— Tiks izpildīts.
— Vai ieroči ir pie jums?
— Jā, — es atbildēju, — tikai īsi pirms manas iznākšanas es pamanīju, ka viens no gaiļiem labi nedarbojas. Garāmejot mēs paņemsim pie Devismā vienu citu kasti ar pistolēm.
Ludviķis smaidīdams manī paskatījās un paspieda man roku.
Viņš bija sapratis, ka es negribu, lai viņu nošautu ar man piederošajām pistolēm.
— Vai jūs esat pasūtījuši ekipāžu, vai arī būs jāliek Jāzepam, lai viņš kādu sameklē? — jautāja Ludviķis.
— Mans pajūgs ir lejā, — teica barons, — un, mazliet saspiežoties, mēs tur varēsim novietoties. Tā kā mēs esam mazliet nokavējušies, es ceru, ka šādā veidā mēs drīzāk tiksim uz priekšu, nekā braucot ar fiakru.
— Tad ejam, — teica Ludviķis.
Mēs devāmies lejā pa kāpnēm. Pie vārtiem mūs gaidīja Jāzeps.
— Vai man kungs nebūs jāpavada? — viņš jautāja.
— Nē, Jāzep, tam nebūtu nekādas nozīmes, — teica Ludviķis, — jūs man vairs neesat vajadzīgs.
Un, palicis mazliet iepakaļ, piebilda:
— Tas, draugs, jums, — un iespieda sulainim rokā dažus zelta gabalus, noteikdams:
— Piedodiet man, ja kādreiz sliktā omā esmu pret jums bijis pārāk bargs.
— Kungs, ko tas nozīmē? — iesaucās Jāzeps ar asarām acīs.
— Cst! — teica Ludviķis.
Un, ielecis pajūgā, viņš novietojās starp mums abiem.
— Tas bija lāga puisis, — viņš teica, pamezdams vēl pēdējo skatienu uz Jāzepu, — un ja jūs viens vai otrs varētu viņa labā kaut ko darīt, es jums būtu ļoti pateicīgs.
— Vai tu viņu atlaid? — jautāja barons.
— Nē, es viņu atstāju, tas ir viss, — smaidīdams atbildēja Ludviķis.
Vēl mēs mazliet piestājām pie Devismā durvīm, lai paņemtu pistoles,
pulveri un lodes; tad straujos rikšos traucāmies tālāk.
XVII
Kad mēs ieradāmies Vinsenta mežā, pulkstenis bija bez piecām minūtēm deviņi.
Tai pašā laikā atbrauca vēl otra ekipāža, kurā sēdēja Šato-Reno.
Mēs iebraucām mežā katrs pa savu ceļu. Mūsu ekipāžām vajadzēja sastapties lielajā alejā.
Pēc dažiem mirkļiem mēs jau stāvējām norunātajā vietā.
— Kungi, — teica Ludviķis, izkāpdams pirmais, — jūs zināt, ka samierināšanās ir izslēgta.
— Tomēr… — es lūkoju iebilst.
— Ak, dārgais draugs, neaizmirstiet, ka pēc visa tā, ko es jums esmu uzticējis, jums ir mazāk tiesības kā kuram katram citam tādu piedāvāt vai pieņemt.
Es noliecu galvu šīs absolūtās gribas priekšā, kas līdz ar to man bija kāda augstāka griba.
Atstājuši Ludviķi vienu pie ratiem, mēs gājām pie Deboasī un Dešatogrāna.
Barons Džordano nesa rokā pistoļu kasti.
Mēs cits ar citu sasveicinājāmies.
— Kungi, — teica barons Džordano, — mūsu pašreizējos apstākļos, jo mazāk komplimentu, jo labāk, citādi var gadīties, ka mēs tiekam traucēti. Ieročus mēs, lūk, še esam atveduši līdzi; mēs nupat vēl tos paņēmām pie ieroču meistara un dodam jums godavārdu, ka Defranšī tos nav pat redzējis.
— Jūsu aizrādījums, cienītais kungs, ir pilnīgi lieks, — atbildēja vikonts Dešatogrāns, — mēs zinām, ar ko mums ir darīšana.
Un, paņēmuši viens vienu, otrs otru pistoli, abi sekundanti pārbaudīja ieroču atsperes un kalibru.
— Tās ir parastā veida pistoles un nekad vēl nav tikušas lietotas, — teica barons.
— Pēc manām domām, — piebilda Deboasī, — lai katrs dara kā viņam ērtāk un kā viņš paradis.
— Lai notiek tā, — attieca Džordano. — Šādā gadījumā vienādas izredzes ir tikai apsveicamas.
— Tātad jūs informēsit Defranšī kungu un mēs paziņosim Šato-Reno kungam.
— Tā paliek, un nu, mani kungi, — turpināja barons Džordano, — tā kā mēs esam ieročus atnesuši, jūsu pienākums ir tos pielādēt.
Abi jaunie {audis paņēma katrs vienu pistoli, rūpīgi izmērīja vienādu daudzumu pulvera, tad paņēma uz labu laimi divas lodes un ar lādējamo spieķīti iespieda tās stobrā.
Kamēr viņi lādēja, es, negribēdams noskatīties šinī procedūrā, aizgāju pie Ludviķa, kurš mani sagaidīja ar smaidu uz lūpām.
— Neaizmirstiet nekā no visa tā, ko es jums esmu lūdzis, — viņš teica, — un piedabūjiet Džordano, kuram es to jau esmu piekodinājis viņam nodotā vēstulē, lai viņš nevienu vārdu nestāstītu manai mātei vai brālim. Parūpējaties arī par to, lai par šo gadījumu laikrakstos daudz nerunātu, vai vismaz neminētu vārdus.
— Tātad jūs vēl joprojām neesat atkratījies no tās bīstamās pārliecības, ka šī divkauja jums būs liktenīga? — es vaicāju.
— Par to es esmu pārliecināts vairāk nekā jebkad; bet jūs vismaz piekritīsit tam, ka es skatos nāvei acīs kā īsts korsikānis.
— Mīļo Defranšī, jūs esat tik mierīgs, ka es pat sāku jau cerēt, ka jūs pats par savām izjūtām nemaz neesat tik pārliecināts.
Ludviķis izvilka pulksteni.
— Vēl man atlicis dzīvot septiņas minūtes, — viņš teica. — Te jums būs mans pulkstenis, paturiet, lūdzu, to no manis par piemiņu; tas ir lielisks Bregī darinājums.