Man, Klarensam, nu jāraksta viņa vietā. Viņš gribēja, lai mēs izejam kaujas laukā un paskatāmies, vai tur nav ievainotie, kuriem vajadzētu sniegt palīdzību. Es biju kategoriski pret šo iedomu. Es teicu, ka viņu tur var izrādīties tik daudz, ka mēs tāpat neko jēdzīgu nespēsim izdarīt, un vispār nav prāta iet viņiem tuvumā. Taču viņš ļoti reti atkāpās no tā, ko bija iecerējis, mēs izslēdzām strāvu, paņēmām līdzi dažus pavadoņus un, pārrāpušies pāri kritušo bruņinieku grēdām, izgājām laukā. Pirmais ievainotais, kas sauca pēc palīdzības, sēdēja, atspiedies pret sava biedra līķi. Kad Saimnieks noliecās un uzrunāja viņu, ievainotais, Saimnieku pazinis, ietrieca viņam nazi krūtis. Šis bruņinieks, kad es norāvu viņam bruņu cepuri, izrādījās sers Meliagranss. Viņš vairs nekad nesauks pēc pa- lidzības.
Mēs ienesām Saimnieku alā, pārsējām viņa brūci, kas nebija neko nopietna, un kopām kā prazdami. Sajā darbā mums palīdzēja Merlins, kaut gan mēs to nezinājām. Viņš bija pārģērbies par sievieti un izskatījās pēc krietnas, lādzīgas lauku večiņas. Zemnieces drānās, gludi noskuvies un nobrūninājis seju ar riekstu sulu, viņš parādījās dažas dienas pēc Saimnieka ievainošanas un piedāvājās gatavot mums ēdienu, jo visi viņas tuvinieki aizklīduši uz kaut kādām tālām apmetnēm, kur ienaidnieks pulcējot jaunu karaspēku, un viņa mirstot badā. Saimnieks veseļojās, jutās it žirgti un kavēja laiku, pabeigdams šo stāstu.
Mēs priecājāmies par večiņas ierašanos, jo mums trūka darba roku. Mēs bijām iekrituši lamatās —jā, lamatās, ko
sev izlikām paši. Ja mēs paliktu uz vietas, mūs nogalinātu mūsu miroņi, ja izietu no sava cietokšņa, nebūtu vairs neuzveicami. Nu savukārt bijām uzvarēti mēs — uzvarētāji. Saimnieks to saprata, mēs citi ari sapratām. Mums vajadzētu aizkļūt uz kādu no šim jaunajām kara apmetnēm un panākt ar pretinieku vienošanos — jā, bet Saimnieks vēl nevarēja staigāt un es tāpat, jo biju pirmais, kas saslima no kritušo tūkstošu indīgajiem izgarojumiem. Tad saslima nākošie un atkal nākošie. Jau rīt…
Rītdiena ir pienākusi. Un tas ir gals. Ap pusnakti es pamodos un redzēju, ka vecene velk gaisā pār Saimnieka galvu un seju kaut kādus noslēpumainus līkumus, un nobrīnījos, ko tas varētu nozīmēt. Visi, izņemot sargus pie dinamomotora, gulēja ciešā miegā, valdīja klusums. Vecā beidza ērmoties un uz pirkstgaliem zagās laukā. Es uzsaucu:
— Stāt! Ko tu tur darīji?
Viņa apstājās un ar ļaunu prieku balsī atbildēja:
— Jūs esat uzvarējuši, jūs esat uzvarēti. Un bojā ies tie citi un tiklab tu. Jums būs mirt šajā vietā visiem kā vienam — tikai viņam vienīgam nebūs mirt. Viņš guļ — un, raugi, tā viņam būs gulēt trīspadsmit gadu simtus. Esmu Merlins!
Tad viņam uznāca idiotiska smieklu lēkme, viņš zvāro- jās kā piedzēries un. pēkšņi sagrāba rokā vienu no mūsu vadiem. Viņa mute vēl tagad ir vaļā, izskatās, ka viņš ari nāvē smietos. Man liekas, šis pārakmeņotais smaids paliks viņa sejā, līdz kamēr viņa līķis sabirzis putekļos.
Saimnieks nekustas — viņš guļ akmens miegu. Ja viņš šodien nepamodīsies, mums būs skaidrs, kas tas par miegu, mēs ienesīsim viņu tālākajā no šīs alas atzarojumiem, lai neviens viņu neatrod un neapgāna viņa atdusu. Kas attiecas uz mums parejiem, tad esam norunājuši, ka tas, kuram varbūt laimēsies izkļūt no šīs alas dzīvam, atzīmēs šo apstākli, bet pēc tam noslēps manuskriptu blakus Saimniekam, mūsu dārgajam, krietnajam vadonim, jo manuskripts pieder vienīgi viņam, dzīvam vai mirušam.
Manuskripta beigas.