— Ceru pēc astoņām minūtēm jums to atdot.
— Nu, par to labāk nerunāsim, — viņš atteica, — lūk, šie kungi jau nāk. '
— Kungi, — teica vikonts Dešatogrāns, — še pa labi kaut kur vajag būt mazai pļaviņai, kuru es pagājušājā gadā līdzīgā gadījumā izmantoju; vai mēs to nepameklētu? Tur katrā ziņā mums būtu labāk nekā šajā alejā, kur mūs vēl var pamanīt un iztraucēt.
— Vediet mūs, — teica barons Džordano Martelli, — mēs jums sekosim.
Vikonts devās pa riekšu, un mēs tam divās grupās sekojām. Un, patiesi, pagājuši soļus trīsdesmit pa tik tikko jaušamo ieplakas nogāzi, mēs nonācām nelielā klajumiņā. Pēc visām zīmēm spriežot, tas bija kāds Otejas purvājiem līdzīgs jūns, kas ieplakas dibenā veidoja nelielu ieplaku; vieta bija kā radīta tāda veida skatiem, kādam pašreiz še vajadzēja norisināties.
— Martelli kungs, — teica vikonts, — vai jūs nepiekristu kopā ar mani nomērīt distanci?
Barons piekrizdams palocījās, tad, nostājušies viens otram līdzās, tie abi ar Dešatogrānu noskaitīja divdesmit soļu.
Es ar Defranšī paliku dažas sekundes vienatnē.
— Gandrīz vai aizmirsu, — viņš ieminējās, — manu testamentu jūs atradīsit uz galda, pie kura, jums ienākot, es rakstīju.
— Esiet bez rūpēm, — es atbildēju.
— Kungi, kad jūs gribētu sākt?— jautāja vikonts Dešatogrāns.
— Es esmu gatavs, — atbildēja Ludviķis. — Ardievu, dārgais draugs! Paldies par visām pūlēm, ko es jums esmu sagādājis, nemaz nerunājot par tām, — viņš piebilda, sēri smaidīdams, — kādas jums vēl manis dēļ būs jāuzņemas.
Es satvēru viņa roku — tā bija auksta, bet pulss bija mierīgs.
— Nu, redzēsim, — es teicu, — aizmirstiet pagājušās nakts rēgu un tēmējiet, cik labi vien varat.
— Vai jūs atceraties „Burvju strēlnieku"?
— Jā.
— Nu, labi, tad jūs zināt, ka ikvienu lodi vada liktenis… Ardievu…
Iedams viņš sastapās ar baronu Džordano, kurš turēja rokā viņam
nolemto pistoli; Ludviķis to paņēma, uzvilka gaili un, pat nepaskatījies uz savu ieroci, ieņēma savu vietu, kas bija apzīmēta ar mutautiņu.
Šato-Reno bija jau nostājies.
Iestājās mocošs klusums; šai brīdī jaunie cilvēki sveicināja savus, tad savu pretinieku sekundantus un beidzot palocījās viens otram.
Šato-Reno liekas ar šādām lietām bija apradis; viņš smaidīja kā cilvēks, kas par sevi jūtas drošs. Varbūt arī viņš zināja, ka Ludviķis Defranšī pirmo reizi ņem rokā ieroci.
Mans draugs bija mierīgs un kluss; viņa skaistā galva likās bija izcirsta no marmora.
— Nu, kungi, — teica Šato-Reno, — jūs redzat, mēs gaidām.
Ludviķis pameta uz mani vēl pēdējo skatienu, tad smaidīdams pacēla
acis pret debesīm.
— Sāksim, kungi, — teica Dešatogrāns, — sagatavojieties!
— Viens… divi… trīs…
Abi šāvieni nodārdēja reizē.
Tai pašā momentā es redzēju, ka Defranšī divas reizes apgriezās riņķī un saļima uz viena ceļgala.
Šato-Reno stāvēja kā stāvēdams, lode bija caururbusi viņa svārku ieloku.
Es metos pie Ludviķa Defranšī.
— Jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.
Viņš gribēja man atbildēt, bet nespēja; uz viņa lūpām parādījās asiņainas putas.
10. 3aKa3 Ns 333
Tai pašā mirklī viņš ļāva pistolei krist un pacēla roku pie krūšu labās puses.
Viņa svārkos bija redzams mazs caurumiņš, kurā varēja iebāzt mazo pirkstu.
— Barona kungs, — es iesaucos, — steidzieties uz kazarmām un atvediet pulka ārstu!
Bet Defranšī, saņēmis pēdējos spēkus, aizturēja Džordano, pakratīdams ar galvu par zīmi, ka tās būtu veltīgas pūles.
Šai brīdī viņš noslīga ua abiem ceļiem.
Šato-Reno tūdaļ aizgāja, bet abi viņa sekundanti pienāca pie ievainotā.
Pa to laiku mēs bijām atpogājuši svārkus un pārplēsuši vesti līdz ar kreklu.
Lode bija iegājusi nedaudz zem sestās ribas labajā pusē un izgājusi mazliet virs kreisā gurna.
Pie katra mirēja elpas vilciena asinis šļāca pa abām brūcēm.
Acīmredzot brūce bija nāvīga.
— Defranšī kungs, — teica vikonts Dešatogrāns, — ticiet mums, mēs esam dziļi apbēdināti par šīs nelaimīgās divkaujas bēdīgajām sekām un ceram, ka jums nav naida pret Šato-Reno kungu.
— Jā, jā… — murmināja ievainotais, — jā, es viņam piedodu… bet lai viņš aizbrauc… aizbrauc…
Tad pagriezies pret mani, viņš teica:
— Atcerieties jūsu solījumu!