— Lai notiek.
Kamēr mēs paklusām pārmainījāmies ar šiem vārdiem, sarunas bija kļuvušas vispārīgas un skaļas. Laiku pa laikam Ludviķis pameta acis uz pulksteni, kas vienmērīgi turpināja savu gaitu, par spīti divu cilvēku nepacietībai, kuri uzmanīja rādītājus.
Bija jau bez piecām minūtēm četri, kad es paskatījos uz Ludviķi un teicu:
— Uz jūsu veselību.
Viņš smaidīdams paņēma glāzi un pielika pie lūpām. Tiklīdz viņš to bija izdzēris līdz pusei, pēkšņi atskanēja zvaniņš.
Es domāju, ka bālāks viņš vairs nevar kļūt, bet es biju vīlies.
— Tas ir viņš, — Defranšī teica.
— Jā, bet varbūt bez viņas, — es atbildēju.
— To mēs tūdaļ redzēsim.
Zvaniņš bija pievilcis visas sabiedrības uzmanību un trokšņainajām sarunu čalām, kas skanēja visapkārt galdam, laiku pa laikam pārsviežot tam pāri, pēkšņi sekoja gaidu pilns klusums.
Priekšistabā bija dzirdamas satrauktas balsis.
D. tūdaļ piecēlās un atvēra durvis.
— Es pazīstu viņas balsi, — teica Ludviķis, krampjaini spiezdams man roku.
— Lēnāk, lēnāk, — es teicu, — saņemieties, esiet vīrs! Ja viņa ierodas uz vakariņām pie kunga, kuru tā nepazīst, un kopā ar vīrieti, ko viņa nepazīst ne tik, tā, acīmredzot, ir vienkārša koķete, kas nav krietna cilvēka mīlas vērta.
— Kundze, es jūs mīļi lūdzu ienākt, — dzirdēja priekšistabā D. balsi. — ticiet 'man, mēs še esam mazs draugu pulciņš.
— Mīļā Emīlij, iesim, — teica Šato-Reno, — ja tu vēlies, tu vari palikt maskā.
— Nelietis, — nomurmināja Defranšī.
Šai brīdī istabā ienāca vai, pareizāk sakot, tika ievilkta kāda dāma, kuru veda pie rokas Šato-Reno un D., kurš šādi domāja izpildām viesmīlīga namatēva pienākumus.
— Bez trim minūtēm četri, — Šato-Reno pačukstēja D.
— Pareizi, mans dārgais, jūs esat laimējis derības.
— Vēl ne, mans kungs, — teica jaunā, nepazīstamā dāma, pagriezusies pret Šato-Reno un sasliedamās visā savā augumā, — tagad es saprotu jūsu neatlaidību… jūs bijāt saderējis, ka atvedīsit mani uz šīm vakariņām, vai ne tā?
Šato-Reno cieta klusu. Viņa vērsās pie D.
— Tā kā šis cilvēks klusē, es lūdzu jūs man atbildēt: vai nav tiesa, ka Šato-Reno kungs ir noslēdzis derības, ka atvedīs mani uz jūsu vakariņām?
— Es, cienītā kundze, tiešām nevaru noliegt, ka Šato-Reno man deva šādas cerības.
— Labi, tad Šato-Reno ir zaudējis, jo es nezināju, kurp Šato-Reno mani ved, jo biju pārliecināta, ka ieturēsim vakariņas pie kādas manas draudzenes. Un tāpēc, ka es še neesmu ieradusies labprātīgi, Šato-Reno kungs, pēc manām domām, zaudē šīs derības.
— Bet, mīļā Emīlija, — teica Šato-Reno, — ja nu jūs reiz šeit esat, jūs taču arī paliksit, vai ne? Palūkojiet, mēs esam jauku un līksmu ļaužu sabiedrībā.
— Tagad, kad es šeit esmu, — teica nepazīstamā, — es vispirms pateikšos šim kungam, kurš, kā liekas, ir namatēvs, par to laipno uzņemšanu, ko viņš man ir gribējis sagādāt, bet tā kā es, diemžēl, nevaru pieņemt viņa laipno ielūgumu, es lūdzu Defranšī kungu sniegt man roku un pavadīt mani uz māju.
Ludviķis Defranšī pielēca kājās un nākamā acumirklī jau atradās starp nepazīstamo dāmu un Šato-Reno.
— Kundze, — ieminējās pēdējais, dusmās zobus griezdams — atļaujiet jums atgādināt, ka jūs šurp atvedu es, un tātad arī man, man vienīgam ir tiesības jūs no šejienes aizvest.
— Kungi, — mūs uzrunāja svešā dāma, — jūs esat še pieci cilvēki un es stājos jūsu godprātības apsardzībā, cerēdama, ka jūs pratīsit aizstāvēt mani no Šato-Reno kunga uzmācības.
Šato-Reno sarāvās, mēs visi piecēlāmies.
— Labi, kundze, — viņš teica, — jūs esat brīva, bet es gan zināšu, ar ko man būs darīšana.
— Ja jūs, cienītais kungs, domājat par mani, — atteica Ludviķis Defranšī ar neaprakstāmi lepnu nicināšanu, - jūs rīt visu dienu mani atradīsit manā dzīvoklī, Heldera ielas septītajā numurā.
— Labi, mans kungs, un ja arī man varbūt nebūs tas gods ierasties pie jums personīgi, es ceru, ka jūs neatteiksities pieņemt divus no maniem draugiem.
— Tā tik vēl trūka, — plecus raustīdams, teica Defranšī, — lai jūs par šādām lietām runātu dāmas klātbūtnē. Nāciet, kundze, — viņš piebilda, saņēmis nepazīstamo dāmu aiz rokas, — un ticiet man, ka es jums no sirds dziļumiem esmu pateicīgs par to godu, ko jūs man parādat.
Un, valdot visdziļākajam klusumam, tie abi aizgāja.
— Nu, mani kungi, — teica Šato-Reno, kad durvis bija aizvērušās, — jāatzīstas, ka es esmu zaudējis, tas ir viss. Tātad parīt vakarā, visi, kas šeit esam, sastapsimies pie „Provansiešu Brāļiem".
Pēc šiem vārdiem viņš apsēdās vienā no tukšajiem krēsliem un pasniedza savu glāzi D., kurš to tūdaļ piepildīja.
Viegli saprotams, ka neskatoties uz paša Šato-Reno trokšņaino jautrību, vakariņu turpmākajā gaitā vairs nebija īstas noskaņas.
XIV
Nākamajā dienā, vai, pareizāk sakot — tai pašā dienā, pulkstens desmitos no rīta es jau stāvēju pie Ludviķa Defranšī nama durvīm.
Kāpjot augšā pa kāpnēm, es sastapu nākam lejā divus jaunus cilvēkus; viens no tiem, acīmredzot, piederēja pie labākās sabiedrības, un otrs ar Goda Leģiona krustu, kaut gan privātdrēbēs ģērbies, likās bija no armijas aprindām.
Es tūdaļ nojautu, ka šie divi kungi nāk no Ludviķa Defranšī, un es tiem ar acīm sekoju līdz pat kāpņu pēdējam pakāpienam, bet tad devos augšā un piezvanīju.
Sulainis man atvēra; viņa kungs bija savā kabinetā.
Kad viņš iegāja mani pieteikt, Ludviķis, kurš sēdēja uz rakstīja, pagrieza galvu uz manu pusi.
— Jūs esat tieši laikā, — viņš teica, saplēsdams vēstuli un iemezdams to ugunī, — šī vēstule bija domāta jums un es pašreiz gribēju to nosūtīt. Tas ir labi. Jozef, es nevienu tagad nepieņemšu.
Sulainis izgāja.
— Vai jūs nupat uz kāpnēm nesatikāt divus kungus? — jautāja Ludviķis, pievilkdams krēslu.
— Jā, viens no viņiem bija ar goda zīmi.
— Tie ir tie paši.