Tā bija tā pati vieta.
Bez kavēšanās Lisjēns devās mežā, it kā viņš jau desmitām reižu būtu šeit staigājis.
Viņš gāja taisni uz ieplaku un, tur nonācis, apstājās, lai orientētos; tad devās līdz tai vietai, kur viņa brālis bija nokritis, noliecās pie zemes un, saskatījis tur rūsganu plankumu, noteica:
— Tas ir šeit.
Tad, lēnām noliecis galvu, viņš noskūpstīja zemi šai vietā.
Kad viņš pacēla acis, tā skatiens liesmoja un viņš devās pāri klajumam uz to pusi, no kurienes bija šāvis Šato-Reno.
— Šeit viņš stāvēja, — teica Lisjēns, piesperdams ar kāju, — un še jūs rīt viņu redzēsit guļam.
— Kā, — es jautāju, — rīt?
— Jā, vai nu viņš ir gļēvulis, vai arī rīt viņš man dos revanšu.
— Bet, mīļo Lisjēn, — es teicu, — jūs pats labi zināt, ka pēc franču paražām katrai divkaujai vajag būt reāliem iemesliem. Šato-Reno sarāvās ar jūsu brāli, kuru viņš izaicināja, bet viņam nav nekādas darīšanas ar jums.
— Jā, pareizi, Šato-Reno kungam bija tiesība izprovocēt manu brāli, tāpēc ka tas bija aizstāvējis sievieti, kuru viņš bija nežēlīgi piekrāpis, un tāpēc, pēc jūsu domām, viņam bija tiesība izaicināt manu brāli. Šato-Reno nošāva cilvēku, kurš savu mūžu nebija ņēmis rokā pistoli; viņš uz to varēja šaut droši kā uz stirnu, kas uz mums skatās. Un man, man nebūtu tiesība izaicināt Šato-Reno? Ko jūs runājat?
Es nodūru galvu un neatbildēju ne vārda.
— Pirmkārt, — viņš turpināja, — esiet bez rūpēm: jums šinī lietā nemaz nebūs jāiejaucas; es šorīt aizrakstīju Džordano, un kad atgriezīsimies Parīzē, lieta jau būs nokārtota. Vai jūs domājat, ka Šato-Reno noraidīs manu priekšlikumu?
— Par nelaimi Šato-Reno ir pazīstams kā drošsirdīgs cilvēks un, pēc manām domām, nav ne mazāko šaubu, ka viņš to .nedarīs.
— Tad viss ir labi, — teica Lisjēns. — Iesim pusdienās.
Mēs atgriezāmies alejā un iekāpām ratos.
— Važon, uz Rivolī ielu! — es uzsaucu.
— Nē, — teica Lisjēns, — tagad ir mana kārta aicināt jūs pusdienās… Važon, brauc uz „Parīzes kafejnīcu". Vai tur nemēdza ieturēt pusdienas mans brālis?
— Man tā šķiet.
— Bez tam vēl mums ar Džordano tur norunāts satikties.
— Tad braucam uz „Parīzes kafejnīcu".
Pusstundu vēlāk mēs jau izkāpām pie restorāna durvīm.
Lisjēna ierašanās ēdamzālē bija jauns pierādījums tam, cik pārstedzoša ir viņa līdzība ar brāli.
Patiesība par Ludviķa nāvi kaut gan varbūt ne visos sīkumos, tomēr bija izplatījusies, un tāpēc Lisjēna parādīšanās pārsteidza visu sabiedrību.
Rēķinādamies ar to, ka mums pievienosies vēl barons Džordano, es palūdzu atsevišķu kabinetu. Mums tika ierādīta dibenistaba.
Lisjēns, kura auksasinība līdzinājās pilnīgai bezjūtībai, sāka lasīt laikrakstus.
Mēs jau ēdām pusdienas, kad ienāca Džordano. Abi jaunie cilvēki nebija redzējušies četrus vai piecus gadus; tomēr viņu draudzības apliecinājums negāja tālāk par vienkāršu iokas spiedienu.
— Tas ir nokārtots, — viņš teica.
— Šato-Reno ir ar mieru?
— Jā, tikai ar noteikumu, ka pēc šīs sastapšanās turpmāk viņu pilnīgi liks mierā.
— O, par to viņš var būt drošs: es esmu pēdējais Defranšī. Vai jūs runājāt ar viņu pašu, vai ar viņa sekundantiem?
— Ar viņu pašu. Viņš arī uzņēmās informēt Deboasī un Dešatogrāna kungus. Kas attiecas uz laiku, vietu un ieročiem, tad tie paliek iepriekšējie.
— Lieliski!… Sēdieties un ēdīsim!
Barons apsēdās un sarunas novirzījās uz citām lietām.
Pēc pusdienām Lisjēns lūdza mūsu atbalstu, lai policijas komisārs, kurš bija aizzīmogojis telpas, atzītu viņu par brāļa dzīvokļa tagadējo īpašnieku. Viņš gribēja pavadīt sava brāļa istabā šo pēdējo nakti, kas to šķīra no gaidītās atriebšanās.
Visas šīs iešanas aizņēma gandrīz vai visu dienu un tikai pulkstens piecos vakarā Lisjēns varēja ieiet sava brāļa telpās. Mēs viņu atstājām vienu, jo sāpju izpausmei ir sava kautrība, ko vajag respektēt.
Lisjēns vēlējās, lai mēs ierastos rīt no rīta pulkstens astoņos, bet man viņš lūdza apgādāt tās pašas pistoles un nopirkt, ja vien tās būtu pārdodamas.
Es tūdaļ devos pie Devismā un par sešsimt frankiem nopirku divas pistoles. Nākamajā rītā agri, ceturksni pirms astoņiem, es jau biju pie Lisjēna.
Kad es iegāju, viņš sēdēja pie galda un rakstīja tai pašā vietā, kur es atradu rakstām viņa brāli. Kaut gan viņš bija ļoti bāls, ap viņa lūpām vijās smaids.
— Labrīt, — viņš teica, — es rakstu manai mātei.
— Cerēsim, ka jūs nosūtīsit viņai priecīgāku ziņu nekā jūsu brālis pirms astoņām dienām.
— Es rakstu, ka viņa var mierīgi lūgt Dievu par savu dēlu, kurš ir ticis atriebts.
— Kā jūs to varat tik noteikti apgalvot?
— Vai mans brālis jau iepriekš nepateica jums par savu pēdējo stundiņu? Es atkal jums iepriekš paziņoju Šato-Reno nāvi.
Lisjēns piecēlās un aizskāra manus deniņus.
— Lūk, — viņš teica, — te es viņam iedzīšu lodi.
— Un jūs pats?
— Mani viņš neaizskars.
— Bet pirms nosūtītu šo vēstuli, nogaidiet taču vismaz divkaujas iznākumu.