— Jūs pēc vakariņām vēl aiziesit? — es jautāju.
— Jā, — viņš atbildēja, — kāda satikšanās…
Es pasmaidīju.
— Ak, ne tāda, kā jūs to domājat; vienkārši — mazas darīšanas.
— Vai jūs domājat, ka es varētu būt tik pašpaļāvīgs un pretendēt uz jūsu atklātību?
— Kāpēc gan ne? Pēc maniem ieskatiem jādzīvo tā, lai nekā nebūtu ko slēpt. Man nekad nav bijis mīļākās un arī nebūs. Ja mans brālis apprecēsies un viņam būs bērni, tad ir ļoti iespējams, ka es palikšu visu mūžu vecpuisī.
Ja turpretī viņš to nedarīs, tad ģimenes dzīvi nāktos nodibināt man, nu, vienkārši tā iemesla dēļ, lai mūsu cilts neizmirtu. Kā es jums jau teicu, — viņš smaidīdams piebilda, — es vēl esmu īsts mežonis un šinī pasaulē ieradies kādus simts gadus par vēlu. Bet es pļāpāju kā žagata un uz vakariņām vēl nebūšu pārģērbies.
— Mēs tomēr varam turpināt, — es pasteidzos piebilst. — Vai jūsu istaba nav iepretī manējai? Tad atstājiet tikai durvis vaļā un mēs varam sarunāties.
— Vēl labāk būs, ja jūs ienāksit pie manis. Es pa to laiku savā blakusistabā pārģērbšos.
Man šķiet, jūs esat liels ieroču cienītājs; nu, lūk, varēsit apskatīt manu kolekciju; tur ir daži diezgan vērtīgi eksemplāri, protams, vēsturiskā nozīmē.
IV
Priekšlikums bija pārāk vilinošs, lai es to nepieņemtu, ja tas sakrita ar manu vēlēšanos salīdzināt abu brāļu istabas. Es pasteidzos sekot mājas saimniekam, kurš atdarījis kādas durvis un gāja pa priekšu, lai rādītu man ceļu.
Man šoreiz likās, ka es esmu iekļuvis īstā arsenālā.
Visa istabas iekārta bija XVI gadsimta stilā. Gulta, virs kuras pacēlās vijveida kolonnu atbalstīts baldahīns, bija aizsegta zaļa damasta aizkariem ar zelta puķēm, arī logu priekškari bija no tā paša auduma; sienas bija tapsētas ar spāņu ādu; kur vien acis metu, visur bija redzami vecvācu meistaru un arī moderni ieroči.
Nepalika vairs nekādu šaubu par šīs telpas iemītnieka raksturu un tieksmēm: tās bija tikpat kareiviskas, cik viņa brāļa daba bija miermīlīga.
— Lūk, — viņš teica, ieiedams savā ģērbistabā, — jūs atrodaties starp trim gadu simteņiem, apskatieties nu! Es, kā jau teicu, apģērbšos kalniešu tērpā, jo tūliņ pēc vakariņām man jāaiziet.
— Un kuri starp šiem zobeniem, kramenīcām un dunčiem būtu tie vēsturiskie ieroči, par kuriem jūs minējāt?
/ — Tādu ir pavisam trīs, bet ņemsim pēc kārtas. Palūkojiet manas gultas galvgalī kādu atsevišķu dunci ar rokturī iedarinātu zīmogu.
— Te tas ir, nu un tad?
— Tas ir Desampjetro ierocis.
— Tas būtu slavenais Desampjetro, Devanīnas slepkava.
— Slepkava! Nē — nogalinātājs.
— Man šķiet, ka tas ir viens un tas pats.
— Varbūt citur, bet tikai ne Korsikā.
— Un šis tiešām ir viņa duncis?
— Redzat! Tajā ir Desampjetro nozīmes, vienīgi Francijas lilijas še vēl trūkst; jūs zināt, ka Desampjetro tika atļauts uzņemt tās savas cilts vapenī tikai pēc Perpiņjānas ielenkšanas?
— Nē, to es nezināju. Bet kā šis duncis nokļuva jūsu rokās?
— O, tas pieder mūsu ģimenei jau trīssimt gadus, pats Desampjetro to uzdāvināja kādam Napoleonam Defranšī.
— Vai jums par šo gadījumu ir kas tuvāk zināms?
— Jā, Desampjetro un mans sencis reiz bija tikuši ievilināti dženoviešu izliktos slazdos; un viņi aizstāvējās kā lauvas; Desampjetro nokrita cepure un kāds dženoviešu jātnieks pašreiz jau pacēla pret viņu vāli, kad mans sencis ietrieca dunci viņa ķiveres spraugā; jātnieks, juzdams, ka ir ievainots, cirta zirgam piešus sānos un aizbēga ar visu Napoleona dunci, kas tik dziļi bija iespiedies brūcē, ka mans sencis to vairs nebija varējis izraut. Bet tā kā šis ierocis viņam, jādomā, bija tik miļš, un viņš pēc tā gauži žēlojās, Desampjetro viņam atdeva savējo. Tātad Napoleons nebija nekā zaudējis, jo šis te, kā jūs pats redzat, ir spāņu darbs un ar to vienā triecienā var izdurt cauri diviem piecfranku gabaliem.
— Vai es varētu pamēģināt?
— Lūdzu.
Es noliku uz parketa vienu uz otra divus piecfranku gabalus un atvēzējos spēcīgam cirtienam.
Lisjēns mani nebija maldinājis.
Kad es pacēlu dunci, abi caururbtie naudas gabali bija uzsprūduši dunča galā.
— Nu, skat, — es teicu, — tas patiesi ir Desampjetro duncis. Bet kas mani pārsteidz, ir tas, ka, turēdams rokās šādu ieroci, viņš savas sievas nogalināšanai ir izvēlējies auklu.
— Tad viņam dunča vairs nebija, — atteica Lisjēns, — viņš to bija atdevis manam sencim.
— Pareizi.
— Desampjetro bija jau pāri sešdesmit, kad viņš no Konstantinopoles ieradās Eksā ar to vienīgo nolūku, lai dotu pasaulei lielo pamācību, ka sievietēm nepiederas iejaukties valsts lietās.
Es palocījos, piekrizdams viņam, un noliku dunci atpakaļ.
— Un tagad, — es teicu Lisjēnam, kurš arvien vēl ģērbās — kad Desampjetro duncis ir atkal pakārts uz naglas, mēs varam ķerties pie pārējiem.
— Vai jūs redzat divus līdzās novietotus portretus?
— Jā, tie ir Paoli un Napoleons.
— Nu, lūk, blakus Paoli ģīmetnei karājas zobens.
— Tā ir. 5fV
— Tas ir viņa zobens.
— Paoli zobens! Un tikpat neapšaubāms kā Desampjetro duncis?
— Vismaz tikpat, jo tas ir ticis uzdāvināts gan ne tieši kādam manam sencim, bet manai vecmāmiņai.
— Jūsu vecmāmiņai?, i,
— Jā. Varbūt jums, ir gadījies dzirdēt par to sievieti, kas brīvības kara laikā kāda jauna cilvēka pavadībā ieradās pie Sulakaro torņa.