Ceturtajā dienā ap saules lēktu, kad mēs jau kādu stundu bijām nosoļojuši spirgtajā rīta dzestrumā, es nācu pie secinājuma, ka laiks ķerties pie karaļa dresūras; tā tas nevarēja turpināties: ja es neķeršos pie stingras un pamatīgas dresūras, mēs nevarēsim iegriezties nevienā lauku mājā — pat kaķis tūlīt saprastu, ka šis zemnieks nav zemnieks. Es apstājos un sacīju:
— Valdniek, kas attiecas uz drānām un ārējo izskatu, viss ir kārtībā, jūs ne ar ko neatšķiraties no zemnieka, bet jūsu ārējais izskats nekādi nesaskan ar jūsu stāju, un šī nesaskaņa ir redzama pa gabalu. Jūsu gaita ir pārāk kareivīga, jūsu izturēšanās pārāk kundziska. Jūs turaties stalti, jūsu skats ir lepns un pašapzinīgs. Rūpes par karaļvalsti nesaliec plecus un neliek nokārties galvai, tās neizdzēš acu mirdzumu, nevieš sirdī raizes un bailes, kas izpaužas sakumpušā mugurā un nedrošā gaitā. To ar cilvēku dara tikai dienišķās rūpes, kas nomāc zemo kārtu ļaudis. Jums tas jāiemācās, citādi jūsu ārienei pietrūkst zīmoga, ko uzspiež trūkums, posts, pazemojums un visas citas neskaitāmās un parastās necilvēcības, kas nokauj vīrā vīrestību un padara viņu par uzticamu, drošu un paklausīgu rīku savu saimnieku rokās, tāpēc pat zīdainis redzēs, ka jūsu kārta augstāka par jūsu drānām, un mūs pieķers jau pirmajā būdā, kur mēs iegriezīsimies. Tagad, lūdzu, pamēģiniet iet tā, kā eju es.
Karalis uzmanīgi noskatījās, kā es to daru, un pūlējās atdarināt.
— Ļoti jauki… ļoti jauki… Zodu zemāk, lūdzu, tā … jau pavisam labi. Acis arī zemāk — neskatieties, lūdzu, uz apvārsni, skatieties uz ceļu, tikai kādus desmit soļus uz priekšu, ne vairāk. Jā, tā jau ir labāk, tā ir pavisam labi. Vienu brītiņu, lūdzu, — vēl tomēr par daudz spara un uzņēmības, gaitai jābūt ļodzīgākai. Paskatieties uz mani, lūdzu, — tā es to biju domājis… Nu jau sāk padoties, jūs esat sapratis — vismaz aptuveni, ja ne vairāk. Jā, tas ir ļoti labi. Bet! Kas gan ir šis bet? Kā trūkst? Es pat nevaru skaidri pateikt. Nostaigājiet, lūdzu, viens pats trīsdesmit jardus, lai es varu paskatīties no malas. Tā, tā … galvu jūs turat pareizi, plecus arī, acis un zodu tāpat, gaita, stāja vispārējos vilcienos bez vainas — viss kārtībā. Un tomēr kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Rēķins nesaskan. Atkārtojiet, lūdzu … Aha, es sāku saprast! Jā, nu man ir skaidrs. Trūkst īstas un patiesas bezcerības, tur tā nelaime. Mums iet kā amatieru izrādē — tīri mehāniskās detaļas precīzas līdz pēdējam, it kā pilnīga ilūzija, taču ilūzijas nav.
— Tad ko man darīt, lai būtu?
— Ļaujiet padomāt… Nekas nenāk prātā. Atliek tikai pacietīgi vingrināties. Vieta arī piemērota: saknes un akmeņi, kas labi der karaliskas gaitas apvaldīšanai, ceļš tukšs, neviens te mūs netraucēs, un tā būdiņa tur klajuma malā ir tik tālu, ka no turienes mūs nevar redzēt. Iesim nost no ceļa un veltīsim šo dienu apmācībām, Jūsu Augstība!
Noņēmies ar karaļa dresūru vēl kādu laiku, es sacīju:
— Tagad, valdniek, iedomājieties, ka mēs esam pie tās tur būdiņas durvīm un mūsu priekšā ir būdiņas iemītnieki. Uzrunājiet, lūdzu, saimnieku!
Karalis izslējās kā monuments un ledaini bargā balsī izmeta:
— Nu, blēdi, pacel man krēslu un liec galdā, ko dievs tev devis!
— Ak, Jūsu Žēlastība, tā nevarēs!
— Kas vainas?
— Sie cilvēki nesauc cits citu par blēžiem.
— Patiesi ne?
— Tā viņus sauc tikai augstākstāvošie.
— Raudzīšu vēlreiz. Saukšu viņu par kalpu.
— Nē, nē. Varbūt viņš ir brīvzemnieks.
— Ak tā. Arīg viņu par krietno cilvēku dēvēju?
— Tas jau ir piedienīgāk, Jūsu Augstība, bet vēl labāk būtu, ja jūs viņu uzrunātu par draugu vai brāli.
— Par brāli! To zemes tārpu!
— Arī mēs taču izliekamies par tādiem zemes tārpiem.
— Itin tā. Es teikšu viņam: brāli, pacel man krēslu un liec galdā cienastu, kas tavā namā ronams! Nu ir labi?
— Ne gluži, ne pavisam labi. Jūs prasāt tikai sev, ne mums abiem. Krēslu vienam un cienastu vienam.
Karalis nelikās saprotam, domāšana viņam bija smaga un lēna. Viņa galva līdzinājās smilšu pulkstenim; tā spēja aptvert domu, bet tikai pamazām, pa vienam graudiņam, ne visu uzreiz.
— Krēslu tev? Un tu sēdētu?
— Ja es nesēdētu, tie cilvēki tūlīt redzētu, ka mēs tikai izliekamies līdzīgi, bet patiesībā neesam. Tik lētā blēdībā mūs pieķertu uz vietas.
— Krietni un patiesi vārdi! Cik brīnišķa ir patiesība, un cik neizdibināmos ceļos tā parādās! Jā, viņam vajadzēs dot krēslus mums abiem un ar līdzīgu godu pasniegt dvieli un trauku roku mazgāšanai tiklab vienam, kā otram.
— Ar vienu nelielu piebildi, valdniek. Viņam nekas nav mums jānes ārā, taisni otrādi — mums jāiet viņa būdā; tur būs netīrība un vispār daudz riebīga, un jāēd būs kopā ar saimi, kā tas pie viņiem pieņemts, un jāizturas kā līdzīgam pret līdzīgiem, ja vien neizrādītos, ka viņi ir dzimtcilvēki, un beidzot — nekādu roku skalojamo trauku un dvieļu tur nebūs, vienalga, vai viņi ir brīvzemnieki vai dzimtcilvēki. Paejieties vēl mazliet, mans kungs! Jā, labāk ir, tik labi kā vēl nekad, taču ne visā pilnībā. Jūsu pleci pazīst tikai tērauda bruņu cildeno smagumu, pleci neliecas.
— Tad dod jel man to maisu, lai es iepazīstu zemības garu caur nastu, kuras smagumā nevaid goda. Man domāt, plecus liec zemības gars, ne smagums, jo bruņas ir smaga, taču lepna nasta un vīrs to ar taisnu muguru valkā. Un nerunā man pretī, ne klausīt_ tevi neklausīšos! Es gribu nest maisu. Sien to man mugurā!
Sis maiss plecos bija pēdējais, kā vēl trūka, lai karalis neizskatītos pēc karaļa vairāk par jebkuru citu cilvēku zemes virsū. Bet pleci bija un palika taisni, tie stūrgalvīgi neliecās ne tik, cik melns aiz naga, es nevarēju panākt, lai tie sakumptu daudzmaz ticamā veidā. Pacietīgi es turpināju mācīt un iespaidot:
— Tagad iedomājieties, ka jūs esat parādos un jūs vajā nežēlīgie kreditori; darba jums nav — pieņemsim, ka esat kalējs, — nekur jūs nevarat darbu dabūt, jūsu sieva ir slima, jūs bērniņi raud no izsalkuma …
Un tā tālāk, un tā tālāk. Dresējot karali, es liku viņam iejusties visu to nelaimīgo ādā, kuru liktenis bija rūgta nabadzība un mūžīgs posts. Bet — ak vai! — viņam tie bija tikai vārdi, tukši vārdi, kas nenozīmēja neko, tikpat labi es būtu varējis svilpot. Un vārdi patiešām arī nenozīmē neko, ja cilvēks pats nekad nav izbaudījis to, ko vārdi pūlas attēlot. Esmu dzirdējis ļoti gudrus cilvēkus zinīgi un pašpārliecināti spriedelējam par «melnā darba» strādniekiem un ar tīru sirdsapziņu apgalvojam, ka diena garīga darba esot daudz smagāka par dienu fiziska darba, tāpēc arī pēc taisnības daudz augstāk apmaksāta. Un viņi patiešām tā domā, jo labi pazīst garīga darba grūtumus, fizisko nepazīdami nemaz. Es pazīstu abus, un, kas attiecas uz mani, tad ne par kādu pasaules naudu es neņemtos mēnesi no vietas vicināt kapli, turpretim visgrūtāko garīgo darbu es uzņemšos darīt par tik niecīgu atalgojumu, ka to,ne pieminēt nebūtu vērts, un darīšu to ar priecīgu prātu.
Garīgo darbu velti dēvē par darbu, to drīzāk var saukt par baudu vai izpriecu, pati iespēja to darīt ir šī darba augstākais atalgojums. Vissliktāk apmaksātais arhitekts, inženieris, ģenerālis, rakstnieks, skulptors, gleznotājs, advokāts, likumdevējs, aktieris, sprediķotājs, dziedātājs, savu darbu darot, ir septītās debesīs; kad vijolnieks ar lociņu rokā sēž liela orķestra vidū, dievišķo skaņu viļņos šūpodamies, — viņš, protams, ir darbā, un tomēr būtu tīrais sarkasms to apgalvot. Mūsu likumi par darbu ir galīgi netaisni un diemžēl negrozāmi: jo augstāku baudu no sava darba gūst tā darītājs, jo augstāk viņš liek apmaksāts. Un šie paši likumi attiecas arī uz acīmredzamo blēžu būšanu ar mantojamo dižciltību un karaļa kroni.