Es atvēru grāmatu skapi un atradu tanī visu mūsu lielo dzejnieku darbus.
Tur bija Kornejs, Rasīns, Moljērs, Lafontēns, Ronsārs, Viktors Igo un Lamartins.
Mūsu morālfilozofi: Montēns, Paskals, Labrijē.
Mūsu vēsturnieki: Mezerē, Šatobriāns, Ogustīns Tjerī.
Mūsu zinātnieki: Kivjē, Bedāno, Eli Debomons.
Beidzot vēl daži sējumi daiļliteratūras, starp kuriem es ar zināmu pašlepnumu redzēju arī manu grāmatu „Ceļojuma iespaidi".
Atslēgas bija atstātas visās rakstāmgalda atvilknēs un vienu no tām es atvēru.
Tur es atradu dažus fragmentus no Korsikas vēstures, kādu darbu par vendetas izskaušanu, dažas franču dzejas un itāliešu sonetus — visus rokrakstā. Tas bija vairāk nekā man vajadzēja, un es nācu pie pārliecības, ka ar manu līdzšinējo pētījumu pilnīgi pietiek, lai izdarītu zināmus secinājumus par Ludviķa Defranšī personu.
Tas droši vien bija maiga rakstura, inteleģents, jauns cilvēks, franču reformu piekritējs. Nu arī es sapratu, kāpēc viņš devies uz Parīzi sagatavoties advokāta karjerai.
Viņa nākotnes plānos, bez šaubām, ietilpa kulturālas dabas reformas. To visu es ģērbdamies pārdomāju. Mans tērps, kuram gan netrūka savdabības, tomēr, kā jau es teicu Defranšī kundzei, bija zināmā mērā jāatvaino.
Tas sastāvēja no melna samta kamzoļa ar vaļējām roku vīlēm, lai būtu vieglāk, ceļojot tveicējošā karstumā, pie kam caur šiem spāņu tērpiem atgādinošiem iegriezumiem bija redzams svītrots zīda krekls. Manas bikses bija no tā paša auduma, un no ceļgalu līdz kāju krumšļiem tās aptvēra šķelti spāņu stulmeņi, kas izšūti ar krāsainiem zīda diegiem. Manai filca cepurei varēja piedot pēc patikas visādas formas, bet visvairāk tā atgādināja itāļu platmales.
Es pašreiz beidzu pārģērbties šai kostīmā, ko tā ērtības dēļ es ieteiktu katram ceļotājam, kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās tas pats cilvēks, kurš mani bija ievedis šinī mājā.
Viņš bija atnācis man paziņot, ka jaunais kungs Lisjēns Defranšī tūdaļ ieradīšoties un izlūdzoties, ja tas mani netraucētu, atļaut viņam to godu mani apsveikt.
Es atbildēju, ka esmu Lisjēna Defranšī rīcībā un par viņa vizīti jutīšos pagodināts.
Nākamajā acumirkli es izdzirdu steidzīgus soļus un gandrīz vai tai pašā brīdī stāvēju mana saimnieka priekšā.
III
Kā jau mans pavadonis bija teicis, tas bija jauns cilvēks — divdesmit vienu gadu vecs, tumšmatis ar melnām acīm, saulē iedegušu seju, drīzāk maza nekā liela auguma, ar brīnišķīgi veidotu figūru.
Traukdamies mani drīzāk apsveikt, viņš bija uzkāpis augšā savā jātnieka tērpā. Mugurā viņam bija zaļas vadmalas svārki un pie jostas piestiprināta patrontvere, kas piešķīra tiem militāras formas iespaidu; viņa pelēkās vadmalas bikses iekšpusē bija oderētas ar krievu ādu un pie zābakiem žvadzēja pieši; šo viņa tērpu vēl papildināja cepure, līdzīga tām, kādas valkā Āfrikas strēlnieki.
Pie jostas vienā pusē karājās ūdens trauks, bet otrā — pistole.
Bez tam vēl vienā rokā viņš turēja vinčesteri.
Viņa virslūpu tik tikko sedza dīgstošo Ūsiņu ēnojums, bet neskatoties uz viņa jaunajiem gadiem, visā viņa figūrā bija tik daudz patstāvības un noteiktības, ka es jutos pārsteigts.
Bija redzams, ka šis cilvēks ir audzis cīņai ar apstākļiem, ka viņš ir radis dzīvot briesmās, nebīstoties, bet arī ne pārāk zemu vērtējot tās; nopietns, tāpēc ka viņš vientuļš un mierīgs, tāpēc ka viņš apzinās savu spēku.
Ar vienu acu uzmetienu viņš bija jau visu redzējis: manu ceļasomu, ieročus, novilktās drēbes un arī tās, ko nule biju uzvilcis.
Viņa skatiens bija straujš un drošs, kā tas parasti mēdz būt cilvēkiem, kuru dzīvība bieži ir atkarīga no acumirkļa.
— Mans kungs, es lūdzu mani atvainot par traucējumu, — viņš teica, — bet tas notika vienīgi ar to labo nodomu apvaicāties, vai jums kaut kas netrūkst. Es vienmēr jūtu tādu kā nemieru, kad pie mums ierodas kāds cilvēks no kontinenta, jo mēs pārējie korsikāņi esam vēl tik mežonīgi, ka tikai ar sirds drebēšanu parādam, sevišķi jums frančiem, to veco viesmīlību, kas, starp citu, drīz būs vienīgā tradīcija, kāda vēl atlikusi no mūsu sentēviem.
— Mans kungs, jūsu bažas ir pilnīgi nepamatotas. Neviens nespētu parādīt ceļotājam un viņa vajadzībām vēl lielāku pretimnākšanu, kā to ir darījusi Defranšī kundze. Bez tam vēl, — es turpināju, savukārt pārlaiž- dams skatienu istabai, — lai nu kur, tikai ne še varētu žēloties par mežonīgajiem tikumiem, uz ko jūs nupat vēl man laipni aizrādījāt. Ja es pa manas istabas logiem neredzētu šo brīnišķīgo ainavu, es varētu domāt, ka atrodos kādā dzīvoklī uz Šosē Dantēnas.
— Jā, — atteica jaunais cilvēks, — tā ir mana nabaga brāļa Ludviķa vājība: viņš mīlēja iekārtoties kā francūzis; bet es šaubos, vai, atgriežoties no Parīzes, šī nabadzīgā kulturālās dzīves parodija to vairs apmierinās, kā tā viņu apmierināja pirms aizbraukšanas.
— Vai jūsu brāļa kungs jau ilgi ir prom no Korsikas? — es jautāju savam jaunajam sarunas biedram.
— Nu jau būs desmit mēneši.
— Vai jūs gaidat to drīz atgriežamies?
— Ne agrāk kā pēc trim vai četriem gadiem.
— Diviem brāļiem, kas, bez šaubām, līdz tam nekad vēl nebija šķīrušies, tas ir pārāk ilgs laiks.
— Jā, it īpaši vēl, ja tie viens otru tā mīl, kā mēs viens otru mīlam.
— Droši vien viņš jūs apciemos vēl pirms studiju beigām.
— Tas ir iespējams, tā vismaz viņš mums solīja.
— Bet katrā gadījumā nebūtu taču nekādu kavēkļu, ja jūs apciemotu viņu.
— Es… nē, es neatstāšu Korsiku.
Un izteiksmē, kā viņš to pasacīja, bija skaidri saklausāma tā tēvzemes mīlestība, kas liek uz visu pārējo pasauli skatīties ar nevērību.
Es pasmaidīju.
— Jums tas liekas savādi, — ierunājās viņš, arī pasmaidīdams, — ka cilvēks negrib atstāt tik nožēlojamu zemi kā mūsējā. Ko lai dara! Es esmu tāds pats šīs salas produkts kā zaļais ozols un oleandrs; man ir nepieciešams šis jūras un kalnu smaržām piesātinātais gaiss; man vajag šķērsot šos kalnu strautus, rāpties augšup pa šīm klintīm un klaiņot pa šiem mežiem, man vajag plašuma, man vajag brīvības, ja mani aizvestu uz pilsētu, man liekas, es tur nomirtu.
— Bet kāpēc tik liela atšķirība starp jūsu un jūsu brāļa uzskatiem?
— Pie tik lielas ārējas līdzības, piebilstu jūs, ja viņu pazītu.
— Vai jūs viens otram esat ļoti līdzīgi?
— Tādā mērā, ka mūsu bērnībā tēvam un mātei vajadzēja mūsu drēbām pielikt kādu zīmi, lai varētu atšķirt mūs vienu no otra.
— Bet pieaugot? — es vaicāju.
— Pieaugot, sakarā ar mūsu dažādo dzīvesveidu, radās neliela izšķirība mūsu sejas krāsā, un tas arī bija viss. Vienmēr ieslēdzies, vienmēr salīcis
pār savām grāmatām un zīmējumiem, mans brālis kļuva bālāks, kurpreti es, atrazdamies vienmēr svaigā gaisā un šķērsodams kalnus un ielejas, esmu iededzis.
— Ceru, — es ieminējos, — ka uzticēdami man kādu uzdevumu attiecībā uz Ludviķi Defranšī, jūs man dosit izdevību pašam pārliecināties par šo atšķirību.
— Katrā ziņā un ar lielāko prieku, ja vien jūs gribētu darīt man to patikšanu. Bet atvainojiet, es redzu, ka, paspēdams jau pārģērbties, jūs esat ticis man priekšā, taču pēc ceturtdaļstundas jāsēžas pie vakariņām.
— Vai manis dēļ jūs gribat uzņemties pūles pārģērbties?