— Mēs uzraugam strādniekus, medījam un pastaigājamies ar bisi plecos.
— Nu, tad mīļo Orlandi, — es teicu sniegdams viņam roku, — novēlu jums izdevīgas medības! Tikai neaizmirstiet, ka mēs abi esam ieķīlājuši savu godavārdu, ka turpmāk šausit tik stirnas, muflonus, teterus, irbes un mežakuiļus, bet nekad netēmēsit uz Marko Vičencio Kolonu vai kādu citu viņa ģimenes locekli.
— Ak, ekselence, — atbildēja man Orlandi ar tādu sejas izteiksmi, kādu es esmu novērojis tikai pie Normandijas prāviniekiem, — tā vista, ko viņš man atdeva, bija briesmīgi vāja.
Un neteicis vairs ne vārda, viņš likās krūmos un tur pazuda.
Es turpināju ceļu pārdomādams, ka še atkal ir iemesls, lai nākotnē starp Orlandi un Kolonu no jauna uzliesmotu naids.
To vakaru es pārgulēju Albitečā, otrā dienā sasniedzu Ajačo un pēc astoņām dienām biju jau Parīzē.
XII
Tai pašā dienā, kad ierados Parīzē, es apmeklēju Ludviķi Defranšī. Viņš bija izgājis.
Es atstāju savu vizītkarti, dažos vārdos paziņodams, ka nāku tieši no viņa brāļa Lisjēna. Es apvaicājos, kad viņš būtu sastopams, un piebildu, ka esmu solījies nodot vēstuli viņam personīgi.
Lai es kunga kabinetā varētu uzmest šīs rindiņas, sulainis mani izveda cauri viesistabai un ēdamistabai.
Viegli iedomāties, ar kādu ziņkārību es skatījos visapkārt, un tiešām viss liecināja par to pašu gaumi, kādu biju novērojis jau Sulakaro, tikai te šī gaume bija vēl vairāk iekļāvusies Parīzes elegancē. Man bija jāatzīst, ka Ludviķim Defranšī ir ļoti ērts puiša cilvēka dzīvoklis.
Nākamā dienā, kad es vēl ģērbos, tas ir, ap pulkstens vienpadsmitiem no rīta, mans sulainis pieteica Defranšī kungu.
Es liku ievest viņu viesistabā, pasniegt laikrakstus un pateikt, ka pēc dažiem acumirkļiem es būšu viņa rīcībā.
Piecas minūtes vēlāk es iegāju viesistabā. Dzirdot manu soļu troksni, Defranšī, kurš, bez šaubām, pieklājības pēc bija sācis lasīt kādu no maniem feļetoniem, kas toreiz parādījās „Presē", pacēla galvu.
Es paliku pārsteigts stāvot — tik ļoti viņš līdzinājās savam brālim.
— Cienījamais kungs, — viņš teica, — es gandrīz vai nespēju ticēt šādai laimei, pārlasot jūsu zīmīti, kuru man sulainis pasniedza, līdz ko biju pārnācis. Es tam divdesmit reizes liku aprakstīt jūsu izskatu, lai pārliecinātos, ka tas patiesi sakrīt ar jūsu ģīmetnēm; tāpēc, lūk, šorīt, degdams nepacietībā jums pateikties un arī saņemt jaunas ziņas par savējiem, es esmu ieradies, daudz nedomādams par stundu, un tāpēc bīstos, ka varbūt esmu jūs iztraucējis pārāk agri.
— Atvainojiet, ka es tūdaļ neatbildu uz jūsu galanto komplimentu, — es teicu, — bet man jums jāatzīstas, ka es, lūk, skatos un prasu sev, vai tas ir Ludviķis, vai Lisjēns Defranšī, ar kuru man ir tas gods pašreiz runāt.
• — Jā, vai nav tiesa, — piebilda viņš smaidīdams. — Līdzība ir uzkrītoša, un kad es vēl biju Sulakaro ciemā, tad es un mans brālis bijām gandrīz vai vienīgie, kuri mūsos nekļūdījās; tomēr, ja tik vien kopš manas aizbraukšanas viņš nav atteicies no savām korsikāņu paražām, jums vajadzēja novērot, ka vismaz mūsu apģērbā ir zināma atšķirība.
— Nu, redzat, — es teicu, — gadījās tieši tā, ka, mums šķiroties, viņš bija ģērbies uz mata līdzīgi jums, izņemot vienīgi baltās bikses, ko Parīzē šai gadalaikā vēl nenēsā. Un tā, lūk, lai atšķirtu jūsu personu no atmiņām par viņu, man nav pat tā pieturas punkta, kuru jūs minējāt. Bet, — es piebildu, izvilkdams vēstuli no somas, — es saprotu, ka jums gribas drīzāk saņemt ziņas par jūsējiem; te būs vēstule, ko es jau vakar būtu atstājis pie jums, ja vien nebūtu apsolījis Defranšī kundzei nodot to jums personīgi.
— Kad jūs šķīrāties, vai viņi visi bija veseli?
— Jā, bet tikai nobažījušies.
— Par mani?
— Tā ir. Bet, lūdzu, lasiet.
— Jūs atļaujat?
— Nu, protams!..
Kamēr sameklēju cigaretes, Defranšī atlauza zīmogu.
Es novēroju, kā viņš pārskatīja brāļa vēstuli; laiku pa laikam viņš smaidīdams nomurmināja:
— Ak, mans mīļais Lisjēns, mana labā māmiņa! Jā… jā…es saprotu.
Es vēl nebiju attapies no abu brāļu uzkrītošās līdzības; tomēr, kā man
jau bija aizrādījis Lisjēns, es novēroju, ka Ludviķa sejas krāsa bija gaišāka un arī viņā franču akcents bija tīrāks.
Kad viņš bija beidzis, es piedāvāju cigareti, ko tas aizdedzināja pie manējās.
— Nu, lūk, — es teicu, — tagad jūs redzējāt, cik uztraukta bijusi jūsu ģimene jūsu dēļ, un es ar prieku redzu, ka viņu bažas bijušas liekas.
— Tā nu glužu vis nav, — viņš skumji pasmaidīja. — Taisnība, slims es neesmu bijis, bet man uznāca kādas bēdas, un diezgan lielas bēdas, kuras kļuva vēl intensīvākas, tiklīdz iedomājos, ka, ciezdams še, es lieku ciest manam brālim dzimtenē.
— To pašu man jau teica Lisjēna kungs; bet lai es tiešām ticētu, ka tik dīvaina parādība nav vienīgi viņa iedomās, bet gan patiesība, man trūka tikai šā pierādījuma, kurš man tagad ir. Tatad, mans kungs, jus ari esat pārliecināts, ka jūsu brāļa nomāktībai bija sakars ar jūsu ciešanām
še?
— Jā gan, mans kungs, tas ir nenoliedzami.
— Bet nu, — es turpināju, — tā kā jūsu apstiprinošā atbilde man liek jo vairāk interesēties par jūsu pārdzīvojumiem, atļaujiet man jautāt ne ziņkārības, bet vienīgi intereses dēļ, vai bēdas, par kurām jūs nupat vēl minējāt, ir pagājušas un jūs esat nomierinājies?
— Ak, Dievs! Jūs, mans kungs, taču zināt, ka laiks remdē visasākās sāpes, un ja kāds gadījums no jauna neuzplēsīs brūci manā sirdī, nu tad, viņa kādu laiku asiņos, līdz beidzot aizdzīs. Bet tagad saņemiet vēlreiz manu sirsnīgāko pateicību un atļaujiet man šad un tad nākt pie jums, lai parunātos par Sulakaro.
— Ar lielāko prieku, — es teicu, — bet kāpēc gan mēs pašreiz nevarētu turpināt mūsu sarunu, kas man tikpat patīkama kā jums? Lūk, mans sulainis jau nāk paziņot, ka brokastgalds ir klāts. Dariet man to patikšanu, iebaudiet kādu kotleti kopā ar mani un mēs varēsim izrunāties pēc sirds patikas.
— Man par lielu nožēlu tas nav iespējams. Es vakar saņēmu vēstuli no valsts zīmogglabātāja, kurā tas mani uzaicina šodien ierasties Tieslietu ministrijā, un jūs sapratīsit, ka es, nabaga topošais advokāts, nedrīkstu tik augstam ierēdnim likt mani gaidīt.
— Ah, šis uzaicinājums, droši vien, ir saistīts ar Orlandi un Kolonas lietu.
— Man tā šķiet un tā kā mans brālis teic, ka ienaids esot izbeigts…
— Un vēl notāra klātbūtnē, par to es jums varu sniegt visdrošākās ziņas, jo pats parakstīju vienošanās aktu kā Orlandi liecinieks.
— Jā, mans brālis arī par to kaut ko saka.
— Klausieties, — viņš teica, palūkodamies pulkstenī, — tagad ir bez dažām minūtēm divpadsmit; vispirms es došos paziņot zīmogglabātājam, ka mans brālis ir tā sakot izpircis manis ieķīlāto goda vārdu.
— Un pēc labākās sirdsapziņas, to es jums varu galvot.
— Ak, šis mīļais Lisjēns! Es jau zināju, ka to viņš darīs, kaut gan tas ir pret viņa pārliecību.
— Jā, un viņš ir pelnījis pateicību, jo, ticiet man, tas viss viņam maksāja diezgan dārgi.
— Mēs to visu pārrunāsim vēlāk, jo, kā pats varat iedomāties, man ir īsta laime ar jūsu palīdzību gara acīm skatīt māti, brāli un dzimteni. Tāpēc, ja jūs būtu tik laipns pasacīt man, kad esat runājams…
— Tas pašreiz ir diezgan grūti, jo pirmās dienas pēc atgriešanās man būs šur tur jāpastaigā. Bet sakiet man jūs pats, kur es jūs varētu sastapt?