Neraugoties uz viņa izvairīgajām atbildēm, man bija viegli noskārst, ka starp Defranšī un Šato-Reno pastāvēja kāds noslēpumains sakars, kurā bija iejaukta sieviete. Kāda iekšēja balss man teica, ka manam jaunajam draugam būtu labāk, ja mēs katrs atgrieztos savās mājās.
— Klausieties, Defranšī kungs, — es viņam sacīju, — vai jūs gribētu pieņemt manu padomu?
— Kādā ziņā?
— Nepiedalīsimies šajās D. vakariņās.
— Bet kāpēc? Jūs taču tur gaida, un vai jūs pats neapsolījāt aizvest vēl vienu galdabiedru?
— Ak, nē jau nu tāpēc?
— Bet kāpēc tad?
— Tāpēc, ka es gluži vienkārši domāju, ka mums būtu labāk iet mājās.
— Galu galā vajag taču būt kādam iemeslam, kāpēc jūs esat apdomājies; nupat vēl jūs mani gribējāt turp aizvest gandrīz vai ar varu.
— Mēs tur sastapsim vienīgi šo Šato-Reno kungu.
— Jo labāk! Stāsta, ka viņš esot ļoti patīkams kungs, un es būtu priecīgs ar viņu tuvāk iepazīties.
— Nu labi, lai notiek, — es atbildēju, ja jūs vēlaties, tad iesim.
Mēs nogājām garderobē paņemt mūsu mēteļus.
D. dzīvoja turpat operas tuvumā. Laiks bija jauks; es nodomāju, ka svaigais gaiss manu draugu nomierinās un ieteicu noiet šo mazo gabaliņu kājām, kam viņš arī piekrita.
XIII
Salonā mēs sastapām vairākus manus draugus — pastāvīgo operas foajē publiku un sātanisko B, L, V, un A ložu abonentus, tad vēl divas trīs atmaskojošās domino, kas turēja rokā savus pušķus un gaidīja, kad varēs tos ievietot ūdenī.
Kā vienus, tā otrus es iepazīstināju ar Ludviķi Defranšī, un būtu lieki sacīt, ka viņš no visiem tika sirsnīgi uzņemts.
Pēc desmit minūtēm ieradās pats D., atvezdams līdzi savu neaizmirstulīšu pušķi, kas, kā to var sagaidīt no skaistas un pie šādiem piknikiem pieradušas sievietes, atmaskojās brīvi un nepiespiesti.
Es iepazīstināju Defranšī ar D.
— Tagad, kad visi ir sapazinušies, — teica B., — ir laiks sēsties pie galda.
— Sapazīšanās jau nu gan ir notikusi, tikai visi viesi vēl nav ieradušies, — atbildēja D.
— Jā, kas tad vēl trūkst?
— Vēl nav klāt Šato-Reno.
— Ā, pareizi! Bet vai šeit nav noslēgtas kādas derības? — jautāja B.
— Jā — derības par vakariņām divpadsmit personām, ka viņš neatnāks kopā ar kādu zināmu dāmu, kuru tas solījies atvest.
— Un kas tā ir par dāmu, — jautāja neaizmirstuļu pušķis, — kura ir tik nepieejama, ka viņas dēļ jānoslēdz šādas derības?
Es palūkojos uz Defranšī. Viņš bija līķa bālumā, kaut arī ārēji izskatījās pilnīgi mierīgs.
— Tik tiešām, — atbildēja D., — es nedomāju, ka tā būs indiskrēcija, ja nosaukšu šo masku, jo vairāk tāpēc, ka droši vien jūs to nepazīstat. Tā ir…
Ludviķis uzlika roku uz D. elkoņa.
— Mans kungs, — viņš teica, — mūsu jaunās iepazīšanās dēļ parādiet man kādu laipnību.
— Kādu?
— Nenosauciet to personu, kura še varbūt ieradīsies ar Šato-Reno kungu; jūs zināt, ka viņa ir precēta kundze.
— Jā, bet viņas vīrs ir, es labi nezinu — vai nu Smirnā, vai Indijā, vai Meksikā. Un jūs saprotat, ja vīrs ir tik tālu, tad viņa tikpat kā nav.
— Viņas vīrs atgriezīsies šinīs dienās; es viņu pazīstu, tas ir ļoti cienījams cilvēks, un es gribētu, ja vien tas būtu iespējams, viņam aiztaupīt to sarūgtinājumu, kad viņš uzzinātu par savas sievas vieglprātību.
— Tādā gadījumā atvainojiet, mans kungs, — teica D., — es nezināju, ka jūs pazīstiet šo dāmu; es pat lāgā nezināju, vai viņa ir precējusies; bet tā kā jūs viņu pazīstat un pazīstat arī viņas vīru…
— Es viņus abus pazīstu.
— Nu, tad ievērosim vislielāko diskrēciju. Dāmas un kungi, vai nu Šato-Reno atnāk, vai neatnāk; vai nu viņš atnāk viens, vai vēl ar kādu personu; vai viņš laimē vai pazaudē derības, es lūdzu jūs par šo gadījumu ievērot pilnīgu klusuciešanu.
Tas tika vienbalsīgi apsolīts, jādomā nc jau tāpēc, ka tiktu respektētas sabiedriskās normas, bet vienkārši tāpēc, ka visi bija loti izsalkuši un visiem gribējās drīzāk sēsties pie galda.
— Pateicos jums, mans kungs, — teica Defranšī, spiezdams D. roku, — ticiet man, no jūsu puses tas bija smalkjūtīgs žests.
Visi devās uz ēdamzāli, kur ikviens steidzās ieņemt savu vietu. Divas vietas palika brīvas; tās bija domātas Šato-Reno un personai*, kas ierastos kopā ar viņu.
Sulainis gribēja noņemt liekos kuvērus.
— Lai paliek, — teica namatēvs. — Šato-Reno ir vēl laiks līdz pulkstens četriem, tad jūs varēsit noņemt, jo kad pulkstenis sitīs četri, viņš būs zaudējis.
Es nenolaidu acis no Defranšī, viņš pameta skatienu uz pulksteni, tas pašreiz rādīja trīs un četrdesmit piecas minūtes.
— Vai tas ir pareizs? — vēsi apjautājās Defranšī.
— Man par to nav daļas, — smiedamies atteica D., — tas jāzina Šato-Reno; es savu pulksteni nostādīju pēc viņa, lai viņš nevarētu atrunāties ar kļūdīšanos.
— Nu, kungi, — teica neaizmirstuļu pušķis, — ja nu reiz mēs nevaram runāt par Šato-Reno un viņa nezināmo, tad arī nerunāsim, jo tad mums nāktos izteikties mīklās, simbolos un alegorijās, kas ir trakoti garlaicīgi.
— Jums taisnība, — atbildēja V., — ir taču vēl tik daudz dāmu, par kurām varētu runāt un kuras to tik vien vēlas.
— Nu, tad dzersim uz viņu veselību, — teica D. Katram viesim priekšā bija nolikta pudele un glāzes tika pielietas ar vēso šampanieti.
Es ievēroju, ka Ludviķis tikai pielika glāzi pie lūpām.
— Dzeriet taču, — es viņam teicu, — jūs jau redzat, ka viņš neieradīsies.