Savu panācis, es visiem spēkiem pūlējos viņu pielabināt, un jau pie trešā ēdiena viņš jutās atkal laimīgs. Sajā rangu un kastu zemē to nebija grūti panākt. Jo, redzat, zemē, kur valda rangu un kastu atšķirības, cilvēks nekad nav pilnībā cilvēks, viņš ir tikai daļa no cilvēka un par veselu neizaug. Ja jūs esat pierādījis savu sabiedriska stāvokļa, ranga vai bagātības pārākumu, tad jautājums līdz ar to nokārtots — viņš pats zemosies jūsu priekšā. Jūs viņu pazemot nevarat. Ne gluži burtiskā nozīmē, protams, — apvainot jūs viņu varat, bet tas ir tik grūti, ka neatmaksājas pūlēties, ja nu vienīgi jums nav galīgi nekā cita, ko darīt. Es biju iemantojis kalēja godbijību ar savu neizmērojamo labklājību un bagātību, ja to pušķotu vēl kaut niecīgākais muižnieka tituls, viņš mani verdziski pielūgtu. Un ne tikai viņš — jebkurš cits no vienkāršās tautas, lai arī viņam uz pleciem būtu gudrākā galva pasaulē un piemistu paši augstākie cilvēciskie tikumi, bet man no tā visa nebūtu ne miņas. Tā tas bija un paliks, kamēr vien pastāvēs Anglija. Ar gaišreģa aci es varēju ielūkoties Anglijas nākotnē un redzēt, kā Anglija slien monumentu pēc monumenta saviem neskaitāmajiem Džor- džiem un citiem karaļiem — staltos zirgos vai bez zirga — un neizrāda ne mazāko godu pēc dieva vienīgajiem pasaules radītājiem — Gūtenbergam, Vatam, Arkraitam, Vitni- jam, Morzem, Stefensonam, Belam.
Karalis tikmēr bija pieēdies līdz ūkai un, tā kā runa nebija par kaujām, iekarojumiem vai bruņinieku turnīriem, aiz garlaicības samiegojās un iesnaudās. Marko sieva novāca galdu, nolika mums pa rokai alus muciņu un iegāja namā paēst pusdienas pazemīgā vienatnē, bet mēs, vīrieši, kā klājas, spriedām par darba un peļņas lietām. No pirmā acu uzmetiena šī sīkā vasaļvalstiņa, kurā valdīja karalis Bagdemagus, šķita pat labklājīgāka un ziedošāka nekā manis apsaimniekotā Artura valsts. Pie viņiem te vēl plauka un zēla aizsargmuitu sistēma, kamēr mēs soli pa solim virzījāmies uz brīvu tirdzniecību un bijām apmēram pusceļā. Runājām faktiski mēs ar Dau- liju, pārējie tikai kāri klausījās. Daulijs iekarsa, uz savas sistēmas priekšrocībām balstīdamies, un uzdeva man jautājumus, kas viņam pašam likās īpaši āķīgi:
— Cik tavā zemē, brāl, pelna laukstrādnieki un gani?
■— Divdesmit piecus milreisus dienā, tā sakot, ceturtdaļu centa.
Kalējs staroja uzvaras priekā. Viņš teica:
— Pie mums viņi pelna divtik daudz! Un cik saņem amatnieks — namdaris, mālderis, mūrnieks, krāsotājs, kalējs, ratnieks un līdzīgi?
— Apmēram piecdesmit milreisus, puscenta dienā.
— Ho-ho! Pie mums viņi pelna simtu. Ikviens kārtīgs amatnieks pie mums pelna centu dienā! Ja nu vienīgi skroderis ne, bet citi — centu vismaz un, kad gadās karstāks darba laiks, tad pa centu un desmit milreisus vai centu un visus piecdesmit pa virsu. Es pats esmu pelnījis pusotra centa dienā veselu nedēļu pēc kārtas. Un, tikai pateicoties aizsargmuitām, — jūsu brīvā apgrozība var iet pie visiem velniem!
Un viņa sarkanais ģīmis apspīdēja kompāniju kā pati saule. Bet mani tas nebiedēja. Es savu pāļu dzinēju jau biju uzstādījis, un man pietika ar piecpadsmit minūtēm, lai iedzītu viņu zemē pāri ausīm, tā ka ne paura plikums vairs nebūtu redzams. Par sitieniem spriediet paši, es jautāju:
— Cik jūs maksājat par mārciņu sāls?
— Simt milreisu.
— Mēs maksājam četrdesmit. Cik jūs maksājat par vērša vai aitas gaļu, ja gadījumā pērkat? — Tas bija trāpīts īstajā vietā, kalējs pietvīka.
— Cenas nav allaž vienas un tās pašas, bet apmēram septiņdesmit piecus milreisus mārciņā.
— Mums gaļa iet par trīsdesmit trim. Cik jums maksā olas?
— Piecdesmit milreisu ducī.
— Mums divdesmit. Cik jūs maksājat par alu?
— Astoņus un pusmilreisa pintē.
— Mēs pērkam par četriem; divdesmit piecas pudeles par centu. Cik pie jums maksā kvieši?
— Deviņsimt milreisu bušelis.
— Mēs varam dabūt bušeli kviešu par četriem simtiem. Cik jūs maksājat par pakulu drānas vīrieša apģērbu?
— Trīspadsmit centus.
— Mēs tikai sešus. Un par vilnas kleitu sievai jeb vai arī attiecīgu svārku strādniekam vai amatniekam?
— Astoņus centus un četrus milus.
— Tagad paraugies, kāda starpība: jūs maksājat astoņus centus un četrus milus, mēs — tikai četrus centus. — Un, lai viņš būtu beigts uz vietas, vēl piebildu: — Nu tu redzi, dārgais draugs, kas paliek pāri no tām lielajām peļņām, ar kurām tu nupat lielījies? — Un es pašapmierināts pārlaidu skatienu kompānijai, vai arī citi pamanījuši, ka Daulijs nolīdzināts ar zemi, viņam pašam to nemaz neapzinoties. — Kur nu ir tavas lieliskās peļņas? No tām taču nav palicis ne tik, cik melns aiz naga, ko?
Bet, ticat vai neticat, viņš izskatījās vienīgi izbrīnījies, ne vairāk. Viņš ne mazākā mērā neaptvēra, ka iekāpis tieši lamatās un lamatu durvis aizcirtušās. Es noskaitos tā, ka būtu varējis viņu nošaut uz vietas. Duļķaini blenzdams, viņš sagrābstīja kopā visus prātus, lai izgrūstu:
— Tik tiešām kā es tevi nesaprotu. Jāšu skaidri redzams, ka mūsu peļņa divtik liela, kā jel no tās nepaliktu ne tik, cik melns aiz naga? Arīg visužēlīgais dievs savā neizdibināmībā nav devis man tavus ērmotos vārdus apjēgt.
Nu man nebija ko teikt — daļēji tapec, ka nebiju gaidījis no viņa tādu stulbumu, daļēji tāpēc, ka viņa ciemat- nieki atklāti turējās tieši pie viņa pārliecības, ja to vispār varēja saukt par pārliecību. Mani pierādījumi bija ļoti vienkārši un ļoti skaidri; kā lai es padarītu tos vēl skaidrākus? Taču mēģināt vajadzēja.
— Nu, brāl Daulij, kā tad tu to neredzi? Jūsu peļņa tikai izskatās lielāka, bet patiesībā ir otrādi.
— Saki vienam cilvēkam! Tu pats nupat atzini, ka mūsu pe|ņa ir divtik liela.
— Jā, jā, un to es nebūt nenoliedzu. Taču tas neko nenozīmē; pats nopelnītās naudas daudzums neko neizsaka, tam nav nekā kopīga ar īsto peļņu. Svarīgi ir tas, ko jūs par šo nopelnīto naudu varat nopirkt. Ja taisnība, ka pie jums labs amatnieks gadā nopelna trīsarpus dolāru, bet pie mums tikai dolāru un septiņdesmit piecus centus …
— Raugi nu, raugi nu, tev tas jāatzīst atkal un atkal!
— Nolādēts, vai tad es neteicu, ka nemaz netaisos to noliegt? Bet es taču runāju par ko citu! Pie mums par pusdolāru cilvēks var nopirkt vairāk nekā pie jums par veselu, un tāpēc nav vajadzīga nekāda lielā gudrība, lai skaidri redzētu, ka mēs pelnām vairāk.
Viņš izskatījās apmulsis un izmisumā iesaucās:
— Patiesi nespēju to saprast. Vieniem vārdiem tu teikdams teic, ka mūsu algas ir divtik lielas, otriem vārdiem ņem visu atpakaļ!
— Pie visiem velniem, kur tev galva, ka tik vienkāršu lietu nesaproti! Nu tad klausies ar ausīm! Par vadmalu sievietes kleitai mēs maksājam četrus centus, jūs — astoņus centus un četrus milus, tātad divtik dārgi un vēl četrus milus pa virsu. Cik pie jums pelna lauku strādniece?
— Divus milus dienā.
— Ļoti labi. Pie mums viņa saņem uz pusi mazāk.
— Atkal tu atzīs …
— Pagaidi! Tagad tu redzēsi, cik tas ir vienkārši, un sapratīsi. Pie jums sievietei, pelnot divus milus dienā, jāstrādā četrdesmit divas dienas, lai tiktu pie kleitas; pie mums viņai jāstrādā četrdesmit dienas. Par septiņu nedēļu darbu jūsu sieviete nopērk jaunu kleitu, un pāri viņai nepaliek nekas, mūsējā par to pašu septiņu nedēļu darbu nopērk jaunu kleitu, un divu dienu peļņa viņai paliek pāri citām vajadzībām. Nu taču tu saproti?!
Viņš nu izskatījās šaubīgs — ne vairāk — un pārējie tāpat. Es pagaidīju, lai viņi apdomājas. Beidzot Daulijs ierunājās — taču vienīgi, lai pierādītu, cik dziļi viņš iesīkstējis savos aizspriedumos. Viņš negribīgi iebilda:
— Tu tak negribēsi teikt, ka divi mili ir mazāk par vienu?
Velns ar ārā! Taču padoties es netaisījos. Ķēros pie cita piegājiena.
— Iedomāsimies tagad līdzīgu gadījumu. Iedomāsimies, ka viens no jūsu algādžiem iet iepirkties un iegādājas —
1 mārciņu sāls 1 duci olu 12 pintes alus 1 bušeli kviešu 1 audekla kārtu 5 mārciņas vērša gaļas 5 mārciņas jērgaļas.
Par šo pirkumu kopā viņam jāmaksā trīsdesmit divi centi. Tātad viņam, lai šo naudu nopelnītu, vajadzēja strādāt trīsdesmit divas dienas. Pieņemsim tagad, ka viņš atnāk pie mums un nostrādā trīsdesmit divas dienas par mūsu divreiz mazāko algu; pie mums viņš varēs nopirkt šīs mantas par četrpadsmit ar pusi centa, tātad par divdesmit deviņu dienu darbu, un vēl trīs dienu alga viņam paliks kabatā. Un ja tā iet visu gadu? Mūsu algādzis ik pa diviem mēnešiem ietaupa nedēļas algu, jūsu algādzis — neko, mūsējam paliek pāri piecu vai sešu nedēļu peļņa, jūsējam — nekas. Beidzot jums jāsaprot, ka liela alga vai maza alga pašas par sevi nenozīmē neko, svarīgi tikai tas, cik jūs par savu algu varat nopirkt.
Nu taču viņiem vajadzēja padoties?
Bet nē — viss velti. Padoties vajadzēja man. Viņi spēja saprast un novērtēt vienīgi lielu algu. Vai par šo algu varēja arī kaut ko nopirkt, tas viņus ne mazākā mērā neuztrauca. Viņi stāvēja un krita par aizsargmuitām, jo tie, kam šīs muitas izdevīgas, bija iedvesuši viņiem ciešu pārliecību, ka tās nodrošina viņiem augstas algas. Es pierādīju viņiem, ka divdesmit piecos gados viņu algas cēlušās tikai par četrdesmit procentiem, kamēr dzīves dārdzība — par simt procentiem, un ka pie mums algas cēlušās par četrdesmit procentiem daudz īsākā laikā, turpretim preču cenas kļūst ar katru gadu zemākas. Bet tas neko nelīdzēja. Viņu ačgārnā domāšana nebija satricināma.
Sakāve sāpēja. Un apziņa, ka sakāve ir nepelnīta, neko negrozīja. Tāpēc jau nesāpēja mazāk. Un ja vēl padomā par spēku samēriem! Gadsimta pirmo valstsvīru, asāko prātu, zināšanu bagātāko cilvēku pasaulē, augstāko nekronēto galvu, kas pacēlusies pāri veselu laikmetu politikas mākoņiem, šķietami sakauj tumsonīgs lauku kalējs! Un vēl pie tam man vajadzēja noskatīties, ka pārējiem manis žēl! Es sarku tik ugunīgi, ka vai ūsas sāka gruzdēt. Iedomājieties sevi manā vietā, un jūs sapratīsit manu pazemojumu un kaunu — vai arī jūs tad nemēģinātu iesist savam pretiniekam zem jostas vietas, lai izrēķinātos ar viņu? Jā, arī jūs to darītu, tas būtu cilvēciski. Es darīju un negribu pat taisnoties. Es tikai atkārtoju, ka biju traks no dusmām un ka tā būtu rīkojies jebkurš cits manā vietā.
Taču, ja es kādam taisos sist, es ne domās nesamierinos ar neizšķirtu rezultātu, tas nav manā dabā, tam tad arī jābūt sitienam uz necelšanos. Un es negāžos cilvēkam virsū uzreiz, riskējot ar kādu nejaušību atstāt lietu pusceļā, nē, es tuvojos aplinkiem un nostādu viņu pa sitienam, pie kam viņš pats to nemaz nenojauš, un tad pēkšņi viņš ir gar zemi un nekādi nesaprot, kas noticis un kā noticis. Es sāku tieši tādiem aplinkiem tuvoties brālim Dau- lijam. Es sāku runāt tik laiski un omulīgi — it kā vienīgi pašas papļāpāšanas pēc, ka ne visslīpētākais vecis pasaulē nepamanītu, no kuras vietas īsti esmu sācis vest viņu ap stūri.
— Jā, zēni, ja tā labi apskatās, tad likumos un ļaužu parašās ir daudz visādu ērmību, tāpat arī cilvēku domās, rīcībā un to tālākās pārmaiņās. Ir rakstīti likumi — tie nāk un iet, bet ir arī nerakstīti likumi, un tie ir mūžīgi. Ņemsim kaut vai nerakstīto peļņas likumu: ar katru gadu simteni algas pamazām, bet noteikti aug. Paraugieties vien, kā tas notiek. Mēs zinām, kādas algas pašlaik ir te pie jums, pie mums un vēl citās vietās, saliksim kopā, aprēķināsim vidējo un dabūsim šodienas algu. Mēs zinām, kādas algas bija pirms simt gadiem un kādas pirms divsimt, cik mums tas iespējams, taču ar to pilnīgi pietiek, lai mēs savām acīm kāpienu pa kāpienam redzētu tās nepārtrauktas augšupejas likumu; tātad mums nevajag nekādu citu pieturas punktu, lai izsecinātu, kādas algas bijušas pirms trīssimt un četrsimt gadiem. Tiktāl skaidrs. Bet vai mēs pie tā apstāsimies? Nē. Mēs tikai neskatīsimies vairs atpakaļ, bet uz priekšu, pielāgosim šo likumu nākotnei. Un es jums varu pateikt, kādas algas būs jebkurā laikā pēc simtiem un simtiem gadu.
— Ej nu, ej!
— Ja. Pec septiņsimt gadiem algas būs sešreiz lielākās nekā tagad pie jums, laukstrādnieki saņems trīs centus dienā, amatnieki — sešus.
— Kaut es varētu tagad nomirt un uz to laiku augšāmcelties! — iesaucās ratnieks Smags, acīm kārīgi iespīdo- ties.
— Un to viņi saņems skaidrā naudā, kaut gan ēdīs pie saimnieka galda, lai arī no saimnieka maizes, kā zināms, īpaši uzbaroties nevar. Vēl pēc divsimt piecdesmit gadiem — klausieties uzmanīgi, jo tā nav tukša sapņošana, bet likums — amatnieka alga būs divdesmit centu dienā.
Kompānija noelsās vien, tāda brīnuma satricināta. Mūrnieks, acis un rokas pret debesīm pacēlis, nomurmināja:
— Vairāk nekā trīs nedēļu peļņa par vienas dienas darbu!
— Bagātnieki, tik tiešām kā viņi būs īsti bagātnieki! — piebalsoja Marko no uztraukuma aizkritušā balsī.
— Algas turpinās kāpt pa drusciņai vien, pa drusciņai vien, nenovēršami, kā aug koks, un vēl pēc trīssimt četrdesmit gadiem vismaz vienā pasaules zemē amatnieka vidējā izpeļņa būs divsimt centu dienā.
Nu viņi bija mēmi. Minūtes divas viņi rīstījās, lai kaut ievilktu elpu. Tad ogļudeģis izdvesa kā lūgšanu:
— Kaut es to varētu piedzīvot!
— Tie jau ir grāfa ienākumi! — sacīja Smags.
— Kāda grāfa? — nicīgi izmeta Daulijs. — Ķer augstāk, i tad samelojies nebūsi; kur tev Bagdemagusa valstī ir jel viens tik bagāts grāfs? Grāfa ienākumi, kā tad! Tie jau ir . . . tie ir eņģeļa ienākumi.
— Te nu jūs redzat, kas notiks ar algām. Tajā tālajā nākotnē cilvēks par vienas nedēļas izpeļņu varēs nopirkt tik daudz mantu, cik jūs tagad par piecdesmit nedēļu izpeļņu. Un notiks vēl arī citas brīnumainas lietas. Brāli Daulij, kas tagad ik pavasari nolemj, kādu algu gadā maksāt amatniekam, strādniekam un kalpam?
— Reizēm tiesas vīri, reizēm pilsētas vecākie, bet parasti maģistrāts. Visumā ņemot, tas ir maģistrāts, kas algas nosaka.
—• Un strādniekiem, nabaga velniem, neprasa neviens, kādu algu viņi gribētu?
— Hm! Ir nu gan tev iedomas! Ja saimnieks viņam maksā, tad tā gan saimnieka paša darīšana, neģ citādi?
— Jā, bet, manuprāt, tur strādniekam arī savs vārds sakāms un pat viņa sievai un nabaga bērniņiem. Saimnieki parasti ir augstmaņi un bagātnieki, mantīgi ļaudis. Un šie te daži trani, kas paši nestrādā, nolemj, cik viņi maksās milzīgajai darba bišu saimei, kas strādā. Redzat, kā? Darba devēji ir ļoti vienprātīgi, viņi sametušies kopā, lai piespiestu savus mazākos brāļus ņemt pretī tik, cik viņiem labpatikas atmest. Trīspadsmit gadu simteņus vēlāk — pēc mūsu nerakstīta likuma — būs otrādi, mazie brāļi apvienosies arodbiedrībās un noteiks, cik viņi grib saņemt, un kā tad šie smalkie bagātnieki griezīs zobus un ar putām uz lūpām brēks par arodbiedrību tirāniju! Jā, protams, maģistrāts varēs mierīgi izrīkoties ar algām līdz deviņpadsmitajam gadsimtam, bet tad pēkšņi algas pelnītājs nolems, ka ar šiem divtūkstoš gadiem viņam pilnīgi pietiek un ir pienākusi viņa kārta bilst arī savu vārdu. Viņš piestādīs garu un smagu rēķinu par visām savām ciešanām un pazemojumiem.
— Patiesi tu domā …
— Ka viņš pats gādās, lai viņam kārtīgi samaksā? Jā, protams. Spēka un prāta viņam pietiks.
— Vareni laiki, vareni laiki, ko tu neteiksi, — ņirgājās turīgais kalējs.
— Jā, un vēl viena starpība būs. Tajos laikos saimnieks varēs nolīgt strādnieku tikai uz vienu dienu, nedēļu vai mēnesi, kā strādniekam liksies ērtāk.
— Ko?
— Ta bus. Vel vairāk — maģistrats nevares nevienu piespiest palikt pie saimnieka veselu gadu, ja strādnieks pats negribēs.
— Vai tad tajos laikos ne jēgas, ne kārtības nebūs?
— Būs gan jēga, gan kārtība, Daulij. Tikai cilvēks pats būs noteicējs par sevi, nevis maģistrāts vai saimnieks. Viņš varēs arī aiziet no pilsētas, kur viņam alga liksies par zemu, neviens viņu tāpēc nedrīkstēs siet pie kauna staba.
— Elle ar tādiem laikiem! — Daulijs iebļāvās, sašutis līdz sirds dziļumiem. — Suņu laiki tie būs, ja neviens vairs par sevi augstākus necienīs un likumīgu varu neatzīs! Kauna stabs …
— Pag, pag, brālīt, lai nu paliek kauna stabs! Manuprāt, kauna stabi vispār nav vajadzīgi.
— Aplam vien tu runā. Kālab?
— Tūlīt pateikšu. Vai cilvēku kādreiz liek pie kauna staba par smagu noziegumu?
— Nē.
— Vai ir taisnīgi par niecīgu pārkāpumu piespriest it kā vieglu sodu un tad nogalināt?
Atbildes nebija. Viens punkts manā labā. Pirmo reizi kalējam nebija ko teikt. Kompānija to pamanīja. Trāpīts īstā vietā.
— Tu neatbildi, brāli. Nupat vēl tu biji gatavs aizstāvēt kauna stabu un zūdīties par nākamajiem laikiem, kad kauna stabu nebūs. Es domāju, ka šos stabus vajag aizliegt. Kas pie kauna staba parasti notiek ar nelaimīgo, kurš nevienam nav īpaša ļaunuma nodarījis? Pūlis dzen ar viņu jokus, vai ne?
— Jā.
— No sakuma apmētā ar dubļiem un smejas, gar zemi krizdami, kad viņš, no viena kukuržņa vairīdamies, dabū ar otru?
— Jā.
— Tad viņu sāk apmētāt ar sprāgušiem kakiem, vai ne?
— Jā.
— Un tad vēl pieņemsim, ka pūlī ir daži cilvēki, kāds vīrs vai kāda sieva, kas viņu slepenībā ienīst, īpaši, ja ciemā viņu necieš par lepnību, pārticību vai šo to citu, — tad taču kukuržņiem un sprāgušiem kaķiem pa vidu gadās akmeņi un pusķieģeļi?
— Par to nav ne mazāko šaubu.
— Tātad parasti viņš tiek sakropļots uz mūžu — sadragāti žokļi, izsisti zobi vai salauztas kājas, kurās tad iemetas gangrēna, un kājas vajag nogriezt pavisam; varbūt izsista acs vai pat abas?
— Itin tā, dievs mans liecinieks.
— Un, ja viņu sevišķi necieš, tad turpat pie kauna staba viņš dabū galu, gadās taču?
— Patiesi gadās. To nevar noliegt.
— Es ceru, ka neviens no jums nav iemantojis ļaužu naidu ar savu lepnību, augstprātību, acīs krītošu pārticību vai citām īpašībām, kas ciema padibenēm iedveš skaudību un ļaunumu? Jums taču nekas tāds nedraudētu, ja jūs netīšām nokļūtu pie staba?
Daulija seja noraustījās. Es redzēju, ka esmu iecirtis īkšķi jutīgā vietā. Bet viņš par to neteica ne vārda. Toties jo karstāk runāja citi. Viņi sacīja, ka paši savām acīm redzējuši, cik maz cilvēkam izredžu palikt dzīvam un veselam pie kauna staba, un, ja viņiem vajadzētu izvēlēties, tad viņi gan drīzāk gribētu mirt ātrā nāvē pie karātavām.
— Labi, parunāsim par kaut ko citu, jo, manuprāt, tagad arī jūs piekrītat, ka kauna stabi aizliedzami. Man liekas, daudzi mūsu likumi ir joti netaisni. Ja, piemēram, es izdaru kaut ko tādu, par ko man pienāktos kauna stabs, un tu zini, ka es esmu to izdarījis, bet neuzdod mani, tad pie kauna staba jāstājas tev pašam, ja savukārt kāds uzdod tevi.
— Un pelnīts vien būtu, — teica Daulijs, — jo ir jāuzdod. Tāds ir likums.
Pārējie piekrita.
— Labi, lai'"paliek, ja jums visiem tā liekas. Taču viens likums gan ir bezgala netaisns. Maģistrāts, piemēram, ir noteicis, ka amatnieka alga ir viens cents dienā. Pēc likuma saimniekam, kurš uzdrīkstējies, vienalga, kādu apstākļu spiests, kaut vienu reizi samaksāt vairāk, pienākas sods naudā un turklāt vēl kauna stabs, un, kas to zinātu un saimnieku neuzdotu, tam arī jāmaksā sods un jāstājas pie kauna staba. Tā, man liekas, ir netaisnība, Daulij, un nāves briesmas mums visiem, jo pirms īsa brītiņa tu neapdomīgi atzinies, ka veselu nedēļu esi maksājis centu un piecpadsmit milus.
Ka es jums saku, tas bija sitiens! Ar to vienu pašu pietika, lai visa kompānija būtu gar zemi. Es biju pielavījies šim pašapmierinātībā spīdošajam Daulijam tik klusi, smalki un nemanīti, ka viņš nenojauta neko, kamēr vienā vēzienā nebija notriekts no kājām un iznīcināts.
Varens efekts. Varenākais no visiem, ko man jebkad laimējies panākt tik īsā laikā.
Bet tajā pašā brīdī es sapratu, ka esmu nedaudz pār- centies. Es gribēju viņus tikai pabiedēt un neiedomājos, ka nobiedēšu viņus līdz nāvei. Tomēr noticis bija tieši tas. Jo, redzat, viņi no bērna kājas zināja, ko nozīmē kauna stabs, nu tas draudīgi noslējās viņiem priekšā, viņi nu bija pilnīgi manā varā, ja man labpatiktos iet un viņus uzdot, tas patiešām bija drausmīgi, un viņi nekādi nespēja atgūties no šī trieciena. Bāli, dreboši, mēmi, nožēlojami? Vairāk — dzīvi miroņi. Man bija ļoti neērti. Protams, es cerēju, ka viņi sāks lūgties, lai es klusēju, tad mēs paspiestu rokas, iedzertu pa kausam, pasmietos — un cauri. Bet nē — es biju svešinieks starp šiem nežēlīgi apspiestajiem, ietramdītajiem cilvēkiem, kas bija pieraduši, ka viņu bezpalīdzība tiek ļauni izmantota, un negaidīja neko labu ne no viena, izņemot tikai savus ģimenes locekļus un vistuvākos draugus. Lūgt, lai esmu žēlīgs, labs un augstsirdīgs? Viņi jau to būtu gan gribējuši, bet neuzdrošinājās.