Ap gulētiešanas laiku es ievedu karali savā apartamentā, lai nogrieztu viņam matus un ierādītu, kā uzvelkams un valkājams zemnieka tērps. Augstākās kārtas valkāja matus apgrieztus tikai uz pieres, ļaujot pārējiem brīvi krist pār pleciem, zemākās kārtas grieza matus visapkārt galvai, vergiem negrieza nemaz, vergu pinkas varēja augt, cik un kā uziet. Es uzliku karalim galvā bļodiņu un nogriezu viņa cirtas līdz ar bļodiņas malu. Ari ūsas un bārdu apcirpu pavisam īsi; es tīšām rīkojos pēc iespējas nemākulīgi un panācu vēlamo rezultātu. Karalis bija izķēmots līdz nepazīšanai. Kad vēl viņš uzvilka kājās klamzīgas sandales un ietērpās garā, brūnā pakulu paltrakā, kas kuļājās ap viņa augumu no kakla līdz potītēm, viņš vairs nebija skaistākais vīrietis savā karalistē, drīzāk jau neglītākais, neviens skatiens pie viņa nepakavētos. Mūsu apģērbs un matu apgriezums bija vienādi, mūs varēja noturēt par trūcīgiem zemniekiem, muižas vagariem, aitu ganiem, važoņiem vai pat lauku amatniekiem — jo tādās drānās kā mums staigāja visi nemantīgie, tās bija stipras un lētas. Ar to es negribu sacīt, ka tās varētu atļauties jau galīgs nabags, nē, vienkārši lētāka auduma Vīriešu apģērbam nebija.
Mēs zagšus pametām klosteri stundu pirms rītausmas, saulei lecot, mēs bijām nogājuši jau kādas astoņas vai desmit jūdzes pa reti apdzīvotu lauku apvidu. Es turklāt stiepu pamatīgi piebāztu maisu — tur bija ceļa maize karalim, jo pie rupjās zemnieku barības viņš noteikti nevarētu pieradināties uzreiz, neapdraudēdams savu veselību.
Es atradu ceļmalā ērtu vietiņu, kur karalim apsēsties, un iedevu viņam šādas tādas uzkodas, ko piesiet dūšu. Tad es sacīju, ka dodos pēc ūdens, un aizgāju. Galvenokārt gan tāpēc, ka arī pats gribēju apsēsties un mazliet atpūsties. Karaļa klātbūtnē man vienmēr vajadzēja stāvēt — pat galma padomeš sēdēs; tikai retos gadījumos, kad sēde ievilkās jau uz vairākām stundām, es drīkstēju piemesties uz ačgārnai notekcaurulei līdzīga ķeblīša, ko ērtības ziņā varētu pielīdzināt vienīgi zobu sāpēm. So paradumu es netaisījos lauzt uzreiz, bet pakāpeniski. Man vajadzētu sēdēt, ja mēs būtu cilvēkos, lai neradītu aizdomas, bet tiekties pēc tādas vienlīdzības bez ārējas nepieciešamības būtu aplam.
Ūdeni es atradu kādus trīssimt jardus tālāk un atpūtos tur jau savas divdesmit minūtes, kad sadzirdēju balsis. Nekas, es nodomāju, zemnieki iet uz darbu; cits neviens tik agri neceļas. Bet jau nākošajā brīdī ceļa līkumā parādījās jātnieki — grezni tērpta kavalkāde apkrautu mūļu un kalpotāju pavadībā. Es pielēcu kājās un kā plēsts metos krūmos. Kādu laiku jau šķita, ka jātnieki sasniegs karali pirmie, bet izmisums, kā zināsit, dod spēkus, es dziļi ierāvu elpu un brāžos kā izšauta bulta. Es paspēju. Un, jāsaka, pēdējā brīdī.
— Piedodiet, jūsu augstība, nav laika ceremonijām. Žiglāk Ieciet kājās! Žiglāk! Tur jāj kaut kādi augstmaņi!
— Kas par to? Lai jāj.
— Valdniek! Viņi nedrīkst redzēt jūs sēžam. Celieties un pazemīgi stāviet, kamēr viņi pajāj garām! Jūs taču esat zemnieks!
— Itin tā, biju to aizmirsis, jo domāju patlaban, ka vest karu ar Galliju, — viņš uzslējās kājās, taču ne pus- tik ātri, kā līdzīgās briesmās pielēktu zemnieks, — un dižens bija mans sapnis, ko tu aumašām iztraucēji.
— Pazemīgāku stāju, jūsu majestāte, nevilcinieties! Nolieciet galvu! Zemāk! Vēl zemāk! Pavisam zemu!
Viņš pūlējās no visas sirds, bet, ak vai, cik bēdīgs bija šo pūliņu rezultāts! Tad jau kaut vai Pizas tornis izskatījās pazemīgāks par viņu. Un nekam citam viņa pozu nevarēja pielīdzināt. Karaļa stāja augstmaņiem šķitās tik piedauzīga, ka viņu pieres saraucās nīgrā izbrīnā, bet kāds grezni tērpts sulainis kavalkādes galā atvēzēja pātagu; es pielēcu īstajā brīdī, lai sitiens kristu pār manu muguru, un, kamēr gaisu tricināja rupju smieklu rēkoņa, paspēju iečukstēt karalim, lai paliek mierā. Viņš apvaldī- jās, — bet par kādu cenu! — likās, viņš būtu aprijis neliešus bez sāls. Pēc tam es sacīju:
— Ar šo pašu mūsu piedzīvojumi būtu galā, — un ko gan mēs bez ieročiem būtu iesākuši pret bruņotu bandu? Ja gribam, lai mūsu dēka labi beidzas, mums ne tikai jāizskatās pēc zemniekiem, bet arī jāuzvedas kā zemniekiem.
— Prātīgi vārdi, neviens to nespēs noliegt. Ejam, ser Saimniek! Es likšu to vērā un mācīšos un darīšu, ko spēšu.
Viņš turēja vārdu. Viņš darīja, ko spēja, — bet cik maz tas bija! Ja esat redzējuši ņipru, pārgalvīgu un uzņēmīgu bērnu augu dienu cītīgi metamies no vienas delverības otrā un uztrauktu māti, kas to vien dara kā seko viņam pa pēdām, lai pēdējā brīdī glābtu no kārtējās slīkšanas vai kakla laušanas, tad esat redzējuši karali un mani.
Ja es būtu paredzējis, par ko tas izvērsīsies, es teiktu—• nu nē! — lai pelna savu dienišķo maizi, kas grib, uzdodams karali par zemnieku, es tas nebūšu, tad jau labāk vadāt apkārt ceļojošu zvērnīcu. Tāpēc pirmajās trīs dienās es vispār neļāvu viņam spert kāju zemnieku būdā vai citā cilvēku miteklī. Ar tik zaļu mācekli es varēju rādīties labi ja kādā iebraucamā vietā, ne citur. Jā, viņš pulējas no visas sirds — bet kas no tā tika? Viņš nelabojās ne par mata tiesu.
Viņa izlēcieni visnepiemērotākajos brīžos un vietās turēja mani nepārtrauktās bailēs. Ko, piemēram, viņš izdarīja otrās dienas vakarā, ja ne lielīgi izvilka dunci no sava paltraka?
— Apžēliņ, jūsu augstība, kur jūs to ņēmāt?
— No viena vīra viesnīcā.
— Kāda velna pēc jūs to pirkāt?
— Tava viltība mūs no daudzām briesmām glābusi, tak, manuprāt, nekait arī ieroci pie rokas turēt, ja kādubrīd tavas viltības aptrūktu.
— Mūsu kārtas cilvēkiem aizliegts nēsāt ieročus. Ko sacītu lords vai jebkurš augstmanis, ieraugot, ka zemnieks plātās ar ieroci?
Mums par laimi, neviena cita tuvumā nebija. Es pierunāju viņu izsviest šo dunci, un tas bija tikpat grūti, kā pierunāt bērnu, lai atsakās no jaunas rotaļlietiņas, ar kuru viņš būtu varējis veiksmīgi padarīt sev galu. Mēs gājām tālāk klusēdami, katrs ar savām domām. Beidzot karalis sacīja:
— Ja tev zināms, ka es domāju aplam un lielas briesmas pār mūsu galvām krāju, kālab tu laikus nebrīdini mani, lai es tādas domas atmetu?
Tas bija patiešām negaidīts un dīvains jautajums. Es nezināju, ne ko domāt, ne ko teikt, un galu galā atbildēju uz to ar gluži dabisku:
— Bet, valdniek, kā gan es varu zināt, ko jūs domājāt?
Karalis izbrīnā pat apstājās un iepleta acis.
— Es patiesi ticēju tevi gudrāku par Merlinu esam, un burvju mākslās tu esi tāds. Taču pareģošanas spēja par burvestību augstāka. Merlins ir pareģis.
Redzēju, ka esmu izgāzies. Nu vajadzēja kaut kā glābt savu godu. Dziļi apsvērt un pārdomāt katru vārdu. Es teicu:
— Valdniek, jums labpatikās mani pārprast. Ir divēju veidu pareģi. Vieni, kas spēj paredzēt tuvo, drīzā laikā gaidāmo, otri — kas spēj paredzēt pēc gadu simteņiem gaidāmo. Kuri tad, jūsuprāt, varenāki?
— Tie otrēji, protams.
— Pareizi. Vai Merlinam piemīt tādas spējas?
— Savu tiesu piemīt. Viņš paredzēja manu piedzimšanu un karaļa tronī nākšanu pa divdesmit gadiem uz priekšu.
— Vēl tālākus laikus viņš ari paredzēja?
— Vairāk no viņa neprasīja.
— Droši vien tā arī ir viņa iespēju robeža. Katram pareģim ir sava laika robeža. Pašiem izcilākajiem tāda robeža ir simt gadu.
— Man domāt, tādu gan maz.
— Vēl savā laikā pasaulē bija divi lieli pareģi, kas varēja redzēt četru un sešu gadsimtu tālumā, un viens, kas varēja redzēt pāri septiņsimt divdesmit gadiem.
— Ak dievs, tas šķietas gluži neticami!
— Taču salīdzinājumā ar mani viņi nav nekas. Tukša vieta.
— Kā? Tik tiešām kā tu spēj ielūkoties nākamībā vēl tālāk par …
— Septiņsimt gadiem? Manu pavēlniek, tikpat skaidri, kā ērglis tur gaisā redz zemi, es redzu, kas notiks ar pasauli tālākos tūkstoš trīssimt gados!
Jums vajadzēja gan redzēt, kā iepletās karaļa acis, pati debesu velve šķita palecamies par sprīdi augstāk. Brālis Merlins bija beigts un pagalam. Siem cilvēkiem neko nevajadzēja pierādīt, pateici — un diezgan. Nevienam nenāca prātā jel kādus apgalvojumus apšaubīt.
— Protams, — es turpināju, — es varētu darboties pa abām līnijām, pareģot gan tuvus, gan tālus notikumus, ja vien man pietiktu laika un patikas ar to noņemties, taču es reti pārslēdzos no gadsimteņu tālumiem uz tuvākiem notikumiem, tas ir zem mana goda. Ar to lai nodarbojas Merlini — mēs, pareģi, savā starpā tādus īsa laika redzētājus saucam par zaķa ļipām. Gadās, ka es joka pēc paniekojos arī' ar kaut ko tuvāku, bet reti gan, tikpat kā nekad. Jūs taču atceraties, kā visi brīnījās, kad es paredzēju jūsu ierašanos un pat šīs ierašanās stundu Svētības Ielejā pa trim dienām iepriekš?
— Itin tā, atceros.
— Taču nesalīdzināmi vieglāk man būtu to izdarīt un tūkstoškārt sīkāk es to paredzētu, ja jūsu ierašanās nebūtu gaidāma pēc trim dienām, bet pēc piecsimt gadiem.
— Cik tas gan savādi un brīnišķi izklausās!
— Jā, īstam lietpratējam vienmēr daudz vieglāk paredzēt to, kas notiks pēc piecsimt gadiem, nekā to, kas notiks pēc piecsimt sekundēm.
— Tam gan vajadzētu gluži otrādi būt, un tik patiesi piecsimt reižu vieglāk tuvo, ne tālo redzēt, kur tuvais pat burvju zinībās nemācītam prātam ar pliku aci saskatāms iraid. Tava pareģošanas māksla visnotaļ veselai saprašanai spītē, dīvainā vīzē vieglo grūtu darīdama un grūto savukārt vieglu.
Tā bija gudra galva. Zemnieka cepure nespēja noslēpt karaļa smadzenes, ja viņš sāka spriest, to nenomaskētu ne ūdenslīdēja ķivere.
Nu man bija jauns darbs un jaunas rūpes. Karalis tik dedzīgi gribēja zināt visu, kas notiks turpmākajos trīspadsmit gadsimtos, it kā cerētu tos nodzīvot. Man vajadzēja pravietot vaiga sviedros. Arī agrāk man gadījās pieņemt kļūmīgus lēmumus, bet šī vieglprātīgā uzdošanās par pravieti bija viskļūmīgākā. Taču katram darbam savas priekšrocības. Pareģim prāta nevajag. Ja ir — labi, tas var noderēt pareģa privātām vajadzībām, savā profesijā viņš bez tā var iztikt. Sajā ziņā tas ir vismierīgākais darbs. Ja pār jums nāk pravietošanas gars, nolieciet savas smadzenes vēsā vietā, ka nesamaitājas, un ļaujiet mēlei vaļu, lai gvelž, ko grib, — un izrādīsies, ka jūs esat pravietojis.
Katru dienu mēs sastapām arī pa kādam klejojošam bruņiniekam, un ik reizes šis skats iesvēla karali kareivīgā noskaņā. Viņš noteikti varēja aizmirsties un pateikt viņiem kaut ko tik aizdomīgu un zemnieku kārtai nepiedienīgu, ka es allaž manījos laikus dabūt viņu nost no ceļa. Viņam tad atlika vienīgi noskatīties, bet viņa acis dega izaicinājuma ugunīs un nāsis drebēja kā kara zirgam, tik ļoti viņam gribējās mesties cīniņā. Tāpēc ap trešās dienas vidu es apstājos ceļa malā, lai nodrošinātos pret katru nejaušību, — ka tas būs nepieciešami, es nopratu jau aizvakar, kad dabūju ar pātagu pa muguru; taču vilcinājos, jo šis aizsardzības līdzeklis bija pretīgs manai dabai, un vilcinātos vēl, ja mani nepaskubinātu sīka nejaušība: bezrūpīgi slādams pa ceļu un ļaudams smadzenēm atpūtu pravietiskā pļāpāšanā, es paklupu un nokritu garšļaukus smiltīs. Es gandrīz vai zaudēju samaņu no šausmām, tad piesardzīgi uzslējos kājās un noņēmu no pleciem ceļa maisu. Tur man bija kastīte ar vilnā ietītu dinamīta bumbu. Tādu mantu bija prātīgi turēt pa rokai, pie gadījuma es ar to varētu iztaisīt atkal kādu derīgu brīnumu, taču nēsāt to maisā bija tīrā nervu bendēšana, un arī karalim es to nevarēju iedot, lai panes. Man vajadzēja vai nu bumbu izsviest, vai izdomāt mazāk bīstamu nēsāšanas veidu. Es izņēmu somu no maisa un iebāzu kabatā, kad pēkšņi parādījās divi bruņinieki. Karalis izlieca krūtis, saslējās kā statuja un raudzījās viņiem pretim — nu, protams, viņš atkal bija aizmirsies —, bet, pirms es paspēju uzsaukt kādu brīdinājumu, viņam jau vajadzēja palēkt nost no ceļa, un labi vismaz, ka viņš to izdarīja. Viņš bija iedomājies, ka bruņinieki griezīs ceļu viņam. Bruņinieki lai grieztu ceļu zemniekam, dubļu pikai zem viņu kājām? Vai viņš pats būtu tādā reizē kaut pievilcis pavadu — un vai viņam jel kad būtu bijusi vajadzība to darīt? Zemnieks, karali vai bruņinieku pamanījis, taču jau laikus glābtu savu ādu. Bruņinieki pat nepaskatījās uz karali, tā bija viņa darīšana, kas ar viņu notiek; ja karalis nepa- lēktu malā, bruņinieki viņu sabradātu zem zirgu pakaviem un vēl gardi nosmietos.
Karalis kvēloja sašutumā, īsti karaliskā garā izbrēk- dams ar niknām lamām jauktu izaicinājumu. Bruņinieki jau bija gabalā. Izbrīnījušies viņi apturēja zirgus, pagriezās seglos un skatījās atpakaļ, it kā prātodami, vai maz vērts noņemties ar tādiem salašņām kā mēs. Tad viņi apgriezās un jāja šurp. Nu nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Es metos viņiem pretim. Garām skriedams, es izkliedzu trīspadsmitstāvīgu sirdi plosošu apvainojumu, no kura vai mati cēlās stāvus, — karaļa gānīšanās salīdzinājumā ar to bija tīrie bērna šļupsti. Un dabiski, jo manas lamas nāca no deviņpadsmitā gadsimta, kad cilvēki mācēja lamāties. Bruņinieki brāzās tādā ātrumā, ka gandrīz jau bija pie karaļa, pirms paspēju mainīt virzienu, tad trakās dusmās sarāva savus zirgus uz pakaļkājām, apgrieza tos gaisā un — purns purnā — auļoja uz mani. Es biju paspējis noskriet kādus septiņdesmit jardus un uzrāpties lielā ceļmalas akmenī. Trīsdesmit jardus no manis viņi nolieca garos pīķus un bruņu cepurēs kaltās galvas, košajiem zirgu astru pušķiem graciozi noplīvojot, un visā savā godībā gāzās man virsū. Kad starp mums bija palikuši piecpadsmit jardi, es atvēzu savu bumbu un nosviedu to tieši zem zirgu purniem.
Jā, tas bija tīri nostrādāts, prieks redzēt. Gluži kā Misisipi tvaikoņa eksplozija. Nākamās piecpadsmit minūtes pār mums lija ražens bruņinieku, dzelzslūžņu un zirgga- jas mikroskopisko palieku lietus. Es saku «mums» tāpēc, ka arī karalis, tiklīdz, protams, bija atjēdzies, atskrēja pie manis. Ceļa vidū kūpēja tāda bedre, ka visam apvidum nu pietika darba veselam gadam — lai izskaidrotu, kā tā cēlusies, protams, — kas attiecas uz bedres aizbēršanu, tad to varēja izdarīt nesalīdzināmi īsākā laikā, un šim darbam izredzēto būtu maz, tikai daži šo lauku senjoru zemnieki, kuriem par viņu pūlēm neko tāpat nesamaksātu.
Karalim bedres rašanos es izskaidroju pats. Es sacīju, ka tā cēlusies no dinamīta bumbas sprādziena. Sis paskaidrojums jau neko negrozīja, viņš palika tikpat gudrs, kā bijis. Taču v iņa a cīs tas bija debesu brīnums — un vel viens naža dūriens Merlina mugurā. Es uzskatīju par nepieciešamu piebilst, ka šis brīnums iespējams tikai sevišķi piemērotos atmosfēriskos apstākļos un tādi gadās ārkārtīgi reti. Citādi viņš plītos man virsū katru reizi, kad ceļā gadītos kāds, ko uzspert gaisā, un tas būtu ļoti nepatīkami, jo vairāk bumbu man nebija.