Ap pēcpusdienu pienākuši pie būdas, mēs nemānijām nekādu dzīvības zīmju. Apkārt pletās kaili tīrumi — nopļauti tik pamatīgi, ka šķita nodīrāti. Sabrukušie žogi un jumti daiļrunīgi vēstīja nabadzību. Neviena mājas kustoņa un vispār ne dzīvas dvēseles nemanīja. Klusums stindzināja, tas šķita jau pēc nāves klusuma. Būdiņa bija zema, ar laika gaitā nomelnējušu un iztrupējušu salmu jumtu.
Durvis bija mazliet pusvirus. Mēs tuvojāmies kā zagšus, ar aizturētu elpu, dīvainā klusuma iebiedēti. Karalis pieklauvēja. Mēs gaidījām. Nekādas atbildes. Pieklauvēja vēlreiz. Atkal nekā. Es vieglītēm pagrūdu durvis un ielūkojos iekšā. Puskrēslā neskaidri vīdēja augumu apveidi, no grīdas paslējās sieviete un raudzījās manī, kā no dziļa miega uzmodināta. Tad izdvesa:
— Esiet žēlsirdīgi! Nav vairs nekā, viss paņemts.
— Neesmu nācis neko ņemt, nabaga sieva.
— Neesi tu mācītājs?
— Nē.
— Nenāc no lorda muižas?
— Nē, esmu svešinieks.
— Tad bīsties jel dieva, kas sitis mūs ar postu un nāvi, bēdz, kamēr nav vēlu! Pār mums ir tā kunga un viņa baznīcas lāsts!
— Ļauj man ienākt un palīdzēt tev. Tu esi slima un nelaimē.
Manas acis jau bija apradušas ar krēslu. Es redzēju iekritušās acis, kas lūkojās man pretī. Redzēju, cik izģin- dis ir viņas augums.
— Es teicu tev, mūsu māja ir baznīcas nolādēta. Glābies un ej, kamēr kāds garāmgājējs nav tevi ieraudzījis un uzdevis!
— Neuztraucies par mani, kā es neuztraucos par baznīcas lāstiem. Ļauj man tev palīdzēt!
— Lai tad visi labie gari — ja tādi pastāv — svētī tevi par taviem vārdiem. Dieva dēļ, kaut malku ūdens! Bet nē — aizmirsti, ko es teicu, un bēdz, pat ja nebīsties baznīcas lāsta, bīsties sērgas, no kuras mēs mirstam! Atstāj mūs, krietno, drosmīgo svešiniek, un ņem līdzi visu sirds svētību, ko nolādētā var tev dot!
Bet es jau biju paķēris koka kausiņu un skrēju garām karalim uz strautu. Tas bija kādus desmit jardus atstatu. Kad es atgriezos, karalis jau bija iekšā un vēra vajā loga aizvirtni, lai ielaistu gaismu un svaigu gaisu. Istabā patiešām drausmīgi smirdēja. Es pacēlu kausu pie sievietes lūpām, un viņa kāri sagrāba to ar izģindušiem pirkstiem, tad aizvirtnis padevās — un viņas sejā krita gaisma. Bakas!
Vienā lēcienā biju pie karaļa un iečukstēju viņam ausī:
— Tūlīt ejiet laukā, valdniek! Šī sieviete mirst no slimības, kas pirms diviem gadiem pārvērta tuksnesī visu Kamelotas novadu.
Viņš pat nepakustējās.
— Tik tiešām kā es palikšu un sniegšu palīdzīgu roku.
Es neatlaidos.
— Karali, to nevar pieļaut! Jums jāiet!
— Tu gribi labu, un tavi vārdi ir prātīgi. Bet negods karalim, kas baiļu pazīst, un negods bruņiniekam, kas palīdzīgu roku cietējam atrāvis! Miers ar tevi, es neiešu. Jāiet tev. Jo baznīcas lāsts neskar kronētu galvu, turpretim tavu jo smagi, un tu nedrīksti te kavēties, lai nesatriec tevi baznīcas dzelžotā roka, jāšu tava neklausība tai ausīs nāks.
Atrašanās šajā sērgas perēklī varēja maksāt viņam dzīvību, bet' strīdēties nebija vērts. Ja viņa priekšstati par bruņinieka godu lika viņam palikt, tad nekādi vārdi viņu nepārliecinātu, viņš paliktu — to es zināju. Tāpēc arī neteicu vairs neko. Sieviete ierunājās:
— Krietnais kungs, vai jūs savā žēlastībā neuzkāptu pa tām kāpnēm un nepateiktu man, ko tur ieraugāt? Nebīstieties sacīt patiesību, mātes sirdi jūs vairs nesalauzīsit, tā ir jau salauzta.
— Paliec, — karalis sacīja, — un dod tai sievai ēst! Es iešu. — Un viņš nocēla no pleciem maisu.
Kamēr es pagriezos, karalis jau bija uz kāpnēm. Viņš apstājās un palūkojās lejā uz kakta pustumsā guļošo viru, kas nebija licies dzirdam mūsu ienākšanu vai bildis kadu vārdu.
— Tas ir tavs vīrs? — karalis jautāja.
— Jā.
— Viņš ir aizmidzis?
— Lai slavēta dieva žēlsirdība, jā, nu jau trešo stundu. Izteikt nevaru, cik pilna mana sirds ar pateicību par to miegu, kas viņam dāvāts.
— Mēs būsim klusi. Nemodināsim viņu, — es sacīju.
— Ak, nebīstieties, jūs viņu neuzmodināsit! Viņš ir miris.
— Miris?
_— Jā, kāda laime to zināt! Neviens vairs nedarīs viņam pāri. Viņš nu ir debesu līksmībā; un, ja ne, jāšu viņš ir ellē, tad tāpat laimīgs, jo tur viņam ne abats, ne bīskaps netiek klāt. Mēs kopā izaugām un nodzīvojām kā vīrs un sieva divdesmit piecus gadus, ne reizi nebūdami šķirti. Padomā, tos ilgos gadus kopā mīlēt un ciest. Šorīt ne- atmaņā viņam rādījās, ka mēs atkal esam bērni un staigājam laimīgos laukos, un tā, bērna vientiesībā ar mani tērzēdams, viņš gāja tālāk un tālāk, un viņa gaišā valoda aprāvās tikai tad, kad viņš bija citos — mirstīgām acīm neredzamos laukos iegājis. Un tā nebija šķiršanās, jo viņa domās es gāju līdzi un mana roka bija viņa rokā — jauna, ne tā nokaltusi, kas tagad. Ai jā, aiziet un nezināt, ka aizej, šķirties un nezināt, ka šķiries, — vai lielāka laime maz domājama? Tā viņam alga par visiem grūtumiem, ko savā mūžā pacietīgi nesis.
Kaut kas nočabēja tumšajā kaktā, kur redeļu kāpnes veda uz bēniņiem. Karalis kāpa lejā, vienā rokā viņš kaut ko nesa, ar otru pieturējās. Tad viņš iznāca gaismā — pie viņa krūtīm gulēja trausla gadus piecpadsmit veca meitene. Viņa bija pusnesamaņā, arī viņa mira no bakām. Tā bija varonība savā augstākajā un cildenākajā izpausmē, tā bija nāves izaicināšana atklātā kaujā, bez ieročiem, kurā izaicinātājam tikpat kā nav izredžu uzvarēt un nekāds atalgojums negaida; kaujā, kurai neuzgavilē zeltā un zīdā šalcošu skatītāju rindas; taču karaļa cildenība bija tikpat rāma un vienkārša kā ārišķīgajos turnīros, kur bruņinieki, tērauda un ieroču sargāti, sastopas līdzīgā cīņā. Viņš bija liels šajā brīdī, neaizsniedzami liels. Viņa pilī bija rupji kaltu statuju galerija — viņa senči —, un tai man gribētos pievienot vēl vienu: ne bruņās kaltu karali, kas nogalina milzi vai pūķi kā pārējie, bet karali zemnieka tērpā ar nāvi pie krūtīm, lai mirstoša lauku sieva remdētos, pēdējo reizi palūkodamās savā bērnā.
Viņš noguldīja meiteni blakus mātei, kas apbēra bērnu glāstiem un mīļiem vārdiem no pāri plūstošās sirds, meitenes acīs pavīdēja vārga nojausma par mātes tuvumu, bet tas arī bija viss. Māte noliecās pār viņu, skūpstīja, mīļoja, lūdza atsaukties, bet bērna lūpas kustējās bez skaņas. Es paķēru pudeli no maisa, bet sieviete atvairīja manu roku, sacīdama:
— Nē, nē, viņa neko nejūt, tā ir labāk. Jūs atgrieztu viņu pie dzīvības. Lai tu, kas tik labs un žēlīgs bijis, nenodari viņai šo ļaunumu! Jo raugi pats— kam lai viņa dzīvotu? Viņas brāļi ir miruši, viņas tēvs ir miris, viņas māte aiziet, viņa paliks sērdienēs ar baznīcas lāstu pār galvu, neviens viņai nesniegs ne pajumtu, ne palīdzīgu roku, pat ja viņa ceļa vidū garu izlaistu. Pasaule no viņas novērsusies. Es nevaicāju tev, labā sirds, vai viņas māsa tur augšā dzīva, es zinu, jo citādi tu nebūtu atgriezies, viņu vienu atstādams.
— Viņa dus mierā, — aizžņaugtā balsī teica karalis.
— Un labi, ka tā. Lai svētīta šī laimīgā diena! Enis, manu bērniņ, drīz tu būsi pie savas māsas, tu esi jau ceļā, un šie vīri ir žēlsirdīgi, viņi tevi neaizkavēs.
Un atkal viņa čukstēdama un labinādama nolīka pār meiteni, glāstīja viņas matus un seju, skūpstīja un sauca mīļos vārdos, bet bērna stingstošajā skatienā vairs neatspoguļojās nekas. Es redzēju karaļa seju — tā pludoja asarās. Redzēja arī sieviete un teica:
— Ai, es saprotu, kāpēc tu raudi: arī tev, nabaga vīrs, mājās ir sieva, un bieži jūs dodaties pie miera izsalkuši, lai to maizes garoziņu saviem bērniem aiztaupītu; tu zini, kas ir nabadzība un pārestības no zemes varenajiem, tu tāpat pazīsti baznīcas un karaļa smago dūri.
Karaļa seja noraustījās no šī trāpīgā neviļus cirtiena, bet viņš neteica ne vārda, viņš sāka iejusties savā lomā un spēlēja to labāk, nekā no tik neapdāvināta iesācēja varētu gaidīt. Lai novērstu sarunu, es piedāvāju sievietei ēdienu un vīnu, bet viņa atteicās. Viņa neļāva nekam nostāties starp sevi un nāves atvieglojumu. Es klusām uzkāpu bēniņos, nonesu mirušo bērnu un noguldīju viņai blakus. Tas lika mātes salauztajai sirdij izplūst jaunā izmisumā. Es vēlreiz mēģināju novērst viņas domas citur un lūdzu, lai viņa pastāstītu mums par savu dzīvi.
— Gan jums tā labi zināma, to pašu krustu vien nesat — jo vai gan no mūsu kārtas ļaudīm britu zemē kādam citādi klājas? Tas pats vecais bēdu stāsts. Mēs cīnījāmies no visiem spēkiem, un mūsu pūliņi tika atalgoti — atalgoti ar to, ka bijām dzīvi un nenomirām, vairāk jau arī nevar prasīt. Un nekādas īpašas nelaimes, kas mūs nāvē iedzītu, līdz pat šim gadam mūs nepiemeklēja, un tad bruka pār mūsu galvām visas uzreiz — un mēs vairs nespējām pretī turēties. Pirms kādiem gadiem lords sastādīja mūsu laukos augļu kokus un pašos auglīgākajos pie tam, lai netaisnība līdz galam nekrietna būtu.
— Tās bija viņa tiesības, — karalis viņu pārtrauca.
— Itin tā, kas to var noliegt; arī likumos rakstīts, ka tas, kas lordam pieder, ir viņa un tas, kas man pieder, ari ir viņa. Mēs esam viņa nomnieki, mūsu zeme pieder viņam, un viņš dara, kā pašam tīk. Tad kādu dienu mēs trīs viņa kokus nocirstus atradām. Mūsu trīs lielie dēli izbijās tin skrēja lordam sacīt. Tā viņi palika lorda cietumā — viņi melojot un sapūšot tur dzīvi, ja neatzīšoties. Nav viņiem ko atzīties, mani dēli ir bez vainas, tālab paliks cietumā līdz savai mirstamai stundai. To gan jūs paši ari itin labi saprotat. Un tad nu redzi — mēs palikām divi vien ar vīru un tiem abiem maziem meitēniem pie tīrumiem, kuru nokopšanai trīstik darba roku vajag un vēl lauku sargāšanai nakti un dienu no baložiem un meža zvēriem, pret kuriem mūsu kārtas cilvēks nedrīkst roku pacelt. Kad nobrieda labība lorda tīrumos, nobrieda arī mūsu laukos, mūs zvanīja kopā lorda ražu novākt, un nepieļāva viņš, ka es ar meitenēm to trīs viņa paša savaņ- ģoto dēlu vietā skaitītos, bet tikai divu, par vienu trūkstošo mums lika nodevu maksāt. Tostarp mūsu sējumi bez kopēja rokas izbira un-gāja postā; un atkal gan mācītājs, gan lords mums sodu uzlika, jo viņu tiesa caur mūsu lauku nenovākšanu zūdībā gāja. Visu, kas tur atlicis bija, mēs soda naudās atdevām, ne tik kā mūsu pļaušanas darbs netapa atalgots, mēs palikām tukšām rokām un badā. Tad jaunākais vēl bija priekšā — mans prāts aptumšojās no bada un bēdām par cietumā iemestiem dēliem, par maniem skrandās, badā un izmisumā staigādamiem bērniem un vīru —, un tad es simt un tūkstoškārtīgi nozaimoju baznīcu un viņas nežēlību. Tas notikās pirms desmit dienām. Es jau biju sērgas sista, un mācītājs te mani bāra, ka man trūkstot pazemības zem sloga, ko tā kunga šķīstījoša roka uzliek, un tad es sāku kliegt. Viņš nonesa manus zaimus saviem augstajiem, tak es paliku stūru galvu savos zaimos, es tos nenožēloju, un tad pār mani un maniem mīļajiem krita Romas lāsts.
'Ar to dienu mēs bijām izstumtie, visi šausmās bēdza no mums. Neviens vairs nepienāca mūsu būdiņai ne tuvu, lai kaut paraudzītos, vai esam dzīvi vai miruši. Visi jau gulēja sērgā. Tad cēlos es — jo kas atliek sievai un mātei? Est jau viņi neko negribēja, un, ja gribētu, ko es devusi būtu? Tak ūdens strautā bija dievsgan, es devu viņiem dzert. Kā viņiem slāpa! Kā viņi svētīja ik ūdens lāsi! Bet vakar tam pienāca gals, mani spēki bija cauri. Vakar es pēdējo reizi redzēju savu vīru un pastarīti dzīvus. Es te gulēju un klausījos stundām un stundām, un katra stunda bija mūžība, — vai tur augšā vēl kas nesakustēsies …
Viņa uzmeta īsu, tramīgu mirkli savai vecākajai meitai, iekliedzās: «Vai, manu mīļo!» — un vārgām rokām sargājot aptvēra stingstošo augumiņu. Viņa bija dzirdējusi nāves izkapti nošvīkstam.