Tagad mēs pastaigājāmies vienā mierā, laiski tērzēdami. Mums vajadzēja nosist tik daudz laika, cik prasītu ceļš ļ līdz Ablasuras ciematiņam, varas pārstāvju uzvešana uz slepkavu pēdām un atgriešanās mājās. Tā staigājot, es vēl
uzjautrinājos, vērodams, kā attiecīgi savai kārtai sasveicinās garāmgājēji, — šis skats man neapnika visu laiku, ko pavadīju karaļa Artura valstībā. Pret plikpaurainu mūkut kas, sviedros un taukos pilēdams, kapuci atmetis, slāja pretim pa ceļu, mans ogļudeģis klanījās dziļā godbijībā, pret muižnieku — jau verdziskā pazemībā, ar zemniekiem un sīkiem amatniekiem sasveicinājās sirsnīgi un vēl papļāpāja ar katru, bet, kad garām, galvu zemīgi noliecis, gāja vergs, mana ogļudeģa deguns bija tik augstu mākoņos, ka to tur lejā viņš vispār neredzēja. Jā, tādos brīžos gribējās pakārt visu cilvēku cilti uzreiz un darīt galu šim farsam.
Neiztikām arī bez negadījuma. No meža, pārbīlī brēcot, pēkšņi izbrāzās puspliku bērnu bariņš. Vecākajam no viņiem nevarēja būt vairāk par divpadsmit vai četrpadsmit gadiem. Viņi kliedza pēc palīdzības, bet bija tik apjukuši, ka mēs nevarējām saprast, kas noticis. Taču mēs skrējām viņiem līdzi mežā un tūlīt arī to ieraudzījām: viņi bija pakāruši kādu mazuli lūka valgā, un tas, ar nāvi cīnīdamies, tur raustījās un spirinājās. Mēs viņu izvilkām no cilpas un atdabūjām pie samaņas. Arī šis negadījums bija īsti cilvēku dabā: bērni sajūsmā atdarina pieaugušos, viņi te bija spēlējuši vakarējo pūli un gandrīz panākuši daudz nopietnāku rezultātu nekā paši iecerējuši.
Jā, šī nebija tukša pastaiga vai veltīga laika nosišana. Es paguvu iepazīties ar visdažādākajiem cilvēkiem un — kā jau svešinieks — brīvi iztaujāt viņus par visu, par ko vien vēlējos. Kā valstsvīru mani visvairāk interesēja darba algas. Par tām es apvaicājos pirmo un galvenokārt un visu paturēju prātā. Nepieredzējis vai virspusēji domājošs cilvēks parasti uzskata, ka lautas labklājība tieši proporcionāla darba algas lielumam: ja algas augstas, tauta dzīvo labi, ja zemas — slikti. Tā ir maldīšanās. Nav svarīgi, cik jūs saņemat, bet cik jūs par saņemto varat nopirkt, — tikai tas rāda, vai jūsu izpeļņa patiešām ir augsta vai tikai tāda skaitās. Es ļoti labi atceros, kā tas bija deviņpadsmitā gadsimtā, lielā pilsoņu kara laikā. Ziemeļos namdaris pelnīja piecus ar zeltu nodrošinātus dolārus dienā. Dienvidos viņš pelnīja piecdesmit — konfederātu papīrnaudā, kas gāja par vienu zelta dolāru bušelī.'Ziemeļos namdara dungriņi maksāja trīs dolārus — vienas dienas peļņa, Dienvidos — septiņdesmit piecus, divu dienu peļņa. Attiecīgi arī viss pārējais. Tātad Ziemeļos cilvēks
pelnīja divreiz vairāk nekā Dienvidos, jo alga ir vienīgi tik liela, cik liela tās pirktspēja.
Jā, es nodibināju šajā ciematā daudzas jaunas pazīšanās un ar prieku pārliecinājos, ka manas jaunās monētas stabili iegājušas apgrozībā — milzums milreisu, milu, centu, desmitcentu un pat mazliet sudraba, kas atradās amatnieku un citu ciema iedzīvotāju rīcībā, jā, un arī nedaudz zelta — tikai tas gan gulēja bankā, protiet, pie ciema zeltkaļa. Atstājis Marko, Marko dēlu, kaulējamies ar sīktirgotāju par mārciņu sāls, es iegriezos pie zeltkaļa un lūdzu izmainīt zelta divdesmit piecu dolāru gabalu. To man arī izmainīja — protams, pēc mana zelta gabala pārbaudīšanas uz zoba, pēc skaņas un ar skābi un pamatīgas izvaicāšanas, kur es tik lielu naudu dabūjis, kas esmu un no kurienes nāku, un vēl simtiem citu jautājumu, un, kad viņi savu zalvi bija izšāvuši, tad es savukārt atbildēju plaši un bagātīgi pat uz to, ko viņi nemaz nebija jautājuši: ka man ir suns, vārdā Pucis, ka mana nelaiķe pirmā sieva bijusi baptiste un viņas vectētiņš — prohibi- cionists, ka es pazīstu vīru, kam ir divi īkšķi katrai rokai un kārpa zem augšlūpas, kas tomēr netraucējis viņam mirt laimīgā cerībā uz augšāmcelšanos, un tā tālāk un tā bezgala, kamēr pat šis nesātīgais prašņātājs bija apmierināts un neturēja mani vairs nekādās aizdomās, taisni otrādi, viņš izrādīja visu cieņu manām finansiālajām iespējām un neatļāvās pret mani nekādas rupjības, bet savu īgnumu tūlīt pat izgāza- pār saviem padotajiem, un tas bija tikai dabiski. Jā, viņi izmainīja manu zelta gabalu, bet es nopratu, ka tas izsmēlis gandrīz visus bankas resursus, un neko citu jau arī nevarēja sagaidīt — līdzīga situācija rastos, ja es deviņpadsmitajā gadu simtenī ieietu kādā mazā lauku bodītē un prasītu, lai man tūlīt un uz vietas izmaina divtūkstoš dolāru zīmi. Protams, to izdarītu, taču sevī nobrīnītos par nieka fermeri, kam kabata izrādījusies tik milzīga nauda, tātad arī zeltkalis noteikti brīnījās, jo viņš pavadīja mani līdz durvīm un godbijīgi noskatījās man pakaļ.
Mūsu jaunā nauda ne tikai žirgti cirkulēja, tā bija iegājusi arī tautas valodā — veco naudu vairs pat nepie- mineja —, visu aprēķinaja dolāros un centos, milos un milreisos. Man tas bija liels gandarījums. Zeme noteikti progresēja.
Es iepazinos ar vairākiem amata meistariem, bet pati
interesantākā personība starp viņiem bija kalējs Daulijs. Viņš bija sparīgs un runātīgs vīrs, turēja divus zeļļus un trīs mācekļus, un viņa uzņēmums zēla un plauka. Patiesi — viņš kļuva stāvus bagāts, un ciemā viņu ļoti cienīja. Marko ārkārtīgi lepojās ar tāda vīra draudzību. Viņš izlikās, ka vedis mani pie kalēja, lai parādītu ziedošo uzņēmumu, kas iepērk no viņa tik daudz ogļu, bet patiesībā gribēja, lai es redzu, cik tuvās un sirsnīgās attiecībās viņš ir ar šo vareno cilvēku. Mēs ar Dauliju sapratāmies ar pirmo acu uzmetienu — tieši tādi vīri, spoži amata meistari, strādāja manā ieroču rūpnīcā. Es labprāt vēlējos satikt viņu vēl kādu reizi, tāpēc lūdzu viņu svētdien atnākt pie Marko uz pusdienām. Marko šausmās aizturēja elpu un, kad dižvīrs izteica savu piekrišanu, bija tik pateicīgs, ka laimes pārpilnībā gandrīz aizmirsa nobrīnīties par tādu pretimnākšanu.
Marko prieks plūda pāri malām — bet tikai īsu brīdi, viņš kļuva arvien domīgāks, līdz pavisam noskuma, un, kad es sacīju Daulijam, lai atved līdzi mūrniekmeistaru Dikonu un ratnieku Smagu, ogļu putekļi uz viņa sejas pārvērtās krītā un viņš galīgi sašļuka. Bet es gan zināju, kas par vainu, — viņu biedēja izdevumi. Viņš jau redzēja sevi izputinātu, viņa labklājības dienas likās skaitītas. Tāpēc, ejot ielūgt pārējos, es sacīju:
— Ja tu neesi iebildis, lai mūsu draugi atnāk pie manis ciemos, neiebilsti, lūdzu, ka par visu maksāšu es.
Viņa seja noskaidrojās, un viņš dedzīgi iebilda:
— Taču ne par visu, ne visu! Tev vienam tas būs par grūtu!
Es liku viņam apstāties un sacīju:
— Es gribu, lai tu mani saproti reizi un par visām reizēm, veco zēn! Tiesa, esmu tikai fermas pārvaldnieks, tomēr nekādi ne nabags. Sis gads man bija sevišķi ienesīgs, tu pat iedomāties nevari, cik esmu sapelnījis! Godīgi sakot, es varētu tādas dzīres rīkot divpadsmit dienu pēc kārtas, un arī tad tas man būtu sīkums. — Es pasitu knipi. Biju paspējis jau krietni celties Marko acīs, bet pēc šiem pēdējiem vārdiem es slējos pār viņu kā diženas pils tornis. — Tā kā redzi pats un ļauj man rīkoties pēc sava prāta. Tu šajā uzdzīvē neieguldīsi ne plika centa, un cauri.
— Tas ir tik cēli un devīgi no tavas puses…
— Nebūt ne. Jūs viesmīlīgi atvērāt sava nama durvis Džonsam un man; Džonss šorīt to īpaši pieminēja, kad tu vēl nebiji pārnācis no ciema, — tev pašam viņš, protams, neko tādu neteiktu, jo Džonss nav runātājs, viņš vispār ir ļoti noslēgts, bet sirds viņam silta, un viņš prot ar pateicību novērtēt visu, kas viņa labā darīts, un kur tu un tava sieva bijāt tik viesmīlīgi…
— Ak, brāli, kas nu tā par viesmīlību!
— Visaugstākā, tici man! Jebkurš cilvēks, piedāvādams labāko, kas viņa mājā ir, izrāda tādu pašu viesmīlību kā princis, jo arī princis var piedāvāt vienīgi vislabāko, kas viņa mājā ir, un neko vairāk. Tāpēc tagad iesim vien iepirkties, un par izdevumiem neuztraucies. Es esmu visbriesmīgākais naudas šķiedējs, kāds vien pasaulē atrodams. Dažreiz es vienā nedēļā notriecu — bet labāk nerunāsim par to, tu man tāpat neticēsi!
Un tā mēs klīdām pa ciemu, iegriezdamies šur vai tur, aplūkodami preces un patērzēdami ar veikalniekiem par vakarējiem notikumiem, kurus mums ik pa brīdim sāpīgi atgādināja pa ciemu neziņā klīstošie bērni, kam vecāki bija nokauti vai pakārti un pajumts atņemts. Marko, tāpat kā viņa sieva, staigāja pakulu un pusvadmalas drānās, kas stipri atgādināja bīskapistes karti, kur sešu valkāšanas gadu gaitā ar dažādu krāsu ielāpiem atzīmētas arvien jaunas draudzes, tā ka no šīs kartes sākotnējās krāsas bija saglabājusies labi ja kāda plaukstas tiesa. Man gribējās nopirkt krietnajam pārim jaunu apģērbu, lai viņi varētu godam sagaidīt smalko kompāniju, es tikai nezināju, kā to smalkjūtīgāk izdarīt; beidzot man ienāca prātā, ka vārdisko leģendu par karaļa bezgalīgo un sirsnīgo pateicību es varētu balstīt uz tīri lietiska pierādījuma, tāpēc es teicu:
— Jā, Marko, un vēl es gribētu kaut ko izlūgties Džonsa vārdā, ja tu nevēlies viņu patiesi sarūgtināt. Viņam ļoti patiktos arī kaut kādā veidā izrādīt savu pateicību, bet viņš ir tik kautrīgs, ka pats nespēj par to ne ieminēties, un tāpēc viņš lūdza, lai es uz viņa rēķina kaut ko nopērku tev un Filisai, bet tikai tā, lai jūs abi nemaz nezinātu, ka dāvinātājs ir viņš, — redzi, tik ļoti smalkjūtīgs viņš ir, — un es apsolīju to izdarīt; bet, no dieva puses, viņam ne vārda, ka esmu izpļāpājies! Džonss bija domājis pa kārtai jaunu drānu jums abiem …
— Nē, nē, tas ir par daudz! Tik milzīgu dāvanu mēs nevaram pieņemt, tik milzīgu ne! Iedomājies jel, kādu naudu tas maksās!
— Nospļaujies par naudu! Un mēģini vienu bridi paturēt muti ciet, tev jau nevar ne vārda pateikt, lai nebūtu desmit pretī, tu esi pārāk pļāpīgs. No tā tev jāatradinās pie laika, Marko, mutes palaišana var kļūt par pieradumu un novest tevi nelaimē. Iesim vien tepat iekšā un nopirksim jums apģērbu, bet liec aiz auss — Džonsam par to ne vārda! Tu nemaz nevari iedomāties, cik viņš ir lepns un vārīgs. Viņam ir krietna lauku māja, laba saimniecība, un es tur esmu pārvaldnieks, bet — ko visu viņš no sevis neiedomājas! Ja viņam kādreiz uznāk runājamais, tad tikai turies — viņš plātās tā, it kā būtu viens no šīs zemes varenajiem, un, klausies vai simt gadu no vietas, nekad neuzminēsi, ka viņš ir zemnieks — īpaši, ja viņš sāk spriest par lauksaimniecību. Viņš patiesi iedomājas, ka viņš ir varens saimnieks, bet, starp mums runājot, ar to nodarbojos es, viņš neatšķir miežus no auzām un no savas saimniecības pārvaldīšanas sajēdz tikpat maz kā no karaļvalsts pārvaldīšanas; taču, ja viņš sāk muldēt, — tad klausies ar muti vaļā un izliecies, it kā tu nekad mūžā tādas pasaules gudrības dzirdējis nebūtu un līdz mūža galam otrreiz nedzirdēsi. Džonss jutīsies ļoti glaimots.
Marko smējās kā kutināts, par Džonsa ērmībām klausīdamies, un attiecīgi bija sagatavots jebkuram karaļa izlēcienam: ceļojot inkognito ar karali, kurš visu laiku aizmirst, par ko īsti uzdodas, un sarunā aplamības, nekāda piesardzība nevar būt pārmērīga — to es jums saku no personiskas pieredzes.
Mēs bijām iegriezušies tieši tādā veikalā, kāds mums bija vajadzīgs: te varēja nopirkt visu, sākot ar kalēja laktu un audumiem, beidzot ar zivīm un viltotiem dārgakmeņiem. Es nolēmu labāk iegādāties te visu uzreiz un pa citiem veikaliem nemaz nestaigāt. Tāpēc es atbrīvojos no Marko, aizsūtīdams viņu ielūgt mūrniekmeistaru un ratnieku, lai varētu rīkoties netraucēti. Jo darīt kaut ko vienkārši un parasti man nebija nekādas intereses — dodiet man efektu vai neko. Vispirms es nevērīgi nosviedu saimniekam priekšā pamatīgu sauju naudas, lai iedzītu viņam respektu, tad sarakstīju uz papīra loksnes visu, ko man vajadzēja iegādāties, un pasniedzu sarakstu saimniekam — gribēju redzēt, vai viņš prot lasīt. Viņš prata un bija lepns, ka var to parādīt. Viņš pastāstīja, ka savā laikā esot skolots par mācītāju, tāpēc mākot gan lasīt, gan rakstīt. Viņš izlasīja sarakstu un ar gandarījumu piezīmēja, ka rēķins būšot smags. Un tāds tas ari bija — viņa sīkajam uzņēmumam. Jo es jau ne tikai gādāju par krietnu mielastu, bet arī par dažām citām saimniecībā noderīgām lietām. Iepirkumus es liku sakraut ratiņos un nogādāt Marko mājās sestdien ap pievakari, bet rēķinu man piesūtīt svētdien uz pusdienlaiku. Viņš sacīja, ka viss tikšot izdarīts laikā un vietā — strikta apkalpošana esot viņa veikala likums. Viņš piedāvājās no savas puses bezmaksas pievienot precēm pāris naudas pistoļu, tagad visi tās nēsājot. Viņš pats arī par šo atjautīgo jaunievedumu bija visai augstās domās. Es sacīju:
— Un, lūdzu, pielādē līdz pusei. Summu pieraksti klāt manam rēķinam.
To viņš bija gatavs darīt ar vislielāko prieku. Viņš pielādēja, un es tās iebāzu kabatā turpat uz vietas. Te nu man jāpiezīmē, ka šos maciņus, kas izšāva spožus mil- reisus, biju konstruējis es pats, kā arī izdevis pavēli, ka visiem karaļvalsts veikalniekiem tie jālaiž apgrozībā par valsts cenu, kas bija tīrais sīkums un pienācās veikalniekam par pūlēm. Mēs šos maciņus-pistoles izsniedzām veikaliem par brīvu.
Kad mēs jau vēlu vakarā pārnācām, karalis tik tikko manīja mūsu atgriešanos. Mums aizejot, viņš bija iegrimis karaliskos sapņos un plānos par dižo uzbrukumu Gallijai un pēcpusdienu pavadījis ļoti patīkami.