Merlina Alā — Klarenss, es un piecdesmit divi moži, krietni, labi izglītoti britu zēni ar gaišām galvām. Rītausmā es nosūtīju pavēli visām mūsu lielajām rūpnīcām pārtraukt darbus un visai dzīvai radībai aiziet no tām drošā attālumā, jo rūpnīcām vajadzēja tikt uzspridzinātām ar slepenām mīnām: «nav iepriekš minams, kurā brīdi.
tāpēc atstāt tās nekavējoši». Sie cilvēki mani pazina un paļāvās uz maniem vārdiem. Viņi noteikti aizietu, nekavējot ne mirkli, un eksplozijas laiku es droši varēju izvēlēties pēc sava prāta. Kamēr sprādziena draudi pastāvēja, viņi neatgrieztos ne par kādu naudu.
Mēs dabūjām gaidīt veselu nedēļu. Man šis laiks pagāja ātri, jo es rakstīju. Pirmajās trīs dienās es pārvērtu savu dienasgrāmatu stāstījumā, vajadzēja pierakstīt tikai dažas nodaļas, lai tas aptvertu visu laiku līdz pat šai dienai. Nedēļas atlikumu es pavadīju, rakstīdams vēstules sievai. Biju paradis rakstīt viņai katru dienu, ko mēs pavadījām šķirti, un tagad es darīju to atkal, kā paraduma, tā mīlestības skubināts, lai gan savas vēstules nosūtīt nevarēju. Bet rakstīšana īsināja laiku, tā bija kā saruna, it kā es sacītu: «Sendij, ja jūs ar Hallo-Centrāli pašas būtu te, nevis jūsu fotogrāfijas vien, cik labi mums būtu kopā!» Un tad es varēju iztēloties, ka mazā gulgo, lai arī būtu teikusi savu vārdu, bāž dūrīti mutē un gozējas mātes klēpī, bet māte mīlestības un laimes pārpilnībā smaida, kutina mazo zem zoda, likdama tai spurgt smieklos, un varbūt pati man kaut ko pasaka — un tā tālāk un tā tālāk —, iedomājieties labāk paši, kā es stundām ilgi sapņoju ar vaļējām acīm un vēstuli priekšā. Jutos tā, it kā mēs visi trīs būtu atkal kopā.
Katru nakti es, protams, sūtīju izlūkus uz visām pusēm, lai zinātu, kas notiek. Un ar katru nakti izlūku ziņojumi kļuva iespaidīgāki. Karapulki auga augumā, pa visiem Anglijas ceļiem un takām jāja bruņinieki un līdzi viņiem jāja priesteri, stiprinādami savu krustnešu garu, jo šis bija Baznīcas karš. Visi dižciltīgie — lieli vai mazi — ceļā, visa muižniecība tāpat. Taisni tā, kā mēs paredzējām. So ļaužu sugu mēs taisījāmies izdeldēt tādā mērā, ka tautai patiesi atliktu vairs vienīgi republika un …
Ai, kāds es tomēr biju stulbenis! Nedēļas beigās man vajadzēja nākt pie drūmas atziņas: tauta bija metusi cepures gaisā un uzgavilējusi republikai vienu vienīgu dienu, ar to pašu arī pietika! Kad Baznīca, augstmaņi un muižniecība parādīja viņiem dusmās sarauktu vaigu, viņi pārvērtās trīcošu aitu barā. Un jau nākošajā brīdi aitas metās aplokos — proti, armijas nometnēs —, lai piedāvātu savas dārgās dzīvības un dārgo vilnu «cīņai par taisnīgu lietu». Ak ko, pat bijušie vergi cīnījās par «taisnīgo lietu», krita ceļos, lūdza dievu par tās uzvaru, aizrīdamies sentimenta siekalās, kā visa tauta. Iedomājieties tikai šos mēslus cilvēku izskatā, šo neizbrienamo dumjību!
Visu mutes bļāva: «Nāvi republikai!» — un neviena balss neiebilda. Visa Anglija cēlās pret mums. Patiesi — tas bija vairāk, nekā es gaidīju.
Es uzmanīgi vēroju savus piecdesmit divus zēnus, .vēroju viņu sejas, gaitu, neapzinātās kustības: jo arī tā bija valoda, kas grūtos brīžos daiļrunīgi pavēsta visu, ko cilvēks cenšas noslēpt. Es zināju, ka ikvienu no viņiem vajā neatlaidīga doma: «Visa Anglija pret mums,» — un, jo tālāk, jo neatvairāmāk pārņem apziņu, asākām ainām nomoka iztēli un pat naktī murgu lūpām čukst: «Visa Anglija … Visa Anglija … Pret mums!» Es zināju, ka tam jānotiek, es zināju, ka galu galā sasprindzinājums kļūs tik liels, ka tam būs jāizlaužas vārdos un uz to laiku man jābūt gatavai atbildei — nosvērtai un pārdomātai, lai tā spētu nomierināt satrauktos prātus.
Man bija taisnība. Sis brīdis pienāca. Viņiem vajadzēja runāt. Nabaga zēni, sirds sāpēja, skatoties, cik viņi bija bāli, nomocīti un satraukti. No sākuma viņu runasvīram neklausīja balss un neradās vārdi, tad viņš atguvās. Un uzrunāja mani labā, modernā angļu valodā, kā bija mācīts skolā:
— Mēs pūlējāmies aizmirst, ka esam angļu zēni! Mēs pūlējāmies nostādīt prātu pār jūtām, pienākumu pār mīlestību; taču, ko prāts saprot, sirds nesaprot. Kamēr mums likās, ka tie būs tikai dižciltīgie, tikai muižnieki, tikai divdesmit pieci vai trīsdesmit tūkstoši bruņinieku, kas vēl palikuši dzīvi pēc pēdējā kara, nekādi sirdsapziņas pārmetumi mūs nemocīja, ikviens no mums piecdesmit diviem, kas te stāvam tavā priekšā, droši varējām teikt: «Savu likteni viņi izvēlējušies paši.» Bet padomā! Tagad ir pavisam savādāk. Uzbrukumā nāk visa Anglija! Paraugies ar mūsu acīm — tā ir mūsu tauta, mēs esam kauls no viņas kaula, miesa no viņas miesas, mēs mīlam savu tautu; neprasi, lai mēs to iznīcinām paši ar savām rokām!
Te nu jūs redzat, cik svarīgi būt tālredzīgam un sagatavoties tam, kas var notikt. Ja es nebūtu to paredzējis, zēni pārsteigtu mani nesagatavotu un man nebūtu ko atbildēt. Bet es biju gatavs. Es sacīju:
— Mani zēni, jūsu sirdis dara jums godu, jūs esat domājuši vīru cienīgas domas un runājuši vīru valodu. Jā, jūs esat Anglijas dēli un paliksiet Anglijas dēli, neaptraipīdami savu vārdu ar negodu. Nemokieties šaubās, lai jūsu prāts ir mierīgs! Ņemiet vērā: kad visa Anglija nāks uzbrukumā, kas būs priekšgalā? Kam, pēc kara pieņemtajiem likumiem, jābūt pirmajās rindās? Atbildiet!
— Bruņās kaltu jātnieku armijai.
— Pareizi. Viņiem ir trīsdesmittūkstoš jātnieku. Veselu kvadrātakru biezumā viņi gāzīsies mums virsū. Viņi un tikai viņi uzdursies smilšu joslai. Un ar lielu blīkšķi uzsprāgs gaisā. Tajā pašā brīdī kājnieku pūlis aizmugurē laidīsies lapās meklēt sev kādu mierīgāku nodarbošanos. Neviens, izņemot augstmaņus un muižniekus, nav bruņinieks, neviens, izņemot viņus, pēc šī sprādziena nepaliks kaujas laukā, lai dejotu pēc mūsu stabules. Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka mums nevajadzēs pacelt roku ne pret vienu citu kā tikai pret šiem trīsdesmit tūkstošiem bruņinieku. Lemiet paši, būs tā, kā jūs gribēsit! Vai lai mēs atsakāmies no kaujas un atstājam savas pozīcijas?
— NE!
Atbilde bija vienbalsīga un no visas sirds.
— Un jūs … jūs … kā sacīt, nebaidāties no šiem trīsdesmit tūkstošiem bruņinieku?
Par tādu joku zēni gardi nosmējās, viņu bēdas bija pagaisušas, priecīgi viņi atgriezās savos posteņos. Ai, mani mīļie piecdesmit divi! Un pie tam vēl skaisti kā meitenes.
Arī es biju gatavs stāties pretī ienaidniekiem. Lai nāk mūsu lielā diena — mēs to sagaidīsim godam!
Un lielā diena pienāca. Ap rītausmu sargkareivis, kas stāvēja stiepļu apžogā, ienāca alā un ziņoja, ka pamalē briest melna masa un dzirdama tāla skaņa, kas viņam likusies pēc kara mūzikas. Brokastis bija gatavas, mēs sē- dāmies klāt un paēdām.
Pēc brokastīm es teicu nelielu runu zēniem un nozīmēju dažus cilvēkus ar Klarensu vadībā pie lielgabaliem.
Tikmēr uzlēca saule — un spožajā gaismā, kas pārlija lauku plašumiem, mēs ieraudzījām milzīgu karaspēku lēni un neatturami kā jūras vilni veļamies uz mūsu pusi. Tas nāca arvien tuvāk un tuvāk, auga arvien diženāk un drau- dīgāk; jā, patiesi — tur nāca visa Anglija. Drīz jau mēs redzējām neskaitāmus kara karogus plīvojam vējā, saules stari iešķīla šo bruņu jūru zvērojošās ugunis. Jā, tas bija skaists skats, tādu krāšņumu es nekad nebiju redzējis.
Beidzot šajā masā mēs varējām atšķirt arī detaļas. Viss nepārskatāmi biezais priekšpulks, protams, bija bruņās kalti un spalvu rotās plīvojoši jātnieki. Pēkšņi nobrēcās taures, lēnais riksis izvērtās aulekšos, un tad — nē, ka es jums saku, lielisks skats! Pakavā izliecies krāšņais vilnis brāza pretī smilšu joslai — es aizturēju elpu — tuvāk, tuvāk, zāles strēmele aiz dzeltenajām smiltīm kļuva šaurāka, vēl šaurāka — vairs tikai šaura strēlīte, tad arī tā pazuda zem zirgu pakaviem… Debesu dievs! Viss karapulku avangards ar pērkona grāvienu uzsprāga gaisā un sagriezās skrandu un lausku viesulī, zeme ietinās biezu dūmu mutuļos, kuros pazuda pārpalikusī armija, mēs to vairs nevarējām saskatīt.
Īstais brīdis kampaņas nākamajam gājienam. Es nospiedu pogu, un Anglijas kauli izsprāga no locītavām!
Sajā sprādzienā uzlidoja gaisā visas mūsu rūpnīcas, mūsu gaišā civilizācija nozuda no zemes vaiga. Tas bija sāpīgi, bet nepieciešami. Mēs nevarējām pieļaut, ka pretinieki pavērš to pret mums.
Tad nāca garākais stundas ceturksnis manā mūžā. Mēs gaidījām mēmā nošķirtībā, sava stiepļu aploka un smagu dūmu gredzena vidū. Dūmu sienai mēs nevarējām redzēt ne pāri, ne cauri. Maz pamazām tā laiski noplaka, un uz nākošā stundas ceturkšņa beigām gaiss kļuva skaidrs un mēs varējām apmierināt savu ziņkārību. Apkārt nemanīja ne dzīvas dvēseles. Mēs ieraudzījām arī, ka mūsu aizsarg- līnija pastiprinājusies. Dinamīts bija izracis ap mums vairāk nekā simt pēdu platu grāvi un uzmetis ap to divdesmit piecas pēdas augstus vaļņus. Visa dzīvā iznīcība bija dīvaina un ar prātu gandrīz neaptverama. Kritušos mēs_, protams, saskaitīt nevarējām, jo viņi vairs neeksistēja kā atsevišķi indivīdi, atgriezušies sākotnējās protoplazmas stāvoklī ar tērauda un pogu piejaukumu.
Nevienu dzīvu cilvēku nemanīja, bet tālākās rindās noteikti vajadzēja būt ievainotajiem, kurus droši vien aiznesa no kaujas lauka dūmu aizsegā, vajadzēja būt slimajiem, jo tādi vienmēr atrodas pēc līdzīgiem satricinājumiem.. Nevarēja būt vienīgi papildspēku, jo šis bija angļu bruņniecības pēdējais pulks, viss, kas palicis pāri neseno karu postažā. Tāpēc es biju gluži mierīgs, jo apzinājos, ka nākotnē pret mums var nostāties vairs tikai neliela saujiņa bruņinieku. Tāpēc es sastādīju šādu apsveikuma runu savai armijai:
KAREIVJI, CILVĒKA BRĪVĪBAS UN LĪDZTIESĪBAS AIZSTĀVJI!
Jūsu ģenerālis apsveic jūs! Lepodamies ar savu spēku, paļaudamies uz seno slavu, uzpūtīgais ienaidnieks nāca uzbrukumā. Jūs bijāt gatavi to atsist. Cīņa bija īsa un spoža. Sai lieliskajai uzvarai, ko jūs guvāt, nezaudējot nevienu vīru, nav līdzīgas pasaules vēsturē. Kamēr vien planētas metīs savus mūžīgos lokus ap sauli, Kauja pie Smilšu joslas negaisīs no ļaužu piemiņas!
Saimnieks.
Es nolasīju to labi un tiku pilnam atalgots ar aplausiem. Pēc tam es atgādināju:
— Karš ar angļu tautu kā tādu ir galā. Tauta ir atstājusi kaujas lauku un karu. Kamēr to nepārliecinās atgriezties, karš ir pārtraukts. Mums priekšā stāv vēl tikai viena cīņa. Tā būs īsa — visīsākā pasaules vēsturē. Kā arī visasiņainākā, ja parēķināsim kritušo un ievainoto procentu. Ar tautu mums vairs nebūs jāsaduras, vienīgi ar bruņiniekiem. Angļu bruņiniekus var nogalināt, bet nekas viņus nepiespiedīs padoties. Mēs zinām, ar ko mums darīšana. Kamēr jel viens bruņinieks būs dzīvs, mūsu mērķis nebūs sasniegts, karu nevarēs uzskatīt par pabeigtu. Mums jānogalina viņi visi līdz pēdējam. (Skaļi un ilgstoši aplausi.)
Uz vaļņiem, ko ap mūsu nocietinājumiem bija uzmetis dinamīta sprādziens, es izsūtīju pāris sargkareivju, kas vērotu apkārtni un ziņotu par ienaidnieka parādīšanos.
Pēc tam es nosūtīju inženieri un četrdesmit zēnus uz kalnu avotu, kas atradās dienvidos no mūsu pozīcijām, lai mainītu strauta virzienu un pievienotu mūsu aizsarglīni- jai tā, ka es nepieciešamības gadījumā varētu to pēkšņi izmantot. Četrdesmit vīri sadalījās divās komandās, pa divdesmit katrā, un mainījās ik pa divām stundām. Desmit stundās darbs bija pabeigts.
Satumsa vakars, un es atsaucu savus novērotājus. Viens, kas vēroja ziemeļu pusi, ziņoja par karaspēka apmetni, saredzamu gan tikai tālskatī. Viņš arī ziņoja, ka daži bruņinieki izlūkojuši ceļu mūsu virzienā, dzīdami sev pa priekšu gar mūsu līniju govis, bet paši turējušies tālāk. Tieši to es biju gaidījis. Viņi, redzat, mūs iztaustīja, viņi gribēja zināt, vai mēs taisāmies uzrīkot jaunu asinspirti. Iespējams, ka nakts tumsā viņi kļūs drošāki. Man likās, ka es zinu, ko viņi mēģinās izdarīt, jo tā rīkotos es pats, ja būtu viņu vietā un tikpat tumsonīgs kā viņi. Es pateicu to Klarensam.
— Domāju, ka tev taisnība, — viņš sacīja, — to viņi noteikti mēģinās.
— Tādā gadījumā viņi ir pagalam.
— Neizbēgami.
— Viņiem nav ne mazāko izredžu.
— Protams, ka nav.
— Tas ir drausmīgi, Klarens. Sāpīgi domāt.
Bet gaidāmā sadursme neļāva man nedomāt, es nekādi nevarēju nomierināties. Beidzot, lai remdinātu sirdsapziņas mokas, es sastādīju bruņiniekiem uzsaukumu:
AUGSTI GODĀJAMAM ANGLIJAS BRUŅINIEKU KAVALERIJAS KOMANDIERIM
Jūsu cīņa ir veltīga. Mēs zinām Jūsu spēkus — ja tos var saukt par spēkiem. Mēs zinām, ka lielākais, ko Jūs varat sūtīt pret mums kaujā, ir divdesmit pieci tūkstoši bruņinieku. Attiecīgi — Jums nav ne vismazāko izredžu. Ņemiet vērā: mēs esam labi bruņoti un labi nocietinājušies, un mēs esam piecdesmit četri. Piecdesmit četri — kas? Vīri? Nē, prāti — asākie pasaulē, un gara spēku miesas spēkiem vēl mazāk cerību uzvarēt kā dīkiem jūras viļņiem sagraut Anglijas granīta krastus. Uzklausiet saprāta balsi. Mēs dāvājam jums dzīvības — savu ģimeņu vārdā nenoraidiet mūsu dāvanu! Mēs dodam jums iespēju, un tā ir pēdējā: nolieciet ieročus, bez ierunām padodieties Republikai, un viss taps piedots.
(Paraksts) Saimnieks.
Es nolasīju to Klarensam un teicu, ka gribu to balta pamiera karoga apsardzībā nosūtīt bruņiniekiem. Viņš nosmēja savu sarkastisko smiekliņu, ar kuru, likās, bija pat nācis pasaulē, un teica:
— Pat tu ar savu prātu nespēj un nespēj aptvert, kādi viņi ir, šie dižciltīgie. Netērē laiku un pūles! Iedomājies, ka es esmu šo bruņinieku komandieris. Tagad tu ierodies ar balto karogu, pasniedz man savu papīru, un es tev došu atbildi.
Ideja man iepatikās. Es iznācu caur iztēloto ienaidnieka sargkareivju rindām, izvilku savu uzsaukumu un nolasīju. Atbildes vietā Klarenss izrāva man papīru no rokām, uzmeta lūpu un visdziļākā nicībā teica:
— Sacērtiet šo lopu gabalos, iemetiet grozā, un lai viņu aiznes atpakaļ tam grāvī dzimušajam vergam, kas viņu sūtījis šurp. Citas atbildes man nav!
Cik tukšas ir teorijas faktu priekšā! Un tas bija tikai fakts, nekas cits. Tieši tā notiktu, to nevarēja noliegt. Es saplēsu savu rakstu un atteicos no laikam un vietai nepiederīgiem sentimentiem.
Vajadzēja ķerties pie darba. Es pārbaudīju elektrisko signālu sistēmu no artilērijas platformas uz alu un pārliecinājos, ka tā darbojas nevainojami. Atkal un atkal pārbaudīju stiepļu žoga pievadus — tie bija iekārtoti tā, lai es pēc vajadzības varētu izslēgt vai ieslēgt strāvu katrā žogā atsevišķi. Pie strauta pārvadīšanas kloķa es noliku sardzi un uzticēju to trīs saviem gaišākajiem zēniem, kuriem vajadzēja mainīties ik pa divām stundām un momentā paklausīt manam signālam — ja man būtu vajadzība to dot — trim revolvera šāvieniem pēc kārtas. Sardzi no vaļņiem es uz nakti atsaucu, aplokā nepalika ne dzīvas dvēseles; alā es pavēlēju ieturēt klusumu un elektrisko gaismu samazināt līdz blāvam mirgojumam.
Tiklīdz tumsa bija sabiezējusi pavisam, es izslēdzu strāvu visiem žogiem un taustīdamies izgāju uz vaļņa dinamīta izraktā grāvja mūsu pusē. Es uzrāpos pašā virsotnē, nogūlos uz vēdera zemē un gaidīju. Bet bija par tumšu, lai kaut ko redzētu. Un nekur ne skaņas. īsts nāves klusums. Ja neskaita, protams, parastās nakts skaņas laukos: nakts putnu aizspurgšanos, kukaiņu sīkoņu, tālas suņu rejas, govs ieīdēšanos, — bet šīs skaņas klusumu neaiztrauca, drīzāk pat pasvītroja un piedeva tam īpašu grūtsirdību.
Drīz es vairs pat nemēģināju skatīties, tumsa bija necaurredzami melna, toties jo modri klausījos, vai nedzirdēšu kādu aizdomīgu skaņu, nospriedis, ka man atliek tikai gaidīt un es nepievilšos. Tomēr gaidīt iznāca ilgi. Beidzot es uztvēru kaut ko tālai skaņai līdzīgu — it ka pieklusinātu metāla iešķindēšanos. Es saausījos, aizturēju pat elpu, jo tieši tādu skaņu biju gaidījis. Skaņa sabiezēja un tuvojās no ziemeļifpuses. Pēkšņi es to dzirdēju jau savā augstumā — grāvja pretējā vaļņa galā. Tad gar vaļņa malu parādījās melnu punktu rinda — cilvēku galvas? Droši pārliecināts es nejutos, varbūt tur vispār nekā nebija, jo nevar paļauties uz acīm, kad iztēle satraukta. Tomēr drīz vien šaubas izgaisa. Es dzirdēju metālisko skaņu slīdam lejā uz grāvja dibenu. Skaņa izplatījās visā grāvja garumā un nepārprotami pavēstīja, ka bruņota armija ieņem tur pozīcijas. Jā, šie ļaudis taisījās mūs pārsteigt ar nepieteiktu vizīti. Viesu uzņemšanas ceremonijai vajadzēja sākties ap rītausmu, ja ne agrāk.
Es gāju cauri žogiem atpakaļ — biju redzējis diezgan. Es uzkāpu uz platformas un devu signālu ieslēgt strāvu divos vidējos žogos. Tad iegāju alā, tur viss bija kārtībā, zēni, izņemot abus sardzē stāvošos, gulēja. Es pamodināju Klarensu un teicu, ka grāvis pilns armijas un ka bruņinieki acīmredzot uzbruks mums pilnā sastāvā. Piepildījās mans paredzējums, ka līdz ar rīta svīdumu grāvī noslēpušies tūkstoši metīsies pa valni augšā un uzbruks, laužot ceļu pārējai armijai, kas nāks viņu pēdās.
Klarenss sacīja:
— Viņi droši vien gribēs sūtīt dažus izlūkus, lai nakts aizsegā papēta mūsu nostiprinājumus. Vai nebūtu vērts izslēgt ārējiem žogiem strāvu un dot viņiem šo iespēju?
— Ir jau darīts, Klarens. Vai es jel kad būtu bijis neviesmīlīgs?
— Nē, tev ir laba sirds. Es gribētu iziet un …
— Pārstāvēt uzņemšanas komiteju? Iesim abi.
Mēs šķērsojām aploku un nogūlāmies zemē starp diviem ārējiem žogiem. Lai gan alā valdīja blāva pusgaisma, acīm tomēr vajadzēja pierast, taču pamazām mēs sākām šo to saskatīt. Laukā nākot, mums vēl vajadzēja taustīties, bet nu mēs jau redzējām žogu stabus. Mēs sākām čukstus sarunāties, pēkšņi Klarenss aprāvās un jautāja:
— Kas tad tas?
— Kas?
— Tas tur.
— Kur?
— Mazu gabaliņu aiz tevis kaut kas, it kā tumšs stāvs pret otro žogu.
Es skatījos un skatījos, tad ieminējos:
— Vai tikai nav cilvēks, Klarens?
— Neliekas gan. Drīzāk jau izskatās mazliet pēc… nē, patiešām cilvēks atspiedies pret žogu.
— Esmu pārliecināts, ka tā. Ejam palūkojamies tuvāk!
Mēs rāpus palīdām kādu gabalu uz priekšu un skatījāmies. Jā, tas bija cilvēks, liels, neskaidrs stāvs, stalti iz- slējies, ar abām rokām uz augšējās stieples — un, protams, oda pēc degušas gaļas. Nabaga puisis — beigts kā muša, pat neuzzinot, kas ar viņu noticis. Viņš stavēja stingri kā statuja, tikai bruņu cepures spalvas viegli viļņoja nakts vējā. Mēs piecēlāmies un ielūkojāmies pa sejsega režģi, bet nevarējām redzēt, vai viņš ir mums pazīstams vai nav —: sejas vaibsti režģu ēnā bija pārāk neskaidri.
Mēs sadzirdējām tuvojamies apslāpētus soļus un nokritām zemē turpat, kur bijām stāvējuši. Samanījām otru bruņinieku, kas piesardzīgi virzījās šurp. Viņš bija pietiekami tuvu, lai mēs redzētu, kā viņš paceļ augšējo stiepli, pārkāpj apakšējo un izlien cauri žogam. Nu viņš pienāca klāt pirmajam bruņiniekam un satrūkās, viņu ieraudzījis. Brīdi viņš stāvēja, droši vien brīnīdamies, ko tas otrais nekustas, tad iečukstējās: — Ko sapņo šeitan, krietno ser Mar, — un uzlika roku uz līķa pleca, īsi iekunkstējās un sabruka zemē. Viņu bija nogalinājis līķis, patiesībā viņa paša mirušais draugs. Tādā nāvē bija kaut kas drausmīgs.
Sie agrie putniņi izlidoja uz mūsu nocietinājumiem viens pēc otra ik pa piecām minūtēm pusstundu pēc kārtas. Vienīgais ierocis, ko viņi ņēma līdzi, bija zobens, parasti viņi turēja to rokā, pacēla un pieskārās stieplei. Brīdi pa brīdim uzšķīlās zila dzirkstele — tik tālu, ka pašu bruņinieku saredzēt mēs nevarējām, bet mēs jau tāpat zinājām, kas noticis: nabaga zēns bija pieskāries ar zobenu vadam un aizgājis viņsaulē. Drūmo klusumu sāpīgi noteiktos starpbrīžos pārtrauca bruņās kaltu stāvu kritieni atkal, atkal un atkal, uzdzenot šermuļus šajā tumsā un vientulībā.
Mes nolēmām apstaigat iekšejos žogus. Ērtības labad mēs nerāpāmies, bet gājām taisni, jo, pat ja mūs pamanītu, tad drīzāk noturētu par savējiem nekā par ienaidniekiem, bez tam ar zobenu aizsniegt mūs nevarētu, bet šķēpus šie augstmaņi līdzi nenēsāja. Tas bija dīvains skats. Visgarām otrajam žogam gulēja līķi, neskaidri, bet tomēr saredzami augumu apveidi; vēl mēs saskaitījām piecpadsmit aizkustinošas statujas — mirušus bruņiniekus ar rokām uz augšējā vada.
Viens bija skaidrs: mūsu strāva ir tik spēcīga, ka nogalina, pirms upuris paspēj iekliegties. Drīz mēs saklausījām dobju, smagu dunoņu un jau nākamajā brīdī sapratām, ko tā nozīmē. Mūsu gaidītā karaspēka vizīte! Es liku Klaren- sam steigties uz alu, modināt armiju un pavēlēt, lai ievēro pilnīgu klusumu un gaida tālākus rīkojumus. Viņš drīz atgriezās, mēs stāvējām pie iekšējā žoga un vērojām, kā mūsu mēmais zibens dara savus posta darbus uzbrucēju rindās. Atsevišķus momentus bija grūti atšķirt, mēs redzējām vienīgi, ka uzbrucēju masa kraujas grēdā gar otro žogu. Sis augošais valnis bija līķi. Mūsu nometni ieskāva miroņu siena — līķu brustvēri un bastioni. Visdrausmīgākais bija šīs iznīcības mēmums — neatskanēja neviena dzīva balss, nekādu gaviļu vai kara saucienu, jo, gribēdami pārsteigt mūs negaidīti, viņi virzījās uz priekšu, cik klusu vien iespējams, un, tiklīdz priekšējās rindas pienāca tik tuvu, ka varētu urjavodamas mesties uzbrukumā, liktenīgais vads viņus nogalināja un viņi mēmi sabruka.
Nu es ieslēdzu strāvu trešajā žogā, drīz pēc tam — ceturtajā un piektajā: tik strauji pieblīvējās žogu starpas. Uzbrukums bija sasniedzis kulminācijas punktu, ienaidnieka karaspēks gandrīz droši manās lamatās. Taču par to vajadzēja pārliecināties. Tāpēc es nospiedu pogu, un kraujā pār mūsu alu uzliesmoja piecdesmit prožektoru saules.
Debesis, kas par skatu! Mūs apjoza trīs līķu vaļņi! Pārējo žogu starpas bija pilnas dzīvo, kas klusi līda cauri stiepļu kārtām. Spējais gaismas uzliesmojums bija tā pārsteidzis uzbrucējus, ka uz brīdi viņi sastinga, kā akmenī pārvērsti, šo nekustības mirkli man vajadzēja izmantot, un es arī nepalaidu izdevību garām. Jo, redzat, jau nākošajā brīdī viņi būtu atjēgušies, ar kaujas saucieniem metušies uz priekšu un sagāzuši manus žogus, bet šis apjukuma mirklis laupīja viņiem pēdējo izdevību, jo es paspēju ieslēgt strāvu visos žogos un nositu karaspēku vienā paņēmienā. Nu atskanēja vaids, ko varēja dzirdēt. Tas izlauzās no vienpadsmit tūkstoš mirēju mutēm reizē. Kā baisma žēlaba tas satricināja nakti.
Prožektoru gaismā bija redzams arī ienaidnieka armijas pārpalikums — kādi desmit tūkstoši, kas jau rāpās grāvī un taisījās uzbrukumā. Nu viņi mums bija rokā visi, un vairs nekas nevarēja viņus glābt. Vērās priekškars traģēdijas pēdējam cēlienam. Es izšāvu trīs reizes no revolvera, kas nozīmēja:
«Novadīt ūdeņus uz grāvi!»
lešalcās un ierēcās straume, vienā minūtē kalnu strauts bija sagāzies dziļajā grāvī, pārvērzdams to simt pēdu platā un divdesmit piecu pēdu dziļā upē.
— Vīri, pie lielgabaliem! Uguni!
Trīspadsmit lielgabali sāka spļaut nāvi pār iznīcībai nolemtajiem desmit tūkstošiem. Karaspēks apstājās, brīdi stāvēja uguns viesulī, tad šķīda atpakaļ uz grāvi kā pelavas vējā. Kāda ceturtā daļa līdz zemajam valnim netika, trīs ceturtdaļas tika, lai mestos grāvī un noslīktu.
Jau desmit minūtēs pēc uguns atklāšanas bruņotā pretestība bija salauzta, kara darbība izbeigta — un Anglija piederēja mums, piecdesmit četriem uzvarētājiem! Ap mums gulēja divdesmit pieci tūkstoši kritušo.
Bet cik nodevīga ir laime! Jau pēc brīža — teiksim, stundas — manas vainas dēļ notika kaut kas tāds, ka man roka neceļas rakstīt uz papīra. Lai mans stāsts beidzas te.