— Ja jūs par mani esat galvojis, tad pats par sevi saprotams, ka es tam piekritu, kaut arī nezinu, par ko ir runa.
Es sniedzu roku bandītam, kurš man parādīja to godu un pieskārās tai ar pirkstu galiem.
— Šādā veidā, — turpināja Lisjēns, — jūs varēsit teikt manam brālim, ka viss ir nokārtots pēc viņa vēlēšanās un ka jūs pats esat līdzpara- kstījies.
— Vai tad še runa ir par laulībām?
— Vēl nu gan ne, bet varbūt sekos arī tās.
Nicīgs smīns atplaiksnījās uz bandīta lūpām.
— Ja nu jūs, Lisjēna kungs, par katru cenu to tā gribat, tad lai būtu miers, bet nekādas citas saistības; tas arī nemaz nebija rakstīts mūsu līgumā.
— Nē, — atteica Lisjēns, — tomēr, pēc visām zīmēm spriežot, tas ir rakstīts nākotnē. Bet nu runāsim par kaut ko citu. Vai jūs nekā nedzirdējāt, kamēr es apspriedos ar Orlandi?
— No tā, par ko jūs runājāt?
— Nē, bet no tā, ko tuvējā apkārtnē teica kāds teteris?
— Patiesi, man likās, ka dzirdu rubināšanu, bet es domāju, ka esmu maldījies.
— Jūs neesat maldījies: viens gailis ir iemeties lielajā kastanī, jūs zināt, Lisjēn, tas ir simts soļus no šejienes. Nupat vēl, šurp nākdams, es to manīju. >>v>
— Jauki, — teica Lisjēns, 4- to mēs rīt notiesāsim.
— Tas jau būtu nost no zara, — teica Orlandi, — ja vien es nebūtu baidījies, ka ciemā nodomās mani šaujam citu ko, tikai ne teteri.
— Es tos esmu jau brīdinājis, — teica Lisjēns. — Bet nu, — viņš vērsās pie manis, uzmezdams plecos savu nule pielādēto bisi, — jums ir tas gods.
— Vienu acumirkli! Es neesmu tik labās domās par manu šaušanas mākslu kā jūs, bez tām man labāk patiktu ēst savu daļu no jūsu medījuma, un tāpēc — šaujiet vien.
— Tā ir taisnība, — noteica Lisjēns, — jūs neeesat pieradis pie medībām nakti kā un droši vien notēmētu par zemu; bez tam vēl, ja jums rīt pa dienu nav citu ko darīt, jūs varēsit revanšēties.
IX
Mēs devāmies ārā no drupām pa pretējo pusi. Lisjēns gāja pa priekšu.
Tieši tai brīdī, kad mēs sasniedzām krūmus, pats sevi nododams, teteris no jauna sāka rubināt.
Viņš atradās no mums apmēram astoņdesmit soļus, paslēpies biezajos kastaņas zaros, pie kam pieeja kokam bija nosegta ar bieziem krūmiem.
— Kā jūs viņam piekļūsit, ka viņš jūs nepamana? — es jautāju Lisjēnam. — Man tas liekas nav nemaz tik viegli izdarāms.
— Patiesi ne, — viņš atbildēja. — Ja es tik varētu to redzēt, es šautu no šejienes.
— Kā no šejienes? Vai tad jūsu ierocis var nogāzt teteri astoņdesmit soļu attālumā?
— Ar skrotīm ne, bet ar lodi gan.
— Ā, par to nav ko runāt, tā ir cita lieta; labi, ka jūs esat pasteidzies jau pielādēt. ii
— Vai jūs viņu gribat redzēt? — jautāja Orlandi.
— Jā, — atbildēja Lisjēns, — atzīstos, ka tas man darītu prieku.
— Tad pagaidiet.
Un Orlandi sāka imitēt tetervistas klukstēšanu.
Tai pašā brīdī mēs ievērojām kustību koka lapotnē, kaut gan vēl neredzējām pašu teteri, kurš, pakāpdamies no zara uz zaru un rubinādams, atbildēja uz Orlandi aicinājumu.
Beidzot viņš bija uzkāpis koka galotnē un tā ķermenis spilgti izcēlās uz blāva debesu fona.
Orlandi apklusa un teteris palika nekustīgi stāvam.
Tai pašā brīdī Lisjēns pielika bisi pie vaiga un, vienu sekundi notēmējis, — izšāva. iv> j..
Putns nokrita kā akmens.
— Ej, pameklē, — Lisjēns teica Dimantam. < UBl
Suns metās krūmos un pēc piecām minūtēm-parādījās ar putnu mutē.
Lode bija caururbusi viņa ķermeni. i J-u
— Man . jums jāizsaka kompliments, t- es teifiu, — tas bija labs šāviens, it īpaši vēl ar divstobreni. . v
— O, — teica Lisjēns, — mans nopelns nemaz nav tik liels, kā jūs to domājat, viens no stobriem ir ievirpots un nes lodi tiķpat labi kā karabīne.
,'r: "Ji'iGb oM uiio vjsn un-.
— Tas nav svarīgi! Ari no karabīnes šāds šāviens būtu ne mazākas ievērības cienīgs.
— Oho,— teica Orlandi, — ar karabīni Lisjēna kungs sašaus jums piecfranku gabalu trīssimts soļus attālumā.
— Vai jūs ar pistoli esat tikpat labs šāvējs kā ar karabīni?
— Gandrīz, — atbildēja Lisjēns, — divdesmit piecu soļu attālumā no divpadsmit lodēm sešas es droši pāršķelšu uz dunča asmens.
Es pacēlu cepuri pret Lisjēnu.
— Bet jūsu brālis, — es jautāju, — vai viņš var mēroties ar jums?
— Mans brālis? Nabaga Ludviķis! — noteica Lisjēns, — viņš nekad nav ņēmis rokā ne bisi, ne pistoli. Tāpēc ari es arvien baidos, ka viņš tur Parīzē neiepiņķējas kādā nelabā lietā, jo tā kā viņam tomēr netrūktu dūšas aizstāvēt savu godu, viņš vienkārši ļautu sevi noslepkavot.
Un Lisjēns iebāza teteri savā lielajā somā.
— Jā, rīt, Lisjēna kungs.