Pie pirmās izdevības es slepus palavījos nostāk, saņēmu aiz pleca kādu vienkārša izskata sirmgalvi un pieglaimīgā čukstā viņu uzrunāju:
— Esiet tik laipns, mīļais draugs, un sakiet — vai jūs te ārstējaties jeb vai esat atnācis kādu apraudzīt?
Viņš stulbi uz mani paskatījās un teica:
— Lai svētīta tava atnākšana, gaišo ser, man domāt,..
— Paldies, — es sacīju, — cik noprotu, jūs esat pacients.
Galvu lauzīdams, es virzījos tālāk un raudzījos pēc kaut jel kāda nejauša garāmskrējēja, kas būtu pie pilnas saprašanas un dotu man daudzmaz skaidrības. Pēkšņi man likās, ka esmu tādu ieraudzījis, tāpēc es pavilku viņu sānis un iečukstēju ausī:
— Kur te varētu satikt uzraugu — uz pāris vārdiem, tikai uz pāris vārdiem.
— Lūgtum, atlaid!
— No kā?
— Nepaģērē, ka es aizkavēts taptu!
Un viņš piebilda, ka esot pavāra palīgs un nevarot stāvēt un pļāpāt, kaut gan vēlāk viņš to mīļuprāt darītu,, jo beidzoties vai nost aiz ziņkārības, kur es esot dabūjis savas drēbes. Prom skriedams, viņš parādīja ar roku un izmeta, ka tur, lūk, esot viens dīkdienis, kā radīts manai vajadzībai, bez tam liekas, tieši mani viņš arī meklējot.
Tas bija slaids, graciozs zēns šaurās, vēža sarkanās biksēs, kas darīja viņu līdzīgu divzarainam burkānam, tērpa augšdaļa sastāvēja no zila zīda, smalkām mežģīnēm un kruzuļiem, mati krita garās, dzeltenās cirtās, sarkanā atlasa cepurīte ar spalvu aušīgi uz vienas auss. Pēc skata viņš likās labsirdīgs, pēc gaitas — visai apmierināts ar sevi. Viņš bija skaists kā bilde, liec vai tūlīt rāmī. Viņš tuvojās, uzlūkodams mani smaidīgā, bezkaunīgā ziņkārē, sacīja, ka nācis man pakaļ, un paskaidroja, ka esot pāžs.
— Nezinu, kas ir pāžs, — es atcirtu. — Tu nejauc ar māžu?
Rupji, protams, bet es biju nikns. Tomēr viņš neizskatījās aizskarts — liekas, nesaprata, ka ir nolamāts. Viņš tūlīt sāka pļāpāt un smieties laimīgā bērna bezrūpībā un, kamēr gājām, jau bija kļuvis man par vecu draugu, viņš bēra jautājumus par mani un manu apģērbu, bet nedeva man laiku atbildēt — tikai čaloja un čaloja, it kā neko nebūtu jautājis un nekādu atbildi negaidītu, līdz beidzot nejauši izmeta, ka esot dzimis 513. gada sākumā.
Auksti drebuļi man pārskrēja, to dzirdot! Es apstājos un vārgā balsī jautāju:
— Liekas, es tevi nesaklausīju gluži pareizi. Atkārto, lūdzu, — un labi lēni! Kādā gadā, tu teici?
— 513.
— 513.! Tik vecs tu neizskaties. Paklau, manu zēn, esmu te svešinieks, viens, bez draugiem," esi godīgs un patiesīgs pret mani. Tu esi pie pilna prāta?
Viņš teica, ka esot gan.
— Un visi šie pārējie cilvēki arī ir pie pilna prāta?
Viņš teica, ka esot.
— Sis tātad nav trakonams? Es domāju vietu, kur ārstē ārprātīgos.
Viņš teica, ka neesot.
— Tādā gadījumā, — es sacīju, — vai nu es pats esmu traks, vai noticis kaut kas drausmīgs. Tad saki man, lūdzams, tīru taisnību — kur es atrodos?
— KARAĻA ARTURA GALMĀ.
Es nogaidīju kadu minūti, kamēr šī doma aukstos šermuļos aizlīda līdz manai saprašanai, tad jautāju:
— Un kāds, pēc tavām domām, tagad ir gads?
— 528. Deviņpadsmitais jūnijs.
Mana sirds aizslāpa sērās, un es nomurmināju: — Nekad vairs es neredzēšu savus draugus, nekad un nemūžam. Viņi nebūs vel nākuši pasaulē vairak kā trīspadsmit gadu simteņus.
Es jutu, ka nezin kāpēc ticu zēnam. Kaut kas lika viņam ticēt — sirds jau nojauta patiesību, ko prāts vēl noliedza. Pat vairāk —prāts brēkšus brēca pret to. Es nezināju, kā to nomierināt, jo cilvēku liecības nederēja, — mans prāts teiktu, ka viņi ir jukuši, un noraidītu viņu liecības. Pēkšņi es atradu izeju, man vienkārši palaimējās. Es zināju, ka vienīgais pilnais saules aptumsums sestajā gadsimtā noticis 21. jūnijā, A. D. 528. pēc vecā stila^ un sācies trīs minūtes pēc divpadsmitiem. Tāpat es zināju, ka nekāds pilns saules aptumsums nav paredzams tajā gadā, ko es turēju par savu pašreizējo, — t. i., 1879. Tātad, ja vien es spētu pārciest nepacietību un ziņkārību, kas plosīja manu sirdi, vēl četrdesmit astoņas stundas, es uzzinātu pavisam noteikti, vai zēns runājis patiesību vai ne.
Tāpēc, būdams praktisks konektikutietis, es izmetu šīs domas no galvas, līdz pienāks zināmā diena un stunda, lai tad visu savu uzmanību pievērstu pašreizējam momentam, būtu modrs un gatavs izsist no tā visu labumu, kāds vien iespējams. Vienā laikā vienu lietu — tāda ir mana devīze —, un tad to lietu izspēlēt pēc labākās saprašanas, pat ja rokā tikai pāris divnieku un kalpiņš. Jautājumu es apsvēru divējādi: ja vēl arvien ir deviņpadsmitais gadsimts, es atrodos starp ārprātīgajiem un laukā tikt nevaru, tad ļoti drīz es šo iestādījumu vadīšu pēc sava prāta vai vismaz zināšu, uz kā tas balstās; bet, ja, no otras puses, patiešām ir sestais gadsimts, jo labāk man — ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es valdīšu pār visu šo zemi, pārspēdams zināšanās karalistes visizglītotākos cilvēkus par vairāk nekā trīspadsmit gadsimtiem. Nebiju radis velti vilcināties, kad lēmums jau pieņemts un atliek vienīgi rīkoties, tāpēc sacīju pāžam:
— Un tagad, Klarens, manu zēn, — ja tāds netīšām bija tavs vārds, — vai tev nelabpatiktos mani mazliet apgaismot? Kā sauc to ērmu, kas atstiepa mani šurp?
— Mans kungs un tavējais? Tas ir krietnais bruņinieks un dižais lords sers Kejs Senešāls, mūsu karaļa un pavēlnieka pienabrālis.
— Lieliski, pastāsti man par viņu, ko vien vari.
Zēna stāsts bija garš, bet tieši uz mani viņa stāstā attiecās tas, ka es esot sera Keja gūsteknis, mani metīšot cietumā un tur man būšot jāsēž pie maizes un ūdens.
kamēr draugi mani neizpirkšot, ja es līdz tam nebūšot tur sapuvis. Vislielākās izredzes man bija tieši uz sapūšanu, bet par to es nolēmu galvu nelauzīt, lai velti netērētu dārgo laiku. Tālāk pāžs sacīja, ka pusdienas pils lielajā zālē nu būšot galā un, tiklīdz sākšoties saviesīga dzīve ar pamatīgu dzeršanu, sers Kejs likšot mani rādīt karalim Arturam un viņa slavenajiem Apaļā Galda bruņiniekiem un lielīšoties, cik varonīgi mani sagūstījis; viņš varbūt mazliet pārspīlēšot, bet man neklājoties iebilst, tas varētu man kaitēt, un, kad es būšot izrādīts, tad — aidā! — uz cietumu, bet viņš, Klarenss, gan izmanīšoties dažu labu reizi mani tur apraudzīt, sniegt palīdzīgu roku un aizgādāt kādu ziņu maniem draugiem.
Ziņu maniem draugiem! Man atlika vienīgi no sirds pateikties, jo tad jau arī parādījās sulainis un teica, ka mani saucot: Klarenss pavadīja mani uz lielo zāli, noveda maliņā un apsēdās man blakus uz sola.
Jā, manām acīm pavērās patiesi neparasta un interesanta aina. Telpa bija milzīga un pati par sevi diezgan kaila — tomēr visa vienos kliedzošos kontrastos. Zāle ļoti, ļoti augsta — tik augsta, ka griestu sijās un velvju izliekumos iekārtie karogi grima pabiezā krēslā; katrā zāles galā augsta galerija ar akmens margām, vienā sēdēja muzikanti, otrā sievietes tik spilgtos tērpos, ka acis apžilba. Grīda, izlikta no melnu un baltu akmens plākšņu kvadrātiem, bija veca, laika un soļu izgrauzta, un prasīt prasījās pēc remonta. Rotājumu, ko varētu par tādiem saukt, vispār nebija, pie sienām karājās vienīgi daži milzu gobelēni, kurus te, jādomā, uzskatīja par mākslas darbiem, tie bija kauju skati ar zirgiem, kādus bērni griež no papīra vai cep no piparkūku mīklas, un ar jātniekiem bruņu tērpos, bruņu plāksnītes bija apzīmētas apaļiem caurumiem — jātnieku ietērpi izskatījās tā, it kā būtu izspiesti ar cepumu veltnīti. Kamīns pietiekami liels, lai tur varētu apmesties uz dzīvi, tā plašie sāni un grieztā karnīze ar akmens pīlāriem atgādināja katedrāles vārtus. Gar sienām stāvēja karakalpi krūšu bruņās, smailās tērauda cepurēs un āvām rokā, citu ieroču viņiem nebija — vīri stāvēja nekustīgi kā statujas un pēc statujām arī izskatījās.
Sī krustotām ailēm jumtā laukuma vidū stāvēja ozolkoka galds, ko dēvēja par Apaļo Galdu. Tas bija cirka arēnas plašumā, un apkārt tam sēdēja liela kompānija, vīru tērpi laistījās tik dažādās un spožās krāsās, ka acis iesāpējās, uz viņiem paskatoties vien. Cepures ar spalvām viņi paturēja galvā, mazliet tās paceldami tikai tad, kad griezās ar uzrunu pie paša kara|a.
Vairākums jau dzēra no milzīgiem vēršu ragiem, viens otrs vēl košļāja maizi vai apskrubināja kaulus. Uz katru vīru te bija ari caurmērā divi suņi, tie sēdēja pastieptiem purniem, kamēr kāds svieda apgrauztu kaulu, tad viņi metās uz priekšu pulkos un divīzijās, sākās kautiņš, zāli pārplūdināja plosīgs galvu, plecu un zibošu astu haoss, kaucienu un rējienu vētra uz kādu laiku aizmēza visas sarunas, bet to neviens neņēma ļaunā, suņu cīniņš šā vai tā bija interesantāks, vīrieši lēca kājās, lai labāk redzētu un slēgtu derības, arī dāmas un muzikanti liecās pār ba- lustrādēm skatīties, suņu traci ik pa brīdim uzmudināja sajūsmas kliedzieni. Beidzot uzvarējušais suns omulīgi izstiepās uz grīdas ar kaulu ķepās un, vēl arvien rūkdams, grauza to un piešķieda grīdu ar taukiem, kā to jau bija darījuši pussimts citu pirms viņa, bet galms atgriezās pie pārtrauktajām sarunām un izpriecām.
Jāatzīst, ka šo cilvēku runas un uzvedība bija pieklājīgas un smalkas, es pamanīju arī, ka viņi ir uzmanīgi un nopietni klausītāji, lai ko kurais nestāstītu, — protams, tikai suņu kautiņu starplaikos. Un vientiesīgi arī — visi šie vīri bija nevainīgi kā bērni, aizkustinošā naivumā viņi klāja vaļā visneiedomājamākos melus, tikpat laipnā gatavībā uzklausīja citu melus arī un ticēja tiem. Grūti bija iedomāties, ka viņi spējīgi uz kaut ko nežēlīgu vai drausmīgu, — tomēr viņi uzklausīja stāstus par asinīm un ciešanām ar tik vientiesīgu labpatiku, ka pat es gandrīz vairs nespēju šausmināties.
Izrādījās, es nebiju vienīgais gūsteknis. Bijām kādi divdesmit vai vairāk. Nabaga velni, daudzi no viņiem bija sakropļoti, sadauzīti tā, ka šausmas skatīties, viņu mati, sejas un drānas bija nokaltušas ar asinīm. Viņi cieta smagas fiziskas sāpes un, protams, badu, un slāpes, un nogurumu, un nevienam nebija nācis prātā kaut vai apmazgat un pārsiet viņu brūces, tomēr viņi neizdvesa ne nopūtu, ne vaidu, neizrādīja nekādu nemieru vai gribu sūdzēties par savu likteni. Prasīties uzprasījās doma: «Nelieši, tapat viņi savā laikā ir izrīkojušies ar citiem, nu pienākusi viņu kārta, un viņi nebūt negaida labāku apiešanos, tāpēc viņu filozofiskajam mieram nav nekā kopīga ar atziņas, domas un gara spēku, tas ir kustoņu miers; viņi ir balti indiāņi.»