Ap četriem pēc pusdienas. Darbības vieta — aiz pilsētas mūriem. Svaigs, patīkams dzestrums un dzirkstoša saule — tāda diena, kad gribas dzīvot, nevis mirt. Pūlis bija milzīgs un pletās plašumā, taču mums, piecpadsmit nabaga velniem, tajā nebija neviena drauga. Sī apziņa sāpēja, groziet, kā gribat. Te nu mēs sēdējām uz sava augstā ešafota, izlikti par mērķi visa šī ļaunā bara naidam un ņirdzībai. Mūsu pakāršanai vajadzēja kalpot par izpriecu. Augstmaņiem un muižniecībai bija uzcelta ērta, plaša tribīne, tur nu viņi sēdēja jo kuplā skaitā ar savām dāmām. Daudzus no viņiem mēs pazinām.
Pēkšņu un negaidītu līksmību pūlim sagādāja karalis. Kad mums noņēma važas, viņš savās fantastiskajās skrandās un līdz galīgai nepazīšanai sadauzītu seju pielēca kājās, pasludināja, ka ir Arturs, Britānijas valdnieks, un draudēja ar briesmīgu nāvi un izrēķināšanos visiem šeit klātesošiem, ja kaut matiņš nokritīs no viņa svaidītās galvas. Viņš sarāvās no pārsteiguma, kad par atbildi nodārdēja pūļa smiekli. Ievainots savā cieņā — viņš noslēdzās klusēšanā, lai gan pūlis lūdza runāt vien tālāk un izaicināja viņu, bļaujot kaķu balsīs, urjavājot un skubinot:
— Lai viņš runā! Vārdu karalim! Lai runā karalis! Viņa zemīgie pavalstnieki slāpst un salkst pēc ķēnišķīgām gudrībām no Viņa Skrandainības mutes!
Bet tas bija veltīgi. Viņš saslējās visā savā majestātiskumā un mēmi stāvēja pret ņirgu un apvainojumu viesuli. Un savā ziņā bija patiesi dižens. Es izklaidīgi noņēmu savu balto pārsēju un aptinu ap labās rokas piedurkni. To pamanījis, pūlis uzklupa man. Viņi klaigāja:
— Patiesi kā šis jūrnieks ir viņa ministrs, paraugieties uz amata zīmi ap roku!
Es ļāvu viņiem izbļaustīties līdz apnikumam, tad teicu:
— Jā, es esmu viņa ministrs, Saimnieks. Un rīt jūs dzirdēsit no Kamelotas, kas …
Tālāk es netiku. Mani vārdi noslīka pūļa ņirgās. Bet pēkšņi klaigāšana aprāvās, jo sakustējās šerifi un viņu svīta savos amata tērpos, un tas nozīmēja, ka sāksies soda izpildīšana. Klusumā tika pavēstīts par mūsu noziegumu, nolasīts nāves spriedums, tad visi atsedza galvas un priesteris noskaitīja lūgšanu.
Pirmajam vergam aizsēja acis, bende nolaida cilpu. Gar ešafotu stiepās lielceļš, mēs bijām vienā pusē,, skatītāju pūlis viļņojās otrā, — gluds, līdzens ceļš, ko policija turēja tukšu; cik brīnišķīgi būtu ieraudzīt pa to auļojam manus piecsimt jātniekus! Bet tas diemžēl nekādi nebija iespējams. Es nenolaidu acis no tālumā stīdzošā baltā ceļa -— ne vēsts no zirgiem un bruņiniekiem.
Ar vienu rāvienu vergs bija parauts gaisā un raustījās cilpā, pretīgi kūļādamies, jo rokas un kājas netika sasietas.
Nolaidās otra cilpa, un tajā sāka raustīties nākošais vergs.
Pēc minūtes jau gaisā locījās trešais. Tas bija drausmīgi. Es uz mirkli novērsos, un, kad atskatījos, karaļa man blakus vairs nebija. Viņam sēja ciet acis! Es biju paralizēts, es nevarēju ne pakustēties, ne elpot, mana mēle bija pārvērtusies akmenī. Tikmēr viņam acis bija aizsietas — un viņu nostādīja zem cilpas. Es nespēju izrauties no sava sastinguma. Bet, kad es redzēju cilpu jau karalim kaklā, es pielēcu kājās pēkšņā spēku uzplūdā, metos glābt un vienlaikus paraudzījos uz lielceļu. Dieva vārds! Tur jau viņi brāzās — piecsimt bruņās kaltu vīru uz divriteņiem!
Tas bija krāšņākais skats, kāds jebkad redzēts. Dievs, kā plandīja viņu bruņu cepuru spalvas, kā laistījās un zvēroja saule bezgalīgi plūstošo riteņu spožajos spieķos!
Es pamāju ar labo roku, sers Lanselots ieraudzīja balto lentu un drāzās šurp. Es norāvu karalim cilpu un pārsēju no acīm un kliedzu:
— Uz ceļiem, neģēļi, visi kā viens un godiniet karali! Kas paliks kājās, vakariņas ieturēs ellē!
Tik augstā stilā es runāju vienmēr, kad gatavoju efektīgu skatu. Un tur bija ko redzēt, kad Lanselots un viņa puiši metās uz ešafotu un nolidināja šerifus ar visiem viņu palīgiem uz galvas pūlī. Un cik patīkami bija noskatīties uz šo baru, kas nu, ceļos krizdami, lūdza žēlastību no karaļa, kuru nupat vēl bija apbēruši ar ņirgām un apvainojumiem! Un, kad viņš savās skrandās stāvēja ešafota malā un pieņēma suminājumus, es biju spiests atzīt, ka ir tomēr kāda īpaša diženība karaļa stājā un iznesībā.
Jutos ārkārtīgi apmierināts. Visa šī situācija kopumā izrādījās par vienu no grandiozākajiem efektiem, kādus man jebkad izdevies panākt.
Un pēkšņi manā priekšā nostājās Klarenss — pats personiski! Viņš pamirkšķināja un teica gluži kā īsts manu laiku jeņķis:
— Mēle balta, vecais? Ko? Es zināju, ka tas tev patiks, uz galvošanu. Mēs ar čaļiem jau sen pa kluso vingrinājāmies riteņbraukšanā, nebija tikai gadījuma parādīt, ko mēs varam.