— O, tas ir visai ī^s.,
:.tS jtMKi .rnibimfiiH
— Mums nav vaļas ilgi pļāpāt.
— Es klausos.
— Nu, lūk, šī sieviete kopā ar jauno cilvēku ieradās pie Sulakaro torņa un palūdza pieteikt to Paoli. Bet tā kā Paoli pašreiz bija aizņemts ar vēstuļu rakstīšanu, viņa pie tā netika pielaista, un tā kā sieviete turpināja uzstāties, sardze to noraidīja. Tad Paoli, kurš bija dzirdējis troksni, atvēra durvis un prasīja pēc šā trokšņa cēloņiem.
— Tā esmu es, — teica sieviete, — jo gribu ar tevi runāt.
— Un kas tev būtu man ko teikt?
— Es teikšu tev, ka man ir divi dēli. Vakar es dabūju zināt, ka viens ir kritis cīņā par tēviju, un es nācu divdesmit jūdzes, lai tev atvestu savu otru dēlu.
— Bet tas, ko jūs stāstāt, atgādina Spartu.
— Jā, patiesi še ir daudz līdzības.
— Un kas tā bija par sievieti?
— Mana vecmāmiņa. Paoli atjoza savu zobenu un pasniedza to viņai.
— Lūk, šāda veida atvainošanās sievietei man patīk.
— Viņa bija cienīga saņemt kā vienu, tā otru — vai ne tā?
— Bet nu — šis zobens?
— Ir tas pats, ko Napoleons nesa kaujā pie Piramīdām.
— Bez šaubām, jūsu ģimene to būs ieguvusi tādā pašā ceļā kā dunci un Paolo zobenu?
— Gluži pareizi. Pēc kaujas Bonaparts pavēlēja manam vectēvam, ierindas virsniekam, ar piecdesmit vīriem uzbrukt kādam mameluku pūlim, kas bija salasījies ap savu ievainoto virsnieku. Mans vectēvs izpildīja doto pavēli, izkliedēja mamelukus un atveda virsnieku pie pirmā konsula. Bet kad viņš gribēja savu zobenu iebāzt atpakaļ makstī, tā asmenis, izrādījās, bija lielā mērā sakapāts no mameluku tērauda, ka nekādi vairs nevarēja iekļauties savā gultnē. Tad mans vectēvs aizsvieda maksti ar visu zobenu, kas bija kļuvis cīņai nederīgs. To redzēdams, Bonaparts viņam pasniedza savējo.
— Bet, — es piebildu, — man gan labāk patiktu glabāt mana vectēva sakapāto zobenu, nekā šo virspavēlnieka ieroci, kas saglabājies gluži vesels.
— Pametat skatienu uz priekšu, tur jūs to atrādīsit. Pirmais konsuls pacēla to, lika iedarināt rokturi dimantu, kuru jū^tūr redzat, un atsūtīja mūsu ģimenei līdz ar uzrakstu, k6 varat izlasīt už zobena asmens.
Un patiesi, divu logu starpā karājās pa pusei izvilkts zobens, kurš bija tā sakapāts un salocīts, ka neiekļāvās vairs makstī, tin uz asmens bija šis vienkāršais uzraksts: „Kauja pie Piramīdām, 1798.g. 21.jūlijā."
Šai brīdī tas pats kalpotājs, kurš saņēma mani un pieteica jaunā kunga vizīti, parādījās durvīs.
— Ekselence, — viņš teica vērzdamies pie Lisjēna, — Defranšī kundze liek jums teikt, ka vakariņas ir jau galdā.
— Labi, Grifo, — atbildēja jaunais cilvēks, — sakiet mātei, ka mēs tūdaļ ejam.
Šai brīdī viņš iznāca no savas ģērbistabas tērpies kalniešu samta vamzī, biksēs un stulmeņos, no viņa agrākā tērpa bija atlikusi vienīgi ap vidu apjoztā patrontvere.
Viņš atrada mani aplūkojam divas vienu otrai pretī pakārtas karabīnes, uz kuru laidēm bija lasāms:
,,1819.g. 21.septembrī, pulkstens vienpadsmitos no rīta."
— Vai šīs karabīnes arī ir vēsturiski ieroči? — es jautāju.
— Jā, vismaz mums šie ieroči tādi ir. Viena ir mana tēva karabīne.
Viņš apklusa.
— Un otra? — es vaicāju.
— Un otrā ir manas mātes, — viņš smaidīdams teica. — Bet iesim lejā, jūs zināt, ka mūs gaida. Un, iedams pa priekšu, lai parādītu ceļu, viņš pamāja sekot.
V
Atzīstos — kāpjot lejā, man neizgāja no prāta Lisjēna pēdējā frāze: „Otrā ir manas mātes karabīne."
Tāpēc es vēl vērīgāk nolūkojos Defranšī kundzē, nekā to biju darījis pie mūsu pirmās redzēšanās.
Ieejot ēdamistabā, viņas dēls tai godbijīgi noskūpstīja roku, un viņā saņēma šo goda parādīšanu ar karalisku cieņu.
— Atvaino, māt, — teica Lisjēns, — bet es baidos, ka mēs esam likuši jums gaidīt.
— Katrā ziņā, kundze, tā ir mana vaina, — es palocīdamies teicu. — Lisjēna kungs man parādīja un pastāstīja tik interesantas lietas, ka manu bezgalīgo jautājumu dēļ mēs nokavējām.
— Esat bez rūpēm, — viņa atteica, — es arī tik tikko nonācu; bet, — viņa turpināja, vērsdamies pie sava dēla, - es gribēju tevi drīzāk redzēt, lai uzzinātu, kādas ziņās tev ir no Ludviķa.
— Vai jūsu dēls būtu saslimis? — es jautāju Defranšī kundzei.
— Lisjēns tā domā, — viņa atbildēja.
— Jūs droši vien būsit saņēmis no jūsu brāļa vēstuli? — es vaicāju.
— Nē, — viņa atteica,— un, lūk, tieši tāpēc es baidos.
— Bet kā tad jūs zināt, ka viņš ir nevesels.
— Tāpēc, ka pirms dažām dienām es pats biju sasirdzis.
— Piedodiet šo mūžīgo jautāšanu, bet man tas neko neizskaidro.
— Vai jūs nezināt, ka mēs esam dvīņi?
— Tiešām, mans pavadonis par to teica.
— Vai jūs nezināt, ka šai pasaulē mēs ieradāmies ar kopā saaugušiem sāniem.
— Nē, šis fakts man nebija zināms.