Saņēmis Lisjēnu aiz rokas, es viņu novedu pie atzveltnes krēsla un pats apsēdos tam līdzās.
— Tātad jūs jau bijāt ceļā, kad saņēmāt liktenīgo vēstuli? — es viņam ļoti nopietni jautāju, arvien vairāk brīnīdamies par viņa tik pēkšņo ierašanos.
— Nē, es biju vēl Sulakaro.
— Neiespējami! Jūsu brāļa vēstule tikai tagad var būt tur nonākusi.
— Jūs, mīļo Aleksandr, aizmirstat Birģera balādi: mirušie steidzas aši.
Es nodrebēju.
— Ko jūs ar to gribat teikt? Paskaidrojiet, lūdzu, es nesaprotu.
— Vai jūs aizmirsāt, ko es jums teicu par zināmām parādībām mūsu ģimenē?
— Un jūs redzējāt savu brāli? — es iesaucos.
— Jā.
— Kad?
— Naktī no 16. uz 17. datumu.
— Un viņš jums visu izstāstīja?
— Visu.
— Viņš jums teica, ka viņš ir miris?
— Viņš man teica, ka ir ticis nogalināts; mirušie nemelo.
— Vai viņš jums teica, kādā veidā?
— Divkaujā.
— Un kas to būtu izdarījis?
— Šato-Reno.
— Nē, tas nevar būt, nē, — es teicu, — jūs to esat citādā veidā uzzinājis.
— Vai jūs domājat, ka man pašreiz prāts nesas uz jokiem?
— Piedodiet! Bet tas ko jūs sakāt, ir tik savādi, un viss tas, kas notiek ar jums un jūsu brāli, ir tik pretējs dabas likumiem…
— Kā jūs tam negribat ticēt? Vai tā nav? Es saprotu! Bet, lūk, paskatieties, — viņš teica atpogādams kreklu un parādīdams man zilganu plankumu ādā augšpus sestās ribas, — vai tam jūs ticat?
— Nudien, — es iesaucos, — tieši tajā vietā jūsu brālis nelaimīgajā dienā tika ievainots!
— Un lode iznāca ārā še! — turpināja Lisjēns, uzspiezdams pirkstu virs kreisā gurna.
— Tas ir brīnišķīgi! — es iesaucos.
— Un tagad, — neatlaidās Lisjēns, — vai jūs gribat, lai es jums pasaku, kurā stundā viņš krita?
— Sakiet!
— Pulkstens deviņos un desmit minūtēs.
— Vai zināt, Lisjēn, izstāstiet man visu tā pēc kārtas. Jautādams un uzklausīdams jūsu fantastiskās atbildes, es tikai vairāk apjūku; man labāk patīk viengabala stāstījums.
XIX
Lisjēns ar abām rokām atspiedās uz krēsla un, cieši manī skatīdamies, iesāka:
— Ak, Dievs! Tas ir pavisam vienkārši! Tai dienā, kad mans brālis tika nošauts, es jau agri no rīta biju izgājis, lai apmeklētu mūsu ganus Karbonī pusē. Es pašreiz biju palūkojies pulkstenī un bāzu to atpakaļ kabatā, kad pēkšņi dabūju sānos tik spēcīgu triecienu, ka zaudēju samaņu. Kad atkal atvēru acis, es gulēju zemē. Orlandi turēja mani rokās un slacināja man seju ar aukstu ūdeni. Mans zirgs stāvēja četrus soļus tālāk un, pastiepis galvu uz manu pusi, sprausloja un ērzējās.
„Kas ar jums notika?" man jautāja Orlandi.
„Ak, Dievs," es atbildēju, „to es pats nezinu; bet vai jus nedzirdējāt šāvienu?" „Nē."
„Man liekas, ka es dabūju lodi sānos. '
Un es viņam parādīju vietu, kur jutu sāpes.
„Pirmkārt," atteica Orlandīni, „nav dzirdēts ne bises, ne pistoles šāviens, un, otrkārt, jūsu svārkos nav cauruma."
„Tad tas ir mans brālis, kas pašreiz tika nošauts," es atbildēju.
„Ah,!" viņš norūca, „tā ir pavisam kas cits."
Es atpogāju svārkus un ieraudzīju zīmi, kuru nupat jums rādīju; sākumā tā bija spilgtāka un it kā asiņoja.
No sākuma es jutos fiziski un garīgi tik satriekts un sāpju nomākts, ka gribēju atgriezties Sulakaro.
Bet tad iedomājos par māti: viņa mani gaidīja tikai uz vakariņu laiku, tātad man būtu vajadzējis paskaidrot par manas atgriešanās iemesliem, un to es nevarēju.
No otras puses, nebūdams pats noteikti pārliecināts, es negribēju viņai nekā minēt par Ludviķa nāvi.
Tādēļ es turpināju savu ceļu un atgriezos mājā tikai pulkstens sešos vakarā.
Māte sagaidīja mani kā parasti: bija redzams, ka viņa joprojām nekā nenojauta.
Tūdaļ pēc vakariņām es devos uz savu istabu.
Ejot pa gaiteni, kuru jūs atceraties, vējš izdzēsa manu sveci.
Es gāju lejā, lai to no jauna aizdedzinātu, kad pēkšņi pa durvju šķirbām ievēroju gaismu mana brāļa istabā.