Bija pāri pusnaktij, mēs sēdējām pie četriem līķiem. Apseguši viņus ar visām lupatām, kādas vien varējām atrast, mēs, prom iedami, aizbultējām durvis. Šo cilvēku mājai vajadzēja kļūt par viņu kapavietu, jo viņiem bija liegta apbedīšana svētītā zemē. Viņi bija pielīdzināti suņiem, meža zvēriem, spitālīgajiem, un neviena dzīva dvēsele, kam cerības uz mūžīgu dzīvošanu viņsaulē, neuzmestu ne skatiena šiem dieva un cilvēku atstumtajiem.
Mēs nebijām paspēruši vēl ne četrus soļus, kad es izdzirdēju granti nočirkstam zem kāda nācēja kājām. Man sirds sakāpa kaklā. Neviens nedrīkstēja redzēt mūs iznākam no šīs mājas. Es parāvu karaļa piedurkni, un mēs noslēpāmies aiz būdiņas stūra.
— Nu mēs esam drošībā, — es nočukstēju, — bet, kā sacīt, par mata tiesu. Ja nakts būtu bijusi kaut drusku gaišāka, viņš noteikti būtu mūs ieraudzījis, viņš bija pavisam tuvu.
— Varbūt tas kāds meža zvērs, ne cilvēks bija.
— Tiesa. Bet, lai viņš būtu kas būdams, pagaidīsim vien, kamēr viņš būs aizgājis.
— Klau! Nāk šurpan!
Atkal pareizi. Soļi nāca taisni uz mums, uz šo būdiņu. Tātad tas varēja būt vienīgi kāds dzīvnieks, velti bijām baidījušies. Es jau taisījos spert soli uz priekšu, bet karalis liegdams uzlika roku uz manas piedurknes. Brīdi valdīja klusums, tad atskanēja kluss klauvējiens pie būdiņas durvīm. Es nodrebēju. Klauvējiens atkārtojās, un kāds apspiestā balsī sauca:
— Māmiņ! Tēt! Atveriet — mēs tikām laukā un nākam ar vēstīm, kas jūsu vaigus gan bālus darīs, bet sirdis iepriecēs, un kavēties mēs nedrīkstam, mums jābēg! Un … Klau, bet viņi neatsaucas … Māmiņ! Tēt!
Es vilku karali uz būdas viņu galu un čukstēju:
— Ātrāk, tagad mēs varam tikt uz ceļa!
Karalis vilcinājās, viņš it kā taisījās kaut ko iebilst, bet tad mēs dzirdējām durvis nočīkstam un zinājām, ka šie nelaimīgie jau stāv pie savu mīļo līķiem.
— Ātrāk, valdniek! Tūlīt viņi uzdegs gaismu, un tad sirds lūzīs klausoties …
Nu viņš vairs nevilcinājās. Tiklīdz mēs bijām uz ceļa, es metos skriet, un vēl pēc mirkļa arī karalis pārstāja rūpēties par savu cieņu un skrēja, ko kājas nes. Es negribēju domāt par to, kas patlaban notika būdiņā, es to vienkārši neizturētu, man vajadzēja domāt par kaut ko citu, un es ķēros pie pirmā, kas ienāca prātā.
— Esmu slimojis ar to slimību, no kuras šie cilvēki nomira, tāpēc man nekas nedraud, bet, ja jūs neesat…
Viņš aprāva mani, sacīdams, ka ne par miesu viņš baidās, bet par savu zināmo sirdi.
— Jo, raugi, šie trīs jaunekļi ir brīvībā tapuši; bet kā? Nešķietas gan, ka lords būtu viņus vaļā palaidis.
— Protams, ka ne. Viņi ir izbēguši.
— Tas krīt pār manu zināmo sirdi, es jau bijājos viņus izbēgušus esam, un tavas domas ar manējām sakrīt.
— Par sakrišanu es to negribētu saukt. Man liekas, viņi ir izbēguši, bet man ne mazākā mērā nav žēl, ka viņi izbēguši. Manu zināmo sirdi tas neuztrauc.
— Man arī nav žēl. Un tomēr es nezinu …
— Ko tad? Kāda mums tur būtu daļa?
— Jāšu viņi bēguši, mums pienākas viņus savaņģot un viņu Saimniekam atpakaļ nogādāt, jo neklājas augstdzi- mušam lordam tādu patvaļību un nekaunīgu goda aizskārumu no zemas kārtas ļaudīm ciest.
Te nu bija… Viņš spēja redzēt tikai medaļas vienu pusi. Tāds viņš bija dzimis, tā audzināts, viņa dzīslās tecēja senču neapzinātā zvēriskuma saindētās asinis, gara bija šī siržu rinda, un katra bija iepludinājusi straumē savu daļu indes. Iemest cilvēkus cietumā bez kādiem vainas pierādījumiem, iedzīt bada nāvē viņu tuviniekus — tas nebija nekas, šie cilvēki taču bija tikai zemnieki, darba vai izpriecas rīki sava kunga rokās, vienalga, lai cik nežēlīgi kungam labpatiktos rīkoties, bet, ja šie paši cilvēki bēga no nepelnīta un netaisna ieslodzījuma, tas, redzat, bija goda aizskārums, ko savai svētajai kārtai uzticīgs cilvēks nevarētu pamest nesodītu.
Vairāk nekā pusstundu es pūlējos novirzīt karaļa domas — un galu galā man palīdzēja citi spēki — pašam man tas nebūtu izdevies. Uzkāpuši nolaidenā paugurā, mēs ieraudzījām pamalē sarkanu blāzmu.
— Ugunsgrēks, — es sacīju.
Ugunsgrēki mani īpaši interesēja, jo es jau biju nodibinājis it ienesīgu ugunsapdrošināšanas biedrību, kā arī apmācījis zirgus un gatavoju aparātus, lai radītu ugunsdzēsēju komandu. Baznīca gan asi nostājās pret manām dzīvības un īpašuma apdrošināšanām, jo tā, lūk, esot bezkaunīga jaukšanās dieva tā kunga uzliktā sodībā, un velti bija iebilst, ka sodība nebūt netiek novērsta, tikai tās sekas ar saprātu un piesardzību nedaudz mīkstinātas, taču ne — arī tas esot pret dieva gribu un tikpat slikti. Un baznīcai patiešām daudzējādi izdevās maniem pasākumiem kaitēt, taču apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem zēla un plauka. Bruņinieki tikpat kā bez izņēmuma ir tumsoņas, viņu stulbajiem pauriem pietiek vistrūcīgāko argumentu, ko savas bodītes labad var izvirzīt pārdabisku blēņu tirgotāji, tomēr pat bruņinieks spējīgs pamanīt, kur viņam atlec tīri praktisks labums, un tāpēc mums pēdējā laikā, turnīra lūžņus un kritušos novācot, negadījās neviena bruņu cepure, kurā nebūtu iebāzta mana apdrošina- šanas polise.
Kādu brīdi mēs stāvējām dziļajā, mēmajā tumsā, raudzīdamies uz sarkano blāzmu tālumā un mēģinādami izprast, ko nozīmē dīvainā murdoņa, kas brīžiem šķita ceļamies, brīžiem krītam. Reizēm tā it kā uzmutuļoja un nelikās vairs tik tāla, bet, kamēr mēs bezcerīgi pūlējāmies uzminēt, ko tā nozīmē, murdoņa atkal noplaka un noslēpums palika neizdibināts. Mēs kāpām no kalna lejā, un ceļa līkums mūs ierāva blīvā, no abām pusēm bieza meža sienu sažņaugtā tumsā. Mēs taustījāmies uz priekšu kādu pusjūdzi, dīvainā murdoņa nāca tuvāk un kļuva skaidrāka, gaisā brieda negaiss, īsi uzbrāzmoja vējš, noplaiksnīja zibens, un tālumā dobji noducināja pērkons. Es gāju pa priekšu un pēkšņi uzdūros kaut kam smagam un mīkstam, kas sazvārojās no mana piegrūdiena: tajā pašā mirklī uzšķīla zibens un man pretim atņirdzās pakārta cilvēka pārgrieztā seja. Protams, tā jau tikai šķita, ka atņirdzās. Tas bija drausmīgs skats. Šaušalīgs pērkona grāviens pārplēsa debesis, pār mums stāvgāzām izvirda lietus. Tomēr mums vajadzētu pārgriezt virvi, cilvēks varbūt bija vēl dzīvs; ko citu atlika darīt? Zibeņi nu spēra uzmašām, ik pa mirklim mijās dienasvidus baltais spožums un pusnakts necaurredzamā tumsa. Tāpat arī pakārtais vai nu karājās man priekšā spoži apgaismots, vai pazuda tumsā. Es sacīju karalim, ka mums jāpārgriež virve. Karalis iebilda:
— Ja viņš pakāries pats, tad novēlējis savu mantibu lordam, savam saimniekam, un lai karājas vesels. Ja savukārt viņu pakāruši citi, tad viņiem bijušas tiesības to darīt, un atkal — lai karājas vesels.
— Bet…
— Nav ko betot, atstaj to visu mierā. Un vēl cita pēc! Kolīdz zibens uzplaiksnīs atkal — paraugies apkārt.
Kādus piecdesmit jardus no mums karājās vēl divi!
— Nevaid šis laiks īsteni izraudzīts mirušajiem godu parādīt. Nedz spētu viņi par to tev paldies sacīt. Nāc žiglāk, neder mums te velti kavēties!
Karalim bija taisnība, un mēs gājām. Drūms bija mūsu ceļš — nākošajā jūdzē mēs zibeņu uzliesmojumos saskaitījām vēl sešus pakārtos. Murdoņa vairs nebija murdoņa, bet rēkoņa — tur rēca pūlis. Pa tumsu garām paskrēja kāds stāvs, tam pakaļ dzinās citi. Un nozuda mežā. Un atkal kāds bēga un viņam dzinās pakaļ — un tā vēlreiz un vēl. Tad, ceļa likumā iznākuši, mēs ieraudzījām ugunsgrēku— dega kungu nams, īsta pils, patiesībā tā jau bija gandrīz nodegusi, un visapkārt cilvēki bēga, un citi savukārt dzinās viņiem pakaļ.
Es brīdināju karali, ka ši vieta svešiniekiem bīstama. Labāk mums nerādīties gaismā un gaidīt, kamēr viss nomierināsies. Mēs pakāpāmies atpakaļ un noslēpāmies mežmalas krūmos. No savas slēptuves mēs redzējām pūļa vajātos cilvēkus — gan vīriešus, gan sievietes. Briesmu darbi vilkās gandrīz līdz rītausmai. Taču beidzot uguns izdzisa, negaiss norima, balsis un soļu dipoņa pamazām pieklusa, atkal iestājās tumsa un miers.
Mēs arī uzdrīkstējāmies pamest savu slēptuvi un steigšus zagāmies projām, un, lai gan bijām ļoti noguruši un mums nāca miegs, mēs neapstājāmies atpūsties, kamēr briesmu vieta nebija palikusi vairākas jūdzes aiz muguras. Tad mēs lūdzām naktsmājas ogļudeģa būdiņā, un tās tika mums atvēlētas. Namamāte vēl bija nomodā, bet viņas vīrs gulēja salmu cisās uz būdiņas klona. Sieviete likās aizdomīga, kamēr es nepaskaidroju, ka mēs esam nomaldījušies ceļinieki, kas visu nakti netikuši laukā no meža. Viņa kļuva runīga un vaicāja, vai mēs esam dzirdējuši par briesmu darbiem, kas notikuši Ablasuras kungu nama. Jā, dzirdējuši mēs bijām, bet tagad gan vēlējāmies vienīgi gulēt. Karalis piebilda:
— Pārdod mums šo namu, un paši ar vīru eita projām, ar mums bīstami zem viena jumta būt, jo nule mēs bijām pie ļaudīm, kas baku sērgā mira.
Tas bija skaists, bet nevajadzīgs žests. Visas šīs nācijas galvenā pazīme bija it kā ar biskvītu spiedi norullētas sejas. Es jau biju paspējis pamanīt, ka gan namamāte, gan viņas vīrs bakas izslimojuši. Viņa sirsnīgi apliecināja, ka no bakām nebaidās, taču karaļa piedāvājums bija darījis milzīgu iespaidu: patiesi — vai katru sava mūža dienu cilvēkam gadījās sastapt paplukušu zemnieku, kas gatavs nopirkt māju, lai pārgulētu tur vienu nakti! Tas iedvesa viņai dziļu bijību pret mums, un viņa darīja visu, ko viņas rocība atļāva, lai pēc iespējas ātrāk ierīkotu mums naktsguļu.
Mes nogulējam līdz veļai pēcpusdienai un piecēlāmies tik izsalkuši, ka pat karaļa gaumei būdeļnieku trūcīgais azaids likās gana gards. Jāpiebilst, ka ēdienu kartei trūka arī dažādības — tā sastāvēja vienīgi no sīpoliem, sāls un tautiskā auzu plāceņa. Sieviete stāstīja mums par vakar- nakts notikumiem. Desmitos vai vienpadsmitos vakarā, kad visi jau aizgājuši gulēt, kungu nams sācis degt. Ļaudis no visa novada skrējuši dzēst un līdzēt, un kungu ģimeni arī palaimējies glābt, izņemot vienīgi pašu lordu. Viņš nekur nav bijis atrodams. Visi vai prātā pajukuši no tādām bēdām, un divi drošsirdīgi puiši pat dzīvības atdevuši, savu dārgo pavēlnieku brūkošā ugunī meklēdami.
Taču pēc kāda laika atraduši arī viņu — pareizāk, to, kas no lorda barona atlicis, — līķi. Tas gulējis krūmos kādus trīssimt jardus no kungu nama — sasiets, aizbāztu muti un viscaur ar dunci sadurts.
Kas to būtu izdarījis? Aizdomas kritušas uz kādu trūcību ģimeni turpat kaimiņos, ar kuru barons nesen visai nežēlīgi izrīkojies,( un no šiem cilvēkiem aizdomas vedušas arī pie viņu radiem un tuviniekiem. Ar aizdomām pilnīgi pieticis: milorda sulaiņu bars izsludinājis krustakaru pret šo dzimtu, un visi pārējie tad metušies vajātāju pulkā. Mūsu namamātes vīrs arī bijis vajātājos un atgriezies tikai uz rīta pusi. Nule viņš esot aizgājis uzzināt, ar ko viss beidzies. Mēs vēl tērzējām, kad viņš atgriezās. Ogļu- deģis pavēstīja briesmu lietas. Astoņpadsmit cilvēki bija pakārti vai nokauti, divi strēlnieki un trīspadsmit cietumnieki sadeguši.
— Un cik pavisam gūstekņu bija pagraba velvēs?
— Trīspadsmit.
— Un sadeguši visi kā viens?
— Visi gan.
— Taču ļaudis atsteidzās laikā, lai paspētu glābt kungu ģimeni, — kāpēc viņi nepaspēja izglābt arī ieslodzītos?
Ogļudeģis izskatījās apmulsis un teica:
— Kas gan tādā sajukumā uzdrīkstētos atslēgt velves? Tad jau, dies' pas', kāds tostarp izbēgtu!
— Tātad neviens neatslēdza pagrabus?
— Ne tuvu nepiegāja, kur nu vēl slēdza! Un jāsaka, durvis tur krietni nobultētas, pietika ar vienu sargu, ja kādam arī būtu izdevies tās atlauzt, viņš tūdaļ taptu noķerts. Bet noķerts neviens netapa.
— Tomēr trīs ir izbēguši, — karalis sacīja, — un tu krietni darītu, ja ietu viņus pieteikt, lai taisnā tiesa uz viņu pēdām kļūst, jo viņi ir tie, kas baronu nokāva un namu nodedzināja.
To jau es visu laiku biju gaidījis! Pirmajā brīdī ogļudeģis un viņa sieva šķita pārlieku dedzīgi uzklausām šo ziņu un tā vien traucamies pavēstīt to tālāk pēc piederības, bet tad viņu sejās parādījās kaut kaš cits — un viņi sāka mūs izvaicāt. Uz jautājumiem atbildēju es un modri vēroju, kā viņi uz manām atbildēm reaģē. Es drīz sapratu, ka tieši šo trīs cietumnieku pieminēšana mainījusi atmosfēru un ka mūsu saimnieku dedzīgi paustā nepacietība tūdaļ skriet un bēgļus uzdot ir liekuļota. Karalis nebija pamanījis neko, un labi, ka tā. Es novirzīju sarunas uz citiem tās nakts atgadījumiem, un būdiņas saimnieki ar atvieglojumu man piebalsoja.
Vissāpīgāk man bija vērot apspiesto ļaužu karsto gatavību nežēlīgi izrēķināties ar saviem nelaimes brāļiem viņu pašu kopīgā apspiedēja interesēs. Sim vīram un sievai, redzot sadursmi starp viņu šķiras cilvēku un lordu, šķītās pavisam dabiski un taisnīgi nostāties saimnieka pusē, vajāt savu tuvāko bez žēlastības, nevaicājot, vai tas cilvēks jele maz pie kā vainīgs. Ogļudeģis bija līdzējis pakārt savus kaimiņus un darījis savu darbu visai centīgi, lai gan labi zinājis, ka uz viņiem krīt vienīgi attālas aizdomas un viņu vaina ne ar ko nav pierādīta, taču ne viņam, ne viņa sievai tas nelikās briesmīgi.
Smagi bija to redzēt cilvēkam ar republikas sapni krūtīs! Tas man atgādināja laikus trīspadsmit gadsimtus vēlāk, kad mūsu Dienvidu «baltie trūkumcietēji», kurus lielie vergturi allaž bija apspieduši un pazemojuši kā praz- dami un noveduši stāvoklī, kas nebūt nebija labāks kā melnajiem vergiem, dedzīgi atbalstīja visas bagāto vergturu politiskās izdarības verdzības saglabāšanas labad un galu galā ņēma šautenes plecos un nolika savas galvas, lai glābtu iekārtu, kas viņus bija nodzinusi dzīves padibenēs. Tikai viens apstāklis runāja par labu šim nožēlojamam vēstures posmam, proti, slepenībā «baltie trūkumcietēji» vergturus tomēr ienīda un savu negodu apzinājās. Sīs jūtas ārēji nekā neizpaudās, tomēr pastāvēja, labvēlīgākos apstākļos tās varētu izlauzties, un patiesībā ar to arī pietika, lai pierādītu, ka savā būtībā cilvēks tomēr ir un paliek cilvēks, lai arī, no malas skatoties, tas gandrīz nav manāms.
Tātad izrādījās, ka mūsu ogļudeģis ir tālās nākotnes «baltā trūkumcietēja» īstenais dvīnis. Bet karalis kļuva nepacietīgs un teica:
— Kamēr jūs te visu dienu tērgosit, bēgļi aizmuks no taisnas tiesas. Jāšu domājat, ļaundari tēva mājas kavēsies? Viņi negaidīs vis, viņi bēgs. Jums jārauga, lai viņiem pakaļ sūta jātniekus brangos zirgos.
Sieviete mazliet, tomēr manāmi nobālēja, vīrs izskatījās apjucis un neuzņēmīgs. Es sacīju:
— Nāc, draugs, es paiešos gabaliņu tev līdzi un parādīšu, kādā virzienā viņi, manuprāt, devās. Ja viņus turētu aizdomās par nodevu nemaksāšanu vai citu sīku lietu, es drīzāk gādātu, lai viņus nenoķer, bet tik augstas personas nogalināšana un viņa nama dedzināšana ir pavisam kas cits.
Sī pēdējā piezīme bija domāta karaļa ausīm — lai viņu nomierinātu. Uz ceļa mans ogļudeģis saņēmās un sāka soļot it noteikti, taču bez īpašas dedzības. Pēc brīža es jautāju:
— Kāda rada viņi tev ir? Brālēni?
Viņš nobālēja tik ļoti, cik nu ogļu kvēpiem piekūpējusi seja ļāva, un drebēdams apstājās.
— Ak dievs, kā tu zini?
— Es nezināju, man tāpat vien ienāca prātā. •
— Nabaga zēni, nu viņi pagalam. Un tik krietni, godīgi puiši!
— Tu patiešām taisies viņus uzdot?
Viņš nezināja, ko domāt par manu jautājumu, tad negribīgi novilka:
— J… jā.
— Esi nu gan tu pēdējais cūka, es skatos!
Viņš likās tik iepriecināts, it kā es viņu būtu nosaucis par eņģeli.
— Saki jel vēlreiz tos saldos vārdus, brāli, — jo tu gan noteikti domā, ka man neklātos viņus nodot, jebšu es savu pienākumu nepildītu?
— Pienākumu? Tev nav nekāda cita pienākuma kā vien turēt mēli aiz zobiem, lai vini var aizbēgt pēc iespējas tālāk.
Viņš likās laimīgs — taču aizdomīgs arī. Viņš paraudzījās uz priekšu, pameta skatienu atpakaļ un, pārliecinājies, ka uz ceļa neviena nav, nedroši jautāja:
— No kādas zemes tu nāc, brāli, ka tik briesmīgus vārdus runā un nebīsties?
— Tie nemaz nav briesmīgi vārdi, ja es saku tos savas kārtas brālim, vai ne? Tu taču nevienam neteiksi, ka esmu tā runājis?
— Es? Lai mani kauč ar zirgiem plēstu, ir tad ne!
— Labi, tad es pateikšu savu sakāmo līdz galam. Un nebaidos, ka tu manus vārdus teiksi tālāk. Ja pagājušo nakti patiesi nodarīta kāda elles nekrietnība, tad tikai nabaga nevainīgiem zemniekiem. Vecais barons dabūja to, ko bija pelnījis. Un, ja tas būtu manos spēkos, visi no viņa kārtas dabūtu to pašu.
Og|udeģa bailes un neziņa izzuda, viņš iedegās priekā un pateicībā.
— Pat ja tu būtu spiegs un tavi vārdi būtu lamatas, kurās man jākrīt, ka neesmu nodevis, taču tik ļoti tie manu sirdi spirdzina, ka laimīgs es iešu uz karātavām — kā cilvēks, kas visu mūžu badu cietis un reizi pie bagāta dzīru galda sēdējis. Un es to sacīšu atkal un atkal un pastāvēšu pie tā, vari nodot, ja tāds tavs lēmums. Es līdzēju kārt savus kaimiņus, jāšu manītu kāds, ka es gana karsti necīšos saimnieku atriebt, man pašam jāmirst būtu, un arīdzan tie pārējie kāra tālab, ne cita pēc. Visi līksmo savās sirdīs, ka viņš pagalam, bet taisa bēdīgus vaigus un viltus asaras lej, savu ādu glābdami. Nu es tos vārdus esmu pateicis, esmu pateicis tos vārdus! Vienīgos, kas manai mutei gardi bijuši, un ar to gandarīts! Lai man tagad kauč galvu nocērt, man vienalga!
Redziet nu paši! Cilvēks savā būtībā vienmēr ir un paliek cilvēks. Veseli gadu simteņi pazemojuma un varmācības nespēj iznīcināt viņā pēdējo cilvēcības palieku. Ja kāds domā, ka tomēr spēj, tad viņš maldās. Jā, lai celtu republiku, jūs atradīsit diezgan piemērota būvmateriala pat tik galēji nomāktā tautā kā krievi, jūs atradīsiet diezgan vīrišķības pat vāciešos — ja vien izdotos izraut viņus no gļēvās un aizdomīgās noslēgtības —, jebkura no šīm pazemotām tautām spētu gāzt un iemīt dubļos visstiprāko troni ar visiem tā dižciltīgajiem balstītājiem. Tā ka nav vērts zaudēt ticību un cerību — mēs vēl daudz ko piedzīvosim. Vispirms — mērenu monarhiju līdz Artura mūža beigām, tad karaļvaras gāšanu un dižciltības tiesību likvidāciju — lai katrs mācās un dara kādu derīgu darbu —, vispārējās balsstiesības un valdības grožu nodošanu tautas labāko dēlu un meitu rokās. Jā, man nebija nekada pamata atteikties no sava lepnā sapņa.