Es atgrūdu durvis; pie mana brāļa gultas dega svece, bet gultā gulēja mans brālis — kails un asiņains.
Atzīstos, ka pirmajā brīdi es šausmās sastindzis paliku nekustīgi stāvam, tad piegāju pie gultas.
E« aptaustīju viņa ķermeni. Tas jau bija auksts.
Lode bija izgājusi viņam cauri tai pašā vietā, kurā es jutu triecienu, un dažas asins lāses norasoja pār violetās brūces malām.
Tagad man bija skaidrs, ka mans brālis ir nogalināts.
Es nokritu ceļos pie gultas, atspiedu galvu pret to un, acis aizvēris, skaitīju lūgšanu.
Kad atkal atvēru acis, ap mani bija visbiezākā tumsa; svece bija izdzisusi un rēgs bija pazudis.
Es aptaustīju gultu, tā bija tukša.
Klausieties, ko jums teikšu: man liekas, es neesmu bailīgāks par kuru katru citu, bet kad es taustīdamies izgāju no istabas, man mati stāvēja stāvus un piere bija sviedriem klāta.
Es nokāpu lejā pēc citas sveces un māte, mani ieraudzījusi, skaļi iekliedzās.
„Kādēļ tu esi tik bāls?" viņa jautāja. „Kas tev ir noticis?"
„Nekas, māt," es atbildēju.
Un, paņēmis otru sveci, atkal kāpu augšā.
Šoreiz svece vairs nedzisa un es iegāju mana brāļa istabā… Tā bija tukša.
Svece bija pazudusi, un nekāds svars nebija pieskāries gultas matracim.
Uz grīdas gulēja mana pirmā svece, kuru es atkal aizdedzināju.
Lai gan nekādi jauni pierādījumi neradās, man pietika ar to, ko biju redzējis.
Mans brālis bija ticis nošauts pulkstens deviņos un desmit minūtēs no rīta.
Ārkārtīgi uztraukts es atgriezos savā istabā un likos gulēt. Kā jau jūs pats to viegli varat iedomāties, es ilgi nevarēju aizmigt, beidzot nogurums pārvarēja uzbudinājumu un es iemigu.
Bet tagad vīzija sapņa veidā turpinājās. Es redzēju, kā tas viss bija noticis; es redzēju cilvēku, kas viņu nošāva un dzirdēju nosaucam viņa vārdu: tas bija Šato-Reno.
— Patiesi, nav noliedzams, ka tas viss ir taisnība, — es atbildēju, — bet ko jūs darīsit Parīzē?
— Es nogalināšu to, kurš nogalināja manu brāli.
— Jūs viņu nogalināsit?
— O, esiet bez rūpēm, es to nedarīšu kā korsikāņi no biezokņa vai pāri mūrim; nē, nē — es pieturēšos pie franču manieres, apvilkšu baltus cimdus, aplikšu žabo un aproces…
— Un vai Defranšī kundze zina, ka jūs ar šādu nolūku esat ieradies Parīzē?
— Jā.
— Un viņa laida jūs šurp?
— Viņa mani noskūpstīja uz pieres un teica: „Ej!" Mana māte ir īsta korsikāniete.
— Un jūs ieradāties!
— Es esmu šeit.
— Bet, dzīvs būdams, jūsu brālis nevēlējās, lai viņu atriebtu.
— Nu, man šķiet, — teica Lisjēns, rūgti smaidīdams, — ka pēc nāves viņš būs savas domas mainījis.
Šai brīdī sulainis atnesa vakariņas un mēs ar Lisjēnu sēdāmies pie galda.
Lisjēns ēda kā cilvēks, kuru nenomāc nekādas bažas.
Pēc vakariņām es viņu aizvedu uz tam ierādīto istabu. Viņš, manu roku spiezdams, pateicās un novēlēja labu nakti.
Otrā rītā viņš ienāca pie manis, tiklīdz mans sulainis bija tam pateicis, ka es esmu piecēlies.
— Vai jūs nevēlētos, — viņš teica, — pavadīt mani līdz Vincentas mežam? Es gribētu izdarīt šo svētceļojumu, bet. ja jums nav laika, es iešu viens.
— Kā, viens! Kas tad jums parādīs vietu?
— O, es to pazīšu; vai tad es jums neteicu, ka to redzēju sapnī?
Man interesēja zināt, cik tālu sniedzas šī savādā intuīcija.
— Labi, es jūs pavadīšu turp, — es turpināju.
— Norunāts. Un kamēr jūs ģerbsities, es uzmetīšu vēstuli baronam Džordano; jūs taču atļausit savam sulainim izdarīt man pakalpojumu — aiznest šo manu vēstuli.
— Viņš ir jūsu rīcībā.
— Pateicos.
Viņš izgāja un pēc desmit minūtēm atgriezās ar vēstuli, ko nodeva manam sulainim.
Es pa to laiku biju aizsūtījis pēc ekipāžas; mēs iekāpām un braucām uz Vincenta mežu.
Kad nonācām pie krustcelēm, Lisjēns teica:
— Vai nav tiesa, mēs drīz būsim klāt?
— Jā, vēl daži desmiti soļu un mēs būsim ap to vietu, kur iegājām mežā.