… Kamelota … — es klusībā atkārtoju. — Neliekas gan, ka
būtu dzirdējis. Droši vien trakonama nosaukums.
Tā bija maiga, rāma vasaras ainava, skaista kā sapnis un tuksnesīga kā svētdiena. Gaiss bija pilns puķu smaržas, kukaiņu sanoņas un putnu vīterošanas, bet nekur neredzēja kādu ejam vai braucam, nekur nekas nenotika, nebija ne dzīvības zīmes. Mūsu ceļš bija līkumota taka ar iemītām pakavu pēdām, tikai vietumis zālē gar takas malām varēja samanīt riteņu sliedes — riteņu stīpas, likās, bija apmēram plaukstas platumā.
Tad uz takas parādījās mazs meitēns, ap gadiem desmit, ar zeltainām cirtām, kas pludot pludoja pār pleciem. Galvā viņai bija sarkanu magoņu vainadziņš. Un patiesi — visjaukākā rota, kādu man gadījies redzēt. Domās nogrimusi, viņa laiski nāca mums pretim pa taku, miers staroja viņas nevainīgajā sejiņā. Cirkavīrs nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību, liekas, pat nemaz nepaskatījās.
Ari meiteni ne drusciņas nepārsteidza mana ceļa biedra fantastiskais ietērps, it kā viņa tādas bruņas redzētu katru mīļu dienu. Viņa gāja garām mums vienaldzīgi, kā divām govīm, bet tad viņa nejauši pamanīja mani un — vai dieniņ! Meitenes rokas pasviedās gaisā, žoklis atkārās, acis pārbīlī iepletās — viņa bija sastingusi ziņkārē un šausmās. Meitene blenza uz mums, kā zemē iemieta, kamēr mēs nogriezāmies aiz meža stūra, un viņa pazuda manam skatienam. Ka viņu tā pārsteidzu es, nevis tas otrais, bija pāri manai saprašanai. Un tas, ka par apbrīnas cienīgu viņa uzskatīja manu ārieni, pilnīgi ignorējot savu gleznainumu, arī likās pēc gluži neizskaidrojamas augstsirdības — bērni nav tik augstsirdīgi. Te bija par ko palauzīt galvu. Es gāju savu ceļu kā sapnī.
Tuvojoties pilsētai, sāka manīt dzīvības zīmes. Ik pa gabaliņam mēs pagājām garām kādai pussakritušai būdai ar salmu jumtu, kam apkārt zaļoja mazi lauciņi un diezgan nekopti dārzi. Satikām arī cilvēkus, muskuļainus vīrus ar gariem, asiem, nesukātiem matiem, kas karājās pāri sejām kā zvēru krēpes. Gan vīri, gan arī sievas valkāja vienādus rupjus pakulu kreklus, kas sniedzās pāri ceļgaliem, kājās bija kaut kas sandalēm līdzīgs un dažiem ap kaklu tērauda stīpa. Mazākie puišeļi un skuķi staigāja pavisam pliki, bet par to neviens nelikās zinis. Visi šie cilvēki blenza uz mani, runāja par mani, skrēja būdās un sauca laukā savus piederīgos paskatīties uz mani, bet nemaz neievēroja manu ceļa biedru, ja neskaita pazemīgus sveicienus, kas netika atņemti.
Pilsētā pāri būdeļu un salmu jumtu mudžeklim slējās viens otrs akmens nams, pamatīgs, bet bez logiem, nebru- ģētās ieliņas pinās līkumu līkumiem, par troksni un kustību gādāja suņu un pliku bērneļu bari, kas delverējās saulē; omulīgi klaiņāja un rakņājās cūkas, viena no viņām gulēja smirdīgā dūkstī pašas galvenās ielas vidū un zīdīja savus pēcnākamos. Pēkšņi tālumā iedārdējās kareivīga mūzika, tā nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz mums pretim spoži iznira augstmaņu kavalkāde: šūpojās spalvu pušķi pār bruņu cepurēm, dzirkstīja tērauds, plīvoja karogi, mirguļoja zeltā šūti kamzoļi, zirgu pārsegas un šķēpu uzgaļi; cauri dubļiem, cūku, pliko bērneļu un plosīgo suņu bariem, garām noplukušajām būdelēm aizvijās visa šī greznība un līdzi tās vilnim arī mēs. Līdzi no vienas līkumainas ieliņas otrā — pret kalnu, pret kalnu un atkal pret kalnu, kamēr beidzot sasniedzām visiem vējiem atklāto augstieni, kurā slējās milzu pils. Pils un kavalkāde apmainījās tauru pūtieniem un pārrunām no vaļņiem, pa kuriem šurp un turp staigāja vīri ar āvām un smailām bruņu cepurēm galvā, bet pāri viņiem plandījās karogi ar primitīviem pūķu atveidiem; tad atvērās lielie vārti, nolaidās tilts, kavalkāde ienira zem drūmajām velvēm — un mēs, tai sekodami, drīz nonācām plašā, bruģētā pagalmā, kam apkārt no visām pusēm zilajās debesīs slējās torņi un vaļņu zobi. Sākās nokāpšana no zirgiem, ceremoniāla apsveicināšanās, liela šurpu turpu skraidīšana, žilbīga raibu drānu mudžēšana, satraukums, troksnis un priecīgs juceklis.