Atkal mājās, Kamelotā. Un jau nākamajā vai aiznākamajā rītā es uz sava brokastu galda blakus šķīvītim atradu vēl miklu — nupat kā no spiestuves laikrakstu. Es uzšķīru sludinājumu slejas, zinot, ka atradīšu kaut ko, kas zīmēsies personiski uz mani. Tā arī izrādījās:
De par le roix
DE PAR LE ROI. Klarensa redakcijas raksts šajā sakarībā izsacījās:
Kā lasītājam, mūsu sludinājumus lasīdamam, jau laicīgi zināms tapis, sabiedrībai par iepriecinājumu līdz šim nepieredzēts turnīrs notiksies. Cīnītāju vārdi ir par ķīlu, ka garlaicīgi nebūs. Biješu kase trīspadesmitā datumā ap pusdienas laiku atvērta taps; ieeja 3 centi, rezervēti sēdekļi 5 centi; ienākumi vājnīcu fondam nodoti taps. Klāt būs karaļPāris un viss galms. Sos izņemot, kā arīdzan presi un garīdzniecību, brīvbiļešu skaits strikti ierobežots. Tālab brīdinām biļetes no spekulantiem neiegādāties, lai pie iekšā- laišanas tās nederīgas neizrādītos. Visi pazīst un cienī Saimnieku, visi pazīst un cienī seru Sagramoru, nāksim skatīties un novēlēsim zēniem krietnu izkaušanos.' Tiklab neaizmirsīsim, ka ienākumi labdarīgiem mērķiem atvēlēti top, kas savu palīdzīgu roku jebkuram cietošam pretī sniedz, lai kāds nebūtu viņa dzimums, bagātība, tautība vai ādas krāsa, vienīgā labdarība uz zemes, kas pēc tavas politiskas vai reliģiskas pārliecības netaujā, bet saka: «Raugi, te plūst avots, pieliec savu galvu un dzer!» Tad pieliksim arī mēs savu roku svētīgam darbam! Ņemsim savus riekstus un bon- bongas un līksmu prātu pulcēsimies turnīrā. Pīrāgi taps pārdoti uz vietas, tiklab asi akmeņi minēto pīrāgu skaldīšanai; gādāts par augsta labuma cirkus limonādi — trīs pilieni citrona sulas uz mucu ūdens.
N. B. Sis būs pirmais turnīrs, kur pēc jauna likuma ikviens dalībnieks to ieroci izvēlēties drīkst, kas viņam parocīgāks šķiet. Neatstājiet to nepamanītu!
Nepagāja ne rīta cēliens, kad visā Britānijā vairs nerunāja ne par ko citu kā vien par mūsu divkauju. Citi temati savā galējā nenozīmībā pagaisa no ļaužu prātiem, nevienu tie neinteresēja. Un ne jau tāpēc, ka turnīrs pats par sevi liktos kaut kas sevišķs, ne tāpēc, ka sers Sagramors būtu atradis Svēto Grālu, jo viņš to kārtējo reizi nebija atradis; ne tāpēc, ka divkaujā piedalījās tūdaļ pēc karaļa augstākais valsts dižvīrs, nebūt ne, tās bija gluži parastas lietas. Ārkārtīgajai interesei par gaidāmo turnīru bija cits — svarīgāks iemesls. Protiet, visai tautai bija zināms, ka tas nebūs duelis starp diviem cilvēkiem šī vārda dabiskajā nozīmē, bet duelis starp diviem vareniem burvjiem, ne muskuļu, bet prātu sadursme, ne cilvēcīgu izmaņu, bet pārcilvēcisku spēku un burvju mākslu cīņa — izšķirošā cīņa, kas pierādīs, kurš no abiem sava laikmeta lielākajiem burvjiem ir neapstrīdami pārākais. Visi saprata, ka ari pašu slavenāko bruņinieku uzstāšanos arēnā ar mūsu izrādi nebūtu vērts ne salīdzināt, tā būtu tīrā bērnu spēle pret mistisko un drausmo dievu kauju. Jā, visa pasaule zināja, ka patiesībā tā būs divkauja starp Merlinu un mani, viņa burvju spēka pārbaudīšana pret manējo. Tāpat bija zināms, ka Merlins būries dienām un naktīm, lai piešķirtu pārdabisku asumu un izturību sera Sagramora ieročiem un bruņām, un ka Merlins no gaisa gariem dabūjis viņam caurspīdīgu burvju šķidrautu, kas darīs šķidrauta nēsātāju neredzamu viņa pretiniekam, toties atstās redzamu visiem pārējiem. Pret seru Sagramoru, tā bruņotu un nodrošinātu, neko neiespēšot ne tūkstotis bruņinieku, kā arī jebkura no Merlinam zināmām burvestībām būšot bezspēcīga. Sie fakti bija neapšaubāmi, par to ticamību nebija ne runas. Palika tikai viens jautājums: vai tomēr nepastāvēja kāda Merlinam nezināma burvestība, kas darītu sera Sagramora šķidrautu caurredzamu manām acīm un viņa apburto bruņu kreklu pāršķeļamu maniem ieročiem? Tas varēja atklāties tikai kaujas arēnā. Līdz tam atlika vienīgi dzīvot gaidās un neziņā.
Tātad visi bija pārliecināti, ka uz spēles likts kaut kas izšķirīgs, un taisnība vien bija, tomēr izšķirties vajadzēja kaut kam citam, kas viņiem neienāca ne prātā. Uz spēles bija klejojošās bruņniecības dzīvība un nāve. Viņi nemaldījās arī, celdami mani čempiona godā, taču es nebiju vis vulgārās melnās maģijas čempions, bet skaidra, jebkurai sentimentalitātei sveša vesela saprāta čempions. Es devos cīņā iznīcināt klejojošo bruņniecību vai krist tai par upuri.
Lai cik plašas būtu skatītāju tribīnes, vienpadsmitā datumā desmitos no rīta tur nebija nevienas brīvas vietiņas. Gigantiskā goda tribīne viļņoja karogos, vimpeļos un gobelēnos, to pildīja vairāki akri nenozīmīgu sīku karaļu, viņu svītu un britu aristokrātijas ar mūsu pašu karalisko bandu priekšgalā, un ikviens no viņiem savos zīdos un samtos zvēroja kā saules stars stikla šķautnē, neko līdzīgu es savu mūžu nebiju redzējis, ja nu vienīgi ziemeļblāzmas un saulrieta kauju Misisipi augštecē. Milzīgā, karogos un košās teltīs mirdzošā bruņinieku apmetne laukuma viņā galā ar sastingušu sargkareivi un spožu izaicinājuma vairogu pie katras telts ieejas bija otrs ievērības cienīgais skats. Jo, redzat, te bija sapulcējušies visi bruņinieki, kam vien piemita kaut cik godkāres un savas kārtas apziņas, nevienam nebija noslēpums, kā es izturos pret viņu ordeni, un tagad viņiem pavērās iespēja mani pārmācīt. Ja es uzvarētu seru Sagramoru, katram pēc kārtas būtu tiesības izaicināt mani uz divkauju, kamēr vien man labpatiktos izaicinājumus pieņemt.
Laukuma šajā galā bija tikai divas teltis — viena man, otra maniem kalpotājiem. Noliktajā stundā karalis deva zīmi — un priekšā iznāca heroldi savos košajos uzpletņos un svinīgi izsludināja divkaujas sākumu, dalībnieku vārdus, un pavēstīja ķildas iemeslus. Pēc īsas pauzes spalgi nopūta taures, aicinot mūs arēnā. Pūlis aizturēja elpu, ik seja iedegās nepacietīgā ziņkārē.
No savas telts izjāja sers Sagramors, impozants tērauda tornis, stalts un stīvs ar statnī iestiprinātu milzu šķēpu, ko pieturēja viņa dzelžotā roka; viņa varenā zirga galva un krūtis arī bija viscaur tēraudā kaltas, krāšņais pārsegs plandījās līdz pat zemei — tas bija cildens skats! Pūlis apsveica viņu ar sajūsmas un uzmundrinājuma auriem.
Un tad parādījos es. Bet gaviles es neizpelnījos. Uz mirkli iestājās pat dziļš, visai izteiksmīgs klusums, tad šo ļaužu jūru pāršalca smieklu vilnis, ko gan uzreiz pārtrauca brīdinošs taures pūtiens. Es biju vienkāršā un ērtā vingrotāja tērpā — pieguļošā miesas krāsas triko no kakla līdz pēdu galiem ar gaišzila zīda kruzuļiem ap gurniem; galva man bija kaila. Mans zirgs augumā nebija lielāks par vidēju, toties možs un kustīgs, viss vienās muskuļu stiegrās un straujš kā kurtu suns. Zirga āda mirgoja kā zīds, ari viņš bija kails, kā no ķēves miesām nācis, ja neskaita seglus un iemauktus.
Tērauda tornis uz savas greznās vatētās gultassegas smagās, bet graciozās piruetēs virzījās uz mūsu pusi, mēs ar zirdziņu arī paspērām dažus vieglus soļus pretī. Mēs apstājāmies; tornis sveicināja, es atbildēju, tad mēs ap- griezāmies un plecu pie pleca jājām uz lielo ložu paklanīties mūsu karalim un karalienei. Karaliene iesaucās:
— Vai dieviņ, ser Saimniek, patiesi tu grasies bez zobena un bruņām un gluži pliks .. .
Taču karalis aprāva viņu un dažos pieklājīgos teikumos lika viņai saprast, ka tā nav viņas darīšana. Atkal nopūta taures, mēs izšķīrāmies, aizjājām katrs uz savu laukuma galu un nostājāmies kaujas gatavībā. Nu bija pienākusi Merlina kārta, viņš uzmeta seram Sagramoram smalku, caurspīdīgu plīvuru, tādējādi pārvērzdams krietno bruņinieku Hamleta tēva rēgā; karalis deva zīmi, taures nobrēcās, sers Sagramors nolieca pīķi un jau nākamajā brīdī, zemei pērkonīgi dimdot un Merlina plīvuram gaisā plandoties, nesās pāri laukumam — un es izšāvos viņam pretī kā bulta no loka, ausīdamies un tēlodams, ka pretinieka tuvošanos es gan dzirdu, bet viņu pašu neredzu. Visa skatītāju masa uzgavilēja manam pretiniekam, un tikai viena vienīga balss varonīgi uzsauca man:
— Žmiedz viņu, kārnais Džim!
Es varēju saderēt, uz ko gribat, ka balss, tāpat kā žargons, piederēja Kjarensam. Kad milzīgā pīķa smaile bija vairs tikai kāda pusotra jarda atstatumā no manām krūtīm, es bez mazākās piepūles parāvu savu zirgu sāņus, un lielais bruņinieks tukšā aizsvempās mums garām. Šoreiz es izpelnījos kuplus aplausus. Mēs apgriezāmies, pievilkām pavadu un atkal jājām viens otram pretī. Un atkal garš deguns bruņiniekam, bet aplausi man. Vēlreiz mēs atkārtojām to pašu manevru, un sacēlās tāds aplausu viesulis, ka sers Sagramors zaudēja pacietību un ķērās pie citas taktikas, nu viņš sāka dzīties man pakaļ. Tur viņam nebija vairs galīgi nekādu izredžu, visas priekšrocības izrādījās manā pusē; jebkurā brīdī es vienkārši parāvu savu zirgu nost no viņa ceļa un reiz pat, aizmugurē izrādījies, uzplikšķi- nāju viņam pa plecu. Beidzot vajāšanu pārņēmu es, un pēc tam, lai kā viņš negrozītos un nepūlētos, viņš man aiz muguras nekādi netika — savu kārtējo manevru beidzis, viņš bija un bija atkal man priekšā. Tāpēc viņš atmeta ar roku veltīgajiem pūliņiem un aizjāja uz savu laukuma galu. Protams, garastāvoklis viņam ar to pašu bija samaitājies, viņš nolamāja mani, un man tad arī reiz pietika. Es nocēlu no seglu raga laso rituli un saņēmu to labajā rokā. Nu gan jums vajadzēja redzēt, kā viņš gāzās man virsū! Acis viņam bija asiņu pielijušas, un jokus dzīt viņš vairs netaisījās. Es mierīgi sēdēju zirgā, un laso cilpa meta platus lokus pār manu galvu, — kad viņš bija krietni ieskrējies, es pajājos mazliet pretī; kad atstatums starp mums bija vairs tikai kādas četrdesmit pēdas, es palaidu laso čūskas gredzenus, pašāvos sānis, apsviedu savu krietni dresēto lopiņu un apturēju tā, ka viņš ar visām četrām kājām augšus ieauga zemē. Jau nākošajā brīdī virve nostiepās un sers Sagramors izsprāga no segliem! Ka es jums saku, tā bija sensācija!
Vislielākā piekrišana pasaulē neapšaubāmi ir jaunumiem. Sie cilvēki nekad nebija redzējuši kovboju paņēmienus^ un tagad sprāga vai no ādas laukā aiz sajūsmas. No visām pusēm skanēja kliedzieni:
— Bis! Bis!
Es nobrīnījos, kur viņi šo vārdu ņēmuši, bet man nebija laika filoloģiskiem apcerējumiem, jo viss bruņniecības pūznis nu bija spārnos, un man vajadzēja būt gatavam uz pamatīgu nostrādāšanos. Kad sers Sagramors bija izvilkts no mana laso cilpas un aizgādāts uz savu telti, es satinu virvi ritulī, ieņēmu pozīciju un sāku atkal griezt lokus gaisā. Es droši zināju, ka man vajadzēs laist to darbā, tiklīdz seram Sagramoram būs radies sekotājs, un dedzīgu kandidātu bija tik daudz, ka ilgu laiku tas neprasīs. Protams, viņi uz karstām pēdām izvēlēja nākamo — seru Hervisu Derevelu.
Bzz! Viņš uzbrāza kā ugunsgrēks; es izvairījos, viņš aizplanda garām ar manu astru cilpu kaklā, un pēc sekundes viņa segli jau bija tukši.
Pūlis gavilēdams prasīja to atkārtot vēl, vēl un vēlreiz. Kad es biju izrāvis ar saknēm jau piekto, dzelzsbikši sāka apjaust, ka stāvoklis kļuvis draudīgs, viņi salasījās bariņā un apspriedās. Izlēma viņi vienīgi to, ka nu pienācis laiks mest etiķeti pie malas un sūtīt pret mani savus dižākos un labākos. Taču es satricināju viņu mazo pasaulīti pašos pamatos, tūlīt izraudams no segliem seru Lamoranu no Gallijas un pēc viņa — seru Galahadu. Kā redzat, viņiem vairs atlika tikai viens — izspēlēt savu stiprāko trumpi — sūtīt pret mani visudiženāko no dižajiem, visuvarenāko no varenajiem, pašu lielo seru Lanselotu.
Vai biju lepns? Domāju gan. Tur, lūk, sēdēja Arturs, Britānijas karalis, tur sēdēja Džinevra, jā, un kur tad vēl veselas ciltis sīku provinces karaļu un karalīšu; un tā plašā telšu pilsēta, kas tur bija izplētusies tikai manis dēļ ar daudzu zemju slavenāko bruņinieku standartiem, ar visā kristīgajā pasaulē daudzinātajiem Apaļā Galda bruņiniekiem, nu sūtīja pret mani pašu sava spožā izplatījuma sauli, uz kuru vērsās dievināšanas pilni acu tūkstoši, — un visam šim mirdzumam pretī droši un noteikti stāvēju es viens pats. Manās domās nozibēja kādas dārgas telefona meitenes tēls no Vesthartfordas, un es vēlējos, kaut viņa mani redzētu šajā brīdī. Un tūlīt pat jau man pretī viesuļvētras ātrumā brāzās Neuzvaramais — greznie skatītāji pielēca kājās un izstiepa kaklus — liktenīgie laso loki savērpās gaisā, un neviens nepaspēja ne acis nomirkšķināt, kad es jau vilku seru Lanselotu uz muguras pāri arēnai un metu gaisa skūpstus balti plīvojošu mutautiņu bangām un pērkonīgu aplausu negaisam, kas mani sveicināja.
Uzvaras gavilēs reibdams, es satinu savu laso, pakāru to uz seglu raga un sacīju sev: «Sakāve ir galīga, klejojošā bruņniecība mirusi, neviens vairs neuzdrīkstēsies stāties man pretī.» Un iedomājieties manu pārsteigumu — tiklab skatītāju pārsteigumu ari —, kad atkal noskanēja taures pūtiens, aicinot mani uz cīņu ar nākamo pretinieku! Te kaut kas slēpās, par to man nebija ne mazāko šaubu. Tūlīt pat es pamanīju Merlinu paslīdam man garām un ieraudzīju, ka mana laso vairs nav. Kas cits, ja ne vecais blēdis, roku veiklībā nepārspējamais, bija to nozadzis un paslēpis zem sava talāra!
Taure nopūta vēlreiz. Es pacēlu acis un ieraudzīju atkal seru Sagramoru, kurš nu bija atputekļots un glīti pārklāts ar burvju plīvuru. Es laidu zirgu rikšos viņam pretī, izlikdamies, ka neredzu un mēģinu noteikt viņa atrašanās vietu pēc pakavu dunoņas. Viņš sacīja:
— Gana tu esi modrīgs uz ausīm, taču neglābs tevi ausis no šā! — Viņš nolaida roku uz zeltītā zobena roktura. — Un šo tu neredzēsi, šis nevaid vis lielais un neveiklais pīķis, bet zobins, no kura tu neizbēgsi.
Viņa sejsegs bija pacelts, un viņa smaidā bija nāve. Un no viņa zobena es patiešām neizbēgtu. Vienam no mums bija jāmirst. Ja viņa zobens mani aizsniegtu, tad līķa vārdu es varēju nosaukt jau laikus. Plecu pie pleca mēs jājām sveikt karaļpāri. Šoreiz karalis izskatījās noraizējies. Viņš jautāja:
— Kur ir tavs brīnišķais ierocis?
— Nozagts, sir.
— Nevaid tev cita pa rokai?
— Nē, sir. Es paņēmu līdzi tikai vienu.
Tad iejaucās Merlins:
— Viņš paņēmis līdzi tikai vienu, tālab ka otra viņam nebija un visā pasaulē nav. Sis vienīgais piederēja jūras dziļumu dēmonam. Un pats viņš par viltvārdi un riējēgu atzīstams, jāšu nezināja, ka tikai astoņas reizes tas savu spēku rāda, pēc kam pazūd, kā nebijis,-un savās mājās zem ūdeņiem atgriežas.
— Tad viņš ir neapbruņots, — karalis sacīja, — ser Sagramor, jums klātos atvēlēt, lai viņš sev kādu ieroci patapina.
— Es došu savu! — iesaucās sers Lanselots, klibodams šurp. — Nevaid zem saules bruņinieka, kura roka vēl cienīgāka būtu manu zobiņu cilāt!
Viņš jau ņēma zobenu aiz roktura, lai izvilktu to no maksts, kad sers Sagramors iebilda:
— Apstājies, tam nebūs notikt! Viņam būs cīnīties ar ieroci, ko pats viņš izvēlējies un kaujas laukā līdzi ņēmis. Jāšu to viņš pazaudējis, lai pats arī cieš.
— Bruņiniek! — teica karalis. — Naids aptumšojis tavu prātu. Patiesi tu neapbruņotu vīru nokaut taisies?
— Jāšu viņš to darīs, viņš man atbildēs, — sers Lanselots sacīja.
— Un atbildēs jel katram, kas vien vēlēsies! — karstumā atcirta sers Sagramors.
Iejaucās Merlins, berzēdams rokas un zemiskā ļaunprātībā smīkņādams:
— Labi sacīts, tik tiešām kā labi sacīts! Gana jau runāts, lai mūsu kungs karalis dod zīmi cīniņam.
Karalim bija vien jāpadodas. Taure pieteica divkauju, un mēs jājām katrs uz savu vietu. Starp mums palika simt jardu, kad mēs pagriezāmies viens pret otru un sastingām savos zirgos kā statujas. Tā mēs palikām veselu garū minūti mēmā klusumā, kad skatītāji ne elpu neie- vilka, kur nu vēl sakustējās. Likās, karalis nekādi nespēj saņemties un dot zīmi. Beidzot viņš pacēla roku, un dzidri iedziedājās taure. Sera Sagramora garais zobens nošķīla saulē dzirkstošu loku, un viņš auļoja šurp — tas bija varens skats. Es stāvēju uz vietas. Viņš tuvojās. Es nekustējos. Skatītāji uztraucās un sāka kliegt:
— Bēdz! Bēdz! Glābies! Tevi nokaus!
Es nepakustējos ne par sprīža tiesu, kamēr šis dārdo šais ērms nebija jau piecpadsmit soļu atstatumā no manis, tad izrāvu revolveri no maksts — blīkšķis, dūmi —- un revolveri atpakaļ makstī, pirms kāds paspējis aptvert, kas noticis.
Man garām aizjoņoja zirgs bez jātnieka, bet arēnas smiltīs gulēja sers Sagramors beigts un pagalam. Ļaudis, kas saskrēja ap viņu, bija mēmi no brīnumiem, ieraugot, ka cilvēks miris bez kāda redzama iemesla un dvēsele šķīrusies no veselām miesām, jo nekādu brūču nemanīja. Apaļajam caurumiņam bruņu krekla krūtīs neviens nepievērsa uzmanību, tas šķita par sīku, un, tā kā lodes trāpījums lielu asiņošanu nerada, tad cauri bruņu apakšējām drānu kārtām nekas nebija izsūcies. Līķi aizvilka pie galma ložas, lai karalis un viņa svīta var paskatīties. Viņiem, dabiski, arī mutes palika vaļā. Sauca mani, lai es izskaidroju šo brīnumu. Bet es paliku savā vietā un teicu:
— Ja tā ir pavēle, es nākšu, bet manam kungam karalim zināms, ka pēc turnīra likumiem man šeit jāpaliek un jāgaida, vai neatradīsies vēl kāds, kas vēlētos ar mani cīnīties.
Es gaidīju. Neviens mani neizaicināja. Tad es sacīju:
— Ja šeit ir kādi, kam šķiet, ka šī kauja nav godigi uzvarēta, es negaidu izaicinājuma, bet izaicinu pats!
— Galanta valoda, — teica karalis, — un piedienīga tev. Kuru tu vēlētos izaicināt pirmo?
—- Nevienu. Es izaicinu visus uzreiz! Te es stāvu un metu cimdu visai Britānijas bruņniecībai, nevis kādam atsevišķam bruņiniekam.
— Ko? — vienā balsī iebrēcās kādi divdesmit bruņinieki.
— Jūs dzirdējāt izaicinājumu. Pieņemiet to, vai es pasludināšu jūs visus kā vienu par gļēvuļiem, kas sakauti bez cīņas.
Tas, kā jūs paši sapratīsit, bija blefs. Tādos brīžos visprātīgākais ir riskēt un pacelt simtreiz lielāku likmi, nekā spēj maksāt, jo deviņdesmit deviņos gadījumos partneri apmulst — un tu pievāc naudiņu. Taču šis izrādījās_ tas retais gadījums, kad partneri neapmulsa, — situācija kļuva draudīga. Vienā paņēmienā pieci simti bruņinieku jau sēdēja seglos, un es nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad šī dārdošā tērauda lavīna jau gāzās man virsū. Es izrāvu abus revolverus reizē, apsvēru, no kāda attāluma sākt un kādas varētu būt manas izredzes.
Bliuks! Vieni segli tukši. Bliuks! Otri tukši. Bliuks, bliuks! Vēl divi pa tīro. Bet man nebija ko gavilēt, to es it labi zināju. Ja vienpadsmitais ar savu nāvi nebūs pārliecinājis manus pretiniekus, divpadsmitais mani nogalinās kā likts. Un tāpēc es jutos laimīgs un atvieglots, kad pie devītā līķa pamanīju uzbrucēju rindās sastomīšanos, kas vēstīja drīzu paniku. So brīdi vajadzēja izmantot, citādi es biju pagalam. Un es to izmantoju. Es izrāvu abus revolverus reizē un pavērsu pret bruņinieku ierindu — lepnais karaspēks šo skatu izturēja visai īsu brīdi, tad apsviedās un metās bēgt.
Mana stunda bija situsi. Klejojošā bruņniecība lemta neizbēgamai bojā ejai. Civilizācijas uzvaras gājiens sācies. Kā es jutos? Ak, to jūs tāpat nespētu iedomāties!
Un brālis Merlins? Viņa akcijas atkal bija kritušas. Ik reizes, kad melnās maģijas triks sadūrās ar zinātnes maģiju, nabadzīte melnā maģija cieta sakāvi.