Tolaik, kad Galicijas meži oip Rabas upes redzēja, kā šai upei bēga pāri austriešu armija, tolaik, kad dienvidos, Serbijā, austriešu divizijas cita pēc citas dabūja pa biksēm (ko tās sen bija pelnījušas), Austrijas kara ministrija atcerējās Sveiku, lai tas palīdzētu monarchijai izkļūt no ķezas.
Kad Sveiks saņēma pavēsti, ka nedēļas laikā jāierodas ārstu komisijā Stršelecu salā, viņš patlaban gulēja gultā, jo viņu bija atkal sagrābusi reimatisma lēkme.
Virtuvē Millera kundze vārīja kafiju.
— Millera kundze, — no istabas atskanēja Sveika vārgā balss, — Millera kundze, ienāciet uz mirkli!
Kad kalpone ienāca istabā, Sveiks tikpat klusu sacīja:
— Apsēdieties, Millera kundze!
Viņa balss skanēja noslēpumaini un svinīgi.
Kad Millera kundze bija apsēdusies, Sveiks izslējās gultā sēdus un pavēstīja:
— Es došos karā.
— Svētā Marija! — Millera kundze iesaucās. — Ko jūs tur
darīsiet?
— Kaušos, — Sveiks aizkapa balsī atbildēja. — Ar Austriju vairs nav labi. Augšā mācas virsū Krakovai, lejā — Un- garijai. Lai kur met acis, visur mūs slānī, ka put vien, un tāpēc mani iesauc karā. Es taču vakar lasīju jums avīzi priekšā, ka pār mūsu dārgo tēviju savelkas tumši mākoņi.
— Bet jūs taču nevarat pakustēties.
— Tas neko nenozīmē, Millera kundze, es aizbraukšu uz turieni ratiņos. Jūs taču pazīstat konditoru uz stūra, tam ir tādi ratiņi. Pirms pāris gadiem viņš tajos vadāja savu klibo mērgļa vectēvu iekampt svaigu gaisu. Tajos jūs mani aizvedīsi et uz pieņemšanas punktu, Millera kundze.
Millera kundzei bira asaras kā pupas:
— Cienītais kungs, vai lai neaizskrienu pēc ārsta?
— Nekur jums nav jāskrien, Millera kundze, es pat ar tādām kājām esmu pilnīgi derīgs lielgabalu gaļai. Kad Austrijai iet greizi, katram kroplim jābūt savā vietā. Vāriet vien mierīgi savu kafiju!
Un, kamēr Millera kundze uztraukusies un noraudājusies kāsa kafiju, krietnais kareivis Sveiks savā gultā dziedāja:
Vindišgrecs un karakungi nāca,
Saulei lecot, niknu karu sāca.
Hop, hop, hop!
Visi piesauca ar lielu sparu:
«Jēzu Krist, nāc talkā nobeigt karu!»
Hop, hop, hop!
Sās drausmīgās kara dziesmas ietekmē Millera kundze aizmirsa kafiju un trīcēdama, šausmu pārņemta, klausījās, kā krietnais kareivis Sveiks, gultā gulēdams, turpināja savu dziesmu:
Ak dievamāt, nāc talkā kaujā bargā!
Jau Pjemonta uz tiltiem izliek sargus.
Hop, hop, hop!
Pulks astoņpadsmitais kad metās cīņā,
Tad zeme dunēja pie Solferino.
Hop, hop, hop!
Tur brašie zēni visus dur uz pīķiem,
Tur asins straumēm plūst, aug kalns no līķiem.
Hop, hop, hop!
Jūs, zēni, cīnieties ar pilnu jaudu,
Jums seko mantzinis un maiss ar naudu.
Hop, hop, hop!
— Cienītais kungs, dieva dēļ, es jūs lūdzu, — virtuvē atskanēja žēla balss, bet Sveiks nodziedāja slaveno kaujas dziesmu līdz galam:
Maiss ar naudu, rati pilni maizes, —
Cērt un dur, par uzturu nav raizes!
Hop, hop, hop!
Millera kundze rikšiem aizlaidās pēc ārsta. Kad pēc stundas viņa atgriezās, Sveiks jau bija iemidzis.
Viņu uzmodināja kāds resns kungs, kas brīdi paturēja roku viņam uz pieres un tad sacīja:
— Nebaidieties, es esmu Dr. Paveks no Vinohradiem. Dodiet man savu roku, termometru ielieciet padusē! Tā. Parādiet, mēli. . . izkariet vēl vairāk ārā! Ar kādu slimību nomira jūsu tēva kungs un māte?
Un tai pašā laikā, kad Vīne cīnījās par to, lai visas Austroungārijas nācijās apliecinātu viskvēlāko uzticību un padevību valdošajam namam, Dr. Paveks izrakstīja Sveikam bromu pret viņa patriotisko sajūsmu un ieteica drošsirdīgajam un krietnajam kareivim pat nedomāt par karu:
— Guliet rāmi un esiet mierīgs, rīt es atkal pienākšu.
Ieradies otrā dienā, ārsts virtuvē apjautājās Millera kundzei, kā slimajam klājoties.
— Aizvien sliktāk, doktora kungs, — viņa patiesi noraizējusies atbildēja. — Naktī, kad viņam uznāca reimatisma lēkme, viņš, ar atļauju sacīt, dziedāja Austrijas himnu.
Pret šo jauno lojalitates izpausmi ārsts nolēma cīnīties ar pastiprinātu broma devu. Trešajā dienā Millera kundze ziņoja, ka Sveikam klājoties vēl bēdīgāk.
— Pēcpusdienā, doktora kungs, viņš lika atnest karalauka karti un naktī murgoja, ka Austrija uzvarēšot.
— Bet vai pulverus viņš dzer, kā es parakstīju?
— Viņš tos vēl nemaz nav licis atnest, doktora kungs.
Apbēris Sveiku pārmetumiem un paziņojis, ka nekad vairs
nenākšot pie slimnieka, kas atsakās no ārstēšanas ar bromu, Dr. Paveks aizgāja.
Palika vēl divas dienas līdz termiņam, kad Sveikam bija jāierodas ārstu komisijā.
Šai laikā Sveiks veica vajadzīgos priekšdarbus: aizsūtīja Millera kundzi nopirkt kareivja cepuri un patapināt no konditora ratiņus, kuros tas bija vadājis uz pastaigu savu klibo vectēvu. Tad Sveikam ienāca prātā, ka nepieciešami arī ķeģi. Par laimi konditors bija saglabājis sava vectēva ķeģus kā ģimenes relikviju.
Trūka vienīgi rekrūša puķu pušķa. Arī te Sveikam izlīdzēja Millera kundze, kas šais dienās bija neparasti novājējusi un raudāja bez mitēšanās.
Un tā kādā ievērojamā dienā Pragas ielas pieredzēja aizgrābjošu lojalitates apliecinājumu.
Veca māmiņa stūma ratiņus, kuros sēdēja vīrs un vicināja ķeģus. Pie viņa kareivja cepures laistījās nospodrināta kokarde, bet svārku pogcaurumā bija iesprausts raibs rekrūša puķu pušķis.
Un šis vīrs, vicinādams ķeģus, kliedza, ka skanēja vien:
— Uz Belgrādu! Uz Belgrādu!
Viņu pavadīja liels ļaužu bars, pamazām izveidojies no nelielā pulciņa, kas bija radies pie mājas, no kuras Sveiks devās karā.
Sveiks konstatēja, ka daži policisti ielu krustojumos salutēja viņam.
Vaclava laukumā pūlis ap ratiņiem bija pieaudzis līdz vairākiem simtiem, uri Krakovas ielas stūrī tas piekāva kādu korporeli, kas, burša cepuri galvā, uzsauca Sveikam:
— Heil! Nieder mit den Serben! 1
Vodičkas ielas stūri piesteidzās jātnieku policija un izklīdināja pūli.
Kad Sveiks polici jas inspektoram pierādīja melnu uz balta, ka viņam, Sveikam, šodien jāierodas ārstu komisijā, inspektors mazliet samulsa un, lai novērstu traci, lika diviem policistiem jāšus pavadīt Sveika ratiņus līdz Stršelecu salai.
1 Lai dzīvo! Nost ar serbiem? (Vāc.)
Par šo notikumu avīze «Pražske Uredni Noviny» [8] iespieda šādu rakstu:
«Kropļa patriotisms
Vakar pēc pusdienas Pragas galvenajās ielās ļaudis bija aculiecinieki ainai, kas spilgti rāda, ka šai dižajā un nopietnajā laikā arī māsu tautas dēli prot jo spoži apliecināt savu uzticību un padevību sirmā monarcha tronim. Likās, ka atgriezušies senie grieķu un romiešu laiki, kad Mucijs Scevola devās kaujā, kaut ciri viņam bija sadedzināta roka. Svētās patriotisma jūtas vakar vispilnīgāk izpauda kroplis ar ķeģiem, kuru veca māmiņa stūma slimnieku ratiņos. Šis čechu tautas dēls, kaut ari kropls būdams, brīvprātīgi devās uz ārstu komisiju rekrušu pieņemšanas punktā, lai ziedotu savas asinis un dzīvību ķeizaram. Un, ja viņa saucienam: «Uz Belgradu/» bija tik plaša atbalss Pragas ielās, tad tas tikai apliecina Pragas pilsoņu bezgalīgo un karsto mīlestību uz tēvzemi un valdošo namu.»
Tādā pašā garā rakstīja arī «Prager Tagebiatt», kas savu rakstu noslēdza ar vārdiem, ka brīvprātīgi pieteikušos kropli pavadījis bars vāciešu, kas, riskēdami ar savu dzīvību, sargājuši viņu no Antantes aģentiem — čechiem, kas gribējuši šo brīvprātīgo nolinčot.
«Bohemie», ievietodama šo ziņu, pieprasīja, lai kroplo patriotu apbalvo, un paziņoja, ka avīzes administrācijā pieņems vācu pilsoņu ziedojumus nepazīstamajam varonim.
Ja, pēc šo trīs laikrakstu domām, čechu zeme nevarēja radīt neviena cēlāka pilsoņa, tad ārstu komisijas kungi, diemžēl, nebija vis tādos pašos uzskatos. Tas sevišķi sakāms par vecāko kara ārstu Bauci. Viņš bija nepielūdzams vīrs, kas visur saskatīja viltīgu mēģinājumu izvairīties no karaklausības, no frontes, lodes un šrapneļa.
Plaši pazīstams viņa izteiciens: «Das ganze tschechische Volk ist eine Simulantenbande.» [9]
Savā desmit nedēļu ilgajā darbības laikā viņš no vienpadsmit tūkstošiem iesaucamo izskauda desmittūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņus simulantus un būtu ticis galā arī ar vien- padsmittūkstošo, ja šo laimīgo tieši tai brīdī, kad ārsts viņam uzbļāva: «Kehrt euch!» [10] — nebūtu ķērusi trieka.
— Aiznesiet projām šo simulantu! — Dr. Bauce sacīja, kad bija pārliecinājies, ka iesaucamais miris.
Un nu viņa priekšā šai ievērojamā dienā gluži kails kā visi pārējie nostājās Sveiks, kautri aizsegdams savu kailumu ar ķeģiem, uz kuriem viņš atbalstījās.
— Das ist wirklich ein besonderes Feigenblatt, [11] — Bauce sacīja, — paradīzē tādu vīģes lapu nebija.
— Atbrīvots no karaklausības kā plānprātiņš, — ziņoja feldfebelis, ieskatījies Sveika dokumentos.
— Un kas jums vēl par kaiti? — jautāja Bauce.
— Padevīgi ziņoju, ka slimoju ar reimatismu, bet kalpošu kungam un ķeizaram līdz savai pēdējai stundiņai, — Sveiks pazemīgi atbildēja un piebilda: — Man sapampuši ceļgali.
Bauce uzmeta krietnajam kareivim Sveikam drausmīgu skatienu un uzbrēca:
— Sie sind ein Simulant! [12]
Un, pievērsies feldfebelim, ledainā mierā noteica:
— Den Kerl sogleich einsperren! [13]
Divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem aizveda Sveiku uz garnizona cietumu.
Sveiks gāja, balstīdamies uz ķeģiem, un ar šausmām manīja, ka vina reimatisms sāk mazināties.
Kad Millera kundze, kas augšā uz tilta pie ratiņiem gaidīja Sveiku, ieraudzīja viņu durkļu apsardzībā, tā sāka raudāt un pameta ratiņus, lai vairs neatgrieztos pie tiem.
Bet krietnais kareivis Sveiks divu apbruņotu valsts sargu pavadībā soļoja tālāk. Durkļi mirdzēja saulē.
Malostranā pie Radecka. pieminekļa Sveiks, pagriezies pret pūli, kas viņam sekoja, uzsauca:
— Uz Bel grādu! Uz Belgradu!
Bet maršals Radeckis domīgi noraudzījās no sava pieminekļa pakaļ krietnajam kareivim Sveikam, kas ar rekrušu puķu pušķi pie svārkiem, balstīdamies uz vecajiem Ķeģiem, kliboja tālāk, kamēr kāds cienījama izskata kungs paskaidroja apkārt stāvošajiem ļaudīm, ka tur aizvedot «dezentieri».