— Es liktu priekšā jums mazu izklaidēšanos, kas, pēc manām domām, jums pašreiz ir nepieciešama.
— Un tas būtu?
— Nāciet man līdzi pie kāda drauga uz vakariņām.
— O, nē! Redzat… Es būtu slikts galdabiedrs.
— Nu, tur plēsīs visādus jokus un tas jūs uzjautrinās.
— Pirmkārt, es nemaz neesmu uzaicināts.
— Jūs maldāties, tieši par jums bija runa.
— Tad jūsu Amfibrions ir bijis ļoti laipns, bet goda vārds es tiešām nejūtos cienīgs…
Šai brīdī mēs izmainījāmies ar D. Viņš likās bija ļoti aizņemts ar savu neaizmirstulīšu pušķi.
Tomēr viņš mani ieraudzīja.
— Nu, kā tad paliek? — viņš teica. — Tas ir norunāts, vai ne tā? Pulkstens trijos. —
— Šoreiz, mīļais draugs, tas neizdosies; es nevarēšu būt jūsu pulkā.
— Nu, tad eita pie joda!
Un viņš turpināja savu ceļu.
— Kas tas bija par kungu? — jautāja Ludviķis, acīmredzot, lai man kaut ko teiktu.
— Tas ir D. kungs, kāds draugs, ļoti asprātīgs zēns, kaut gan viņš ir izdevējs vienam no mūsu lielākajiem laikrakstiem.
— Tas ir D. kungs! — iesaucās Ludviķis. — Vai jūs viņu pazīstat?
— Bez šaubām; mūs divus vai trīs gadus vieno ne tikai kopīgas intereses, bet arī draudzība.
— Vai jums bija paredzēts ēst vakariņas kopā ar viņu?
— Tieši tā.
— Un jūs gribējāt uz šīm vakariņām aizvest arī mani?
— Jā.
— Tādā gadījumā tas ir pavisam kas cits, un es pieņemu ar lielāko prieku.
— Nu, tad lai notiek!
— Varbūt man tomēr nevajadzētu iet, — teica Ludviķis, skumji pasmaidīdams, — bet jūs atceraties, ko es vakar teicu: mēs neejam turp, kur mums būtu jāiet, bet gan turp, kur liktenis mūs sauc; pierādījums ir tas, ka es būtu labāk darījis, ja še nebūtu ieradies.
Šai brīdī mēs atkal sastapāmies ar D.
— Mīļais draugs, — es viņam teicu, — es esmu apdomājies.
— Un jūs nāksit ar mums?
— Jā.
— Bravo! Tomēr man jums jāpasaka par kādu priekšnoteikumu.
— Un tas būtu?
— Ka ikvienam, kas ar mums šovakar sēdīsies pie galda, jāierodas uz vakariņām arī parīt.
— Kāda iemesla dēļ?
— Kādu derību dēļ, kas noslēgtas ar Šato-Reno.
Es jutu, ka Ludviķis, kurš bija pieķēries pie mana elkoņa, spēji sarāvās.
Es pagriezos uz tā pusi; kaut gan viņš izskatījās bālāks nekā mirkli iepriekš, viņa sejas izteiksme bija mierīga.
— Kas tās par derībām? — es jautāju D.
— O, tas būtu pārāk garš stāsts. Bez tam ir kāda persona, kura šajās derībās ir ieinteresēta un kuras dēļ viņš derības varētu zaudēt, ja viņa dzirdētu par tām še runājam.
— Nu, lieliski! Tātad pulkstens trijos.
— Pulkstens trijos.
Mēs no jauna izšķīrāmies; ejot garām pulkstenim, es pametu acis uz ciparnīcu — bija divi un trīsdesmit piecas minūtes. v
— Vai jūs pazīstat šo Šato-Reno kungu? — man jautāja Ludviķis, velti pūlēdamies apslēpt satraukumu, kas bija dzirdams viņa balsī.
— Tikai pēc izskata; mēs dažas reizes esam satikušies sabiedrībā.
— Tātad viņš nepieder pie jūsu draugiem?
— Es viņu pat par paziņu nevarētu saukt.
— Ā, jo labāk! — noteica Ludviķis.
— Kāpēc?
— Tāpat vien.
— Bet jūs pats, vai jūs viņu pazīstat?