— Rīt?
— Jā. !
— Nu un tad?
— Vai jūs iesit uz Operas balli?
— Kā nu to ņem. Ja jūs gribētu ar mani tur sastapties, tad — jā, bet citādi man nav nekādas intereses turp iet.
— Ah, — es piebildu smaidīdams, — nu es redzu, kā jūs to nupat vēl teicāt, ka laiks remdē visasākās sāpes un ka arī jūsu sirdī brūce sāk jau aizdzīt.
— Jūs maldāties! Ļoti iespējams, ka es eju turp, lai meklētu jaunas ciešanas.
— Nu, tad neejiet.
— Ak, Dievs! Vai tad mēs kādreiz darām to, ko gribam? Es neesmu vairs kungs par sevi un eju turp, kur liktenis mani sauc. Es zinu gluži labi, ka pareizāk būtu neiet, un tomēr es turp iešu.
— Tātad rīt operā?
— Jā.
— Bet cikos?
— Pusvienos, ja jums nekas nav pretī.
— Un kur?
— Foajē. Pulkstens vienos man pie pulksteņa ir nolikta satikšanās.
— Nu, tad tā arī lai paliek.
Mēs spiedām viens otram roku un viņš steigšus aizgāja.
Pulkstens rādīja tieši divpadsmit. Visu pēcpusdienu un arī nākamo dienu es biju aizņemts ar dažādām darīšanām, kādas var būt cilvēkam, kurš nule atgriezies no astoņpadsmit mēnešu ilga ceļojuma.
Vakarā pusvienos es biju norunātajā vietā.
Un Ludviķi man vēl bija mazliet jāgaida; viņš pa gaiteņiem bija dzinies pakaļ kādai maskai, kas tam šķita pazīstama, bet maska bija iejukusi pūlī un viņš nebija paspējis to notvert.
Es gribēju runāt par Korsiku, bet mans jaunais draugs bija pārāk izklaidīgs, lai sekotu tik nopietnam tematam; viņa skatiens arvien uzmeklēja pulksteņa rādītāju un pēkšņi viņš no manis aizsteidzās, iesaukdamies:
— Lyk, mans vijolīšu pušķis!
Jaunais cilvēks iejuka pūli, lai nokļūtu līdz kādai dāmai, kas patiesi rokā turēja milzīgu vijolīšu pušķi.
Tā kā par laimi promenētājiem foajē netrūka visdažādāko puķu pušķu, arī man drīz piesējās kāds kamēliju pušķis, lai mani apsveiktu ar laimīgu atgriešanos Parīzē.
Kamēliju pušķim sekoja rožu pušķis, ko drīz vien nomainīja heliotropu klēpis.
Es varēju ierakstīt savā kontā jau piecpadsmito pušķi, kad pēkšņi saskrējos ar D.
— Ā, tas esat jūs, mans draugs, — viņš teica, — sveicināts, jūs nākat īstā laikā; mēs šovakar ēdam vakariņas pie manis, kur vēl ieradīsies tas un tas. — Viņš nosauca trīs vai četrus no mūsu kopējiem draugiem, — un mēs ceram uz jums.
— Tūkstoškārt pateicos, mans dārgais, — es atbildēju, — bet neskatoties uz vissirsnīgāko vēlēšanos pieņemt jūsu uzaicinājumu, es to nevaru darīt, jo esmu šeit kopā ar vēl kādu otru personu.
— Bet man liekas, tas taču pats par sevi saprotams, ka ikvienam ir tiesība atvest sev līdz vēl kādu; bez tam ir norunāts, ka uz galda būs sešas ūdens karafes, kuru vienīgais uzdevums būs uzturēt puķu pušķus svaigus.
— Tieši šai ziņā, draugs, jūs maldāties; man nav neviena puķu pušķa, ko novietot jūsu karafēs, es še esmu kopā ar kādu draugu.
— Nu, kas par to! Jūs taču zināt sakāmvārdu: „Mūsu draugu draugi ir…"
— Tas ir kāds jauns cilvēks, kuru jūs nepazīstat.
— Nu, mēs iepazīsimies.
— Es viņam ieminēšos par šo reto izdevību.
— Jā, un ja viņš atsakās, atvediet ar varu.
— Es jums apsolu darīt visu, ko spēšu. Kad vakariņas sākas?
— Pulkstens trijos, bet tā kā mēs pirms sešiem no galda nepie- celsimies, jums ir pietiekami daudz laika.
— Tas ir labi.
Kāds neaizmirstulīšu pušķītis, kurš varbūt bija vēl dzirdējis mūsu sarunas noslēgumu, paņēma D. zem elkoņa un kopā ar to aizgāja.
Pēc pāris acumirkļiem sastapu Ludviķi, kurš acīmredzot bija galīgi izšķīries ar savu vijolīšu pušķi.
Tā kā man pielipušais sieviešu kārtas domino nebija ne interesants, ne atjautīgs, es to aizsūtīju paintriģēt ar kādu no maniem draugiem, bet pats paņēmu Ludviķi zem rokas.
— Nu, kā, — es viņam uzprasīju, — vai jūs izdibinājāt, ko gribējāt zināt?
— Ak, Dievs, nu, protams; jūs taču zināt, ka masku ballē parasti mums atklāj to, ko labāk būtu no mums noslēpt.
— Nabaga draugs, — es teicu, — piedodiet, ka es jūs tā nosaucu; bet man liekas: kopš es pazīstu jūsu brāli, es pazīstu arī jūs. Nu, redzēsim… Jūs esat nelaimīgs, vai tā nav? Sakiet, kas tad īsti ir ar jums?
— Ak, Dievs, nav nekā tāda, par ko būtu vērts runāt.
Es redzēju, ka viņš gribēja paturēt savu noslēpumu un cietu klusu.
Tā mēs apgājām divas vai trīs reizes riņķī; es, vienaldzīgi pastaigādamies, jo nevienu negaidīju; viņš — uzmanīgi vērodams katru domino, kas parādījās mūsu redzeslokā.
— Klausieties, — es teicu, — vai zināt, ko jums vajadzētu darīt!?
Viņš nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi tiek izrauts no savām domām.