Esmu amerikānis. Dzimis un audzis Hartfordā, Konek- tikutas štatā, ne gluži pilsētā, bet viņpus upes, ciemā. Tātad esmu visīstākais jeņķis, praktiķis, zināt, bez kaut kādiem tur sentimentiem vai, citiem vārdiem, poēzijas dzirksts. Mans tēvs bija kalējs, mans krusttēvs zirgu dakteris, un es pats vismaz no sākuma biju gan viens, gan otrs. Tad es pārgāju strādāt lielā ieroču rūpnīcā un iemācījos savu īsto amatu ar visu, kas pie tā piederas, iemācījos taisīt šautenes, revolverus, lielgabalus, tvaika katlus, motorus un dažnedažādas ierīces darbaspēka ietaupīšanai. Tiešām — es protu taisīt visu, kas cilvēkam nepieciešams, visu, kas vien pasaulē ir, vienalga, ko tikai var vēlēties, un, ja kaut ko nevarēja pagatavot pietiekami ātri un racionāli, es tūlīt izgudroju jaunu paņēmienu — man tas gāja kā pa taukiem. Es kļuvu par darbu vadītāju, un manā uzraudzībā strādāja divi tūkstoši cilvēku.
Ka tāds vīrs kā es vienmēr bijis cīņas gara . pilns — skaidrs bez liekiem vārdiem. Un ar diviem tūkstošiem i rupju tēvaiņu tādam vīram, protams, bija kur izvērsties. Man jau nu noteikti. Beidzot es uzrāvos īstajam un dabūju, kas man pienācās. Noskaidrodami kādu nesapraša- nos ar vīru, ko dēvēja par Herkulesu, mēs argumentējām ar laužņiem. Viņš izsita mani no strīpas ar tādu bliezienu pa pauri, ka visi mana galvaskausa kauliņi šķita izlecam no eņģēm un ar varenu brīkšķi samaināmies vietām. Tad pasaule nobruka tumsā, neko es vairs nejutu un neko vairs neapzinājos — vismaz uz laiku.
Atjēdzies redzēju, ka sēžu zem ozola zaļā zālē un apkārt plešas skaista lauku ainava, kas pieder gandrīz vai man ļ vienam pašam. Es saku, gandrīz, jo tepat uz zirga sēdēja kāds zellis un skatījās lejā uz mani — un šis zellis šķitās nupat izkāpis no bilžu grāmatas. No galvas līdz kājām viņš bija iekalts senlaicīgās bruņās, galvā viņam bija bleķa spainis ar divām iegrieztām acu spraugām, vēl viņam bija vairogs, zobens un milzīgs pīķis; zirgs ari bija
bruņots, pār pieri tam slējās ass tērauda rags, un lielisks vatētai segai līdzīgs zaļi sarkana zīda pārklājs sniedzās gandrīz līdz zemei.
— Esi gatavs, cēlo bruņiniek? — jautāja šis zellis.
— Gatavs? Kam gatavs?
— Krustot zobiņus par lēņiem, dāmu vai par …
— Ko jūs man piesienaties? — es atcirtu. — Lasieties atpakaļ uz savu cirku, vai arī es uzdošu jūs policijai!
Ko nu darīja šis vīrs, ja neatkāpās kādus divsimt jardus un nedrāzās man virsū pilnos aulekšos, noliecis savu bleķa spaini gandrīz pie zirga kakla un izslējis uz priekšu garo pīķi? Es redzēju, ka viņš to lietu ņem nopietni, un uzspēros kokā, pirms viņš bija klāt.
Viņš pasludināja, ka tagad es esot viņa īpašums, viņa ieroču gūsteknis. Pīķis bija spēcīgs arguments un visas stāvokļa priekšrocības arī viņa pusē — tāpēc es nospriedu, ka labāk rīkoties pa viņa prātam. Mēs vienojāmies, ka es iešu viņam līdzi un viņš mani neaiztiks. Nokāpu no koka, un mēs devāmies ceļā, es turējos blakus zirgam. Mēs gājām it omulīgi pa klajumiem un pāri strautiņiem, kādus es neatcerējos jebkad redzējis — kas mani ne mazums mulsināja un pārsteidza —, bet vēl arvien nebija ne zīmes no cirka. Tad es atmetu cirka ideju un nospriedu, ka viņš ir no trakonama. Bet nekur nemanīja arī trakonamu — tā ka es, var sacīt, vairs nezināju, ko domāt. Es pavaicāju viņam, cik tālu mēs vēl esam no Hartfordas. Viņš atbildēja, ka tādu vietu neesot dzirdējis, ko es noturēju par > meliem, bet nolēmu neiebilst. Pēc kādas stundas mēs ieraudzījām tālu ielejā pie līkumotas upes snaužam pilsētu un pāri tai kalnā milzīgu, pelēku cietoksni ar torņiem un zobainām sienām — arī kaut ko tādu līdz šim biju redzējis vienīgi bilžu grāmatās.
— Bridžporta? — es jautāju, rādīdams ar roku.
— Kamelota, — atteica viņš.
Mans svešinieks maz pamazām samiegojās. Pieķēris sevi i1 snaudienā un pasmaidījis savu aizkustinošo, senatnīgo smaidu, viņš sacīja!
— Jūtu, ka nespēšu vairs stāstīt tālāk, bet man viss ir pierakstīts, ja gribat, nāciet, es jums iedošu, varēsiet palasīt.
Sava istabā viņš teica: — No sākuma es rakstīju dienasgrāmatu, vēlāk, pēc ilgiem gadiem, pārstrādāju savu dienasgrāmatu stāstā. Cik bezgala sen tas bija!
Viņš pasniedza man rokrakstu un parādīja vietu, no kuras jāsāk.
— No šejienes … to iepriekšējo es jums jau izstāstīju .. * Nu viņš jau bija pa pusei aizmidzis. Pa durvīm izejot,
es vēl dzirdēju viņu miegaini nomurminām:
— Miers jūsu atdusai, gaišo ser!
Es nosēdos pie kamīna un aplūkoju dārgo ieguvumu. Pirmā daja — biezākais žūksnis — bija no vecuma sadzeltējis pergaments. Apskatījis loksni ciešāk, es atklāju, ka tas ir palimpsests. Zem jeņķa stāsta vecajām, padzisuša- jām rindām varēja samanīt vēl vecāku un miglaināku rakstījumu — latīņu vārdus un teikumus, acīmredzot kādās senas klostera'leģendas fragmentus. Es pāršķīru svešinieka norādīto lappusi un sāku lasīt.