— Tas ir norunāts, Lisjēna kungs. Pateicos par pūlēm. Un jums, mans kungs, — teica bandīts, mani sveicinādams, — liels paldies par goda parādīšanu.
Tā galanti atsveicinājušies, mēs šķīrāmies. Orlandi atgriezās krūmos, bet mēs devāmies uz ciemu.
Tikai Dimants palika neziņā stāvot starp mums un Orlandi, skatīdamies te pa kreisi, te pa labi, bet pēc piecu minūšu ilgas vilcināšanās viņš mūs pagodināja, dodams mums priekšroku.
Atzīstos, ka, rāpjoties augšā pa šo divkāršo klinšu sienu, es biju stipri nobažījies, kā pa to atkal tikšu lejā, jo nokāpšana, kā tas katram zināms, parasti ir daudz grūtāka.
Un tāpēc es ar zināmu labpatiku redzēju, ka Lisjēns, it kā uzminēdams manas domas, izvēlējās citu ceļu nekā to, pa kuru bijām šurp nākuši.
Šim ceļam bija vēl tā priekšrocība, ka te mēs nepārtraukti varējām sarunāties, kas nebija iespējams, kāpjot pa stāvām kalnu tekām.
Tā kā slīpums šoreiz bija nolaidens un iešana viegla, es jau pēc piecdesmit soļiem uzsāku atkal parasto interviju.
— Tātad miers ir noslēgts?
— Jā, un kā jūs pats redzējāt, ne bez grūtībām. Beidzot es viņam liku saprast, ka Kolonas ir no savas puses darījuši visu. Ka no viņiem ir nogalināti pieci, bet no Orlandi tikai četri. Kolonas ir piekrituši miera noslēgšanai jau vakar, kurpretī Orlandi tikai šodien. Un beidzot Kolonas ir apņēmušies publiski atdot Orlandi vienu dzīvu vistu, kas pierāda, ka viņī atzīst savu vainu. Šis pēdējais arguments tad arī bija izšķirīgais.
— Un šī aizkustinošā samierināšanās notiks rīt?
— Rīt pulkstens desmitos. Kā redzat, jums nemaz nav tik slikti veicies. Jūs taču cerējāt redzēt vendetu?
Tad jaunais cilvēks, rūgti smaidīdams, turpināja:
— Ak, vai tad nu tāda vendeta ir kas sevišķs. Lūk, jau četri simti gadu Korsikā par citu neko nerunā. Bet jūs redzēsit samierināšanos. Ā, tā jau ir daudz retāka parādība nekā vendeta.
Es sāku smieties.
— Nu, lūk, — viņš teica, — jūs smejaties, par mums, un jums ir taisnība: mēs, patiesību sakot, esam smieklīgi ļautiņi.
— Nē, — es atbildēju, — man jāsmejas par kaut ko citu, proti, redzu jūs tā pukojamies uz sevi, ka jums viss tik labi izdevies.
— Un vai tā nav? Ak, ja tik jūs būtu varējis mūs saprast, jūs būtu apbrīnojis manu daiļrunību. Bet jūs varat būt mierīgs, atnāciet vēl pēc desmit gadiem un visi še runās franciski.
— Jūs esat lielisks advokāts.
— Tas nē, bet vidutājs gan. Nu, ko, pie velna, jūs vēl varat gribēt! Vidutāja pienākums taču ir samierināšana. Un tā, lūk, mani bija izraudzījuši par vidutāju starp Dievu un Sātanu, lai es mēģinātu tos savest kopā, kaut arī es sirds dziļumos būtu pārliecināts, ka, uzklausīdams mani, mīļais Dievs izdarīs muļķības.
Redzēdams, ka šāda veida saruna tikai sarūgtina manu ceļabiedru, es to pārtraucu, un tā ka arī viņš no savas puses nemēģināja to atjaunot, mēs sasniedzām māju, nepārmijuši vairs ne vārda.
X
Grifo mūs gaidīja.
Pirms viņa kungs tam kaut ko bija teicis, Grifo no Lisjēna ķešas izvilka teteri. Viņš bija pazinis sava kunga šāvienu.
Defranšī kundze vēl nebija devusies pie miera: viņa tikai bija aizgājusi savā istabā un uzdevusi Grifo pirms gulētiešanas palūgt pie viņas dēlu.
Jaunais cilvēks apvaicājās, vai man nebūtu kāda vajadzība un, saņēmis noliedzošu atbildi, lūdza atļaut doties pie mātes.
Es viņam ļāvu pilnīgu vaļu un uzkāpu savā istabā, kurā atgriezos ar zināmu apmierinātības sajūtu.
Savās analoģijas studijās es nebiju vīlies un ar prieku konsatēju, ka esmu uzminējis Ludviķa un tāpat arī Lisjēna raksturus.
Es lēnām izģērbos un, paņēmis Viktora Igo grāmatu «Austrumnieki" no nākamā advokāta bibliotēkas, likos gultā, būdams ar sevi pilnīgi apmierināts.
Es jau simto reizi pārlasīju „Debesu uguni", kad izdzirdu uz kāpnēm soļus. Nācējs uzmanīgi apstājās pie manas istabas durvīm. Es tūdaļ sapratu, ka tas ir mans viesmīlīgais saimnieks, kurš grib novēlēt man labu nakti, bet domādams, ka es varbūt jau esmu aizmidzis, baidās atvērt durvis.
— Ienāciet, — es teicu, nolikdams grāmatu uz naktsgaldiņa.
Durvis atvērās un tanīs parādījās Lisjēns.
— Atvainojiet, — viņš teica, — bet pārdomājot, atrodu, ka šovakar es biju sliktā omā un negribēju iet gulēt par to neatvainojies; tagad es gribētu izpirkt savu vainu, un tā kā jums liekas būtu vēl daudz kas man jautājams, tad, lūk, es esmu jūsu rīcībā.
— Simtkārt pateicos, — es atbildēju. — Gluži otrādi, pateicoties jūsu laipnībai, es esmu skaidrībā gandrīz vai par visu, ko gribēju zināt; atliek vēl tikai viens, bet es nosolījos, ka par to jums nevaicāšu.
— Kāpēc? •
— Tāpēc, ka tas jau būtu ļoti indiskrēts jautājums. Bet tā kā es par sevi negalvoju, es lūgtu jūs neuzstāt.
— Runājiet vien: neapmierināta ziņkāre nedara nekāda prieka; tā gluži dabīgi pamudina izdarīt visādus secinājumus, un no šiem trim slēdzieniem vienmēr vismaz divi nepavisam neatbilst patiesībai.
— Šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgs: mani vispārdrošākie secinājumi attiecībā uz jums ir noveduši mani pie tā vienkāršā ieskata, ka jūs esat burvis.
Jaunais cilvēks sāka smieties.
— Pie velna! — viņš teica, — jūs mani padarāt tikpat ziņkārīgu, kāds esat jūs, un tagad es jūs lūdzu izteikties skaidrāk.
— Nu, labi, jūs bijāt tik laipns un noskaidrojāt itin visu, kas man šķita nesaprotams, izņemot tikai vienu punktu: jūs man parādījāt skaistos vēsturiskos ieročus, kurus es jums pirms mūsu aiziešanas lūdzu atļaut apskatīt.
— Tas būtu pirmais.
— Jūs man paskaidrojāt, ko nozīmē divkāršais, vienādais uzraksts uz abu karabīņu laidēm.
— Tas ir otrs.
— Jūs man likāt saprast, ka, pateicoties jūsu dīvainai piedzimšanai, jūs, kaut arī trīssimt jūdžu tālumā, pārdzīvojat tādas pašas izjūtas, kā jūsu brālis un ka viņš, bez šaubām, savukārt pārdzīvo jūsējās.
— Tas trešais.
— Bet, kad Defranšī kundze sakarā ar jūsu nomākto garastāvokli, kas jums lika domāt, ka jūsu brālim būs gadījusies kāda kļūme, jums jautāja, vai jūs esot pārliecināts, ka viņš nav miris, jūs atbildējāt: „Nē, ja viņš būtu miris, es to būtu redzējis."
— Jā, tas taisnība, tā es teicu.
— Nu, lūk, ja šo vārdu nozīme var tikt uzticēta laju ausīm, es lūdzu jūs man tos izskaidrot.
Man runājot, jaunā cilvēka sejas izteiksme pamazām kļuva tik nopietna, ka pēdējos vārdus es jau izrunāju vilcinādamies.
Kad es biju beidzis runāt, starp mums kādu brīdi valdīja klusums.