Londona no verga viedokļa bija diezgan interesanta pilsēta. Pareizāk — tikai milzīgs ciems, vieni vienīgi dubļi un salmu jumti. Nebruģētās, līkumainās ielas peļķēs un dubļos. Paši londonieši — plīvojošu spalvu un plandošu skrandu, mirdzošu bruņu un pēdējo kankaru mudžeklis, kas juku jukām drūzmējās un klīda pa šīm ielām. Karalim Londonā bija pils, viņš varēja paskatīties uz to no ārpuses. Sis skats lika viņam nopūsties un, jā, pat nedaudz izlamāties naivajā, bērnišķajā sestā gadsimta stilā. Mēs redzējām bruņiniekus un augstmaņus, kurus mēs gan pazinām, bet viņi mūs mūsu netīrajās skrandās, jēlajās brūcēs un noberzumos — ne un nepazītu pat tad, ja mēs viņus sauktu vārdā, nedz arī apstātos kaut ko pateikt, jo likums neļāva runāt ar važās piekaltiem vergiem. Sendija dažu soļu attālumā pajāja man garām uz mūļa — droši vien mani meklēdama. Taču manu sirdi salauza cits skats, kad mēs, savas vecās barakas priekšā izdzīti, nolūkojāmies, kā dzīvu vāra eļļā naudas viltotāju. Protiet — es ieraudzīju avīžu zēnu, bet netiku viņam klāf! Atlika vienīgi mierinājums, ka Klarenss ir sveiks un vesels un turpina mūsu darbu. Un doma, ka itin drīz mēs atkal būsim kopā, pildīja mani ar līksmību.
Citu dienu es pamanīju vēl kaut ko, kas mani ļoti iepriecēja. Tas bija vads no vienas mājas bēniņiem uz otriem. Noteikti telegrāfs vai telefons. Ko gan es nebūtu atdevis par mazu šīs stieples gabaliņu! Tikai tā man trūka, lai īstenotu savu plānu! Es biju nolēmis kādu nakti atmūķēt savus un karaļa dzelžus, aizbāzt muti mūsu saimniekam, sasiet viņu, apmainīties ar viņu drēbēm, piekaut tā, ka ne miesīga māte viņu nepazītu, piekalt pie vergu važas, pasludināt šo vergu kolonnu par savu īpašumu, aizdzīt uz Kamelotu un …
Bet jūs jau tāpat varat iztēloties, cik dramatisku pārsteigumu es gatavoju karaļa galmam. Tas viss būtu iespējams, ja vien man izdotos sadabūt kādu tievu kriksīti tērauda, no kā iztaisīt mūķīzeri. Tad es mūsu ķēžu sagrabējušās atslēgas dabūtu vaļā jebkuru brīdi, kas man liktos parocīgāks. Bet man neveicās — nekas tamlīdzīgs pa ķērienam negadījās. Taču beidzot ilgi gaidītā iespēja radās.
Džentlmenis, kas veltīgi jau divas reizes bija nācis kaulēties cerībā mani lētāk nopirkt, atnāca atkal. Es nebūt necerēju kļūt par viņa īpašumu, jo no paša manas verdzības sākuma par mani prasīja pārmērīgu cenu, kas vienmēr izsauca tikai sašutumu vai ņirgāšanos; taču saimnieks stūrgalvīgi turējās pie tās — divdesmit divi dolāri. Viņš nenolaida ne centa. Par karaļa raženo augumu jūsmoja visi, toties karaliskā stāja nepatika nevienam, un viņu nevarēja pārdot — tāds vergs nevienam nebija vajadzīgs. Savas milzīgās cenas dēļ es jutos drošs, ka tā arī paliksim nešķirami. Nē, es patiesi necerēju piederēt augšminētajam džentlmenim, bet viņam piederēja kaut kas, ko savukārt es cerēju ar laiku iegūt savā īpašumā, ja viņš apciemotu mūs biežāk. Tā bija tērauda spraude ar garu adatu, kas saturēja uz krūtīm viņa apmetni. Vispār tādas spraudes viņam bija trīs. Divas reizes es pievīlos savās cerībās, jo viņš nepienāca man tik tuvu, lai es varētu droši rīkoties, nu man beidzot laimējās: es nozagu apakšējo spraudi, un, kad viņš zudumu pamanīja, tad nodomāja, ka pazaudējis spraudi pa ceļam.
īsu brīdi man bija lemts līksmoties, lai tūlīt jau prieka vietā nāktu bēdas. Jo, kad pirkums kārtējo reizi taisījās izjukt, saimnieks pēkšņi pārdomāja un teica vārdus, kas mūsdienīgā angļu valodā skanētu apmēram šādi:
— Nu, tad es jums saku, ko es darīšu. Man apnicis abus šitos barot par pliku velti. Dodiet man divdesmit divus dolārus par šo vienu, otru es jums piesviedīšu klāt tāpat.
Karalim no sašutuma elpa aizrāvās. Viņš sāka rīstīties un mutuļot, bet saimnieks un pircējs runādamies gāja tālāk.
— Lai tad tas skaitītos aizrunats.
— Līdz rītdienai ap šo pašu stundu.
— Tikmēr es došu jums galīgu atbildi, — džentlmenis sacīja un pazuda, saimnieks arī.
Man nebija viegli nomierināt saniknoto karali, tomēr es viņu nomierināju. To es panācu, iečukstēdams viņam ausi:
— Viņš patiesi nedabūs ne graša par jūsu augstību, bet gluži citā veidā. Un par mani arī nedabūs. Jau šonakt mēs būsim brīvi.
— Ā! Kā jel?
— Ar šo te nozagto spraudi es vakara atmūķēšu atslēgas, un mēs nometīsim savas važas. Kad viņš pusdeviņos nāks pārbaudīt, mēs sagrābsim viņu, aizbāzīsim muti, pataisīsim zili melnu un agri no rīta iziesim no pilsētas kā šīs vergu karavānas īpašnieki.
Tas bija viss, ko es paspēju pateikt, bet karalis bija apburts un gandarīts. To vakaru mēs pacietīgi gaidījām, lai mūsu nelaimes biedri iemieg un apstiprina to ar parastajām skaņām, jo uz šiem nabaga radījumiem labāk bija nepaļauties. Noslēpumu vajadzēja paturēt pie sevis. Es apzinos, ka tovakar pirms aizmigšanas viņi nebūt ne- knosījās ilgāk kā citām reizēm. Taču man šķita, ka viņi nemūžam vairs nesāks krākt. Laikam ritot, es sāku uztraukties, ka mēs nepaspēsim sagatavoties, tāpēc pārsteidzīgi mēģināju atmūķēt atslēgas agrāk, kas noveda tikai pie liekas kavēšanās, jo katrs pieskāriens pļerkstošajām atslēgām uzrāva kādu no miega un tas grozīdamies pamodināja arī citus.
Beidzot es dabūju nost pēdējo no saviem dzelžiem un atkal biju brīvs cilvēks. Atviegloti uzelpojis, es sniedzos pēc karaļa važām. Par vēlu! Tur jau nāca iekšā saimnieks ar lākturi vienā rokā un smago bozi otrā. Es ieritinājos krācēju blāķī, lai noslēptu, cik vien iespējams, ka esmu brīvs no važām, taču pats modri vēroju saimnieku un biju gatavs mesties viņam virsū, tiklīdz viņš pienāks un nolieksies pār mani.
Bet viņš nepienāca. Viņš apstājās, izklaidīgi nolūkojās uz tumšo gulētāju mudžekli, acīmredzot domādams par kaut ko citu, tad viņš nolika lākturi un paspēra dažus soļus uz durvju pusi, un pēkšņi, pirms es attapos, ka viņš iet laukā, viņš jau bija ārā un aizvēris durvis.
— Ātrāk! — čukstēja karalis. — Dabū viņu atpakaļ!
Protams, tieši to vajadzēja darīt, es pielēcu kājās un metos viņam pakaļ. Bet, ak vai, tajos laikos vēl nepazina lampu, un nakts bija tumša. Taču pāris soļu atstatāk es sablenzu tumšu stāvu. Dažos lēcienos es viņu panācu, nogāzu zemē — un tad gāja vaļā! Mēs sitāmies, kāvāmies un lauzāmies tā, ka jau pēc brītiņa ap mums salasījās pūlis. Skatītāji līksmoja un dedzīgi mūs uzmundrināja, patiešām — viņi pārdzīvoja mūsu kautiņu tik karsti, it kā paši kautos, sirsnīgāk nemaz nebija iespējams. Pēkšņi kaut kur mUms aiz muguras sacēlās šausmīga brēka, daļa publikas metās skatīties, kas tur notiek. Tumsā iezvārojās lukturi — no visām pusēm tuvu un tālu skrēja sardze. Man pa muguru kāds ieblieza ar āvu, un es uzreiz sapratu, ko šis mājiens nozīmē. Es biju arestēts. Mans pretinieks arī. Bruņoti sargi no abām pusēm dzina mūs uz cietumu. Tavu nelaimi! Mans smalki izstrādātais plāns ar to pašu bija pagalam. Es mēģināju iztēloties, ko sacīs mans saimnieks, kad ieraudzīs, ka tas esmu es, kas viņam uzbrucis, un kas notiks, ja mūs ieslodzīs kopīgā telpā ar dauzoņām un sīkiem likuma pārkāpējiem, kā to parasti mēdza darīt, un kas varētu …
Tieši tad mans pretinieks pagriezās uz manu pusi, sarga laternas lāsumainā gaisma iekrita viņa sejā, un, dieva vārds, tas bija gluži svešs cilvēks!