Pārlauzis mugurkaulu klejojošai bruņniecībai, es vairs neuzskatīju par nepieciešamu slēpties un darbojos pilnīgi atklāti. Jau nākošajā dienā pēc turnīra es rādīju pārsteigtajai pasaulei savas slepenās skolas, raktuves, plašo pagrīdes fabriku un darbnīcu tīklu. Vārdu sakot, es izstādīju deviņpadsmito gadsimtu sestajam.
Vienmēr ir vērts izmantot situāciju tūlīt un uz vietas. Bruņniecība bija notriekta gar zemi, jā gan, bet man vajadzēja to paralizēt, ja es negribēju, lai tā atkal ceļas kājās. Turnīra arēnā es vienkārši blefoju, un maniem pretiniekiem pēc pirmā apjukuma nevajadzētu ilgi lauzīt galvu, lai to saprastu. Tāpēc es nedrīkstēju dot viņiem laiku un iespēju attapties un nedevu arī.
Es atkārtoju savu izaicinājumu, iegravēju to vara plāksnē un piesitu pie staba tādā vietā, kur ik priesteris varēja to nolasīt gribētājiem priekšā, tāpat es ierādīju tam pastāvīgu rāmīti laikraksta sludinājumu slejās.
Izaicinājumu es ne tikai atkārtoju, bet arī izvērsu plašumā — es lūdzu nosaukt dienu un apņēmos ar ne vairāk kā piecdesmit asistentiem stāties pretī visas pasaules bruņniecībai un noslaucīt to no zemes.
Šoreiz es neblefoju, tā bija mana nopietnība, es varēju izdarīt to, ar ko draudēju. Manā izaicinājumā tas bija pateikts nepārprotami skaidriem un gaišiem vārdiem. Pat viscietākais no šiem dzelžotajiem pauriem apjēdza, ka atliek vienīgi pieņemt kauju vai turēt muti. Viņi bija prātīgi un izvēlējās pēdējo. Visos turpmākajos trīs gados viņi nesagādāja man nekādas nepatikšanas, kas būtu pieminēšanas vērtas. . . …
Tagad ņemiet vērā, ka šie trīs gadi ir garam. Un parau- gieties vien uz Angliju! Laimīga un ziedoša zeme, pārvērtusies līdz nepazīšanai. Visur skolas un pat dažas koledžas, vairāki laikraksti. Paradijas arī rakstnieki. Sers Di- nadans, humorists, bija pirmais, kas laidā klajā sējumu sirmu joku, kurus es pazinu jau no vēlakajiem trīspadsmit gadu simteņiem. Ja viņš būtu izmetis vismaz to līdz riebumam apnikušo anekdoti par sprediķotaju es vēl paciestu - bet nē! Tas bija pan maniem spēkiem - gra- matu es aizliedzu un autoru liku pakart.
Verdzība bija atcelta un aizmirsta, visi cilvēki līdztiesīgi likuma priekšā, nodokli sadalīti taisnīgi. Telegrāfs, telefons, fonogrāfs, rakstāmmašīna šujmašīna un tūkstošiem citas tvaika vai elektrības darbinatas ierīces ieviesās arvien plašāk un kjuva pierastas. Satiksmi pa Temzu uzturēja divi tvaikoni, bija uzbūvēta ar tvaiku dzenama kara flote, un parādījās pirmie tirdzniecības tvaikoņi arī; es jau taisījos sūtīt ekspedīciju Amerikas atklašanai.
Tika būvētas dažas dzelzceļa līnijas. Kamelota—Londona jau bija atklāta un darbojas pilna spara. Man pietika tālredzības pacelt visus ar pasažieru apkalpošanu saistītos pienākumus augstu - dižciltīgu posteņu goda. Ar to biju domājis iesaistīt bruņiniekus un muižniecību derīga darba, lai nedauzās apkārt un nedara blēņas. Mana iecere attaisnojās visā pilnībā - iedegas karsta ciņa par amatiem. Rīta ekspresi, kas atiet četros trīsdesmit trijās, vadīja hercogs, biļešu kontrolieri visi līdz pēdējam bija grafi. Viņi bija krietni zēni, taču viņiem piemita divi nelabojami trakumi, pret kuriem man atlika vienīgi piemiegt acis: viņi nespēja šķirties no saviem ieročiem un bruņām un nespēja neievilkt biļešu naudu - viņi apzaga kompāniju. _
Šaubos, vai visā zemē bija atlicis kads derīga darba neiesaistīts bruninieks. Viņi klejoja pa Angliju krustam un šķērsām visdažādākajos uzdevumos, viņu ceļosanas kaislība un pieredze padarīja viņus par visefektīvākajiem civilizācijas izplatītājiem, kādi vien bija musu nciba. Viņi ceļoja bruņās, ar zobeniem, P^iem un kara cirvjiem un ja viņiem neizdevās kādu pierunāt ar labu, lai tas skaidrā naudā vai uz nomaksu pērk sujniašinu mūzikas kasti, dzeloņstiepļu žogu, pretalkohola biedrības žurnālu vai kādu citu no tūkstoš lietām, ko viņi piedāvāja, viņi aizraidīja stūrgalvīgo klientu uz viņpasauli un devās tālāk.
Es biju ļoti laimīgs. Mani slepenībā sen lolotie plāni sāka pamazām piepildīties. Jo, redzat, visām manām iecerēm bija divi tālejoši mērķi. Pirmais: satriekt Katoļu Baznīcu un uz tās drupām celt protestantismu — ne kā oficiālo valsts reliģiju, protams, bet pēc katra brīvas izvēles; otrais projekts bija laika gaitā panākt, lai pēc Artura nāves stātos spēkā likums par vispārējām balsstiesībām kā vīriešiem, tā sievietēm — noteikti jau nu vismaz vīriešiem, vai viņi^ būtu gudri vai dumji, un mātērfi, kas ap pusmūžu zinātu apmēram tikpat daudz, cik viņu dēli divdesmit viena gada vecumā. Arturs varēja nodzīvot vēl savus trīsdesmit gadus, viņam, tāpat kā man, nāca ap četrdesmit, un es cerēju, ka uz mūsu mūža beigām ievērojama tautas daļa būs nobriedusi pasaules vēsturē vēl nekad nepieredzētam valsts apvērsumam bez mazākās asinsizliešanas. Rezultātā rastos republika. Jāatzīstas arī — lai gan sarkstu, to atceroties vien, — ka par šīs republikas pirmo prezidentu tīkoju kļūt pats. Jā, cilvēciskas vājības nebija svešas arī man, to es nevarēju neredzēt.
Klarenss arī piekrita manām revolucionārajām iecerēm, taču ar zināmām iebildēm. Viņš gribēja republiku bez privileģētām šķirām, bet saglabājot monarhiju vēlētas valdības vietā. Viņš uzskatīja, ka tautai nedrīkst atņemt karaliskās ģimenes pielūgšanas prieku, ka bez tā tauta kristu melanholijā un iznīktu. Es iebildu, ka karaļi ir bīstami. Viņš ieteica celt tronī kaķus. Kaķi tam noderētu tikpat labi kā jebkura karaļu dinastija — viņi nebūtu dumjāki par citiem karaļiem, viņiem piemistu tie paši tikumi un neģēlības, tā pati nedzēšamā kāre kauties ar citām karalisku kaķu dzimtām, viņi būtu tikpat iedomīgi un smieklīgi, paši to ne mazākā mērā neapzinoties, un viņu uzturēšana būtu ļoti lēta; dievišķo tiesību uz troni viņiem nav mazāk kā jebkurai citai karaļu dzimtai, un Mūris VII, Mūris IX vai Ar Dieva Žēlastību Viņa Karaliskā Augstība Mūris XIV arī neizklausās sliktāk. — Un, tā kā morāliskā ziņā, — viņš sacīja savā nevainojami modernajā angļu valodā, — vidusmēra runcis stāv augstāk par vidusmēra karali, tautas morālais līmenis ievērojami celsies, jo tauta savos tikumos seko monarhu priekšzīmei. Par cik karalisku personu pielūgšana nesakņojas prātā, bet ticībā, maigie un nekaitīgie kaķi it viegli iemantotu to pašu svētuma oreolu, kas apmirdz citus karaļus, viņus pat dievinātu vairāk, jo tauta drīz pamanītu, ka viņi nevienu nerauj pie karātavām, necērt galvas, nebāž cietumā, nedara nekādas zvērības un netaisnības un tāpēc ir pelnījuši daudz dziļāku cieņu un mīlestību nekā parasts karalis np cilvēku dzimuma. Izmocītās cilvēces skatieni ar cerību pievērstos mūsu humānajai un lēnprātīgajai sistēmai, karaliskie miesnieki pamazām iznīktu, viņu padotie celtu vakantajos troņos kaķēnus no mūsu karaļnama; mēs atvērtu kaķu fabriku un apgādātu visu pasauli; četrdesmit gadu laikā Eiropu jau pārvaldītu kaķi, un mēs tikai ražotu un ražotu jaunus monarhus. Visā pasaulē iestātos miers un labklājība uz mūžīgiem laikiem … Miau-jjauu-eu-ū-ū-ššš!
Piķis viņu rāvis, es domāju, ka viņš runā nopietni, un viņa argumenti man patiešām likās ievērības cienīgi, kamēr viņš nesāka savu kaķukoncertu ar tādu bļāvienu, ka es pat salēcos. Bet viņš jau nespēja būt nopietns. Viņš vispār nezināja, ko tas nozīmē. Nupat viņš bija radījis skaidru, augstākā mērā racionālu un viegli piepildāmu uzlabotas monarhijas projektu, bet bija pārāk vieglprātīgs, lai to apjēgtu vai pat mēģinātu apjēgt, viņam bija vienalga. Es jau gribēju rāties, kad, asarās smakdama, ieskrēja Sendija un pirmajā brīdī pat nespēja neko pateikt. Es apskāvu viņu, glāstīju un mierināju, lūgdams:
— Pasaki man, dārgumiņ, pasaki! Kas noticis?
Viņas galva nokrita uz manām krūtīm, un viņa tikko
dzirdami izdvesa:
— Hallo-Centrāle!
— Ātrāk! — es uzsaucu Klarensam. — Zvani karaļa ārstam, lai nāk tūlīt!
Pēc divām minūtēm es jau biju nometies ceļos pie bērna gultiņas, bet Sendija trenkāja kalpus pēc šā vai tā, vai nezinkā pa visu pili. Gandrīz jau ar pirmo acu uzmetienu es redzēju, ka bērnam ir krups. Es noliecos pār viņu un čukstēju:
— Mosties, mazulīt! Hallo-Centrāle!
Vina miegaini pavēra valgās acis un sacīja:
— Tēti…
Tas bija mierinājums. Mirt viņa vēl acīm redzami netaisījās. Es liku atnest sēra šķīdinājumu un sameklēju tvaicējamo katliņu, jo nemēdzu sēdēt ar rokām klēpī un gaidīt ārstus, kad Sendija vai mazā saslima. Es pratu viņas kopt, un pieredzes man netrūka. Sī sīkā radibiņa bija aizvadījusi manās rokās krietnu sava īsā mūža da]u, un it bieži es liku viņai aizmirst visas bēdas un smaidīt caur asaru pilnām skropstām, kad mātei tas neizdevās.
Parādījās sers Lanselots savās krāšņākajās bruņās, viņš gāja cauri pils zālei uz biržas sanāksmi, jo viņš, atpircis krēslu no sera Galahada, nu bija akciju sabiedrības prezidents, — sabiedrība sastāvēja no Apaļā Galda bruņiniekiem, un pats Apaļais Galds tagad kalpoja vienīgi komerciāliem mērķiem. Vieta pie šī galda maksāja — nu labi, jūs tāpat neticēsiet, tāpēc nav vērts šo summu nosaukt. Sers Lanselots bija sataisījies spēlēt uz kursa pazemināšanu un noraut krietnu žūksni — bet kas par to? Viņš bija Un palika tas pats vecais, labais Lanselots, garām ejot, viņš ielūkojās pa durvīm, ieraudzīja, ka viņa mīlule slima, un atmeta ar roku visām kursa krišanām vai kāpšanām, tagad viņam tas bija vienalga, viņš palika pie Hallo-Centrā- les. Nometis kaktā bruņu cepuri, viņš ievilka spirta lampiņā jaunu degli un sāka sildīt tvaicējamo katliņu. Tikmēr Sendija bija uzvilkusi pāri gultiņai audekla pārjumu, un ārstēšana varēja sākties.
Sers Lanselots uzdzina tvaiku, es ielādēju katliņā nedzēstus kaļķus un karbolskābi ar mazliet pienskābes piedevām, uzpildīju vēl ūdeni un pabāzu tvaika cauruli zem pārjūma. Nu viss bija pilnīgā kārtībā, un mēs apsēdāmies sargu vietās katrs savā gultiņas pusē. Nomierinātā Sendija pateicības uzplūdā piebāza mums pīpes ar vītolu mizām un sumaha tabaku un atļāva mums smēķēt, cik uziet, jo dūmi zem pārjūma tāpat nevarēja nokļūt; arī pati viņa smēķēja, būdama pirmā dāma, kas šajā zemē redzēta pūšam mākoni no mutes. Jā, vai gan varēja būt kāds sirdi priecējošāks un tīkamāks skats, kā redzēt seru Lanselotu viņa cēlaj.ās bruņās šķīstā žēlsirdībā sēžam pie- bērna gultiņas ar jardu garu, baltu māla pīpi zobos! Viņš bija brīnišķīgs vīrs, mīļš un jauks vīrs, kā radīts, lai darītu laimīgu sievu un bērnus. Bet Džinevra, protams, — ak ko, nav vērts zūdīties par nelabojamo!
Trīs dienas un naktis uz maiņām ar mani viņš pavadīja pie mums, kamēr briesmas bija pāri, tad viņš pacēla mazo uz rokām, noskūpstīja, bruņu cepures spalvām krītot pār viņas zeltaino galviņu, maigi noguldīja bērnu Sendijas klēpī un stalti aizgāja pa lielo pils zāli; karakalpu un sulaiņu rinda goddevīgi pašķīrās viņa priekšā un atkal sa- kļāvās. Un pat ne visattālākā nojauta nebrīdināja mani, ka es redzu viņu pēdējo reizi mūžā. Dievs, kāda bēdu leja gan ir šī tava pasaule!
Ārsti sacīja, ka bērnam nepieciešams jūras gaiss, lai atveseļotos. Karakuģī ar divsimt sešdesmit vīru lielu apkalpi mēs izbraucām jūrā un pēc divām vizināšanās nedēļām piestājām Francijas krastā, kur ārsti ieteica apmesties uz kādu laiku. Vietējā novada karalītis piedāvāja mums savu viesmīlību, ko mēs ar prieku izmantojām. Nekādu labierīcību viņa vecajā, spocīgajā pilī nebija, taču kuģī mums pietika dzīves ērtībai nepieciešamu mantu, un mēs iekārtojāmies it panesami.
Mēneša beigās es sūtīju kuģi uz mājām pēc svaigas pārtikas krājumiem un ziņām. Mēs sagaidītu to atpakaļ pēc.trim vai četrām dienām. Starp citiem jaunumiem kuģim vajadzētu atvest arī kāda manis aizsākta eksperimenta rezultātus. Es projektēju aizstāt turnīrus ar kaut ko citu, kas ļautu bruņniecībai izlaist lieko tvaiku, lai šie ērzeļi dabūtu iztrakoties, nenodarīdami nekādu postu, un vienlaikus saglabātu vērtīgāko, kas viņiem piemita, — viņu karsto sacensības garu. Es biju sastādījis un krietnu laiku slepeni trenējis divas izlases komandas, un tagad tuvojās pirmo publisko sacīkšu diena.
Sis eksperiments bija beisbols. Lai spēle kļūtu par modes lietu no paša sākuma, kā arī lai padarītu to neaizsniedzamu kritikas bultām, es savus pirmos devītniekus sastādīju nevis pēc dotībām, bet rangiem. Komandās nebija neviena bruņinieka, kurš nebūtu kronēts karalis. Izejas materiāla man bija atliku likām, Artura zeme mudžēja no karaļiem. Nebija debess puses, uz kuru jūs varētu mest ķieģeli, neielaužot pauri kādam karalim. Protams, man neizdevās panākt, lai viņi šķirtos no savām bruņām, to viņi, ne vannā iedami, nedarītu. Viņi piekrita pārveidot savus bruņu tērpus tā, lai vienu komandu varētu atšķirt no otras, bet tas bija augstākais, uz ko viņi ielaidās. Attiecīgi viena komanda uzstājās tērauda važiņu kamzoļos, otra — plākšņu bruņās no mana jaunā Besemera tērauda. Viņu treniņi uz laukuma bija fantastiskākais skats, ko man gadījies redzēt. Būdami nodrošināti pret bumbas triecienu, viņi no tās nekad nevairījās, bet palika stāvam, lai trāpa vien, un no atsitiena pret tādām Besemera bruņām bumba parasti aizlidoja simt piecdesmit jardu tālumā. Un, ja tāds beisbolists ieskrējienā metās uz vēdera, tas atgādināja kara kuģa iebraukšanu ostā. Par tiesnešiem es sā-
kūmā mēģināju likt cilvēkus bez rangiem, bet tas negāja cauri. Iztapt manām komandām bija tikpat grūti kā jebkurām citām. Tiesneša pirmais lēmums parasti palika arī pēdējais, viņu pārcirta vidū pušu ar nūju, un draugi aizgādāja viņa līķi uz māju nestuvēs. Kad noskaidrojās, ka neviens tiesnesis nenodzīvo līdz spēles beigām, tiesāšana kļuva nepopulāra. Tāpēc biju spiests nozīmēt tādu tiesnesi, kuru sargātu viņa augstais rangs un izcilais postenis galmā.
Lūk, manu komandu sastāvs:
Besemeri Karalis Arturs Karalis Lots no Lotiānas Ziemeļgallijas karalis Karalis Mārsils Mazās Britānijas karalis Karalis Labors Karalis Pelams
no Listendžīzas Karalis Bagdemagus Karalis Tollems Lafeints
Tiesnesis
Kamzoļi
Imperators Lūcijs Karalis Logriss Karalis Marhalts no Īrijas Karalis Morganors Karalis Marks no Kornvelas Karalis Nestress
no Garlotas Karalis Meliods no Lionas Ezeru karalis Sīrijas sultāns
— Klarenss
Pirmajām beisbola sacīkstēm noteikti vajadzēja sapulcēt kādus piecdesmit tūkstošus skatītāju, tāds joks bija vērts, lai brauktu skatīties no vistālākās pasaules malas. Rāmais, jaukais pavasara laiks bija kā radīts sacīkstēm un pati Daba apvilkusies savu jauno tērpu.