Gulēt! Tas bija neiespējami. Tas jau tāpat būtu neiespējami šajā piebāztajā cietuma ūķī, kur bļaustījās, dziedāja un lamajās skrandainu vazaņķu bars. Bet galvenais, kāpēc par miegu vispār nebija ko sapņot, bija mana mokošā nepacietība tikt laukā no šīs vietas un noskaidrot, kas manas kļūmīgās neizdošanās dēļ noticis vergu barakās.
Nakts vilkās bezgalīgi, taču rīts beidzot pienāca. Pie tiesas es visu pateicu skaidri un gaiši. Sacīju, ka esmu vergs un piederu dižajam grāfam Gipam, kas vakar līdz ar tumsu ieradies Tabardas ciema viesnīcā viņpus upes un apmeties tur pārnakšņot, bet pēkšņi dīvainas un grūtas slimības piemeklēts. Es tad esmu ticis sūtīts uz pilsētu, lai ar steigu atvestu labāko ārstu, kādu vien varētu dabūt, un es, protams, esmu skrējis no visiem spēkiem, un nakts bijusi tumša, un es uzskrējis virsū šim te prastajam cilvēkam, kurš sagrābis mani aiz . rīkles un sācis kauties, jebšu es viņam teicu, kādā uzdevumā esmu sūtīts, un zvērināju viņu un lūdzu, manam saimniekam uz nāves gultas guļot.. .
Prastais cilvēks iesaucās, ka tie esot salti meli, un sāka stāstīt, kā es viņam uzbrucis un nogāzis gar zemi, neviena vārda nebilstot.
— Muti, puiš! — viņam uzsauca tiesnesis. — Ved viņu laukā uri uzšauj pāris reižu pa mīkstumiem, tad citkārt zinās, kā pret augstu kungu kalpiem cieņu turēt. Lasās!
Tad krietnā tiesa lūdza manu piedošanu un izteica cerību, ka visugaišais lords gan sapratīšot, ka neba tiesas
vainas dēļ tāda patvaļība notikusi. Nosolījies visu paskaidrot un vērst par labu, es gāju projām. Jāsaka, īstajā brīdī, jo viņš jau sāka man vaicāt, kāpēc es to visu neesot pateicis tūlīt, kad mani apcietināja. Es atbildēju, ka būtu to darījis, bet tobrīd neienācis prātā — un tas nu nebija melots —, jo tas negantnieks man uzbrucis tik negaidīti un piekāvis tik smagi, ka vai smadzenes izsitis no galvas, un tā tālāk un tā joprojām murminādams, līdz biju pa durvīm laukā.
Es negaidīju brokastis. Es steidzos, ko jaudāju, un drīz jau biju pie vergu barakām. Tukšs — visi projām. Tas ir, visi, izņemot vienu — pašu saimnieku. Viņa sašķaidītais līķis gulēja barakas vidū, un visapkārt bija redzamas šaušalīga kautiņa pēdas. Pie durvīm stāvēja rati ar rupju dēļu zārku, un kārtībnieki raudzīja daudzmaz pašķirt ziņkārīgo pūli, lai zārka nesēji tiek pie līķa.
Es izraudzījos kādu pietiekami zemas kārtas vīreli, kas varētu ielaisties sarunā ar tādu skrandaini kā mani, un apvaicājos, kas te noticis.
— Te bija sešpadsmit vergu. Naktī viņi sadumpojās pret savu saimnieku, un veries nu pats, kā tas beidzies.
— Beidzies, tad beidzies. Bet kā sācies?
— Tas no vergu mutēm vien zināms. Stāsta, ka pats vērtīgākais no vergiem atsvabinājies no savām važām un aizbēdzis, kas gan šķiet ne bez burvestības spēkiem noticis, jo važu atslēgas izskatījušās itin kā pašas no sevis atsprāgušas vaļā, nekur tās nebijušas ne salauztas, ne citādi maitātas. Kad saimnieks atklāja savu zaudējumu, viņš kļuva 'traks no žēlabām un metās ar smago bozi uz vergiem, kas neļāvās un pārlauza viņam muguru, un sita viņu vienādi un otrādi, līdz kamēr viņš jo drīz bija pagalam.
— Šausmīgi. Bet vergiem nu arī tiks, tiesa viņus nežēlos.
— Ko nu par to, viņi ir jau notiesāti.
— Jau notiesāti?
— Domājies, nedēļas vajaga tik vienkāršu lietu iztiesāt? Ne stundas ceturksni tur nebija ko spriest.
— Es patiešām nesaprotu, kā viņi tik īsā laikā varēja izdibināt vainīgos.
— Izdibināt vainīgos? Vai jel viņiem tādi nieki rūpēja? Vergus notiesāja visus kopā. Neģi tu nezini likumu, kas, runā, vēl no romiešu laikiem mums palicis, — proti, ja vergs savu saimnieku nosit, tad visiem tā saimnieka vergiem jāmirst.
— Patiešām. Biju aizmirsis. Un kad viņiem jāmirst?
— It kā pēc divdesmit četrām stundām, taču daži runā, ka vēl kādas dienas pagaidīšot, ja iztrūkstošais tikām nebūtu noķerts.
Iztrūkstošais? Man uzreiz kļuva neomulīgi.
— Domā, viņu atradīs?
— Nepaspēs ne saule norietēt, kad rokā būs. Viņu meklē visās malās. Sargi stāv pie pilsētas vārtiem, klāt viņiem vergi, kas izbēgušo pazīst, un neviens no pilsētas laukā netiek, kamēr nav pārbaudīts.
— Nez vai varētu paskatīties uz to māju, kur viņi ieslodzīti?
— No ārpuses — kalab ne? No iekšpuses — neģi pats gribēsi?
Es pavaicāju cietuma adresi un gāju projām.
Pirmajā vecu drēbju bodītē, kas nomaļā ieliņā pagadījās man pa ceļam, es nopirku īsti pamatīgas matroža drānas, brauc kaut uz ziemeļu jūrām, un nosēju vaigu ar lielu lakatu, sacīdams, ka man apsāpējušies zobi. Tā man izdevās noslēpt nejaukākos zilumus. Tā bija liela pārvērtība. Es vairs neizskatījos pēc agrākā verga. Tad es gāju meklēt telegrāfa vadu, atradu to un, vadam sekojot,_ ari slepeno telegrāfa staciju. Tā bija ierīkota maza skārņa dibenistabiņā — kas nozīmēja, ka telegrāfisko sakaru bizness diez ko vis nezēla. Dežurants, jauns puika, snauda pie galdiņa. Es aizslēdzu durvis un atslēgu iebāzu kabatā. Tas nobiedēja zeņķi. Viņš jau taisījās bļaut, bet es teicu:
— Tikai bez trokšņa! Ja tu pletīsi muti vaļā, būsi beigts uz vietas. Pie aparāta! Žiglāk! Savieno mani ar Kamelotu!
— Tu liec man brīnoties. Neģi prasts jūrnieks ko par šīm lietām zināt varētu?
— Izsauc Kamelotu! Ar mani nav joki. Izsauc Kamelotu vai nost no aparāta, es pats tikšu galā.
— Kā — pats?
— Tā — pats. Beidz pļāpāt! Dod pili!
Viņš ķērās pie darba.
— Un tagad paprasi pie aparāta Klarensu.
— Kādu Klarensu?
— Nav tava darīšana, kādu Klarensu. Atbilde būs.
Viņš darīja, kā vēlēts. Mēs gaidījām piecas nervus plosošas minūtes, desmit minūtes — cik bezgalīgi garas tās likās! — tad virknējas signāli, kas man bija tikpat labi pazīstami ka cilvēka balss, jo Klarenss taču bija mans audzēknis.
— Nu, puika, lasies nost! Manu roku varētu pazīt, tāpēc izsaukt bija drošāk tev, bet tālāk tikšu galā es pats.
Viņš atbrīvoja vietu un ausis vien spicēja, gaidīdams, kas nu būs, taču velti. Es lietoju šifru. Netērēdams laiku laipnību apmaiņai ar Klarensu, es tūlīt ķēros pie lietas un paziņoju:
— Karalis ir šeit un briesmās. Mēs esam saķerti un atgādāti šurp kā vergi. Mums nav nekādu iespēju pierādīt, kas mēs esam, un manā situācijā vispār nav pat ko mēģināt. Telegrafē uz šejienes pili, lai mani nenotur par blēdi.
Viņš atbildēja tūlīt:
— Viņi tur pilī nezina, ka tāds telegrāfs vispār ir pasaulē, jo Londonas līnija nule ievilkta. Labāk neriskēt. Viņi liks jūs pakārt. Izdomā kaut ko citu.
Liks mūs pakārt! Viņam nebija ne jausmas, cik šie vārdi tuvu patiesībai. Bet kā es tik ātri varēju izdomāt kaut ko citu? Pēkšņi man iešāvās prātā doma — un es teicu:
— Sūti šurp piecsimt labāko bruņinieku ar seru Lanselotu priekšgalā, dari to bez kavēšanās. Lai viņi jāj iekšā pa dienvidrietumu vārtiem un skatās pēc vīra ar baltu saiti ap labo roku.
Atbilde bija īsa un skaidra:
— Pusstundas laikā viņi būs izjājuši.
— Labi, Klarens, un tagad pasaki šim te zellim, ka esmu tavs draugs, kas spiests slēpties, tāpēc lai viņš ir kluss kā kaps un nevienam neizpļāpājas par manu vizīti.
Aparāts sāka runāt ar dežurantu, un es steidzos projām. Es aprēķināju laiku. Pēc pusstundas būs deviņi. Bruņinieki un zirgi smagās bruņās nevar auļot diez cik ātri. Viņi, protams, darīs, ko spēs, un, tā kā ceļi patlaban ir sausi, nav ne dubļu, ne sniega, tad varbūt izspiedīs savas septiņas jūdzes stundā; pa ceļam viņiem pāris reižu vajadzēs mainīt zirgus; viņi būs klāt ap sešiem vai mazliet vēlāk, tātad pietiekami gaišā novakarē; viņi redzēs balto saiti, ko es būšu apsējis ap labo roku, un tad es pārņemšu komandu. Mēs aplenksim cietumu, ieņemsim to, un karalis būs brīvs. Tas būs pietiekami košs un gleznains skats, grozi, kā gribi, kaut gan no tīri teatrāla viedokļa man labāk patiktos pats dienasvidus.
Tikmēr, lai neatstātu nevienu iespēju neizmantotu, es nolēmu uzmeklēt kādus cilvēkus, kas man pazīstami no agrākiem laikiem, un nosaukt sevi īstā vārdā. Tā mēs ar karali varētu izkļūt no ķezas arī bez bruņiniekiem. Bet rīkoties vajadzēja piesardzīgi, jo tas bija milzu risks. Vispirms vajadzēja pārģērbties greznās drānās un nebūtne vienā paņēmienā. Nē, to vajadzēja darīt pakāpeniski, pērkot uzvalku pēc uzvalka veikalos, kas atrodas pēc iespējas tālu cits no cita, ar katru reizi iegādājot kādu smalkāku apģērba gabalu, līdz beidzot es būtu tērpies viscaur zīdā un samtā, kā iecerēts. Ar tādu apņemšanos es sāku.
Bet mans plāns izgāzās, ka nebija ko redzēt. Jau aiz pirmā ielas stūra es uzdūros vergam, kas, sardzes vīra pavadīts, okšķerēja pa pilsētu. Es tajā brīdī klepoju — un viņš uzmeta man pēkšņu skatienu, no kura man asinis sastinga dzīslās. Bija skaidrs, ka šo klepu viņš pazina un atcerējās. Es žigli iemetos veikalā un lēnām virzījos gar leti, it kā skatīdamies, ko pirkt, bet ar acs kaktiņu raudzījos ārā. Tie abi bija apstājušies,' kaut ko apsprieda un lūkojās iekšā. Es nolēmu iziet pa sētas durvīm, ja tādas vispār bija, un pavaicāju veikala saimniecei, kā es varētu iziet sētā un paskatīties, vai tur nav paslēpies izbēgušais vergs, kam, manuprāt, tepat tuvumā.vajadzētu būt; es sacīju, ka esmu pārģērbts sardzes virsnieks un ka mans pārinieks ar vienu no sava saimnieka slepkavām patlaban stāv tur uz ielas, un vai viņa nebūtu tik laipna un neizietu, un nepasacītu viņiem, ka nevajag gaidīt, bet steigties apkārt veikalam, lai būtu no tās puses jau priekšā, kad es izdzīšu ļaundari no sētas.
Saimniece dega nepacietībā redzēt kādu no slavenajiem slepkavām un skrēja izpildīt manu uzdevumu. Es izslīdēju pa otrām durvīm, noslēdzu tās, iebāzu atslēgu kabatā un, klusībā smiedamies, vienā mierā gāju projām.
Tātad projām es biju, bet atkal tikai sev par postu, atkal es biju nošāvis buku! Pat divus. Bija tik daudz iespēju ar kādu vienkāršu, bet ticamu atrunu apmānīt šo sardzes vīru, bet nē — man vajadzēja taisīt teātri, tas nu reiz ir viens no mana rakstura brēcošākajiem trūkumiem. Es savā iecerē balstījos uz pieņēmumu, ko šim virsniekam, cilvēkam būdamam, loģiski vajadzētu darīt, un kārtējo reizi aizmirsu, ka cilvēki laiku pa laikam dara taisni to, ko viņiem loģiski nevajadzētu darīt. Dabiskā rīcība no šī virsnieka puses būtu mesties man pakaļ, atdurties pret biezajām,
kārtīgi noslēgtajām ozolkoka durvīm, lauzt tās vaļā, un, kamēr viņi tiktu galā ar durvīm, es jau sen būtu gabalā, mainītu pa veikaliem savas drānas uz arvien lepnākām, līdz būtu apģērbts tik bagāti, ka mans tērps sargātu mani no Britānijas likumu pakalpiņiem drošāk par viscēlākajiem tikumiem un šķīstāko nevainību. Taču virsnieks nerīkojās loģiski, virsnieks, burtiski, sekoja manam pado-' mam. Un, kad es dziļā omulībā un sajūsmā par savu gudrību iznācu no aklās ieliņas, tad turpat uz stūra iesoļoju tieši viņa roku dzelžos. Es nezināju, ka ieliņa beidzas strupceļā, — bet arī tas nav attaisnojums manai muļķībai. Ierakstiet to manā peļņas un zaudējumu kontā, jā, tieši zaudējumu.
Protams, es sašutu un zvērēju, ka nupat esmu nokāpis krastā pēc tāla jūras brauciena un tā tālāk, vienīgi lai redzētu, vai man neizdosies apmānīt vergu. Neizdevās. Viņš mani pazina. Tad es pārmetu viņam nodevību. Viņš likās drīzāk izbrīnīts nekā aizskarts. Viņš iepleta acis un teica:
— Lai es tevi būtu palaidis vaļā nepakārtu, kur mūs visus citus tevislab pakārs? Ej tu!
Tik vien viņiem bija valodas kā «ej tu!», «smiekli nāk» vai «tas man patīk!». Ērmīga izrunāšanās.
Taču sava taisnība viņam bija, es vairāk neteicu neko. Ja nelaimei ar runāšanu nevar līdzēt, tad kāda jēga runāt? Tas nav manā dabā. Es tikai piebildu:
— Tevi nepakārs. Un nevienu no mums arī.
Abi vīri iesmējās, un vergs sacīja:
— Agrāk tu nešķities muļķis esam. Būtu paturējis savu gudra vīra slavu, ilgi tāpat nav palicis to glabāt.
— Es gan ceru, ka ilgi. Vēl nepienāks rīts, kad mēs jau būsim laukā no cietuma un varēsim iet, kur gribam.
Asprātīgais virsnieks novilka ar īkšķi pa rīkli un aiz kreisās auss, nogrudzinājās un teica:
— No cietuma gan laukā, tur tev tiesa. Un, ka tā elles valdnieka pazemes valstībā varēsit staigāt, kur vien gribas, arī tiesa.
Es savaldījos un nevērīgi izmetu:
— Jūs laikam patiešām domājat, ka mūs pēc dienas vai divām pakārs?
— Pirms brīža vēl nedomāju, taču tagad visnotulīm.
— Tātad jūs savas domas esat mainījis?
— Itin tā. Pirmīt tikai domāju, tagad cieši zinu.
Es ļaunā priekā apvaicājos:
— O, visugudrais likuma kalps, vai tev nelabpatiktos pateikt arī mums, ko tu tik cieši zini?
— To, ka jūs visus pakārs šo pašu pēcpusdienu. Aha! Trāpīja zem īkstīm, ko? Atspiedies pret mani!
Man patiešām vajadzēja pret kādu atbalstīties. Mani bruņinieki nepaspēs. Viņi ieradīsies vismaz trīs stundas par vēlu. Neviens vairs neglābs Anglijas karali, nedz mani, kas būtu bijis daudz svarīgāk. Daudz svarīgāk ne tikai man, bet nācijai — vienīgajai tautai pasaulē, kas patlaban plauka civilizācijas ziedā. Man kļuva nelabi. Es vairs neteicu neko, te nebija ko sacīt. Es zināju, ko šis vīrs bija domājis: proti, tiklīdz izbēgušais vergs būs noķerts, soda novilcināšana atkritīs un visus pakārs jau šodien. Un izbēgušais vergs bija noķerts.