Sarunas pie Apaļā Galda bija galvenokārt monologi — vēstījumi par sadursmēm, kurās šie gūstekņi noķerti, bet viņu_ draugi un ieroču biedri apkauti un noplēsti pliki, pievācot viņu zirgus un bruņas. Cik varēju noprast, šie slepkavīgie uzbrukumi nebija notikuši, lai atriebtu kādu pārestību, nokārtotu vecas ķildas vai izrēķinātos ar nejaušā strīdā iegūtu pretinieku, nebūt ne, divkaujas parasti notika starp svešiem cilvēkiem, kas nebija cits citam ne priekšā stādīti un kam nekādi savstarpēji rēķini nebija kartojami. It bieži man gadījies redzēt, kā nejauši satiekas pavisam sveši puikas, iebrēcas: «Tu man norausies!» — un sāk uz vietas kauties, taču līdz šim biju pārliecināts, ka tāda rīcība raksturīga tikai bērniem, ka tā ir īpaša bērnības pazīme; nu man bija jāpieredz, kā šie lielie lamzaki plātās un dižojas ar līdzīgu izrīkošanos, būdami pilnīgi pieauguši un pat veci. Tomēr bija arī kaut kas bezgala aizkustinošs un jauks lielajos, vientiesīgajos radījumos. Smadzeņu pa visu šo milzīgo bērnistabu kopā nebūtu ne tik, lai uzspraustu uz makšķeres āķa, bet, ja padomā, tur nebija ko brīnīties, jo drīz vien kļuva skaidrs, ka šādā sabiedrībā smadzenes nemaz nav vajadzīgas, tās te būtu tikai par traucēkli, jauktu tīkamo harmoniju vai pat padarītu šo sabiedrību pilnīgi neiespējamu.
Gandrīz vai katra seja valdzināja ar atklātas vīrišķības skaistumu, un daudzās atspoguļojās tāds cēlums un sirsnība, ka sīkajai kritikas balsij vajadzēja nokaunēties un apklust. Visdižciltīgākā vēlība un skaidrība staroja par seru Galahadu sauktā bruņinieka sejā un karaļa sejā tāpat, cildenas diženības pilns bija sera Lanselota — Ezera bruņinieka staltais stāvs un cēlā iznesība.
Pēkšņi kāds starpgadījums piesaistīja vispārēju uzmanību seram Lanselotam. Sekojot ceremonijmeistara zīmei, seši vai astoņi gūstekņi piecēlās, iznāca zāles vidū, krita ceļos, pastiepa rokas pret dāmu galeriju un lūdza visžēlīgu atļauju runāt ar karalieni. Dāma, kas sēdēja šī sievišķīgā daiļuma un greznības vainaga visredzamākajā vietā, vēlīgi pamāja ar galvu, un gūstekņu runasvīrs nodeva sevi un savus biedrus viņas žēlastībai, lai tas būtu izpirkums, gūsts vai nāve, kā viņas augstībai labpatiktos, to viņi darot, kā runasvīrs teica, klausīdami seram Kejam Senešālam, kura gūstekņi viņi esot, pēc sīva cīniņa sera Keja spēcīgās rokas un varenības pārspēti.
Pārsteigums un izbrīns lidinājās no vaiga uz vaigu visā zāles garumā; karalienes gandarītais smaids izdzisa, sera Keja vārdam noskanot, viņa likās vīlusies, un pāžs neizmērojamā ņirdzīgumā iečukstējās pie manas auss:
— Sers Kejs — tik tiešām! Sasper mani pūce, ja viņš tas bijis! Jebšu visa pasaule divi tūkstoši gadu melus uz meliem krautu, ir tad nenieka neiespētu pret to, ko šis vienā piesēdienā samelos!
Visu acis bargā jautājumā pievērsās seram Kejam. Bet viņš aptvēra situāciju. Viņš piecēlās, diženi pacēla roku — un izspēlēja savu trumpi. Viņš teicās izstāstīt visu, kā tiešām bijis, godīgi turēdamies pie faktiem, no savas puses notikumus nekādi nekomentēdams; «un tad», sacīja viņš, «ja slava un gods pelnīti liktos, jūs dosit tos vīram, kura rokai līdzi netop neviena, kas jele kad cēlusi priekštura- mas bruņas vai atvēzusi zobiņu kristīgā cīniņā, — vīram, kas sēž starp mums», un viņš norādīja uz seru Lanselotu. Varens pagrieziens — visiem mutes vaļā! Tad viņš turpināja savu stāstu un pavēstīja, kā sers Lanselots, piedzīvojumus meklēdams, it drīz paspējis ar vienu zobena vēzienu nokaut septiņus milžus un atlaist brīvībā četrdesmit divas gūstā turētas jumpravas, devies atkal meklēt tālākus piedzīvojumus, uzgājis viņu (seru Keju) sitamies izmisīgā kautiņā ar deviņiem svešzemju bruņiniekiem, tūdaļ pārņēmis kautiņu viens pats un pieveicis tos deviņus, bet naktī sers Lanselots klusām piecēlies, aplicis sera Keja bruņas, paņēmis viņa zirgu un aizjājis tālās zemēs, kur uzvarējis sešdesmit bruņinieku vienā negantā kaujā, vēl trīsdesmit četrus otrā, un visiem šiem, kā arī iepriekšējiem deviņiem licis zvērēt, ka uz Vasaras svētkiem viņi ieradīsies karaļa Artura galmā un nodosies karalienes Džinevras žēlastībai kā sera Keja rokas pieveikti gūstekņi, un ka patlaban te esot pusducis, bet pārējie ieradīšoties tik drīz, cik vien smago ievainojumu dēļ viņiem iespējams.
Aizkustinoši bija vērot, kā nu karaliene sarka un smaidīja, cik sakaunējusies un laimīga izskatījās, paslepus mezdama uz seru Lanselotu tādus skatienus, ka Arkanzasā viņš par to noteikti būtu dabūjis lodi ribās.
Visi nu slavināja sera Lanselota drosmi un augstsirdību, bet es savukārt nespēju vien nobrīnīties, kā viens vienīgs vīrs spējis pieveikt un sagūstīt pulkiem pieredzējušu cīnītāju. Ieminējos par to Klarensam, bet šis ņirdzīgais vējagrābslis tikai noteica:
— Būtu sers Kejs vēl kādu maisu skāba vīna rīklē salējis, to vīru divtik rādītos.
Ar sirdssāpēm es nolūkojos zēnā un, tā lūkodamies, ieraudzīju, ka viņa sejai pārslīd dziļas bezcerības ēna. Sekodams viņa skatienam, es ieraudzīju, ka pār galdu ļodzīgās kājās uzslienas visai vecs melnā, platā mantijā tērpts vīrs ar sirmu bārdu; viņa galva nespēkā drebēja un ūdeņainās, klīstošās acis pārslīdēja apkārtsēdētājiem. Tā pati sāpju izteiksme, kas parādījās pāža sejā, nu vīdēja citu sejās arī — ar tādu skatienu pieņem mokas mēmā radība, kam atliek vienīgi paciest un nekurnēt.
— Ak vai, jau atkal, — zēns nopūtās, — šo apnikušo stāstu viņš mums vieniem un tiem pašiem vārdiem tūkstoškārtīgi stāstījis un stāstīs līdz savai mirstamai stundai ik reizes, kad vēders piestūķēts' un muldamās dzirnavas pēc griešanās prasās. Dievs kungs, kālab es nenomiru, lai šī diena man secen paietu!
— Kas viņš tāds ir?
— Merlins, dižais melkulis un burvis, sasper viņu jods par to nāves miegu, ko viņš ar savu vienīgo stāstu uzdzen! Tak visi te no viņa bīstas, jo, raugi, viņam vajag tikai pasvilpt, lai izsauktu zibeņus un pērkonus vai visus velnus no pašiem elles dziļumiem, citādi viņam to stāstu jau sen būtu ar visām zarnām no rīkles izšķetinājuši, lai vienreiz ir miers. Un stāsta viņš allaž itin kā par kādu trešo, izrādīdamies par kaunīgu sevi pacildināt, — lāsts pār viņa galvu, un elle lai viņu aprij! Krietnais draugs, esi tik labs un modini mani uz vakara lūgšanu!
Zēns nolaida galvu man uz pleca un izlikās aizmiegam. Vecais vīrs sāka savu stāstu, un tūlīt zēns aizmiga pa īstam, aizmiga suņi un galminieki, aizmiga sulaiņi un bruņoto sargu rindas. Vienmuļi tecēja veča balss, un klusi krācieni no visām zāles malām pavadīja to kā dobjš, apslāpēts pūtēju orķestris. Citi bija nolaiduši galvu uz rokām, citi atmetuši atpakaļ un gulēja vaļējām mutēm, no kurām plūda šī neapzinātā mūzika; mušas spindzēja un koda, neviena nesodītas, žurku bari klusi vēlās no neskaitāmām alām, skraidīja pa zāli un jutās kā mājās, viena no viņām kā vāvere tupēja karalim uz galvas, turēdama ķepās siera gabaliņu, grauza to un vientiesīgā necieņā birdināja drupačas karaļa bārdā. Sī mierīgā aina bija īsta atveldze pagurušām acīm un nomocītam prātam.
Vecā vīra stāsts skanēja šādi:
«Tūdaļ karalis un Merlins devās ceļā un gāja, kamēr aizgāja pie eremīta, kas bija krietns vīrs un tālu daudzināts zintnieks. Tad nu eremits apskatīja visas viņa brūces un deva viņam krietnas ziedes, un karalis tad dzīvoja tur trīs dienas, iekams viņa brūces bija pieņēmīgi aizdziedētas, ka viņš varēja kāpt zirgā un jāt projām, un viņš devās ceļā. Un, tiekams viņi jāja, Arturs sacīja, man nav zobiņa. Nezūdies, sacīja Merlins, un klausi manam vārdam, nav tālu zobins, kas tev piederēs. Tā viņi jāja, kamēr uzjāja ezeru, kam ūdeņi dzidri un plaši bija, un ezera vidū Arturs ieraudzīja zeltiem austā drānā tērptu elkoņu, kas delnā spožu zobiņu turēja. Rau, sacīja Merlins, tur ir tas zobins, par ko es runāju. Un tūdaļ viņi ieraudzīja jumpravu no ezera kāpjam. Kas tā par jumpravu? Arturs vaicāja. Tā ir Ezera valdniece, sacīja Merlins, un šajā ezerā ir klints, un tajā klintī mājokļi, ka greznāki nav redzēti uz zemes, un šī jumprava nāk uz tevi, pieraugi, ka viņu godīgi, kā klājas, uzrunā, lai viņai labpatiktos to zobiņu dāvāt. Tūdaļ arī nāca jumprava klāt un sveicināja Arturu un Arturs viņu savukārt. Jumprava, uzrunāja viņu Arturs, kas tā par roku, kas to zobiņu pāri ūdeņiem ceļ? Man gribētos, lai tas mans būtu, jo nav man zobiņa. Ser Karali Artur, sacīja jumprava, tas zobins ir mans, un, ja tu nozvēries dot man, ko prasīšu, zobins būs tavs. Kā dievs augstībā, sacīja Arturs, došu tev, ko prasīsi, lai kas tas būtu. Labi, sacīja jumprava, kāp, rau, tajā laivā un iries pie zobiņa, paņem to pašu un makstis arī, bet solīto es prasīšu, kad būs pienācis laiks. Tad nu sers Arturs un Merlins kāpa no segliem un piesēja savus zirgus pie diviem kokiem, un tad sēdās laivā un irās pie zobiņa, ko roka pār ūdeņiem turēja. Sers Arturs ķērās pie spala un paņēma zobiņu. Un elkons un plauksta nogrima ūdenī, un viņi izkāpa krastā un jāja tālāk. Un ieraudzīja sers Arturs greznu telti. Kālab tur tāda telts? Telts pieder tam pašam bruņiniekam, sacīja Merlins, ar ko tu pirmīt cīnījies, seram Pelinoram, bet viņš ir projām, viņa te nevaid, viņš krustoja zobiņus ar tavu bruņinieku augstdzimušu seru Eglemu, un cirtās viņi vīrs pret vīru, tak galā sers Eglems aizbēga, jo citādi nokauts taptu, un sers Pelinors dzinās viņam pakaļ līdz pašai Karlionai, un mēs vēl sastapsim viņu uz ceļa, kad viņš atpakaļ jās. Labi tavi vārdi, sacīja Arturs, tagad, kur man zobins rokā, es izsaukšu viņu uz cīniņu un atriebšu pēc nopelna. Valdniek, tev nebūs to darīt, sacīja Merlins, jo bruņinieks no cīniņa un vajāšanas pārguris, un, viņu pievārēdams, tu negūsi slavu, jebšu nav starp jums bruņinieka, kam viegli būtu viņu uzveikt, tālab klausi manu padomu, laid viņu garām, jo nebūs ilgs laiks, kad viņš tev labi pakalpos un viņa dēli savukārt, kad viņa mūžs būs galā. Un tuvu arīdzan diena, kad būsi tu priecīgs viņam savu māsu par sievu atdot. Kad redzēšu viņu jājam, es darīšu tā, kā tu saki, Arturs teica. Tad Arturs uzlūkoja zobiņu — un visai tas viņam patika. Kas tīk tev labāk, sacīja Merlins, pats zobins vai zobiņa maksts? Man labāk tik zobins, sacīja Arturs. Gauža ir tava alošanās, sacīja Merlins, jo, raugi, maksts ir desmit zobiņu vērta, tiekams maksts būs pie tavas jostas, tavas asinis nelīs un smagas brūces tev secen ies, tāpēc allaž lai maksts ir pie tevis. Tā nu viņi jāja uz Karlionu un sastapa ceļā seru Pelinoru, bet Merlins ar savu burvību Arturu sera Pe- linora acīm neredzamu darīja, un viņi pārmijās, ne vārda nebilduši. Man brīnums, sacīja Arturs, ka bruņinieks mūs neuzrunāja. Valdniek, sacīja Merlins, viņš tevis neredzēja, būtu viņš tevi uzskatījis, jūs nepārmītos tik viegli. Un tā viņi atgriezās Karlionā, karaļa bruņiniekiem par lielām gavilēm. Un, izdzirduši par viņa piedzīvojumiem, visi brī- nojās, kādās briesmās viņu valdnieks tik pārgalvīgi devies. Bet ik vīrs ar drošu prātu un cēlu sirdi sacīja, ka prieks kalpot valdniekam, kas briesmās līdzīgi ar jebkuru nabaga bruņinieku dodas.»