Klarensu es atradu vienu un melanholijā nogrimušu viņa paša apartamentos, kurus vairs neapmirdzēja elektriskās spuldzes, bet vecum vecais raga kvēpeklis; viņš sēdēja drūmā mijkrēslī, cieši savilcis logu aizkarus. Viņš pielēca kājās un dedzīgi metās man pretī, iesaukdamies:
— Ai, tava parādīšanās ir biljonu vērta, beidzot kāds dzīvs cilvēks!
Viņš pazina mani uzreiz, it kā es nemaz nebūtu maskējies. Viegli saprast, ka tas mani pat nobiedēja.
— Stāsti drīzāk, ko nozīmē šī briesmīgā nelaime! — es sacīju. — Kas īsti noticis?
— Ja pasaulē nebūtu Džinevras, tā nelaime mūs tik drīz nepiemeklētu, bet nu tā ir klāt. Ar laiku tam tāpat vajadzēja notikt tevis dēļ, taču sagadījās, ka uzreiz — un karalienes dēļ.
— Un sera Lanselota?
— Tieši tā.
— Pastāsti sīkāk!
— Jādomā, tu pats zināsi, ka pa visiem šiem gadiem karalistē bija tikai viens vienīgs acu pāris, kas neraudzī- jās šķībi uz karalieni un seru Lanselotu …
— Jā, karaļa Artura acis.
— … un viena vienīga sirds pāri katrām aizdomām.
— Jā, karaļa sirds, kas nespēja gaidīt ļaunu no drauga puses.
— Un tā tas būtu varējis palikt, un karalis nodzīvotu laimīgā neziņā līdz mūža galam, ja nebūtu tava modernā jaunieveduma — biržas. Kad tu aizbrauci, dzelzceļi starp Londonu, Kenterberiju un Duvru bija gandrīz gatavi, bet dzelzceļa akcijas spekulēšanai biržā — pavisam gatavas. Vienreizēja iespēja, tas bija skaidrs visiem. Akcijas jau gāja melnā tirgū. Un ko4 nu darīja sers Lanselots, ja ne …
— Zinu. Iepirka brangu žūksni par smiekla naudu, pēc tam vēl brangāku žūksni nodrošināja uz pieprasījuma, viņš patlaban taisījās pieprasīt, kad es braucu projām.
— Pieprasīja arī. Siem nebija ko likt galdā. Lanselots viņus saņēma aiz rīkles, ka ne papīkstēt. Un viņi vēl bija smīnējuši bārdā un priecājušies par savu gudrību, pārdodami viņam par piecpadsmit un sešpadsmit akcijas, kas nebija ne desmit vērtas. Kad nu reiz viņi bija smējušies diezgan ar vienu vaiga pusi, pienāca kārta otrai. Un tad viņi varēja priecāties, ja varēja dabūt to pašu akciju atpakaļ par divsimt astoņdesmit trīs.
— Žēlīgā debess!
— Lanselots norāva viņiem ādu pār acīm, ko viņi bija pilnam pelnījuši, un visa karaļvalsts gavilēja. Bet starp aptīrītajiem bija sers Agravēns un sers Mordreds, karaļa māsasdēli. Pirmais cēliens beidzies. Otrais cēliens, pirmā aina, darbības vieta Karlailas pils, kur galms ieradies uz dažām dienām medībās. Darbojošās personas — karaļa radubērni pilnā sastāvā. Mordreds un Agravēns ierosina vērst nevainīgā karaļa uzmanību uz Džinevras un Lanselota attiecībām. Sers Gavēns, sers Garets un sers Gaheriss bija pret to. Sākās strīdiņš, visi kliedza pilnā kaklā, un pašā ķildas karstumā ienāca karalis. Mordreds un Agravēns izgāza visu to netīro veļu viņam priekšā. Skaista bilde! Pēc karaļa rīkojuma Lanselotam izlika lamatas, un sers Lanselots iekāpa tur iekšā kā likts. Krūmos tupošie liecinieki, proti, Mordreds, Agravēns un divpadsmit zemāka ranga bruņinieki, gan arī nonāca kutelīgā situācijā, jo Lanselots apkāva viņus visus, atskaitot Mordredu, taču attiecības starp karali un Lanselotu no tā, protams, neuzlabojās.
— Ak vai, es jau redzu, ka iznākums varēja būt tikai viens! Karš. Un karalistes bruņinieku sašķelšanās divās partijās — karaļa atbalstītājos un Lanselota atbalstītājos.
— Jā, taisni tas arī notika. Karalis piesprieda Džinev- rai nāvi uz sārta, lai viņas grēkus aprij uguns. Lanselots ar saviem bruņiniekiem izglāba viņu, cīniņā apkaudams daudzus tavus un manus draugus — krietnākos, kādi mums bijuši, proti, seru Beliasu Leorguljū, seru Segvaridu, seru Grifletu Dievabērnu, seru Brandilu, seru Aglovalu…
— Ai, tu rauj man sirdi no krūtīm!
— Pagaidi, neesmu vēl beidzis. Seru Toru, seru Go- teru, seru Gilimeru …
— Lieliskāko spēlētāju no manas rezerves komandas! Ai, to labo pussargu!
— Sera Reinolda trīs brāļus, seru Damusu, seru Priamu, seru Keju Svešinieku …
— Spožāko vārtsargu! Viņu, kurš noķēra bumbu ja ne citādi, tad ar zobiem. Pietiek, es nevaru klausīties!
— Seru Driantu, seru Lambegu, seru Hermindu, seru Pertilopu; un kā tu domā, ko vēl?
— Turpini vien.
— Seru Gaherisu un seru Garetu — abus!
•— Neticami! Viņu mīlestība uz Lanselotu bija nesatricināma.
— Tas jau ari notika nejauši. Viņi bija tikai skatītāji, viņi iznāca pavisam neapbruņoti, lai redzētu, kā sadedzinās karalieni. Bet sers Lanselots aklā niknumā cirta visiem, kas gadījās ce|ā, un nokāva abus, pat nepamanījis, ka tie ir viņa draugi. Paskaties, te ir uzņēmums, vienam no mūsu puišiem izdevās nofotografēt, — to tagad var dabūt katrā kioskā. Redzi, šie divi, vistuvāk karalienei, ir sers Lanselots ar atvēzētu zobenu un sers Garets, kas nupat izlaiž garu. Caur dūmu grīstēm var pat saredzēt nāves mokas karalienes sejā. Kolosālākais skats!
— Jā, patiešām. Paglabā labi, tam ir milzīga vēsturiska nozīme. Turpini.
— Kas tur ko turpināt, tālāk bija karš vistīrākā veidā. Lanselots atkāpās uz savu pilsētu, nocietinājās Līksmajā Pilī un sasauca lielu pulku bruņinieku. Karalis ar varenu karaspēku uzbruka, drausmīgā cīņa vilkās vairākas dienas, līdz beidzot visa ieleja bija nobruģēta ar līķiem un dzelzs lūžņiem. Tad iejaucās Baznīca un panāca mieru starp Lanselotu, karali, karalieni un visiem citiem — visiem, izņemot seru Gavēņu. Viņš nepiedeva savu brāļu — Gareta un Gaherisa nāvi un palika nesamierināms. Viņš pieteica karu seram Lanselotam un draudēja ar jo drīzu uzbrukumu. Sers Lanselots ar saviem piekritējiem devās ar kuģiem uz Gijenu, Gavēns ar savu armiju sekoja viņam un pierunāja arī Arturu doties viņam līdzi. Arturs atstāja karalisti Mordreda rokās līdz tavai atbraukšanai…
— A, karaļa parastā gudrība!
— Jā. Sers Mordreds tūlīt ķērās pie darba, lai nodrošinātu varu uz visiem laikiem. Sākt viņš taisījās ar Dži- nevras apprecēšanu, bet viņa aizbēga un nocietinājās Londonas Tauerā. Mordreds uzbruka. Kenterberijas bīskaps notrieca viņu gar zemi ar ekskomunikāciju. Karalis atgriezās. Mordreds cīnījās ar viņu pie Duvras, pie Kenterberijas un pie Barhendaunas. Tad atsākās miera līgšana. Mordredam tika Kornvela un Kenta Artura dzīves laikā un visa karaliste pēc Artura nāves.
— Saki nu vienam cilvēkam! Ko lai dara, sapnis par republiku bija tikai sapnis un tāds ari paliks.
— Jā. Abas armijas stāvēja pie Solsberijas. Gavēns — Gavēņa galva ir Duvras pilī, jo tur viņš krita kaujā, — Gavēns vai vismaz viņa gars parādījās Arturam sapnī un brīdināja neielaisties sadursmē vienu mēnesi, lai atturēšanās maksātu ko maksādama. Taču kauju izraisīja nejaušs gadījums. Arturs bija devis pavēli pūst kaujas signālu un uzbrukt, tiklīdz miera sarunu gaitā kāds izvilktu zobenu, jo viņš neuzticējās Mordredam. Mordreds bija devis līdzīgu pavēli saviem ļaudīm. Un tad kādam bruņiniekam papēdī iedzēla čūska; bruņinieks, pavēli aizmirsis, pāršķēla čūsku uz pusēm ar zobenu. Un jau nākošajā minūtē abi karaspēki sacirtās, ka nobrākšķēja vien.'Slaktiņš gāja vaļā visu dienu. Tad karalis — ak jā, mūsu avīze pasāka kaut ko jaunu, kamēr tu biji projām.
— Ko īsti?
— Kara korespondences!
— Tas nudien ir labi.
— Jā, laikrakstu ķeršus izķēra, jo ekskomunikācija neko nenozīmēja, tā nekrita svarā, kamēr bija karš. Es turēju korespondentus abās armijās. Par šīs kaujas nobeigumu es tev labāk nolasīšu priekšā, ko raksta viens no maniem puišiem:
Tad karalis paraudzījās apkārt un pamanīja, ka no visa viņa karapulka un krietnajiem bruņiniekiem tikai divi vien bruņinieki dzīvajos palikuši: sers Lukans un sers Bedivers — un tie paši vienās asiņainas brūcēs. Žēlīgais Jēzu, karalis tad sacīja, kāds liktenis gan piemeklējis manus dižciltīgos bruņiniekus? Posts man, kam bijis pieredzēt šo bēdu dienu! Jo raugi, sacīja Arturs, arī mans gals ir klāt. Dievs zina kā es vēlētos, lai te būtu tas nodevīgais Mordreds, kas visu ļaunumu nodarījis. Tiklīdz tā teicis, ieraudzīja karalis Arturs seru Mordredu, kas uz sava zobena salīcis pie augstas līķu kaudzes stāvēja. Pasniedz manu šķēpu, Arturs teica uz seru Lukanu, jo rau, kur nodevējs, kas visu ļaunumu darījis. Valdniek, laid viņu mierā, sers Lukans sacīja, viņš ir nelaimīgs, un, ja pats šo dienu bez nelaimes aizvadīsi, tu būsi viņam gana atriebis. Gaišo pavēlniek, atgādājies savu sapni un vārdus, ko tev Gavēņa gars sacīja, ja reiz dievs savā žēlastībā tevi līdz šim brīdim pasargājis. Dieva vārdā tevi zvērinu, iesim projām. Ar dieva svētību tu esi uzvarējis, jo mēs esam dzīvajos palikuši trīs, bet seram Mordredam neviena nevaid. Un, jāšu tu tagad metīsi mieru un iesi, paies arī ļaunā likteņa diena. Man nerūp, dzīvoju es vai mirstu, sacīja karalis, tur viņš stāv viens klajā laukā un manās rokās atdots, labākas reizes man vairs nebūs. Lai dievs jūs svētī, sacīja sers Bedivers. Un karalis ņēma šķēpu abās rokās un skrēja uz seru Mordredu, saukdams: — Nodevēj, tava mirstamā stunda ir klāt! — Un, kad sers
AAordreds dzirdēja seru Arturu, viņš skrēja Arturam pretī ar atvēzētu zobiņu rokā. Un tad sers Arturs dūra seram Mordredam zem vairoga, ka šķēpa smaile par sprīža tiesu no miesas laukā iznāca. Un, kad sers Mordreds juta sevi uz nāvi ievainotu esam, viņš metās ar visu savu spēku uz karaļa Artura šķēpa resgali. Un, tā aizsniedzies, viņš abām rokām atvēza zobiņu un cirta Arturam, ka zobins bruņu cepuri un galvas kaulus pāršķēla, pēc kam nokrita pats gar zemi beigts. Un cēlais Arturs nogāzās bez samaņas pie zemes un palika guļam.
— Labs kara korespondences paraugs, Klarens, tu esi pirmklasīgs avīžnieks. Un kā tas karalim beidzās? Viņš atveseļojās?
— Nabaga dvēsele, ne. Viņš ir miris.
Es biju galīgi satriekts; nekad nebūtu ticējis, ka viņš var mirt no jebkāda ievainojuma.
— Un karaliene, Klarens?
— Mūķene Olensberijas klosterī.
— Kādas pārmaiņas! Un tik īsā laikā. Tas ir neaptverami. Nez kā būs tālāk?
— Es zinu, kas būs tālāk.
— Nu?
— Mums būs jāliek uz kārts savas dzīvības.
— Ko tu ar to gribi sacīt?
— Tagad valda baznīca. Ekskomunikācija attiecas ne tikai uz Mordredu, bet arī uz tevi, tā netika atcelta, kamēr tu esi dzīvs. Klani pulcējas kopā. Baznīca sasaukusi visus bruņiniekus, kas vēl palikuši dzīvi, un, tiklīdz kļūs zināms, kur tu atrodies, mums būs ko pacīnīties.
— Blēņas! Ar mūsu modernajiem iznīcības ieročiem, ar mūsu apmācītajiem kara …
— Aiztaupi daiļrunību, mums nav ne sešdesmit uzticamu cilvēku.
— Ko tu runā? Mūsu skolas, mūsu koledžas, mūsu milzīgās rūpnīcas, mūsu …
— Kad uz skatuves parādīsies minētie bruņinieki, visas šīs iestādes kļūs tukšas, vienīgi lai pārbēgtu pie mūsu ienaidniekiem. Domā, tava izglītība atņēmusi šiem ļautiņiem māņticību?
— Es patiešām tā domāju.
— Vari mierīgi nedomāt. Viņi centīgi kalpoja tev līdz ekskomunikācijai. Tagad viņi gan ārēji liekas droši, bet sirds dziļumos trīc. Esi gatavs, ka, tiklīdz parādīsies bruņinieku armija, maskas kritīs.
— Tā ir Jauna vēsts. Mēs esam pagalam. Viņi vērsīs mūsu zinātni pret mums.
— Neies cauri.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka saujiņa uzticamo tādu iespēju ir izslēgusi. Es tev pastāstīšu, ko esmu izdarījis un kā tas man ienāca prātā. Redzi, tu esi slīpēts, bet baznīca ir slīpētāka. Tā bija baznīca, kas ar viņas kalpībā esošo ārstu muti aizsūtīja tevi jūras braucienā.
— Klarens!
— Tā ir patiesība. Es zinu. Katrs virsnieks uz tava kuģa bija baznīcas padevīgs kalps, katrs komandas matrozis arī.
— Nestāsti nu niekus!
— Ir tā, kā es saku. Es to neuzzināju uzreiz, bet maz pamazām izdibināju visu. Vai tu sūtīji mutisku vēsti ar kuģa komandieri, ka pēc viņa atgriešanās ar pārtikas krājumiem tu dosies projām no Kadiksas?
— No Kadiksas? Es Kadiksā nemaz neesmu bijis.
— Un uz nenoteiktu laiku aizbrauksi dienvidu jūrās savas ģimenes veselības labad? Tu liki man to pateikt?
— Protams, ka ne. Es taču būtu uzrakstījis vēstuli, vai ne?
— Dabiski. Tas mani uztrauca un modināja aizdomas. Kad komandieris atstāja ostu, es sūtīju viņam pakaļ izlūkošanas kuģīti. Kuģītis ar manu spiegu pazuda kā ūdenī. Es nolēmu vēl divas nedēļas gaidīt kādu vēsti no tevis. Tad taisījos sūtīt kuģi uz Kadiksu. Kā tev šķiet, kāpēc es to neizdarīju?
— Un proti?
— Mūsu flote bija pēkšņi un noslēpumainā kārtā pazudusi. Tikpat pēkšņi un noslēpumaini pārstāja darboties dzelzceļš, telefons un telegrāfs, kalpotāji aizbēga, stabus nozāģēja, baznīca aizliedza elektrisko gaismu. Vajadzēja kaut ko darīt un bez kavēšanās. Par tavu dzīvību es nebaidījos, neviens, izņemot Merlinu, neuzdrīkstētos uzbrukt tik varenam burvim kā tev bez vismaz desmittūkstoš vīru lielas armijas. Man vajadzēja padomāt, kā sagatavoties tavai pārbraukšanai. Par sevi es arī biju drošs — tavu mīluli tāpat neviens neuzdrīkstētos aizskart. Un tad es izdarīju tā. No mūsu daudzajām rūpnīcām es atlasīju visus cilvēkus — tas ir, zēnus —, par kuru uzticību, lai ko ar viņiem nedarītu, es varēju likt roku ugunī, slepeni sasaucu kopā un nodevu instrukcijas. Viņi bija piecdesmit divi, neviens zem četrpadsmit vai virs septiņpadsmit gadiem.
— Kāpēc tu izraudzījies zēnus?
— Tāpēc, ka pieaugušie dzimuši un auguši aizspriedumu un māņticības atmosfērā. Tā viņiem ir kaulos un asinīs. Mēs iedomājāmies, ka mūsu izglītība viņus no tā atbrīvojusi, viņi paši arī tam ticēja, bet ekskomunikācija uzmodināja viņus kā pērkona grāviens. Viņi ieraudzīja sevi īstajā gaismā un es viņus — arī. Zēni ir citādi. Viņus mēs esam audzinājuši no septiņu vai desmit gadu vecuma, baznīcas biedus viņi nepazīst, un starp viņiem es atradu savus piecdesmit divus uzticamos. Mans nākošais darbs bija slepena vizīte vecajā Merlina alā — ne mazajā, bet tajā lielajā.
— Jā, kur mēs ierīkojām lielo elektrostaciju, kad es plānoju savu brīnumu.
— Pareizi. Un, tā kā brīnumi tobrīd nebija nepieciešami, es nodomāju, ka staciju varētu izmantot kādam lietderīgam mērķim. Es pielāgoju to aplenkuma gadījumam.
— Lieliska ideja, pirmklasīga ideja.
— Man arī tā likās. Sargos es nozīmēju četrus zēnus — alas iekšpusē, lai no āra nekas nav redzams. Nevienam nekas nenotiek, kamēr viņš ir ārpusē, bet iekšā nākt — lai labāk nemēģina! Tad es izgāju kalnos un pārgriezu slepeno vadu, kas savienoja ar tavu guļamistabu dinamīta lādiņus zem mūsu rūpnīcām, dzirnavām, fabrikām, noliktavām un tā tālāk. Ap pusnakti mēs ar zēniem šo vadu bijām pārslēguši uz elektrostaciju, un neviens — izņemot mūs abus — nezina, kurp tas aizzaro. Vadi, protams, ir zemē, mēs ierakām tos dažās stundās. Mums nevajadzēs iziet no sava cietokšņa, lai uzspertu gaisā visu civilizāciju.
— Tas bija pareizs lēmums un gluži dabiski; militāra nepieciešamība dotajā situācijā. Patiesi — kā viss mainās! Mēs rēķinājāmies ar aplenkumu kāda pilī, bet nu — ak, nekas, turpini…
— Pēc tam mēs uzcēlām stiepļu žogu.
— Stiepļu?
— Jā. Tādu domu tu reiz izteici pirms kādiem diviem vai trim gadiem.
— A, es atceros, tas bija tad, kad baznīca gatavojās pirmajai spēka demonstrācijai, taču atrada par prātīgāku pagaidīt labākus laikus. Kā jūs iekārtojāt žogu?
— Es nostiepu divpadsmit stiprus, kailus vadus bez kādas izolācijas no lielā dinamo alā — tam ir tikai divi poli, pluss un mīnuss.
— Jā, pareizi darīts.
— Stieples uz līdzenā laukuma alas priekšā veido loku apmēram simt jardu diametrā, tās ir kā divpadsmit atsevišķi žogi ar desmit pēdu platām atstarpēm, vārdu sakot, aplis no divpadsmit apļiem un gali alas iekšpusē.
— Pareizi, stāsti tālāk.
— Stieples piestiprinātas pie resniem ozola stabiem ar tikai trīs pēdu atstarpēm, stabi ierakti piecas pēdas dziļi.
— Labi un pamatīgi.
— Jā. Alas ārpusē stieples nav iezemētas. Nākdamas tieši no pozitīvā pola, tās saskaras ar zemi caur negatīvo polu, stiepļu otrie gali atgriežas alā un iezemējas katrs atsevišķi.
— Nē, nē, tas gan neder.
— Kāpēc?
— Pārāk dārgi, veltīga enerģijas izšķiešana. Nav vajadzīgs nekāds cits iezemējums kā tas caur negatīvo polu. Katras stieples otru galu mēs ievilksim alā un nostiprināsim atsevišķi bez kāda iezemējuma. Un tagad paraugies, kā mēs to aiztaupīsim. Kavalērija triecas pret žogu, un, tev pašam neiztērējot ne drusciņas enerģijas vai naudas, — zirgi iezemē tavu vadu, jo tajā brīdī notiek savienojums ar negatīvo polu caur zemi — un strāva viņus nosit. Vai nu tev ir skaidrs? Tu netērē strāvu, kamēr tā nav nepieciešama, tavi zibeņi ir kā lode pielādētā šautenē, un tev ne gailis nav pašam jānospiež. Jā, jā, vienīgais iezemējums …
— Nu protams! Kā man tas neiešāvās prātā? Tas ne tikai ir lētāk, bet arī citā veidā efektīgāk — ja stieple trūkst vai samudžinās, nekas ļauns nenotiek.
— Nē, īpaši, ja alā ir kontrolaparāts, kas var atvienot pārtrūkušo vadu. Labi, turpini! Artilērija?
— Ir gādāts. Iekšējā loka vidū plata — sešas pēdas augsta platforma. Uz tās trīsdesmit lielgabalu un krietns daudzums lādiņu.
— Labi. Tie turēs uz grauda visu apkārtni, un, kad baznīcas bruņinieki parādīsies, mēs viņus sagaidīsim ar mūziku. Kraujas mala virs alas?
— Arī to esmu nodrošinājis ar žogu un lielgabalu. Viņi nevarēs mest mums klinšu bluķus uz galvas.
— Un mūsu dinamīta mīnas?
— Arī nav aizmirstas. Tik skaistu dārziņu vēl neviens nav iestādījis. Četrdesmit pēdu plata dobe visapkārt ārējam aplim — distance starp mīnu joslu un žogu simt jardu — tie ir tāda kā neitrālā teritorija. Visā joslā nav neviena kvadrātjarda bez mīnas. Es noliku tās vienkārši uz zemes un glīti apbēru ar smiltiņām. Mans dārziņš izskatās ļoti nevainīgi; bet, lai tikai tur kāds iesper kāju, tad tu redzēsi!
— Mīnas tu pārbaudīji?
— Es jau taisījos gan, bet…
— Kas par bet? Tā ir nepiedodama vieglprātība — be/ pārbaudījuma …
— Pārbaudījuma? Jā, protams, bet mīnas ir kārtībā, es izliku dažas uz lielceļa aiz mūsu aizsargjoslas, un tās tika pārbaudītas.
— Tā ir cita lieta. Kas pārbaudīja?
— Baznīcas komiteja.
— Cik laipni!
— Jā. Viņi nāca ar ultimātu, lai mēs padodamies. Nevar teikt, ka viņi nāca tieši pārbaudīt mūsu mīnas, tā bija zināma nejaušība.
— Komiteja ziņoja savai priekšniecībai par atbildi uz ultimātu?
— Domāju gan. Ziņojumu varēja dzirdēt jūdzēm tālu.
— Vienbalsīgi?
— Visnotaļ. Pēc tam es izliku uz ceļa brīdinājuma zīmes nākamajām komitejām, un mūs neviens vairs netraucēja.
— Klarens, tu esi paveicis milzu darbu, pie kam nevainojami.
— Laika mums bija diezgan, uz papēžiem neviens nemiņa.
Kādu laiku mēs sēdējām klusi un domājām. Beidzot mans lēmums bija nobriedis un es teicu:
— Jā, viss ir gatavs, viss ideālā kārtībā līdz pēdējam sīkumam. Es zinu, kas tagad jādara.
— Es ari. Jāsēž un jāgaida.
— Nē, ser. Jādodas uzbrukumā.
— Tu to domā nopietni?
— Pavisam nopietni. Aizstāvēšanās nav manā garā, uzbrukums — jā. Protams, ja man pie rokas vismaz divas
trešda|as tā, kas ir maniem pretiniekiem. Jā, mēs metīsimies uzbrukumā, tā būs mūsu taktika.
— Simt pret vienu, tev taisnība. Kad tā balle sāksies?
— Tūlīt. Mēs izsludināsim republiku.
— Tad nu gan noteikti ies vaļā!
— Būs kājās kā likts! Jau rīt ap pusdienas laiku visa Anglija dūks kā lapseņu midzenis, ja baznīcas roka nav zaudējusi savu grābienu, un mēs zinām, ka nav. Tagad es diktēšu, un tu raksti:
DEKLARĀCIJA
Visiem par zināšanu. Tā kā karalis ir miris, neatstādams troņmantnieku, uzskatu par savu pienākumu pildīt man uzticēto valsts pārvaldes darbu, kamēr netiks sastādīta jauna valdība. Monarhija ir kritusi, tā vairs nepastāv. Attiecīgi visa politiskā vara atgriežas pie saviem sākumiem — pie pašas angļu tautas. Līdz ar monarhiju krituši arī tās balsti, nav vairs ne augstmaņu, ne privileģēto šķiru, ne valsts baznīcas; visi cilvēki ir kļuvuši līdztiesīgi un atguvuši ticības brīvību. Ar šo tiek pasludināta Republika, vienīgā dabiskā valsts pārvaldes forma, kad vecā iekārta vairs nepastāv. Angļu tautas pienākums ir nekavējoši pulcēties un no sava vidus izvēlēt pārstāvjus valdībai.
Es parakstījos «Saimnieks» un datēju dokumentu no Merlina Alas. Klarenss sacīja:
— Līdz ar to mēs esam uzdevuši adresi un nosūtījuši ielūgumu apciemot mūs.
— Tā tas arī bija domāts. Mūsu sitiens ir Deklarācija, tagad viņu kārta. Tūlīt liec salikt, iespiest un izlīmēt uz visiem stabiem, pēc tam, ja tev ir pie rokas divi velosipēdi, laižam uz Merlina Alu!
— Būšu gatavs desmit minūtēs. Kas par vētru te sāksies rīt, kad šis papīriņš parādīsies! Vecā, mijā pils, diezin vai mēs to kādreiz vairs … bet lai nu paliek!