Man šis dīvainais melu stāsts likās ļoti jauks savā vientiesībā, bet es jau to biju dzirdējis tikai vienu reizi, un tā ir liela starpība, jo arī citiem stāsts, bez šaubām, patika, kamēr vēl bija svaigs.
Sers Dinadans Asprātis pamodās pirmais un drīz pamodināja arī citus ar diezgan zemas kvalitātes joku. Viņš piesēja kādam sunim vara kausus pie astes un palaida vaļa; suns baiļu neprātā brāzās apkārt un apkārt zālei, un viņam pakaļ riedams, kaukdams, visu savā ceļā gāzdams un dragādams, ar ellišķīgu troksni metās citu suņu bars, bet šie pieaugušie vīri un sievas par suņu sacelto jucekli smējās tā, ka asaras lija pa vaigiem, daži pat nokrita no krēsliem un sajūsmā vārtījās pa grīdu. Tā, manuprāt, varētu-smieties tikai bērni. Sers Dinadans tik ļoti lepojās ar savu varoņdarbu, ka nevarēja nociesties, atkal un atkal līdz apnikumam nestāstīdams, kā viņam šī nemirstīgā ideja ienākusi prātā, un, kā jau tas parasti notiek ar viņa līmeņa humoristiem, viņš smējās vēl tad, kad citiem jau sen vairs smiekli nenāca. Viņš jutās tik pacilāts, ka nolēma teikt runu — protams, humoristisku. Tik daudz nodrāztu joku uzreiz es, liekas, nekad savā mūžā nebiju dzirdējis. Viņš bija šķebīgāks par nēģeru dziesmiņu izpildītājiem, šķebīgāks par klaunu cirka arēnā. Dīvaini un skumji bija sēdēt šeit trīspadsmit gadu simteņus pirms savas dzimšanas un klausīties tos pašus nožēlojamos, pliekanos, tārpu izēstos jokus, no kuriem man jau puikas gados piemetās vēdergraizes. Man pat sāka likties, ka jauni joki pasaulē vispār nekad nav pastāvējuši. Visi smējās par šīm senajām pliekanībām — bet cilvēki par tām vienmēr smējušies, to es pamanīju jau tad, pēc ilgiem gadu simteņiem. Protams, nesmējās vienīgi īstais zobgalis — es te domāju zēnu. Nē, viņš ņirgājās, un šajā galmā nebija nekā, par ko viņš neņirgātos. Viņš sacīja, ka sera Dinadana joki esot krietni iepuvuši, ja neskaita tos, kas paspējuši pārakmeņoties. Es sacīju, ka to viņš pareizi atzīmējis, jo vienīgi ģeoloģiskos periodos varētu izteikt daudzu šo joku majestātisko vecumu. Sī mana jaunā ideja savukārt arī krita uz akmeņiem — ģeoloģija vēl nebija izgudrota un zēnam attiecīgi sveša. Tomēr es ierakstīju to piezīmju grāmatiņā, lai savā laikā, ja paliktu dzīvs, bagātinātu ar to sabiedrisko apziņu. Nebija taču jēgas izsviest labu preci tikai tāpēc, ka tirgū pēc tās vēl nav pieprasījuma.
Nu cēlās sers Kejs un laida vaļā savas melu dzirnavas, kurām par dzinējspēku kalpoju es. Pienāca mana karta kļūt nopietnam, un es kļuvu. Sers Kejs stāstīja, kā viņš sadūries ar mani tālā barbaru zemē, kur visi valkājot tikpat dīvainus tērpus kā es, tērpus, kas austi no burvju pavedieniem, un cilvēka roka to nēsātājus nespējot ievainot. Taču viņš iznīcinājis burvja varu ar lūgšanu, trīs stundu ilgā cīniņā nokāvis trīspadsmit manus bruņiniekus un saņēmis mani gūstā, nelaupīdams man dzīvību, lai tik ērmīgu radījumu kā mani novestu pilī, par brīnumu un iepriecinājumu karalim un viņā galmam. Viņš runāja par mani visu laiku, laipni dēvēdams mani gan par «drausmīgo milzi», gan «briesmoni padebešu augstumā», gan «ilkņus un nagus atiezušo cilvēkēdāju», un visi no sirds uzklausīja šīs bērnišķīgās blēņas, pat nepasmaidot un ne uz brīdi nepamanot, cik ļoti mana āriene atšķiras no varenā apraksta. Viņš stāstīja, ka, mēģinādams no viņa izbēgt, es ar vienu lēcienu esot uzlēcis divsimt olekšu augsta koka galotnē, bet viņš notriecis mani ar akmeni krietnas govs lielumā, kas man salauzis vai visus kaulus, un tad nozvērinājis mani stāties karaļa Artura galma priekšā, lai tas mani tiesā. Viņš beidza, ieteikdams sodīt mani ar nāvi 21. datuma dienasvidū, un tas viņu aizkustināja tik maz, ka viņš pat nožāvājās, pirms minēja nāves soda laiku.
Toties mani viņš iedzina melnā izmisumā, biju tā satricināts, ka gandrīz nespēju sekot tālākajam disputam, kā mani labāk nogalināt, daži pat šaubījās, vai tas mana burvju apģērba dēļ maz esot iespējams. Un man taču bija mugurā visparastākais uzvalks, pirkts gatavu apģērbu bodītē par piecpadsmit dolāriem. Bet man vēl pietika garīga līdzsvara, lai pamanītu kādu zīmīgu detaļu, un proti: vairums izteicienu, ar kuriem lietišķi apmainījās šī kuplā zemes visaugstāko dāmu un kungu sanāksme, liktu nosarkt pat komančam. Nesmalkjīītība ir pārāk maigs apzīmējums, lai radītu priekšstatu par viņu runas veidu. Protams, es biju lasījis «Tomu Džonsu», «Roderiku Rendomu» un citas līdzīgas grāmatas, tāpēc zināju, ka Anglijas dižciltīgākās lēdijas un džentlmeņi ne savā valodā, nedz ar to saistītajos tikumos un uzvedībā nebija kļuvuši neko tīrāki vēl pagājušajā gadsimtā, pareizāk sakot, līdz pat mūsu — deviņpadsmitajam gadsimtam, kurā tad faktiski arī parādījās paši agrīnākie īstas lēdijas un īsta džentlmeņa paraugi Anglijas vēsturē vai varbūt Eiropas vēsturē vispār. Iedomāsimies, ka sers Valters Skots nebūtu sacerējis savu varoņu dialogus, bet ļāvis viņiem runāt pašiem. Mēs dzirdētu no Rebekas un Aivenho, un no maigās lēdijas Ro- venas tādus izteicienus, kas mūsu laikos liktu nosarkt pēdīgajam saulesbrālim. Tomēr neapzināta rupjiba nav rupjība. Karaļa Artura padotie neapzinājās, ka viņi ir nepieklājīgi, un man pietika prāta viņiem to neaizrādīt.
Galmu tā uztrauca mans burvju tērps, ka visi jutās no sirds atviegloti, kad vecais Merlins beidzot glāba viņus no galvas lauzīšanas ar saprātīgu padomu. Merlins ap> vaicājās, kā jel šiem savā aplamībā neienācis prātā mani izģērbt. Pusminūtē es jau biju pliks kā krāsns kruķis. Un — ak vai, ak vai! — biju ari vienīgais, kas jutās neērti. Klātesošie apsprieda manus fiziskos dotumus tik vienaldzīgi, it kā viņu priekšā būtu kāpostgalva. Karaliene Džinevra izrādīja tikpat naivu ziņkāri kā citi un teica, ka viņa nekad neesot redzējusi tādas kājas kā man. Vienīgais kompliments, ko es saņēmu, — ja tas vispār bija kompliments.
Beidzot mani aizrāva uz vienu pusi, bet manas bīstamās drānas uz otru. Mani iegrūda tumšā un šaurā pazemes cietuma cellē ar kaut kādām trūcīgām ēdienu atliekām vakariņu tiesai, vīšķi sapelējušu salmu atdusai un nebeidzamiem žurku bariem saviesīgai laika kavēšanai.