— Brīdināts? No kā?
— Vai mans brālis jums nestāstīja, — smaidīdams jautāja Ludviķis, — ka mūsu ģimenes vīriešu kārtas locekļiem ir dota savāda priekšrocība?
— Tas tiesa, — atbildēju es, negribot nodrebēdams, — viņš man stāstīja par parādībām.
— Tā jau es domāju. Nu, lūk, pagājušajā naktī man parādījās nelaiķis tēvs, tāpēc arī jūs mani šorīt atradāt tik bālu; rēgu skatiens liek dzīvajiem nobālēt.
Es pavēros viņā ar izbrīnu, kuram pievienojās drausmīga sajūta.
— Jūs sakāt, ka pagājušo nakti esat redzējis savu tēvu?
— Jā.
— Un viņš jums kaut ko teica?
— Viņš man pavēstīja par manu nāvi.
— Tas būs bijis kāds drausmīgs sapnis.
— Nē, tā bija drausmīga patiesība!
— Jūs gulējāt?
— Es biju nomodā… Vai jūs domājat, ka tēvs nevarētu parādīties savam dēlam?
Es nodūru galvu, jo sirds dziļumos pats ticēju šādai iespējamībai.
— Bet kā tas notika? — es jautāju.
— Ak, Dievs, pavisam vienkārši un dabīgi. Es lasīju, gaidīdams savu tēvu, jo zināju, ka gadījumā, ja man draud kaut kādas briesmas, viņš man parādīsies. Tad pēkšņi ap pusnakti mana lampa satumsa, durvis lēni atvērās un uz sliekšņa parādījās mans tēvs.
— Kādā veidā? — es jautāju.
— Kā dzīvs: ģērbies savā parastajā ikdienas tērpā, tikai viņš bija ārkārtīgi bāls un viņa skatiens bija bez dzīvības.
— Ak, Dievs!..
— Tad viņš lēnām pienāca pie manas gultas. Es piecēlos pussēdus un teicu: „Esiet sveicināts, tēvs!" Viņš pienāca man gluži tuvu klāt, cieši noskatījās manī un man pat likās, ka viņa skatiens it kā atdzīvojās, tēvišķīgās mīlas iekvēlināts.
— Turpiniet… tas ir briesmīgi!..
— Tad viņa lūpas sakustējās un dīvainā kārtā, kaut gan viņa vārdi bija bez skaņas, es dzirdēju, ka tie skaidri un spēcīgi atbalsojas manī.
— Un ko viņš jums teica?
— Viņš teica: „Domā pie Dieva, dēls!"
„Tātad rītdienas divkaujā es tikšu nogalināts?" es jautāju.
Es redzēju, ka no rēga sastingušajām acīm pār viņa bālo vaigu noritēja divas asaras.
„Kurā stundā?" es jautāju.
Viņš pacēla pirkstu pret pulksteni; es sekoju norādītajam virzienam un redzēju, ka rādītājs bija sastindzis uz deviņiem un desmit minūtēm.
„Labi, tēvs," es teicu. „Lai notiek Dieva prāts! Ir taisnība, man jāatstāj mūsu māte, bet toties es atkal pievienošos jums."
Spoka sejā pavīdēja vājš smaida atspīdums un, pamājis man ardievas, viņš aizgāja.
Durvis viņa priekšā atvērās pašas no sevis… un kad viņš bija pazudis, tās atkal tāpat aizvērās.
Šis stāsts bija tik vienkāršs un dabīgs, ka gribot negribot bija jāpieņem šīs divas varbūtības: vai nu viss tas, ko man stāstīja Defranšī, patiesi tā bija noticis, vai arī sava gara nomāktībā viņš bija kritis par upuri halucinācijām, noturēdams to par reālu parādību, kas tāpēc bija ne mazāk briesmīga.
Es noslaucīju savu sviedru lāsēm norasojošo pieri.
— Bet nu, — turpināja Ludviķis, — jūs taču pazīstat manu brāli, vai
ne tā?
— Jā.
— Kā jūs domājat, ko viņš darītu, kad uzzinātu par šo divkauju?
— Viņš uz pēdām atstātu Sulakaro un dotos šurp, lai cīnītos ar to, kas jūs nogalinājis.
— Pareizi, un ja nu arī viņš tiek nošauts, tad mana māte būs trīskārtēja atraitne: bez vīra un bez saviem abiem dēliem.
— Ak, es saprotu, tas būtu briesmīgi!
— Nu, lūk, no tā mums jāmēģina izvairīties. Tāpēc arī es esmu uzrakstījis šo vēstuli. Domādams, ka esmu miris ar smadzeņu iekaisumu, mans brālis nevienam nepiesiesies; arī māte drīzāk nomierināsies, ja būs pārliecināta, ka es esmu miris pēc Dieva gribas un nevis no cilvēku rokas. Ja tikai…
— Kas, ja tikai? — es jautāju.
— Ak, nē, — atteica Ludviķis, — es ceru, ka tas nenotiks.
Redzēdams, ka viņš atbildēja kādai savas sirds nojautai, es arī tālāk
nevaicāju.
Šai brīdī atvērās durvis.
— Mīļo Defranšī, — teica barons Džordano, — es esmu respektējis tavu aizliegumu ienākt, cik vien ilgi bija iespējams, bet pulkstenis ir jau astoņi. Satikšanās nolikta deviņos un, tā kā mums ir pusotras jūdzes ko braukt, laiks doties ceļā.
— Es, draugs, esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Nāc vien iekšā. Visu, kas man bija šim kungam sakāms, es esmu pateicis.
Un, pielicis pirkstu pie lūpām, viņš manī paskatījās.