Sestdien ap saules rietu, kad no veikala atgādāja pirkumus, mans pirmais darbs bija vest pie samaņas Marko un viņa cienīto. Nabaga cilvēki bija pārliecināti, ka nu mēs ar Džonsu esam pagalam, un jutās vainīgi pie mūsu galīgā un negrozāmā bankrota. Jo, redzat, bez viesību galdam paredzētajiem produktiem, kas tāpat maksāja brangu naudu, es biju gādājis arī par zināmu krājumiņu priekšdienām, kā, piemēram, maišeli kviešu miltu (un baltmaize viņu kārtas ļaudīm bija tikpat reta delikatese kā saldējums eremīta pusdienās), tad vēl apjomīgu ēdamgaldu, veselas divas mārciņas sāls — kas arī bija ārprāta greznība šo ļautiņu acīs —, traukus, krēslus, drānas, mučeli alus un tā tālāk. Es piekodināju saimniekiem, lai neizpjāpājas, jo gribēju pārsteigt viesus un paspīdēt viņu priekšā. Bet par jaunajām drānām abi laulātie draugi priecājās kā bērni, visu nakti viņi to vien darīja kā modās raudzīties, vai nav jau rīts un vai viņi nevar uzposties jaunajos apģērbos, ko viņi tomēr izdarīja labu laiku pirms ausmas. Viņu sajūsma — lai neteiktu delīrijs — bija tik brāzmaina, ka viņu vientiesīgais prieks atalgoja mani par šīs sajūsmas dēļ neizgulēto miegu. Karalis gan gulēja savā parastajā miegā — kā nosists. Marko pāris nevarēja pateikties viņam par drānām, tas bija aizliegts, tāpēc viņi mēģināja savu pateicību izrādīt ar visiem iespējamiem mājieniem, taču veltīgi. Karalis pat nepamanīja, ka viņi ir jaunos apģērbos.
Atvasaras diena bija tik jauka un maiga, ka pat jūnija laiks nespētu tai līdzināties, saule ripoja pa zemes virsu. Viesi atnāca ap dienasvidu, mēs apmetāmies liela koka pavēnī un drīz vien jutāmies kā veci un labi paziņas. Pat karaļa vēsums mazliet atkusa, kaut gan viņam no sākuma bija ļoti grūti pierast, ka viņu uzrunā par Džonsu. Es ne tikai biju lūdzis viņu neaizmirst, ka viņš ir zemnieks, bet arī tālredzīgi piekodinājis turēties pie kaila fakta un nepušķot to ne ar kādām detaļām. Jo viņš bija no tiem cilvēkiem, kas nebrīdināts pat šo nieka lietu spētu samaitāt ar savu vaļīgo mēli, karsto centību un miglainajiem priekšstatiem par zemnieka dzīvi.
Daulijs bija varen uzcirties, un es jau no paša sākuma izgudrēm ievadīju sarunu tā, lai viņš būtu galvenais runātājs un varonis un mums atliktu vienīgi noklausīties, kā viņš plātās. Jo viņš, redzat, bija pats savas laimes kalējs. Un tie tad māk par sevi runāt. Nenoliedzami arī, ka viņu stāstos ir vairāk patiesības nekā jebkuru citu lielīb- nieku runās, uz viņiem var paļauties, un viņi paši to labi apzinās. Daulijs savu dzīvi sācis kā bārenis, bez graša kabatā un bez neviena tuva cilvēka, kas sniegtu viņam palīdzīgu roku, viņš bija dzīvojis tā, kā ne. vergi pie visskopākā saimnieka nedzīvo; sešpadsmit un astoņpadsmit stundas viņš strādājis katru dienu par maizes garozu, ar kuru ne īsti dzīvot, ne nomirt, taču beidzot viņa krietnums un uzcītība pievērsuši sev labsirdīgā kalējmeistara uzmanību; Daulijam gandrīz vai sirds pārsprāgusi aiz pēkšņa un negaidīta prieka, kad kalējs viņu uzrunājis, solīdamies ņemt viņu uz deviņiem gadiem savā maizē un zem sava pajumta un iemācīt viņam amatu — vai «noslēpumus», kā sacīja Daulijs. Tas bijis viņa pirmais kāpiens, likteņa pirmā, bagātīgā dāvana; un varēja redzēt, ka vēl šodien Daulijs nespēj bez izbrīna un dziļa aizkustinājuma atcerēties, kā tik neparasta laime varējusi pievērst savu vaigu vienkāršam cilvēkam. Savos mācekļa gados viņš nekādu apģērbu nav saņēmis, toties tajā dienā, kad tie bija beigu šies, meistars uzdāvinājis viņam pavis.am jaunas pakulu bikses un kreklu, un tik smalks un bagāts viņš savu mūžu līdz tam nebija juties.
— Es atceros to dienu! — jūsmīgi iesaucās ratnieks
— Es arī! — mūrnieks piebalsoja. — Es nespēju ticēt, ka tās ir tavas drēbes! Goda vārds, neticēju!
— Neviens neticēja! — brēca Daulijs, acīm starojot — Es gandrīz vai zaudēju savu labo slavu, kaimiņi jau domāja, ka esmu kādu apzadzis. Tā bija liela diena, varena diena, tādu cilvēks nemūžam neaizmirst!
Jā, un viņa saimnieks arī bijis krietns un turīgs vīrs, gaļu ēdis divreiz gadā — nevis kaut kā, bet ar baltu maizi; patiesi — viņš dzīvojis kā lords, nav vārdam vietas. Ar laiku Daulijs mantojis viņa smēdi un apprecējis viņa meitu.
— Un spried nu pats, kā es dzīvoju, — viņš iespaidīgi sacīja. — Divreiz mēnesī uz mana galda ir svaiga gaļa. — Viņš ieturēja pauzi, lai klausītāji apjēgtu šo faktu, tad piebilda: — Un astoņas reizes sālīta.
— Tas patiešām tā ir, — aizkritušā balsī apstiprināja ratnieks.
— Esmu redzējis to pats savām acīm, — mūrnieks godbijīgi piekrita.
— Katru svētdienu es lieku galdā baltu maizi, — kalējs svinīgi turpināja. — Vai kāds no jums ņemsies grēku uz dvēseles, sacīdams, ka tā nav?
— Lai tad man galvu nocērt! — iesaucās mūrnieks.
— Es to varu apzvērēt katrā laikā, — ratnieks sacīja.
— Un, kā mana māja iekārtota, jūs arī esat redzējuši. — Viņš cēli novēdīja roku, it kā dāvādams katram iespēju brīvi un netraucēti izsacīties, un piebilda: — Varat runāt itin droši, kā manis te nemaz nebūtu.
— Tev ir pieci krēsli, krietna amatnieka darbs, nostrādāti gods godam, jebšu ģimenē tikai trīs esat, — dziļā godbijībā sacīja ratnieks.
— Un seši koka biķeri, un seši šķīvji no koka, un vēl divi no alvas, — aizgrābti pievienojās mūrnieks, — un to es apliecinu tik tiešām, kā dievs mans tiesas spriedējs, un neviens mēs zemes virsū mūžīgi neesam, un sitīs tā stunda, kad stāšos viņa priekšā atbildēt par katru savu vārdu, neģi tas taisnīgs vai netaisnīgs bijis.
— Tad nu tu redzi, brāli Džons, kas par cilvēku es esmu, — no saviem augstumiem mīji un draudzīgi mums uzsmaidīdams, sacīja kalējs, — un droši vien domājies mani uzpūtīgu esam un par savu cieņu tik aplam uztraucamies, ka sākšu taujāt pēc tavas rocības, lai nepazemotu sevi, ar pliku un tukša ceļa gājēju runādams, tak nebīsties nenieka, tāds vis neesmu, man galvenais, ka cilvēks ir labs, ar krietnu sirdi krūtīs, pēc viņa mantas es neprasu, lai viņš būtu, cik nabags būdams. Uz to — še tev mana roka, pats ar savu muti es saku, ka esam līdzīgi, pavisam līdzīgi. — Un viņš uzsmaidīja kompānijai kā dievs, kas nupat izrādījis diženu un skaistu žēlastību un pats to lieliski apzinās.
Karalis saņēma roku ar slikti slēptu nepatiku un tūlīt ļāva tai nokrist, kā dāma aukstai zivij, taču tas radīja tikai labu iespaidu, to noturēja par dabisku apmulsumu kalēja spožuma un augstsirdības priekšā.
Tad namamāte iznesa galdu un nolika zem koka. Pilnīgi jaunu galdu no košiem priedes dēļiem — nenoskatīties! Un pārsteigums bija vēl lielāks, kad namamāte, tik nepiespiestai nevērībai no katras miesas poriņas spiežoties, ka tai atliktu vienīgi noticēt uz vietas, ja viņas acis nezvē- rotu lepnībā, lēni atlocīja tīru linu galdautu un pārklāja to galdam. Tādu krāšņumu nebija pat kalēja lieliskajā saimniecībā, tāpēc viņš jutās acijn redzami aizskarts. Bet Marko — arī acīm redzami — bija septītajās debesīs. Tad namamāte iznesa divus jaunus, smalkus krēslus — nu, vai zināt, tā bija sensācija, ko apliecināja visu acis! Tad viņa iznesa vēl divus, cik mierīgi vien varēdama. Atkal sensācija un murmināšana apspiestās balsīs. Un tad viņa iznesa vēl divus —- aiz lielas lepnības kā pa mākoņiem staigādama. Viesi vai sastinga akmenī no brīnumiem, un mūrnieks vārgi nokunkstējās:
— No tādas greznības gribot negribot mēmam jāpaliek.
Kad namamāte atkal gāja uz durvīm, Marko nenoturējās rieuzsitis veseri dzelzij, kamēr karsta, un garlaikotā balsī izmeta:
— Nu jau gana, citus nenes.
Tātad bija vēl arī citi! Smalks efekts! Es pats to nebūtu nostrādājis labāk.
Ar šo brīdi sākot, namamāte krāva pārsteigumu uz pārsteiguma tādā ātrumā, ka brīnumu temperatūra sakāpa līdz simt piecdesmit grādiem ēnā un viesi vairs spēja tikai brīdi pa brīdim novaidēties «Ak!» un «O-o!» un mēmā izbrīnā pacelt rokas un acis pret debesīm. Saimniece nesa māla šķīvjus, jaunus un daudz, koka biķerus un citus galda rīkus, tad alu, zivis, cāļus, zosi, olas, vērša cepeti, jēra cepeti, šķiņķi, veseli saceptu sivēnu un grēdu visbaltāko kviešu plāceņu. Tik daudz trauku un izmeklētu gardumu kopā — un galu galā pat atsevišķi — neviens no šīs kompānijas savu mūžu nebija redzējis. Un, kamēr viesi sēdēja, mēmi no brīnumiem un bijības, es it kā neviļus pamāju ar roku, no nebūtības iznira tirgotāja dēls un sacīja, ka ieradies pēc naudas.
— Pašā laikā, — es nevērigi izmetu. — Cik tur sanāca? Nosauc pa punktiem!
Kamēr zēns lasīja mums priekšā rēķinu un pārsteigtie viesi klausījās, mana dvēsele šūpojās tīra gandarījuma viļņos, bet Marko pamīšus nira drausmu un pielūgsmes dzelmeņos.
2 mārciņas sāls … ^ ……….. « 200
1 mņciņa alus ….. -………. 800
3 bušeļi kviešu miltu……………………………….. 2700
2 mārciņas zivs . . .,………………………………… 100
3 vistas………………………………………………. 400
1 zoss …………………………………………………….. 400
3 duči olu…………………………………………………. 150
1 vērša muguras gabals . , . ………………………… 450
1 jēra „ „ ……………………………………………. 400
1 šķiņķis …………………………………………….. 800
1 sivēns …,,……………………….. . 500
2 pusdienas servīzes…………………………………….. 6000
2 vīriešu uzvalki un veļa…………………………….. 2800
1 vilnas un 1 pusvadmalas kleita un sieviešu veļa 1600
8 dreijāti biķeri……………… ……… 800
Dažādi galda rīki…………………………………….. 10 000
1 galds…………………………………………. . , 3000
8 krēsli……………………………………………….. 4000
2 naudas pistoles (pielādētas)………………………. 3000
Viņš bija beidzis. Bālas sejas un nāves klusums. Visi sēdēja kā pārakmeņojušies. Ne tik, kā nāsis nenodrebēja, elpu ievelkot.
— Tas ir viss? — es vienā mierā pavaicāju.
— Viss, krietno ser, vienīgi kādas sīkas lietas es pieliku klāt pie dažādiem galda rīkiem. Taču, ja jums labpatikas, es varu izrakstīt atse …
_— Nav svarīgi, — es pārtraucu, pasvītrodams savus vārdus ar bezgala vienaldzīgu rokas atmetienu, — pasakiet, cik tur ir kopā, lūdzu!
Puisis — drošs paliek drošs — atslējās pret koku un teica:
— Trīsdesmit deviņi tūkstoši simt piecdesmit milreisu.
Ratnieks nogāzās no krēsla. Pārējie paglābās, pieturēdamies pie galda, un vienā balsī nosaucās:
— Dievs, stāvi mums klāt šai posta stundā!
Tirgotāja dēls steidzīgi ierunājās:
— Tēvs vēlēja jums sacīt, ka viņš neprasa, lai jūs šo milzu summu vienā reizē samaksātu, viņš tikai lūgtu …
Es nepievērsu viņa vārdiem ne mazākās uzmanības, man tie bija tukša skaņa; garlaikoti es iebāzu roku kabatā un pagalam nevērīgi nometu uz galda četrus dolārus. Jums vajadzēja redzēt, kā viņiem iepletās acis!
Zēns bija satriekts un apburts. Viņš lūdza, lai vienu dolāru es paturu ķīlām, kamēr viņš aizskries uz miestu, lai…
— Atnestu deviņus centus? — es pārtraucu. — Blēņas! Ņemiet vesels! Sīknaudu paturiet sev!
Apbrīnas pilna nodvešanās un čuksti:
— Tik tiešām kā viņš piebāzts ar naudu! Šķiež zeltu itin kā dubļus apakš savām kājām!
Kalējs bija iznīcināts.
Tirgotāja zēns paņēma savu naudu un aizstreipuļoja, apreibis no laimes pārmēra. Es sacīju Marko un viņa sievai:
— Labie ļaudis, un te tāds nieciņš, — pasniegdams naudas pistoles kā tīro sīkumu, kaut gan katrā bija piecpadsmit spožu centu, un, kamēr šie nabaga radījumi nezināja, kā izteikt savu brīnumu un pateicību, griezos pie pārējiem tikpat nepiespiesti, kā pajautājot, cik pulkstenis.
— Ja mēs paši esam gatavi, tad pusdienas, jādomā, arī. Ķersimies klāt. fe
Tas nu bija kolosāli, tas bija pa pirmo! Neticu, ka man vēl kādreiz mūžā izdotos spožāk izmantot situāciju uti' panākt varenāku efektu ar tik pieticīgiem materiāliem. Kas attiecas uz kalēju — no viņa bija palikusi slapja vieta, r
Ne par kādu naudu pasaulē es tagad negribētu būt viņa ādā. Nupat vēl viņš bija plātījies un dižojies ar savu lielisko gaļas cienastu divreiz gadā, svaigu gaļu divreiz mēnesī, sālītu reizi nedēļā un baltmaizi katru svētdienu — trīs cilvēku lielai ģimenei kur taču tas gada gaitā neizmaksāja vairāk par sešdesmit deviņiem centiem, diviem miliem un sešiem milreisiem — un pēkšņi uzdūries cilvēkam, kas met galdā gandrīz četrus dolārus vienā rāvienā un vēl izturas tā, it kā viņam būtu līdz kaklam apnicis noņemties ar tik niecīgām summām. Jā, Daulijs bija novītis, sakritis čokurā un notriekts gar zemi, viņš izskatījās pēc pūšļa, ko saminusi govs.