdnim; pēc šīs inflācijas katru zelta gabalu aizstāja niķeļa monēta, un labi vien bija. Mums gan draudēja zināms niķeļa deficīts, bet ar to es cerēju kaut kā tikt galā. Vispār es tāda veida finansiālas mahinācijas neatzīstu, bet šajā konkrētajā gadījumā man tas nelikās negodīgi, jo runa kā nekā bija par dāvanu. Un dāvanas vērtību mēs varam pazemināt, cik mums pašiem patīk, kā tas visnotaļ arī tiek darīts. Artura valsts veco zelta un sudraba monētu izcelsme bieži vien vairs nebija nosakāma, kāda daļa atradās apgrozībā vēl no romiešu laikiem, to forma nenoteikta; monētas reti kad bija apaļākas par jau nedēļu dilušu mēnesi, tās nebija kaltas spiedē, bet ar veseri, nodilušie uzraksti drīzāk atgādināja tulznas, un salasīt tos nevarēja. Es nospriedu, ka zvērojoši spoža, jauna monēta ar skaidru un precīzu karaļa profilu vienā pusē, Džinevras — otrā un vēl kādu jauku, dievbijīgu izteicienu turklāt ārstēs skrofulozi tikpat veiksmīgi un pašiem slimniekiem patiks daudz labāk, kā tas arī izrādījās. Tas bija pirmais tāds mēģinājums un izdevās spoži. Nerunājot nemaz par lielo naudas ietaupījumu. Salīdzināt varat paši: mēs uzlikām rokas vairāk nekā septiņsimt vai pat visiem astoņsimt pacientiem; pēc agrākā kursa tas valdībai būtu izmaksājis ap divsimt četrdesmit dolāriem; pēc tagadējā kursa mēs tikām cauri ar trīsdesmit pieciem dolāriem, tādējādi vienā paņēmienā ietaupot divus simtus. Lai visā pilnībā novērtētu manas operācijas
apjomus, salīdziniet vēl citus skaitļus. Nacionālās valdības ikgadējā izdevumu summa ir līdzīga visas zemes iedzīvotāju peļņai trīs dienu laikā, pieņemot, ka ikviens no šiem iedzīvotājiem ir darbaspējīgs vīrietis. Ņemsim nāciju, kas sastāv no sešdesmit miljoniem cilvēku ar vidējo Izpeļņu 2 dolāri dienā; trīsdienu kopīgā peļņa būs 360 miljoni, summa, kas spēj segt valdības izdevumus vienā gadā. Manos laikos un manā dzimtenē valsts šo naudu savāca no muitas nodokļiem, un pilsoņi ticēja, ka šo naudu maksā ārzemnieki par savu preču ievešanu, un bija ļoti apmierināti, taču īstenībā to maksāja pati amerikāņu tauta, pie kam summa bija sadalīta uz galviņām tik precīzi, ka gan miljonārs, gan zīdainītis melnstrādnieku ģimenes šūpulī maksāja vienu un to pašu — 6 dolārus gadā. Lielāka vienlīdzība, manuprāt, vispār nav iespējama. Artura karaļvalsts un viņa lēņu zemju — Īrijas un Skotijas — iedzīvotāju kopējais skaits bija kaut kas ap miljonu. Amatnieka vidējā izpeļņa, par uzturu maksājot pašam, bija trīs centi. Attiecīgi nacionālās valdības izdevumi bija 90 000 dolāru gadā vai apmēram 250 dolāru dienā. Tādējādi, aizstādams zeltu ar niķeli roku uzlikšanas dienā, es nevienam nenodarīju pāri, nevienu neatstāju tukšām rokām, visus — sākot ar karali un beidzot ar slimniekiem — aplaimoju un ietaupīju četras piektdaļas nacionālā izdevuma, pārrēķinot pēc mūsdienu Amerikas kursa, ietaupījums līdzinātos 800 000 dolāru. Izdarot šo nomaiņu, gudrību es smēlos no loti attāla avota — jo īsts valstsvīrs nenonicina nevienu gudru domu, lai cik zema būtu tās izcelšanās: bērnu dienās es allaž ietaupīju savus penijus, mezdams misionāru krūzēs pogas. Tumsonīgam mežonim taču bija vienalga, poga vai monēta, toties man monēta noderēja labāk nekā poga, tādējādi abas puses bija laimīgas, nevienam netika nodarīts pāri.
Pirmais pacientu pieņēma Marinels. Viņš pārbaudīja katru: simulantus padzina, slimos pieveda klāt karalim. Priesteris noskandēja: «Tad lika viņi rokas uz sirdzē- jiem — un sirdzēji veseli tapa.» Karalis pieskārās čūlām, pātari skanēja tālāk, beidzot slimnieks dabūja savu niķeli — karalis pats uzkāra viņam to kaklā — un varēja iet. Jūs domājat, tas nelīdzēja? Līdzēja gan. Jebkurš ver- velējums var cilvēku izdziedināt, ja viņš tam no sirds tic. Pie Astolatas ir kāda kapela, kur dievmāte parādījusies skuķim, kas tur ganīja zosis, — tā vismaz skuķis pats stāstīja, — šajā vietā uzcēla kapelu un kapelā pakāra gleznu, kas attēloja lielo notikumu; glezna bija tāda, ka jūs gan baidītos slimnieku laist tai tuvumā, taču jūs maldītos: tūkstošiem klibo un tizlo ik gadus te nāca ar savām lūgšanām un aizgāja izdziedināti, pat veselie to uzlūkoja un palika dzīvi. Kad man stāstīja par tādām lietām, es, protams, neticēju, bet, kad redzēju pats savām acīm, man bija vien jāpadodas. Es pats redzēju izdziedinātos — slimie patiešām kļuva veseli, tas bija neapstrīdams fakts. Es redzēju, kā kropļi, kas gadiem ilgi bija klimtuši pa Kamelotu uz kruķiem, noskaitīja lūgšanu šīs gleznas priekšā, nosvieda savus kruķus un aizgāja neklibodami. Un kruķu grēda, ko šie cilvēki bija te atstājuši, bez vārdiem apliecināja viņu izdziedināšanos.
To var darīt dažādi — var iedarboties uz pacienta smadzenēm, nesakot viņam ne vārda, un izdziedināt. Var sapulcināt slimniekus vienā telpā, griežoties pie viņu ticības, noskaitīt pār viņiem lūgšanu, un slimie atveseļosies. Ja jūs sastopat karali, kurš nespēj izārstēt skrofulozi, varat būt droši, ka viņa troņa galvenais balsts — padoto ticība valdnieka dievišķai sūtībai — ir sagrīļojies. Vēl manā jaunībā Anglijas monarhi atteicās no roku uzlikšanas — un pavisam bez pamata: viņi būtu izdziedinājuši četrdesmit deviņus no piecdesmit cietējiem.
Jau trešo stundu skanēja priestera vienmuļā balss, krietnais karalis lika pirkstus uz brūcēm, taču slimnieku pūlim vēl neredzēja ne gala, ne malas, un man tas viss bija apnicis līdz nelabumam. Es sēdēju pie atvērta loga, netālu no baldahīna. Jau piecsimto reizi slimnieks pastiepa pretim karaļa rokai savas derdzīgās čūlas un priesteris skandēja «… viņi lika rokas uz sirdzējiem …», kad ārā dzidri kā stabule iedziedājās balss, kas aizbūra manu dvēseli pāri trīspadsmit tukšiem gadsimtiem: — Kamelotas «Oziannā un Literārais Vulkāns!» jaunākais izdevums — tikai divi centi —, viss par lielo brīnumu Svētības Ielejā! — Pasaulē bija nācis dižākais no valdniekiem — avīžu zēns. Bet es biju vienīgais cilvēks šajā pūlī, kas zināja, ko nozīmē viņa piedzimšana un kādus brīnumus šis visuvarenais burvis darīs ar pasauli.
Es izsviedu pa logu piecu centu monētu un saņēmu avīzi, mazais visu avlžzēnu Ādams pazuda aiz stūra samainīt manus piecus centus, lai būtu ko izdot, un līdz šai baltai dienai vairs nav rādījies. Kāda bauda bija atkal reiz turēt rokās laikrakstu, taču, pārlaižot skatienu pirmās lappuses virsrakstiem, mani pārņēma klusas šausmas. Es tik ilgi biju dzīvojis goddevības, bijības un lišķīga ceremoniāla smacīgajā atmosfērā, ka man pārskrēja auksti šermuļi pa kauliem, lasot
JAUNĀKĀS ZIŅAS NO SVĒTĪBAS IELEJAS!
SVĒTIE ŪDEŅI AIZSPRŪDUSI!
BRĀLIS MERLINS RAUJAS VAIGA SVIEDROS, BET PALIEK AR GARU DEGUNU!
SAIMNIEKS TRĀPA AR PIRMO CIRTIENU!
BRĪNISĶAIS AVOTS SPER ŪDEŅUS GAISĀ, KA ELLES UGUŅI UN KVĒPI VIEN GRIEZĀS!
ZIBEŅI UN PĒRKONI!
MELNIE KRAUKLI ĶĒRC ĶĒRCAMO!
NEDZIRDĒTA GAVILĒŠANA! —
un tā tālāk, un tā tālāk. Jā, tas bija pārāk brēcoši… Savā laikā man tas patiktu un nemaz neliktos nepiedienīgi, bet tagad grieza ausīs. Tā bija žurnālistika krietnā Arkanzasas stilā, bet Kamelota nav Arkanzasa. Vēl ļaunāk — priekšpēdējā rinda tīši aizskāra eremītu jūtas, mēs varējām zaudēt viņu sludinājumus. Patiešām — avīzes tonis bija pārāk sekls un vīzdegunīgs. Manī, pašam to nemanot, bija noticis liels lūzums. Mani nepatīkami aizskāra visas šīs sīkās nekaunības, kas savā laikā man būtu likušās jaukas un asprātīgas. Arī bagātīgās, līdzīgā garā pasniegtas ziņas par šejienes notikumiem man nepatika.
VIETĒJIE DŪMI UN DZIRKSTELES
Sers Lanselots viņnedēļ nejauši ticies ar veco Īrijas karali Agri- vensu tīrelī, kas aiz sera Balmorala Brīnišķā cūkaplokiem plešas. Atraitnei dota ziņa.
Ekspedīcija nr. 3 sera Sagramora Ilgotā uzmeklēšanai dosies ce|ā jaunnedēļ. To vadīs slavenais Sarkano Pļavu bruņinieks, kam par palīgu dots sers Persants no Indijas, smalks un sapratīgs tādu būšanu zinātājs un asais zēns uz visām kantēm, kam savukārt par palīgu dots sers Palamids Saracīnis, kas arī nav nekāds ķīselis. Tas nebūs pikniks, bet vistīm nopietna padarīšana.
«Oziannas» lasītāji rūgti zūdīsies, dzirdēdami, ka visu acīm un sirdīm tīkamais sers Sarolē no Gailu zemes, kas, četras nedeļas šīs pilsētas iebraucamā vietā «Pie Vērsi un Pleksti» dzīvodams, mūs ar savu smalko iznešanos un jauko valodu priecināja, šodien ātceļā uz tēva mājām devies. Atbrauc atkal, Cārlijl
Par nelaiķa sera Damansa — Kornvelas hercoga dēla, kas viņnedēļ pie Apburtās ielejas cīniņā ar Mezglotās Vāles Milzi kritis, apbērēšanu gādāja allaž pakalpīgais un laipnais Mambls, mūsu krietnākais zārk- meistars, kam nevaid līdzīga jaukā un patīkamā aizvadīšanā uz pēdīgo atdusas vietu. Pārbaudiet paši!
Viss «Oziannas» kantoris no redaktora līdz pēdējam māceklim no sirds pateicas Pils Lorda Senešāla kambarsulaiņa Trešajam Palīgam par dažiem šķīvīšiem saldējuma, kas tik gards bija, ka, to nobaudot, acis kļuva slapjas no pateicības asarām. Ja priekšniecība meklēs kādu, ko augstākā amatā pacelt, «Oziannā» pateiks priekšā, kā viņu sauc.
Mamzele Irēne Džūlepa no Dienvidu Astolatas pie sava tēvoča — Lopu tirgus iebraucamās vietas, kas Aknu ielā, visu iecienītā saimnieka mūsu pilsētā viesojas.
Jaunais Barkers, plēšu lāpītājs, no savām vanderzeļļa gaitām pa apkārtējām smēdēm ar svaigiem spēkiem atgriezies. Skat. viņa slud.
Protams, iesākumam tas nemaz nebija tik slikti. Es taču zināju, cik zaļi ir mani žurnālisti, un tomēr jutos vilies. Galma dzīves apskats man patika jau labāk, patiešām — savā cieņas un godbijības pilnajā vienkāršībā tas mani jauki atspirdzināja pēc visām šīm piedauzīgajām fami- liaritātēm. Bet ari tas bija tālu no pilnības. Grozi, kā gribi, galma apskatā nekāda dažādība nav ieviešama, tas man bija jāatzīst. Galma dzīves vienmuļība ir tik cieta, ka pret to sašķīst jebkuri pūliņi iedvest apskatā kaut mazāko dzīvības dzirksti. Vienīgā iespēja to kaut cik dažādot — jo citas izejas nemaz nav —/allaž vienu un to pašu faktu pasniegt citā formā: nodīrāt un ietērpt citu vārdu ādā. Tas apmāna acis: lasot liekas, ka fakts ir jauns, rodas iespaids, ka arī galmā kaut kas notiek, tas satrauc un iekairina apetīti, jūs aprijat visu sleju un dažkārt pat nepamanāt, ka viss lielais zupas katls vārīts no viena vienīga zirņa. Kjarensa izteiksmes veids bija labs, tas bija vienkāršs, cieņas pilns, skaidrs un lietišķs, un tomēr kaut kā trūka:
GALMA HRONIKA
Pirmdien. Karalis izjāja parkā.
Otrdien „ „ „
Trešdien. Karalis izjāja parkā.
TOC \o "1-3" \h \z Ceturtdien „ „ „
Piektdien „ „ „
Sestdien „ „ „
Svētdien „ „ „
Taču visumā ar pašu laikrakstu kā tādu es biju bezgala apmierināts. Drukas kļūdu un tehniskas dabas misēkļu, protams, netrūka, bet tik daudz to nebija, ka nevarētu lasīt; šī avīze pat Arkanzasai būtu pietiekami laba, par Artura laikiem un valstību nemaz nerunājot. Gramatika bija zem katras kritikas, teikumi kliboja kā nu kurais, bet tas mani netraucēja. Gramatikā arī es biju vājš, un nevajag meklēt skabargu citu acīs, ja pašam baļķis.
Es biju tā izsalcis pēc literatūras, ka taisījos aprīt laikrakstu vienā piesēdienā, taču dabūju tikai nokosties un mest mieru, jo apkārt man sabruka mūki un sāka tirdīt mani ar jautājumiem: — Kas tā par dīvainu lietu? Ko ar to dara? Vai tas būtu nēzdogs? Seglu sega? Krekla drāna? No kā tas ir taisīts? Cik plāns, cik smalks un trausls, un, dzi, kā čaukst! Un, ja tādu uzvelk mugurā un iziet lietū, kas tad? Un ar ko tas ir izrakstīts? Tā kā būtu burti, tā kā stripiņas vien; glītuma pēc? — Vispār viņi nojauta, ka tie varētu būt burti, jo daži bija mācījušies latīniski un šā tā apgrābstījuši grieķu valodu, un pa kādam burtam pazina, tikai kopā salasīt nemācēja. Es centos atbildēt cik vien iespējams vienkārši:
— Tas ir laikraksts; ko šis vārds nozīmē, es paskaidrošu citreiz. Tā nav drāna, bet papīrs; pie gadījuma paskaidrošu arī, kas ir papīrs. Sīs rindas domātas lasīšanai, tās nav rakstītas ar roku, bet iespiestas, gan es jums pastāstīšu, kas ir iespiešana. Iespiests tūkstotis šādu lokšņu, visas pilnīgi vienādas līdz pēdējam burtiņam, ņem, kuru gribi. — Tad viņi izplūda jūsmīgā apbrīnā.
— Tūkstotis! Vai, to milzu darbu! Tur jau gadu no vietas lielam ļaužu pulkam jāstrādā!
— Nē. Vīrs ar puiku palīgos to izdara vienā dienā.
Viņi meta krustus un — drošs paliek drošs — nomurmināja dažas lūgšanas:
— Dievs, stāvi mums klāt! Neizdibināmi un tumši ir burvestības ceļi.
Es neiebildu, lai būtu burvestība. Tad klusā balsī, lai dzirdētu tikai tie, kas bija piebāzuši man klāt savus skūtos paurus, es nolasīju viņiem priekšā rakstu par avota atgriešanas brīnumu, ko viņi uzklausīja ar nebeidzamiem bijīga pārsteiguma čukstiem un izsaucieniem: — A-ā-ā! — Cik patiesi! — Saki nu vienam cilvēkam! — Itin tā viss notika, itin tā un ne citādi! — Un vai viņi drīkstot šo brīnišķo lietu paņemt rokā un paraudzīt — viņi būšot ļoti uzmanīgi! Jā. Mūki paņēma avīzi tik vārīgi un godbijīgi, it kā tā būtu kāda svēta, pašu debesu sūtīta relikvija, maigi taustīja papīru, piesardzīgā glāstā pārlaida pirkstus tā gludajai virsmai, apburtām acīm ielūkojās noslēpumainajās rakstu zīmēs. Cik aizkustinoši bija noskatīties uz šīm noliektajām galvām, jūsmīgajām sejām, karstā apbrīnā degošajām acīm! Jo vai tad tas nebija mans lolojums, ko te daiļrunīgāk par jebkuriem vārdiem godināja mēmais izbrīns, ziņkāre un sajūsma? Es tagad sapratu, ko jūt māte, kad citas sievietes, vienalga, draudzenes vai gluži svešas, ņem uz rokām viņas bērnu, noliecas pār to mēmā aizgrābtībā, un pasaulē vairs nav nekā cita kā vienīgi šis mazais, viņas radītais brīnums. Nu es zināju, ko jūt māte, — ne karaļa, ne iekarotāja, ne dzejnieka lepnais gandarījums nespēj līdzināties šai dievišķajai laimes sajūtai.
Visu pārējo ceremonijas laiku avīze ceļoja no viena pulciņa uz otru, cauri un apkārt milzīgajai zālei, mana laimīgā skatiena pavadīta, es sēdēju, sastindzis neizmērojamā lepnumā, un skurbu no prieka. Jā, tās bija debesis — un, ja vairāk manā mūžā nebūtu lemts, tad vismaz uz šo brīdi man pavērās paradīzes svētlaimība.