Brīnumaina ir cilvēka daba. Karalis gremdējās skumjās pārdomās, kas, protams, nebija nekāds brīnums. Par ko viņš skuma, kā jums šķiet? Jūs noteikti atbildēsit — par drausmīgo kritienu no saviem karaliskajiem augstumiem, no slavas visspožākā kalngala niecības dziļākajā aizā, no diženākā darbības lauka uz pašu visnicināmāko, vai ne? Jūs maldīsities, varu apliecināt ar zvērestu, ka pirmo un galvenokārt viņš smagi pārdzīvoja to, ka pārdots par tik zemu cenu, ka par viņu devuši tikai septiņus dolārus. Es biju mēms, kad viņš man to pateica, es pat neticēju savām ausīm, tas bija nedabiski. Taču manām gara acīm
maz pamazām noskaidrojoties, es sapratu, ka tieši tas bija dabiski un ka esmu kļūdījies. Un, lūk, kāpēc: karalis ir kaut kas mākslīgi radīts, tādēļ karaļa izjūtas arī ir mākslīgi radīti impulsi, līdzīgi automātiskas lelles reakcijām, bet vīrietis viņā bija realitāte, vīrieša izjūtas bija īstas un patiesas. Jebkurš vidusmēra vīrietis smagi pārdzīvo, kad citi viņu vērtē zemāk, nekā viņš sevi vērtējis pats, un karalis, godīgi ņemot, bija tikai vidusmēra vīrietis.
Velns viņu būtu rāvis, kā viņš mani nomocīja, atkal un atkal pierādīdams, ka pieklājīgā tirgū par viņu būtu devuši vismaz divdesmit piecus dolārus, kas taču bija absolūtas blēņas un plika lielība — tik daudz pat es nebiju vērts. Bet apstrīdēšanai šis jautājums bija par kutelīgu. Es cik vien spēdams diplomātiski vairījos kaut ko iebilst. Metu kaunu pie malas un lišķīgi piekritu, ka — jā, patiešām par viņu būtu devuši divdesmit piecus dolārus, kaut arī man bija labi zināms, ka līdz Artura laikiem pasaule nav redzējusi karali, kas būtu vai pusi šīs summas vērts, bet nākošajos trīspadsmit gadsimtos neredzēs tronī nevienu, kas būtu ceturtās daļas vērts. Jā, viņš man bija apnicis. Lai par ko viņš sāka runāt — par sējumiem, laiku, politiku, suņiem, kaķiem, tikumiem vai teoloģiju, vienalga, par ko, — es tikai nopūtos, jau zinādams, ka beigs viņš ar nelaimīgajiem septiņiem dolāriem. Ja mums gadījās apstāties tādā vietā, kur bija salasījies pūlis, karalis uzmeta man skatienu, kas skaidri nozīmēja: «Lai tikai viņi pamēģinātu mani pārdot šiem te cilvēkiem, cena būtu pavisam cita!» Jā, kad viņš bija tikko pārdots, es i klusībā uzjautrinājos par šiem septiņiem dolāriem, bet drīz vien viņa činkstēšana man tā sāka krist uz nerviem, ka es vēlējos, kaut par viņu būtu samaksājuši visu simtnieku. Bet uz to diemžēl nebija ne mazāko cerību, jo ik reizes, lai kur mēs apstātos, mūs apskatīja iespējamie pircēji un karaļa parastākais novērtējums bija apmēram šāds: — Sis te lamzaks ir labi ja divarpus dolāra vērts, bet uzpūšas par visiem trīsdesmit. Zēl gan, ka lielība naudu nemaksā.
Beidzot šie izteicieni noveda pie nelaba gala. Mūsu īpašnieks bija praktisks vīrs, viņš nosprieda, ka defekts jānovērš, citādi prece paliks bez noņēmēja. Un viņš ķērās pie darba — izsist ar sišanu dieva svaidītās majestātes karalisko stāju. Es labprāt būtu ieteicis šim vīram to nedarīt, bet neviens lai nedod padomus vergu tirgotājam, ja nevēlas panākt tieši pretējo. Jau man bija ļoti grūti
panākt, lai karaļa stāja pārvērstos daudzmaz pieņemamā zemnieka stājā, kaut gan viņš bija labprātīgs un centīgs māceklis; bet varmācīgi pārvērst karaļa stāju verga stājā — tas nu negāja cauri! Neiedziļināsimies detaļās, jo mazāk jūs tās iztēlosities, jo labāk. Es tikai piezīmēšu, ka nedēļas beigās pietika uzskatāmu pierādījumu, ka pletne, runga un dūre strādājušas cik spēdamas; uz karaļa miesu bija ko paskatīties un ko apraudāt skatoties, bet viņa gars palika nesalauzts. Pat vergu dzinējs visā savā stulbumā nespēja neredzēt, ka gadās vergi, kas cilvēka seju saglabā līdz nāvei, viņu kaulus var sadragāt, bet viņu vīrestību nekad. Ar pašu pirmo mēģinājumu līdz pēdējam vergu dzinējam kļuva skaidrs, ka viņš nedrīkst gadīties karalim pa grābienam, jo karalis to vien gaidīja, lai dabūtu viņu ciet. Tāpēc viņš piekāpās un atstāja karaļa stāju nelabotu. Jo karalis bija kaut kas vairāk nekā karalis — viņš bija cilvēks, un cilvēcība no cilvēka nav izsitama.
Nu jau mēnesi mūs dzina pa zemes ceļiem — un tās bija gatavās mocības. Un kurš no Anglijas iedzīvotājiem ap to laiku sāka visdedzīgāk interesēties par verdzības problēmām? Viņa majestāte karalis! Jā, cik vienaldzīgs viņš pret šo jautājumu bija agrāk, tik karsti ieinteresēts tagad. Viņš kļuva par dedzīgāko verdzības noliedzēju, kādu man gadījies sastapt. Tāpēc es uzdrīkstējos uzdot viņam jautājumu, ko jau biju kādreiz uzdevis un saņēmis tik asu atbildi, ka vairs pie tā neatgriežos. Protiet, vai viņš neatceltu verdzību?
Viņa atbilde atkal bija asi kategoriska, taču šoreiz tā glāstīja manas ausis kā mūzika, neko patīkamāku es mūžam nevēlētos dzirdēt, kaut gan lāstu virkne izlauzās juceklīgi un pats spēcīgākais vārds iekrita teikuma vidū, nevis beigās, kur tam neapšaubāmi pienācās būt.
Nu es mīļuprāt atgūtu brīvību, agrāk man tā nebija vajadzīga. Protams, ne gluži tā. Es gribēju brīvību, bet vairījos no veltīga riska un pūlējos novaldīt karali, lai viņš nemetas briesmās. Bet nu — ak, tā bija pavisam cita gaisotne! Tagad brīvībai vairs nekāda cena nebija par augstu. Es izstrādāju plānu, kas man šķita vienkārši burvīgs. Tā izpildīšana prasīja gan laiku, gan pacietību — krietni daudz abu divu. Varētu jau izdomāt arī kaut ko ātrāku un tikpat drošu, bet neviens cits variants nebūtu tik izteikti gleznains un dramatisks. Tāpēc es netaisījos atteikties no savas ieceres. Tā varēja mūs noturēt nebrīvē
liekus mēnešus, bet es gribēju tieši to, lai tur lūst vai plīst.
Reizēm mums gadījās arī pa piedzīvojumam. Kādu nakti apmēram jūdzes attālumā no ciemata, uz kuru mēs gājām, mūs pārsteidza sniega vētra. Putenis bija tik blīvs, ka acu priekšā griezās vienīgi balta migla. Vēl pēc brīža mēs, neko neredzēdami, šķitām apmaldījušies. Vergu dzinējs, izputēšanu paredzēdams, pletnēja mūs, cik jaudas, bet viņa pletne panāca pretējo — viņš nodzina mūs vēl tālāk no ceļa un iespējamā glābiņa. Beidzot mēs palikām uz vietas un sabrukām turpat sniegā. Putenis plosījās līdz pusnaktij, tad pierima. Ap to laiku divi no mūsu vārgākajiem vīriešiem un trīs sievietes bija miruši, citi vairs nespēja kustēties un arī bija tuvu nāvei. Saimnieks vai prātu zaudēja. Viņš tramdīja vēl dzīvos, rāva kājās, lika lēkāt un dauzīt rokas, lai atjaunotu mums asinsriņķošanu, un šajos glābšanas darbos nenolaida pletni ne uz brīdi.
Tad arī nāca starpgadījums. Mēs dzirdējām kliedzienus un vaimanas, pūlis dzinās pakaļ kādai sievietei, kas, pēc palīdzības brēkdama, metās šurp un paslēpās starp mums. Tūlīt bija klāt arī pūlis ar lāpām, kliegdams, ka šī sieviete esot ragana, kas dzenot savas burvestības ar pašu velnu melna runča izskatā, un ka daudzas govis jau esot kritušas no nezināmas slimības viņas ļaundarību dēļ. Visu ceļu nelaimīgā bija trenkta un apmētāta ar akmeņiem un tagad — vienos zilumos un asinīs — zaudējusi cilvēka līdzību. Pūlis gribēja viņu sadedzināt.
Un kā jums šķiet, ko nu darīja mūsu saimnieks? Kad mēs saspiedāmies ap šo nelaimīgo būtni, lai viņu pasargātu, saimnieks uzreiz atrada izeju. Viņš lika pūlim izvēlēties: vai nu sadedzināt raganu tepat uz vietas, vai nedabūt nemaz. Stādieties priekšā. Viņi bija ar mieru. Sievieti piesēja pie mieta, sanesa žagarus, sakrāva apkārt un pielika uguni, kamēr viņa kliedza un lūdzās, spiezdama pie krūtīm abas savas mazās meitiņas; un mūsu nekrietnais saimnieks, kura sirdi spēja aizkustināt vienīgi peļņa, sadzina mūs ap sārtu, lai tā pati uguns, kas aprija nevainīgos bērniņus un viņu māti, uzturētu dzīvību un tirgus vērtību mums. Tāds, redzat, bija mūsu saimnieks. Es nozvērējos viņam to pieminēt. Sajā dienā viņš bija pazaudējis deviņus no sava ganāmpulka un pārējās dienās apgājās ar mums vēl lopiskāk — dusmās par zaudēto peļņu.
Piedzīvojumi mums gadījās visā ce]a garumā. Kādu dienu mēs sastapām procesiju. To bija vērts redzēt! Tajā šķita salasījušās visas karaļvalsts padibenes, pie tam vēl piedzērušās. Pa priekšu brauca rati ar zārku, uz zārka jauka gadus astoņpadsmit veca meitene zīdīja bērniņu, viņa ik pa brīdim mīlas pārpilnībā gan kļāva to pie krūtīm, gan slaucīja asaras, kas no viņas acīm lija pār bērna sejiņu, bet mazais muļķītis ik reizes svētlaimīgi uzsmaidīja, spaidīdams viņas krūti ar tuklo roķeli, ko māte glauda pie savas lūstošās sirds.
Viss šis pretīgais zaņķis, vīrieši un sievietes, zēni un meitenes, rikšoja blakus ratiem, izķērca rupjas lamas, dziedāja neķītras dziesmas, dejoja un lēkāja tā, it kā pati elle būtu pasprukusi vaļā. Mēs jau bijām Londonas nomalē, netālu no pilsētas mūriem, un šie salašņas bija zināmas Londonas sabiedrības paraugs. Saimnieks izgādāja mums labu vietu pie pašām karātavām. Priesteris jau gaidīja, viņš palīdzēja meitenei uzkāpt uz platformas, pateica dažus mierinājuma vārdus un lika šerifa palīgam atnest viņai krēslu. Tad, nostājies viņai blakus pie karātavām, pārlaida skatienu pacelto seju klājumam zem savām kājām un apaļajām galvām, kas bija nobruģējušas visu laukumu līdz pēdējai spraugai, un sāka stāstīt par meitenes noziegumu. Un viņa balsī skanēja žēlums. — tik reti dzirdams šajā tumšajā, mežonīgajā zemē! Es atceros viņa stāstu visos sīkumos, tikai ne vārdos, kādos viņš stāstīja, tāpēc iztieku pats ar savējiem.
— Likums pastāv, lai cilvēki spriestu taisnu tiesu. Reizēm likums maldās. Tur neko nevar darīt. Mēs varam tikai skumt un nožēlot, un lūgt dievu par nabaga dvēseli, kas netaisni nonākusi likuma varā, un cerēt, ka tas nenotiks ar daudziem citiem. Likums sūta šo jauno nabaga radībiņu nāvē — un likumam taisnība. Bet cits likums noveda viņu pie izvēles: vai nu izdarīt noziegumu, vai ar savu mazo bērniņu nomirt badā, — un dievs lai mans liecinieks! — tas likums vainīgs gan viņas noziegumā, gan kauna pilnajā nāvē.
Cik nesen vēl šī jaunā radība, šis bērns, kam tikai astoņpadsmit gadu, bija laimīgākā sieva un māte Anglijā, no viņas lūpām nenozuda dziesma — līksmu un nevainīgu siržu dzimtā valoda. Viņas jaunais vīrs bija tikpat laimīgs kā viņa, jo godam pildīja ģimenes gādnieka pienākumus, no rrta līdz vakaram strādādams savā amatā: viņa dienišķā maize bija tīrām rokām pelnīta, un tās netrūka, tāpat, kā netrūka pajumta un pārticības viņa ģimenei, un viņa darbs bija par svētību gan viņa dzimtai, gan mūsu zemei, kuras bagātībā ari viņš ieguldīja savu daļu. Bet nodevīga likuma trieciens vienā mirklī sagrāva viņa svēto pavardu un izkaisīja to visos vējos. Jaunajam vīram uzglūnēja jūrnieku ķērāji, sagrāba viņu un aizsūtīja uz kuģiem. Sieva neko nezināja. Viņa meklēja savu vīru visās malās, ar savām asarām un izmisīgajiem lūgumiem aizkustinādama pašas cietākās sirdis. Tā pagāja daudzas nedēļas, viņa meklēja, gaidīja, cerēja, līdz kamēr viņas prāts sāka pamazām aptumšoties zem nelaimes smaguma. Pa gabalam vien visa viņas mantība aizgāja par maizes kumosu. Kad viņa vairs nevarēja samaksāt īri, viņu izsvieda uz ielas. Viņa ubagoja, kamēr vēl turējās uz kājām; kad no bada viņas krūtīs izsīka piens, viņa nozaga gabalu lina audekla ceturtdaļcenta vērtībā, cerēdama to pārdot un glābt sava bērna dzīvību. Taču audekla īpašnieks viņu pieķēra zādzībā. Viņu ielika cietumā un tiesāja, īpašnieks apliecināja zādzību. Aizstāvība lūdza viņu apžēlot, minot par aizbildinājumu visu, kas viņai bija jāizcieš. Arī viņai pašai ļāva runāt, viņa nenoliedza, ka audeklu nozagusi, bet visās pēdējā laika nelaimēs viņas prāts bijis tik ļoti satricināts un izsalkuma aptumšots, ka viņa vairs nespējusi aptvert, kas ir noziegums, kas nav, viņai tikai ļoti, ļoti gribējies ēst. Kādu brīdi tiesa bijusi aizkustināta un noskaņojusies žēlsirdīgi, redzot, cik viņa ir jauna un neaizsargāta, cik bēdīgs viņas liktenis un cik netaisns likums, kas vienīgais bija atņēmis viņai pēdējo balstu un patvērumu un iedzinis noziegumā; taču prokurors pastāvēja uz to, ka viss viņas labā minētais gan ir patiess un ka tas ir bezgala sāpīgi, bet sīko zādzību skaits pēdējā laikā pieaudzis tik ļoti, ka jebkura žēlsirdība tikai skubinātu uz jauniem pārkāpumiem un neviens vairs nevarētu būt drošs par savu īpašumu — ak dievs, it kā šī svētā britu likuma izpostītajiem un bāreņos pamestajiem nebūtu bijis īpašuma! — un tāpēc viņš spiests prasīt likuma paredzēto sodu.
Kad tiesnesis uzlika melno cepuri, nozagtā audekla īpašnieks grīļodamies piecēlās, viņa lūpas drebēja, vaigs bija pelnu pelēks, un, kad noskanēja drausmais spriedums, Viņš iekliedzās: «Vai, nabaga bērns, nabaga bērns, es nezināju, ka tā būs nāve!» — un nokrita kā aizcirsts koks.
Kad viņu pacēla, viņš jau bija zaudējis prātu, un nepaguva vēl saule norietēt, kad viņš padarīja sev galu. Lai arī šī savas sirds dziļumos krietnā vīra nāve tiek pieskaitīta klāt slepkavībai, kurai te šodien jānotiek, un lai krīt tās abas pēc nopelniem pār Britānijas valdītāju galvām un pār viņu ļauniem likumiem. Tava stunda ir situsi, mans bērns, ļauj man aizlūgt, ak, ne jau par tevi — un ne jau tavu sirds vientiesībā neapzināto grēku dēļ —, bet par tiem, kuri vainīgi tavā postā un nāvē un kuriem debesu žēlastība būs vairāk vajadzīga.
Kad viņš bija noskaitījis lūgšanu, meitenes kaklā uzlika cilpu, un liela bija nopūlēšanās dabūt mezglu tieši zem viņas auss, jo viņa visu laiku izmisīgi tvērās pie sava bērniņa, skūpstīja, spieda pie vaiga un krūts, slacīja viņu ar savām asarām, pa pusei vaidēdama, pa pusei kliegdama, kamēr bērniņš sajūsmā gulgoja, smējās un tirināja kājeles, domādams, ka ar viņu rotaļājas. Pat bende neizturēja un novērsās. Kad viss bija gatavs, mācītājs maigi, bet noteikti izņēma bērnu no mātes rokām un ātri pakāpās nost; māte sažņaudza rokas, mežonīgi iekliedzās un metās pakaļ, bet virve — un šerifa palīgi — noturēja viņu uz vietas. Tad viņa nokrita ceļos, izstiepa rokas un kliedza:
— Tikai vienu reizīti vēl noskūpstīt, ak dievs, vienu vienīgu, mirdama jūs lūdzu!
Viņa dabūja un gandrīz vai nožņaudza savu maziņo. Un, kad viņu atkal atņēma, māte iesaucās:
— Ai, mans bērniņš, mans dārgumiņš, tāpat viņam jāmirst! Viņam nav ne tēva, ne mātes, ne jumta virs galvas, nedz jel vienas dzīvas dvēseles visā pasaulē!
— Nebaidies, viņam būs, — sacīja krietnais mācītājs, — es gādāšu par viņu, kamēr vien pats būšu dzīvs.
Jums vajadzētu redzēt viņas seju tajā brīdī! Pateicība? Dievs, vai gan vārdos tā izsakāma? Vārdi ir tikai uz sienas vai audekla krāsota uguns bez kvēles un dzīvības. Viņas acīs dega dzīva liesma. Un šo savu skatienu viņa aiznesa līdzi debesīs, kur vieta patiesi dievišķiem dārgumiem.