Ko nu man atlika darīt? Protams, svarīgākais tagad bija nepārsteigties. Vispirms vajadzēja novērst uzmanību uz ko citu, kas ļautu padomāt man pašam un daudzmaz atjēgties šiem nabaga zeļļiem. Akmens stabā pārvērsts sēdējā Marko sastindzis brīdī, kad laimīgi taisījās izšaut no savas naudas pistoles, bet mana pāļu dzenamā vāle bija paspējusi pirmā, un maciņš bezpalīdzīgi karājās viņa pārakmeņotajos pirkstos. Es paņēmu maciņu, lai atklātu viņam tā noslēpumu. Noslēpumu! Nieciņš bija tik bezgala vienkāršs, taču noslēpumains diezgan šī laikmeta un ļaužu prātiem.
Saduroties ar mehānismiem, šie cilvēki bija neiedomājami neveikli, jo viņiem, zināms, nebija galīgi nekādas pieredzes. Naudas pistole bija bieza stikla divstobru caurulīte, par pistoles gaili kalpoja atspere, ko vajadzēja tikai nospiest, lai tā izšautu. Taču šāviens nevienu neapdraudēja, tas izmeta skroti šāvēja plaukstā. Tievākā stobra skrotīte bija kā sinepju graudiņš, resnākā — krietni lielāka. Tā bija nauda. Sinepju graudiņš aizstāja milreisu, lielākā skrots — milu. Tātad pistole bija ļoti parocīgs naudas maks, lai precīzi norēķinātos pat dziļā tumsā, to varēja nēsāt aiz vaiga vai vestes kabatā, ja nēsātājam bija veste. Mani maciņi bija dažādu izmēru — viens pat tik liels, ka tur ietilpa skrotis vesela dolāra vērtībā. Arī valsts kasei mani maciņi bija izdevīgi — metāls nemaksāja neko, un naudu neiespējami viltot, jo vienīgi es visā karalistē pratu atliet skrotis.
Ap to laiku snaudiena atspirdzināts un vislabākajā omā uzmodās arī karalis. Man toties krita uz nerviem ik sīkums, mani māca nemiers, jo mūsu dzīvības bija briesmās, un es ar šausmām redzēju karaļa acīs to pašapmierināto spīdumu, kuram parasti sekoja kāds neglābjams izlēciens. Velns viņu būtu rāvis — vai tiešām viņš nevarēja izvēlēties citu laiku savām muļķībām?
Man izrādījās taisnība. Nevainīgā priekā viņš izmanīgi pievērsās lauksaimniecības jautājumiem un sāka skaidri un gaiši izgāzt savu galīgo nesajēdzību. Es noplūdu aukstiem sviedriem. Man gribējās iečukstēt viņam ausī: «Nelaimīgais, mēs esam nāves briesmās. Ik mirklis šo cilvēku uzticības atgūšanai nu ir karaļvalsts vērts, netērēsim veltīgi šo zelta laiku!» Bet to es, protams, nedrīkstēju darīt. Čukstēt ausī? Tas izskatītos pēc slepenas vienošanās. Tāpēc man atlika vienīgi sēdēt un rādīt laipni smaidīgu vaigu, kamēr karalis mīņājās uz dinamīta bumbas un gvelza par sīpolu un citu sakņu audzēšanu savā saimniecībā. No sākuma manas briesmu signāla satracinātās smadzenes bija līdzīgas panikā kritušai armijai, kas, izeju meklējot, plēsa vai galvu pušu, un šajā izmisuma drūzmā un troksnī es nespēju uztvert ne vārda, bet, kad manas rotas un bataljoni, pamazām nomierinoties, atkal izvērsās kaujas ierindā un iestājās zināms līdzsvars, es it kā no liela tāluma saklausīju karaļa bateriju zalves.
— … kas, man domāt, nav pareizais ceļš, jebšu zinību viru atzinumi te dalās, dažiem pastāvot uz to, ka sīpols, ja nelaikā no koka plūkts, veselībai aumež kaitīga oga iraid …
Kompānija sāka rādīt pirmās dzīvības zīmes, pārmijot bažīgi izbrīnītus skatienus.
— … kurmet otrēji ar acīm redzamu taisnīgumu apgalvo tādu piesargāšanos lieku esam, jo tiklab plūmes un citus sakņu bumbuļus mēs no zemes vēl nepilnā briedumā rokam . ..
Klausītāju sejās parādījās tāds kā izmisums un pat bailes.
— … taču savai veselībai par svētību baudām, it īpaši, ja to sīvums samanīgi ar mežonīgā kāposta sulu sajaukts un mīlīgāks darīts …
Nu klausītāju acīs iedegās jau paniskas šausmas, un kāds nomurmināja: — Šķērsu vien, šķērsu vien runā. Dievs sitis šo zemnieku, atņemdams viņam prātu. — Bet es, nelaimi jauzdams, sēdēju kā uz adatām.
— … par gaišu piemēru tam noder visnotaļ zināmā patiesība, ka tiklab jauni lopiņi, ko mēs par radības zaļajiem augļiem dēvēt varētum, barībai pieņēmīgāki, kurpretim nobrieduša āža gaļa viņa neķītrības, bezdievīgo miesas kārību un žultainās iedabas dēļ pagalam nebaudāma kļuvusi.
Tad mūsu klausītāji lēca kājās un metās viņam virsū. Brēkdami: — Viens mūs nodos, otrs traks! Sit viņus nost! Sit viņus nost! — viņi gāzās kautiņā. Kādā priekā iezvē- rojās karaļa acis! Viņš varbūt nebija stiprs lauksaimniecības jautājumos, toties kautiņi bija īsti viņa garā! Ilgi gavējis, viņš tagad salka izvicināt dūres. Viņš iekrāva kalējam pa žokli tā, ka tas nostiepās uz vietas. Izkliedzis: — Svētais Džordž, par Britāniju! — viņš notrieca zemē ratnieku. Mūrnieks bija būdīgs vīrs, bet to tīri pa smieklam nogāzu es. Sie trīs gan tūlīt atguvās un slējās augšā, lai tūlīt atkal izstieptos visā garumā, slējās vēl un stiepās atkal ar īsti britānisku neatlaidību, kamēr nebija pataisīti mīksti, taču arī tad, jau pa zemi valstīdamies un vairs neatšķirdami, kam sit, vicināja dūres un blieza cits citam līdz pēdējam elpas vilcienam. Mēs jau stāvējām malā un noskatījāmies, kā viņi tur vārtās, laužas, grābj viens otru aiz rīkles, dunkājas un kožas ar buldoga cienīgu niknumu un neatlaidību. Mēs varējām būt mierīgi, jo apvienot savus spēkus pret mums viņi vairs nespēja un cīņas arēna atradās pietiekami tālu no ceļa, lai viņiem piebiedrotos vēl kāds cits.
Kamēr kautiņš maz pamazām kļuva gurdenāks, man pēkšņi uzkrita, ka Marko kautiņā nemaz nav redzēts. Es paraudzījos apkārt — arī malā viņš nestāvēja. Tā bija ļauna zīme. Es pavilku karali aiz piedurknes, un mēs pus- rikšus metāmies uz ogļudeģa būdu. Ne Marko, ne Filisas! Viņi noteikti bija aizgājuši meklēt papildspēkus. Es teicu karalim, ka nu mums jāmūk, ko nagi nes, kāpēc — paskaidrošu vēlāk. Krietnu gabalu mums vajadzēja skriet pa klaju lauku, un, kad beidzot nokļuvām mežmalā, es pametu skatienu atpakaļ un ieraudzīju pa lauku veļamies saniknotu zemnieku pūli ar Marko un viņa sievu priekšgala. Pūlis, protams, bļaustījās visai draudīgi, bet tas mani nebaidīja, mežs bija liels, un, tikko mēs_ nonāksim dziļākā biezoknī, mēs vienkārši uzkāpsim kādā koka, un lai tad viņi svilpo. Ai, bet nu atskanēja draudīgākas balsis — rēja suņi. Tā bija cita lieta. Lai izbēgtu no suņiem, vajadzēja atrast tekošu ūdeni.
Mēs skrējām krietnā solī, vajātāju klaigas kļuva par attālu murdoņu. Priekšā bija strauts, mēs metāmies ūdenī, zaļganajā meža puskrēslā mēs bridām pa_ to uz leju kādus trīssimt jardus, tad ieraudzījām tieši pāri ūdenim resnu ozola zaru. Mēs pieķērāmies pie zara, izrāpāmies no ūdens un virzījāmies pa zaru uz varenā koka stumbru; vajātāju balsis mēs dzirdējām jau skaidrāk, viņi bija tikuši mums uz pēdām. Kādu laiku pūlis tuvojās ātri. Tad apstājās. Suņi nepārprotami bija nonākuši līdz vietai, kur mēs iebridām ūdenī, un tagad šaudījās pa strauta malu, meklēdami tālākas pēdas.
Kad mēs bijām ērti ierīkojušies ozolā, kura biezā lapotne droši aizsedza mūs vajātāju skatiem, karalim ar to pietika, bet man nebija miera. Es pastāvēju, ka mums vajag pa kādu zaru pārrāpties blakus augošajā kokā, vismaz pamēģināt. Mēs pamēģinājām it veiksmīgi, lai gan karalim vienu brīdi paspruka zars un viņš gandrīz novēlās zemē. Otrā koka lapotnē mēs atradām ērtu un drošu paslēptuvi, un tagad mums atlika vienīgi klausīties, ko dara mūsu vajātāji.
Pēkšņi mēs dzirdējām viņus gāžamies šurp — nevis kaut kā, bet aumaļām un pa abām strauta malām uzreiz. Skaļāk, skaļāk, līdz bļāvieni, rējieni un kāju dipoņa savējās vienā trokšņa kamolā un aizbrāza mums garām kā ciklons.
— Biju pārliecināts, ka pāri strautam nolīkušais zars pievērsīs viņu uzmanību, — es sacīju, — bet esmu patīkami vīlies. Nāciet, manu pavēlniek, laiks negaida! Izmantosim to, ka esam aizmugurē. Tumsa arī nāk virsū. Ja mēs tagad pāriesim strauta otrā pusē, skriesim, ko kājas nes, un no kādām ganībām aizņemsimies zirgus, tad vēl pēc dažām stundām mūs neviens vairs nesadzīs rokā.
Mēs rāpāmies lejā un bijām gandrīz jau sasnieguši apakšējo zaru, bet nu vajātāju troksnis šķita veļamies atpakaļ. Mēs ieklausījāmies.
— Jā, — es sacīju, — pēdas viņi ir pazaudējuši, iz- pumpējušies un tagad iet mājās. Pakāpsimies atpakaļ mūsu laktā, kamēr viņi paiet garām.
Mēs kāpām atpakaļ. Karalis brīdi ieklausījās, tad sacīja:
— Viņi vēl meklē, pēc skaņas dzirdu. Labi, ka palikām.
Viņam izrādījās taisnība. Medību lietās viņam bija_ lielāka pieredze nekā man. Troksnis vairs netuvojās grūdieniem, bet vienmērīgā neatlaidībā. Karalis teica:
— Viņi nopratuši, ka, tikai nelielu gabaliņu priekšā Iļūdami, turklāt ne jāšus, bet kājām, mēs neko tālu no ūdens neesam varējuši aizkļūt.
— Jā, sir, tā izskatās gan, velti es biju cerējis uz labāko.
Troksnis nāca arvien tuvāk un tuvāk, un jo drīz abpus strauta parādījās meklētāju avangards. Balss no otra krasta lika apstāties un teica:
— Ja viņiem tas prātā ienācis, viņi gan būtu varējuši pie šī līkā zara pieķerties un kokā uzkāpt, kājām pie zemes nemetoties. Jūs prātīgi darītu, ja sūtītu kādu uzkāpt un palūkot.
— Itin tā, mēs palūkosim!
Man atlika vienīgi nopriecāties par savu tālredzību un pāriešanu citā kokā. Bet vai nu nezināms, pret ko tālre- dzība un prāts ir bezspēcīgi? Pret stulbumu un neveiklību. Pasaules labākajam paukotājam nav ko bīties no otra — tūlīt pēc viņa labākā pasaules paukotāja, nē, ja viņam no kāda jābaidās, tad no galīgi nepieredzējuša pretinieka, kurš vispār zobenu ņem rokā pirmo reizi mūžā, neizdara nevienu kustību, kas būtu jādara, un nekāds speciālists nespēj paredzēt, ko lempis uzsāks. Kā es ar visu savu prātu un atjautību būtu varējis nodrošināties pret šo pusaklo putraspauri, kam nepietika sajēgas atšķirt norādīto koku no tā, kurā viņam neviens nelika rāpties, kāpt nepareizajā — un līdz ar to trāpīt pareizajā? Jo taisni to viņš izdarīja. Viņam parādīja īsto koku, bet viņš metās pie otra, kas tad patiesībā arī bija īstais, un sāka rāpties augšā.
Situācija kļuva nopietna. Mēs sēdējām klusi un nekustīgi, gaidīdami, kas nu būs. Lauķis pūzdams trausās uz augšu. Karalis piecēlās un sagatavojās, kad dumjais pauris bija kājas spēriena attālumā, atskanēja dobjš būkšķis, un lauķis gāzās lejā. No apakšas uzvirmoja varens sašutuma rēciens, pūlis aplenca koku no visām pusēm, un mēs praktiski bijām noķerti. Kokā sūtīja nākošo, viņš bija atklājis, pa kuru zaru mēs no viena koka bijām pārkļuvuši otrā, un izmantoja šo tiltu. Karalis ierādija man Horācija lomu, likdams sargāt tiltu. Kādu laiku lencēji nāca mums virsū strīpām vien, bet veltīgi, jo katru iznirušo pauri mēs ar spērienu notriecām zemē. Karalis gavilēja, viņa prieks bija neizmērojams. Viņš sacīja, ka mums, ja vien neatga- dītos kaut kas galīgi negaidīts, ir izredzes pavadīt brīnišķu nakti, jo, turoties pie pašreizējās taktikas, mēs varam divi vien pastāvēt pret visiem šīs zemes vīriem kopā.
Taču to likās sapratis arī vajātāju bars, viņi vairs ne- rāpās kokā un sāka apspriest citas iespējas. Ieroču viņiem pie rokas nebija, toties akmeņi gan, un viņi sāka sviest mums ar akmeņiem. Pret to mums nebija iebildumu. Varēja, protams, gadīties, ka mūs kāds no šiem akmeņiem trāpītu, bet tas patiesi būtu maz ticams, jo mēs sēdējām dziji kuplā, biezi lapotu zaru aizsegā un no lejas nebijām redzami. Ja mūsu vajātāji vēl kādu pusstundu pasvaidītos ar akmeņiem, iestātos tumsa — un mēs būtu glābti. Mēs bijām ļoti apmierināti. Mēs varējām jau smaidīt, ja ne gluži smieties.
Bet smieties mēs nesākām un pareizi darījām, jo tiktu pārtraukti. Akmeņi vēl nebija plosījuši lapas un lauzījuši zarus ne stundas ceturksni, kad mēs saodām dīvainu smaku. Pietika to ievilkt nāsīs reizi vai divas, lai viss būtu skaidrs: dūmi. Mūsu spēle bija zaudēta. Mēs to sapratām uzreiz. Ja māj ar dūmiem, ir vien jānāk. Vajātāju krautā žagaru un mitras kūlas kaudze auga augumā, un, kad no tās izlīda biezu dūmu grīste un sāka tīties kokā, pūlis vētraini uzgavilēja. Man vēl pietika elpas pateikt:
— Uz priekšu, valdniek, man neklājas pirmajam!
Karalis atelsa:
— Turies aiz manis, tu atspiedīsies ar muguru šimpus stumbra, es — tampus. Tā mēs varēsim cīnīties. Nāvi lai katrs pēc savas gaumes un ieskata izvēlas.
Krekstēdams un klepodams viņš laidās lejā, un es viņam sekoju. Es nolēcu zemē tūlīt pēc viņa, mēs atspiedāmies pret stumbru, kā bija runāts, un sākām kauties, cik spēka. Gaiss vārījās no kliegšanas, brēkšanas un sitieniem, kas bira kā krusa. Pēkšņi daži jātnieki iedzina pūlī savus zirgus un kāda balss uzsauca:
— Mierā, kam dzīvība mīja!
Šie vārdi noskanēja kā priecas vēsts. Un vīrs, kam balss piederēja, izskatījās pēc muižnieka: dārgas un greznas drānas, valdonīga stāja un barga seja, kuras vaibsti no izvirtīgās dzīves gan bija krietni uzblīduši. Pūlis atkāpās pazemīgi kā suņu bars. Muižnieks pārlaida mums kritisku skatienu un strupi vaicāja zemniekiem:
— Ko jūs darāt šiem cilvēkiem?
— Viņi ir prātā jukuši, visugaišo ser, un uzklīduši dievs zina no kurienes un …
— Jūs nezināt, no kurienes? Gribat te izlikties, ka v.i- ņus nepazīstat? .
— Augsti godāts ser, mēs runājam tikai taisnību. Viņi ir svešinieki, neviens šajā novadā viņus nepazīst, un uzvedas viņi kā negantākie un asinskārīgākie no ārprāta sistiem, kas jel kad …
— Klusu! Jūs paši neapjēdzat, ko runājat. Viņi nav traki. Kas jūs esat? No kurienes? Paskaidrojiet!
— Mēs esam godīgi ceļinieki, ser, — es teicu, — un ceļojam paši savās darīšanās. Mēs esam no tālas zemes, un šeit mūs neviens nepazīst. Mēs neesam nevienam nodarījuši neko ļaunu, un tomēr, ja jūs nebūtu tik drošsirdīgi iejaucies un mūs aizsargājis, šie cilvēki būtu mūs nogalinājuši. Un, kā jūs skaidri redzējāt un teicāt, ser, mēs neesam ne traki, ne asinskārīgi.
Džentlmenis atskatījās uz savu svītu un vēsi izmeta:
— Trenciet tos lopus atpakaļ viņu migās!
Pūlis apsviedās un pašķīda vienā mirklī, jātnieki pakaļ, pletnēdami ar pātagām un šķaidīdami ar zirgu pakaviem tos, kuriem nepietika prāta mesties no takas krūmos. Drīz kliedzieni un vaimanas pagaisa tālumā, un jātnieki pa vienam vien griezās atpakaļ. Džentlmenis tikmēr bija mēģinājis iztaujāt mūs sīkāk, bet neko īpašu neuzzinājis. Mēs gari un plaši slavējām pakalpojumu, ko viņš mums izdarījis, bet neatklājām neko citu kā vienīgi to, ka esam svešinieki no tālas zemes un šeit mums nav neviena drauga. Kad eskorts bija atgriezies, džentlmenis sacīja vienam no saviem kalpiem:
— Atved nastu zirgus un sēdini šos vīrus virsū.
— Jā, milord.
Vietu mums ierādīja kavalkādes beigās starp kalpiem. Mēs jājām ātri un beidzot, kad vakars jau bija satumsis, pievilkām pavadas un apstājāmies ceļmalas krogā, kādas desmit vai divpadsmit jūdzes no mūsu nepatikšanu arēnas. Milords, vakariņas pasūtījis, tūlīt iegāja savā istabā, un vairāk mēs viņu neredzējām. Rītausmā mēs ieturējām brokastis un posāmies ceļā.
Tajā brīdī mums laiskā grācijā tuvojās milorda virssu- lainis un teica:
— Jums labpatikās izteikties, ka taisāties doties tālāk pa šo ceļu, arī mēs uz to pašu pusi dodamies, tālab milords grāfs Grips izrīkojis, lai šos zirgus jūs vēl paturat un jājat vienkop ar mums, jūs tapsit no mūsu ļaudīm pavadīti līdz krietnajai pilsētai Kambenetai, kur nekādas briesmas jums vairs nedraudēs.
Mums atlika vienīgi izteikt vissirsnīgāko pateicību un pieņemt laipno piedāvājumu. Pa sešiem pulciņā mēs varenā un ērtā riksī jājām tālāk, un, tērzējot ar ceļa biedriem, uzzinājām, ka milords grāfs Grips ir liels kungs savā zemē, kas atrodas dienas jājumā aiz Kambenetas. Mēs virzījāmies tik laiski, ka bija jau vēla priekšpusdiena, kad sasniedzām pilsētas tirgus laukumu. Mēs nokāpām no zirgiem, vēlreiz pateicāmies milordam un gājām uz laukuma vidu paskatīties, kāpēc tur salasījies pūlis. Izrādījās, ka pūlis blenž uz tā paša jau agrāk ceļā sastaptā vergu pulciņa paliekām. Visu šo laiku viņi tātad bija vilkuši savas važas. Nelaimīgā vīra vairs nebija, daudzu citu arī, taču ķēdei pieslēgti jauni pirkumi. Karali tas neinteresēja, viņš jau gribēja iet garām, bet es aiz žēluma pret šiem nelaimīgajiem nevarēju. Es nespēju novērst acis no šiem nožēlojamiem cilvēku graustiem. Bariņos saspiedušies, viņi sēdēja zemē mēmi, noliektām galvām, ne par ko nežēlodamies, — sāpīgs skats! Un, lai kontrasts būtu jo riebīgāks, turpat blakus kāds orators gari un plaši plātījās cita ļaužu pulciņa priekšā par «mūsu dižajām britu brī- vestībām».
Es vārījos dusmās. Biju aizmirsis, ka esmu plebejs, atcerējos vienīgi to, ka esmu cilvēks. Lai nāk kas nākdams, es kāpšu uz šiem dēļiem un .. .
Kliks? Mēs ar karali saslēgti vienos dzelžos! To bija izdarījuši milorda kalpi, mūsu ceļa biedri, pats viņš stāvēja malā un skatījās. Karalis negantās dusmās iebrēcās:
— Kā uzdrīksties tik zemi jokot?
Milords tikai paskatījās uz savu virsneģēli un vēsi izmeta:
— Ved un pārdod tos vergus!
Vergus! Sis vārds pēkšņi ieguva jaunu skaņu — un cik neizsakāmi drausmīgu! Karalis pacēla savas dzelžos sakaltās rokas un trieca lejā ar pašas nāves spēku, bet milords pamanījās izsprukt no sitiena. Ducis nelieša kalpu metās uz priekšu, un jau nākamajā mirklī rokas mums bija sasietas aiz muguras — un mēs neko vairs nevarējām darīt. Mēs tik skaļi un nopietni pastāvējām uz to, ka esam brīvcilvēki, ka pat savā daiļrunībā apskurbušais orators un viņa patriotiski noskaņotie klausītāji mūs sadzirdēja un itin draudīgā izskatā sanāca ap mums. Orators sacīja:
— Jāšu no visas tiesas jūs brīvzemnieki esat, jums nepiedien baiļoties, dievs devis britiem brīvestības, kas derēs jums par glābiņu un patveršanos. (Aplausi.) Paši redzēsit. Rādiet tikai jūsu liecības.
— Kādas liecības?
— Ka brīvzemnieki esat.
Ai, nu es atcerējos! Es atjēdzos. Es neteicu neko. Bet karalis plosījās.
— Nesamanīgs tu esi! Krietnāk klātos un prātīgāk būtu šim zaglim un nelietim liecību uzrādīt, ka mēs brīvzemnieki neesam.
Jo, redzat, viņš pazina pats savus likumus, kā likumus pazīst vairums cilvēku: vārdos, nevis darbībā. Likums iegūst jēgu un kļūst saprotams tikai tad, kad to sāk izbaudīt uz savas ādas.
Apkārtstāvošie vīlušies nogrozīja galvu un pameta mūs, mēs viņus vairs neinteresējām. Orators — nu jau pavisam lietišķi, bez patriotiskas aizgrābtības — noteica:
— Jāšu jums zemes likumi sveši, laiks tiem zināmiem tapt. Jūs nākat no tāluma, un neviens jūs nepazīst, to jūs neņemsities noliegt. Varbūt jūs esat brīvzemnieki, to mēs neņemsimies noliegt, bet tikpat labi jūs varat būt vergi. Likums ir skaidrs: tas neliek prasītājam pierādīt, ka jūs vergi esat, bet liek pierādīt jums, ka neesat.
Es teicu:
— Dārgo ser, dodiet mums vienīgi laiku un iespēju aizsūtīt kādu uz Astolatu vai dodiet mums laiku aizsūtīt uz Svētības Ieleju.
— Patiesi, krietno cilvēk, tu prasi nedzirdētas lietas un nevari cerēt, ka tās piepildītas taps. Tas paģērētu daudz laika un liekas neērtības jūsu saimniekam . ..
— Saimniekam, stulbeni! — bļāva karalis. — Man nav nekāda saimnieka, es pats esmu …
— Klusējiet, dieva dēļ …
Es izgrūdu savu brīdinājumu pēdējā brīdi, lai apvaldītu karali. Mums jau tāpat pietika nelaimes, mums nekļūtu labāk, ja šie cilvēki mūs noturētu vēl arī par ārprātīgiem.
Tālākās detaļās nav vērts iedziļināties. Grāfs pārdeva mūs vairāksolīšanā. Tas pats velnišķīgais likums trīspadsmit gadsimtus vēlāk bija valdījis manas dzimtenes dienvidos un ļāvis pārdot mūža verdzībā simtiem brīvu cilvēku, kas nespēja pierādīt, ka ir brīvi; šis apstāklis toreiz nekādu īpašu sašutumu manī nemodināja, taču nu, kad šis sīkais likuma pants bija pavērsies pret mani un ūtrupē pārdeva manu dārgo personu", es uzreiz sapratu, cik netaisni tas ir. Jā, tādi mēs cilvēki esam.
Mūs pārdeva vairāksolīšanā kā cūkas. Lielā pilsētā un kārtīgā tirgū par mums būtu ienākusi branga nauda, bet šajā nomales ūķī mūs pārdeva par cenu, ko es nenosarkdams pat atcerēties nevaru. Par Anglijas karali dabūja septiņus dolārus, par viņa pirmo ministru — deviņus, kur karalis noteikti bija vērts vismaz divpadsmit dolārus un es kādus piecpadsmit. Bet tā jau ir veca lieta, nomales tirgū jūs par savu mantu īsto cenu nedabūsit, lai jūsu manta būtu cik laba būdama, un jūs neko nenopelnīsit. Ja grāfam būtu pieticis prāta …
Taču kas man galu galā daļas gar viņa peļņu, šī patiesi nebija īstā reize just viņam līdzi. Bet miers ar viņu, esmu pateicis, kas viņš bija par tipu, un diezgan.
Vergu tirgotājs mūs nopirka un piekala savas garās ķēdes galā, un mēs tagad noslēdzām procesiju. Ap pusdienas laiku mēs jau soļojām laukā no Kambenetas, un man likās tik savādi un neizprotami, ka Anglijas karalis un viņa pirmais ministrs ar važās sakaltām rokām un kājām iet cauri pilsētai vergu karavānā un skaistu, godīgu sieviešu acīs, kas noskatās pa logiem, nepavīd ne tikai žēlums, bet pat ne visniecīgākā ziņkāre. Ak vai, tas tikai lieku reizi pierādīja, ka dievišķības karalī nav vairāk kā jebkurā klaidonī! Galīga niecība, kamēr nav tieši zināms, ka tas ir karalis. Ja mums kāds to pasaka, tad gan — taisni elpa aizraujas, uz viņu skatoties. Mēs, cilvēki, visi esam muļķi. Un kopš dzimšanas ne citādi.