Ausa rīts, kad es aizšķlru manuskriptu. Lietus bija gandrīz norimis, pasaule pelēka un skumja, pagurusi vētra nopūzdamās un aizšņukstēdamās nostājās. Es aizgaju līdz svešinieka istabai un paklausījos pie durvīm, kas bija atstātas mazliet pusvirus. Dzirdēdams viņa balsi, es pieklauvēju. Atbildes nebija, bet balss vēl joprojām skanēja. Es ieskatījos istabā. Viņš gulēja uz muguras un runāja aizlauztā, bet možā balsī, žestikulēdams drudžainiem roku vēzieniem, kā murgos kritis slimnieks. Es klusi iegāju iekšā un noliecos pār viņu. Murmināšana un izsaucieni turpinājās. Es ierunājos — tikai dažus vārdus, lai pievērstu viņa uzmanību. Viņa stiklainās acis un pelnu pelēkā seja iemirdzējās priekā, pateicībā, laimīgā sveicienā.
— Ai, Sendij, beidzot tu esi klāt — kā es pēc tevis esmu noilgojies! Apsēdies man blakus, neatstāj mani, nekad, nekad vairs neatstāj mani, Sendij! Kur ir tava roka? Dod man to, dārgā, ļauj paturēt tavu roku — ak, cik labi, kāds miers, es atkal esmu laimīgs — mēs atkal esam laimīgi, vai ne, Sendij? Es tevi tik neskaidri redzu, tu esi kā migla, kā mākonis, bet tu esi blakus, man jau pietiek tāpat — galvenais, ka te ir tava roka, neņem to projām — tikai īsu brīdi, es neprasu, lai ilgi… Un tā bija maziņā? Hallo-Centrāle? Viņa neatbild. Vai viņa būtu aizmigusi? Atnes viņu šurp, kad viņa pamodīsies, es gribu noglāstīt viņas rokas, viņas sejiņu, viņas matus, pateikt viņai ardievas … Sendij!… Tu vēl esi tepat. Es laikam biju nemaņā, man likās, ka tu esi aizgājusi… Vai es ilgi biju slims? Laikam gan, liekas, mēnešiem ilgi. Un kādi sapņi man rādījās! Cik dīvaini, drausmīgi sapņi, Sendij! Sapņi reizēm ir pavisam kā īstenība — murgi, protams, bet cik dzīvi! Man rādījās, ka Arturs ir miris, ka tu esi Gallijā un netiec mājās, man rādījās revolūcija, drudža ārprātā man rādījās, ka mēs ar Klarensu un piecdesmit kadetiem cīnījāmies ar visu Anglijas bruņniecību reizē. Bet tas vēl nebija pats ērmīgākais sapnis. Man rādījās, ka esmu atnācis no tāliem, vēl nedzimušiem gadu simteņiem, un tas likās tikpat dzīvi kā viss pārējais. Man pat rādījās, ka no mūsu laikiem esmu pārcēlies tajā tālajā gadsimtā, pat dzīvojis tur, tad braucis uz Angliju, dīvainu Angliju, kurā es biju svešs un vientuļš, un starp mums pletās trīspadsmit gadsimtu plats bezdibenis! Starp mani un manu māju un draugiem! Starp mani un visiem, kas man dārgi, visiem, kuru dēļ būtu vērts dzīvot! Tas bija drausmīgi — drausmī- gāk, nekā tu spēj iedomāties, Sendij! Ai, paliec un sargi mani, Sendij, — esi pie manis katru brīdi, neļauj man atkal zaudēt prātu; nāve nav nekas, lai nāk, tikai ne šos sapņus, šīs drausmīgās murgu mocības — es nespēšu to vēlreiz izturēt… Sendij?
Viņš gulēja, nesakarīgi murminādams vēl kādu laiku, tad apklusa, it kā lēni grimdams nāvē. Pēkšņi viņa pirksti sāka drudžaini tvarstīties pa segu, un šī zīme liecināja, ka beigas tuvu. Kaklam pirmsnāves spazmā aizžņaudzoties, viņš paslējās, it kā ieklausījās un izgrūda;
— Taure? … Tas ir karalis! Nolaižamo tiltu! Visi uz cietokšņa sienām! Nodzēsiet…
Viņš gatavojās savam pēdējam «efektam», bet tas palika nepabeigts.
Beigas