Tais diženajos laikos kara ārsti darīja visu, lai izdzītu no simulantiem sabotažas velnu un piespiestu viņus atgriezties armijas klēpī.
Bija paredzētas vairākas spīdzināšanas pakāpes simulantiem un tiem, kurus uzskatīja par simulantiem, kā, piemēram, diloņslimniekiem, reimatiķiem, tiem, kas slimo ar bruku, nieru kaiti, tifu, cukurslimību, plaušu karsoni un citām likstām.
Spīdzināšanas paņēmieni bija sistematizēti un sekoja cits citam šādā kārtībā:
1. Stingra dieta, proti: trīs dienas no vietas pa glāzei tējas rītos un vakaros, turklāt visiem, lai viņi sūdzētos par ko sūdzēdamies, aspirins svīšanai.
2. Chinina pulveris milzīgās devās, lai neviens neiedomātos, ka karadienests ir medus. Šī procedūra saucās «chinina laizīšana».
3. Kuņģa skalošana divreiz dienā ar litru silta ūdens.
4. Klistirs ar ziepjūdeni un glicerinu.
5. Ievīstīšana ledainā ūdenī samērcētā palagā.
Bija drosmīgi cilvēki, kas izturēja visas piecas spīdzināšanas pakāpes, — tos aizveda vienkāršos šķirstos uz kareivju kapsētu. Bet gadījās arī mazdūšīgi, kas, jau iedarbojoties klis- tiram, paziņoja, ka esot veseli un cita nekā nevēloties kā ar nākošo vilcienu nokļūt ierakumos.
Garnizona cietumā Sveiku ievietoja tieši tādu mazdūšīgu simulantu barakā.
— Es to neizturēšu, — sacīja Šveika kaimiņš, ko nupat atveda no operācijās istabas, kur viņam jau otrreiz bija skalojuši kuņģi.
Šis vīrs simulēja īsredzību.
— Rīt es došos uz pulku, — nolēma otrs kaimiņš, kas nupat bija dabūjis klistiru. Viņš simulēja, ka esot kurls kā bluķis.
Gultā pie durvīm laida ārā garu diloņslimnieks, ievīstīts ledainā ūdenī samērcētā palagā.
— Tas ir jau trešais šonedēļ, — paskaidroja kaimiņš pa labi. — Kas tev kait?
— Man ir reimatisms, — atbildēja Šveiks. Šai atbildei sekoja sirsnīgi smiekli. Smējās arī mirstošais diloņslimnieks, kas «simulēja» tuberkulozi.
— Ar reimatismu mūsu vidū neviena nav, — kāds resns vīrs aizrādīja Sveikam, — te reimatismam nav lielākas nozīmes kā varžacīm. Es esmu mazasinīgs, man izgriezta puse kuņģa un izņemtas piecas ribas, un tomēr man neviens netic. Te bija viens pilnīgi kurlmēms, divas nedēļas viņu ik stundas vīstīja ledainā ūdenī samērcētā palagā, katru dienu deva klistiru un skaloja kuņģi. Visi sanitāri jau domāja, ka viņš paturēs virsroku un varēs iet mājās, bet tad kāds ārsts viņam kaut ko parakstīja vemšanai. Nabags nobijās, ka viņam izraus visas iekšas, un padevās. «Es vairs nespēju tēlot kurlmēmo,» viņš teica, «man atgriezusies ir valoda, ir dzirde.» Visi pārējie centās viņu pierunāt, lai taču viņš nepazudina sevi, bet viņš apgalvoja, ka dzirdot tāpat kā citi. Un tā arī nākošajā rītā viņš pateica ārsta apmeklējuma laikā.
— Viņš tomēr noturējās diezgan ilgi, — iebilda vīrs, kas simulēja, ka viņam viena kāja par veselu decimetru īsāka nekā otra, — ne tā kā tas, kas simulēja, ka viņu ķērusi trieka. Tam pietika ar trim chinina devām, vienu klistiru un vienas dienas gavēšanu, kad viņš jau atzinās, un, kamēr nonāca līdz kuņģa skalošanai, no triekas nebija ne vēsts. Visilgāk izturēja tas, ko bija sakodis traks suns. Viņš koda, kauca un, jāsaka, darīja to lieliski, tikai putas uz lūpām nekādi neprata dabūt. Mēs palīdzējām viņam kā mācēdami. Dažreiz pirms ārsta apmeklējuma pa veselai stundai kutinājām viņu, kamēr viņam piemetās krampji un viņš kļuva gluži zils, taču putas kā nerādījās, tā nerādījās uz lūpām. Tas bija taisni drausmīgi. Kad viņš kādu rītu ārsta apmeklējuma laikā padevās, mums bija viņa patiešām žēl. Nostājās nabadziņš pie gultas kā svece, salutēja un teica: «Padevīgi ziņoju, ārsta kungs, ka tas suns, kas mani sakoda, laikam nebūs bijis traks.» Virsārsts tik zvērīgi pavērās viņā, ka sakostais sāka trīcēt un atzinās: «Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka neviens suns mani nav sakodis, es pats iekodu sev rokā.» Pēc šās atzīšanās pret viņu ierosināja sūdzību par pašsakropļošanos, — sak, gribējis nokost sev roku, lai nebūtu jāiet karā.
— Visas tādas slimības, kur parādās putas uz lūpām, ir grūti simulējamas, — sacīja resnais simulants. — Piemēram, krītamā kaite. Te bija viens ar krītamo kaiti, viņš mums pastāvīgi stāstīja, ka viena lēkme vairāk vai mazāk esot tīrais nieks, tās viņš taisīja pa ducim dienā. Viņš raustījās krampjos, vīstīja dūres, tā izvalbīja acis, ka tās spiedās no pieres ārā, dauzīja galvu pret grīdu, kārstīja mēli, vārdu sakot, tā bija lieliska, pirmšķirīga krītamā kaite, nu, pavisam īsta. Bet tad viņam radās augoņi, divi uz kakla, divi uz muguras, un nu bija beigas krampjiem un krišanai pie zemes, jo viņš nespēja vairs ne palocīt galvu, ne sēdēt, ne gulēt. Viņam piemetās drudzis, un murgos ārsta apmeklējuma laikā viņš visu izstāstīja. Ar šiem augoņiem viņš mums sagādāja lielas nepatikšanas. Viņu atstāja tepat trīs dienas, lai apārstētu, un viņš dabūja citu dietu: rītos kafiju ar baltmaizi, pusdienā viru un knedlikus ar mērci, vakaros biezputru vai viru, un mums ar izskalotiem kuņģiem un stingro dietu vajadzēja noskatīties, kā šis tēviņš rij, šmakstina, paēdis tusnī un atraugājas. Ar to viņš trīs gabalus iegrūda nelaimē, jo tie arī atzinās. Tie gulēja ar sirdskaiti.
— Vislabāk var simulēt trakumu, — sacīja kāds cits si- mulants. — No mūsu skolotāju saimes divi atrodas blakus istabā, viens kliedz bez mitēšanās dienām un naktīm: «Džordano Bruno sārts vēl kūp, atjaunojiet Galileja prāvu!» — bet otrs rej, vispirms trīs reizes lēnām: vau-vau-vau, tad piecas reizes ātri: vauvauvauvauvau, tad atkal lēnām un tā vienā laidā. Viņš jau izturējis trīs nedēļas. Sākumā es arī gribēju tēlot plānprātiņu, reliģisku fanatiķi, un sludināt pāvesta nemaldību, tomēr beidzot par piecpadsmit kronām iegādājos no kāda Ma- lostranas friziera kuņģa vēzi.
— Es pazīstu Brževnovā kādu skursteņslauķi, — stāstīja kāds cits slimnieks, — kas par desmit kronām pagādās jums tādu drudzi, ka lēksiet pa logu laukā.
— Tas nav nekas, — pārtrauca otrs, — Vršovicē ir tāda vecmāte, kas par desmit kronām jums tā izmežģīs kāju, ka paliksiet kropls uz visu mūžu.
— Man izmežģīja kāju par piecām kronām, — atsaucās kāda balss gultā pie loga, — par piecām kronām naudā un trim kausiem alus piedevām.
— Mana kaite man jau maksā vairāk par diviem simtiem, — paskaidroja viņa kaimiņš, izdēdējis tievs kā slotas kāts. •— Nosauciet kādu indi, ko es nebūtu dzēris, — tādas jūs neatradīsiet. Es esmu dzīva indes noliktava. Esmu dzēris sublimatu, ieelpojis dzīvsudraba tvaikus, košļājis arseniku, smēķējis opiiu. dzēris opija tinkturu, kaisījis uz maizes morfiju, rijis strich- ninu, dzēris fosforu ar sērogļradi un pikrinskābi, esmu sagandējis aknas, plaušas, nieres, žulti, smadzenes, sirdi un zarnas. Neviens nevar pateikt, kas man par kaiti.
— Vislabāk iešļircināt rokā zem ādas petroleju, — kāds durvju tuvumā piezīmēja. — Manam brālēnam tas tik labi izdevās, ka viņam noņēma roku līdz elkonim, un tagad viņam miers no visām karaklaušībām.
Tuvojās ārstu pēcpusdienas apmeklējuma laiks. Kara ārsts Grīnšteins gāja no vienas gultas pie otras, un viņam sekoja apakšvirsnieks sanitars ar piezīmju grāmatiņu.
— Macuna!
— Šeit!
— Klistiru un aspirīnu! Pokornijs!
— Šeit!
— Kunga skalošanu un chininu! Kovaržiks!
— Šeit!
— Klistiru un aspirīnu! Kotjatko!
— Šeit!
— Kuņģa skalošanu un chininu!
Un ta pec kartas — mechaniski, īsi, bez žēlastības.
— Sveiks!
— Seit!
Dr. Grlnšteins uzmeta skatienu jaunajam pacientam.
— Kas jums par vainu?
— Padevīgi ziņoju, ka man ir reimatisms.
Ilgajā praksē Dr. Grīnšteinam bija radusies paraša runāt ar smalku ironiju, kas iedarbojās daudz ietekmīgāk par kliedzieniem.
— Ahā, reimatisms, — tad gan jums ārkārtīgi smaga slimība. Tā tiešām ir nejauka ķibele — saslimt ar reimatismu taisni tad, kad izcēlies pasaules karš un cilvēkam jādodas uz fronti. Man šķiet, ka tas jūs drausmīgi apbēdina.
— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka tas mani patiešām drausmīgi apbēdina.
— Ak tā, tas viņu apbēdina! Ārkārtīgi jauki, ka jūs tieši tagad atcerējāties mūs ar šo reimatismu. Miera laikā šāds nabaga cilvēks lēkā apkārt kā kazlēns, bet, līdzko izceļas karš, viņam tūliņ reimatisms klāt, viņam kājas vairs neklausa. Sakiet, — vai ceļgali jums sāp?
— Padevīgi ziņoju, ka sāp gan.
— Un caurām naktīm nevarat gulēt, vai ne? Reimatisms ir ļoti bīstama, sāpīga un grūti ārstējama kaite. Par laimi mums ir liela pieredze tās ārstēšanā. Stingra dieta un pārējie mūsu ārstēšanas paņēmieni vienmēr devuši labus rezultātus. Te jūs atlabsiet ātrāk nekā Peštjanos [17] un maršēsiet uz fronti tā, ka putekļu mākonis griezīsies ap galvu.
Pievērsies sanitaram, viņš pavēlēja:
— Rakstiet: Sveiks, stingra dieta, divreiz dienā kuņģa skalošana, vienreiz klistirs. Kā būs tālāk, to redzēsim. Pagaidām aizvediet viņu uz operāciju istabu, izskalojiet viņam kuņģi un,, kad atjēdzas, dodiet klistiru, bet labi pamatīgu, lai viņš piesauc visus svētos un reimatisms sabīstas un laižas lapās.
Tad, pagriezies pret pārējiem slimniekiem, Dr. Grīnšteins teica skaistu un gudru sentenču pilnu runu:
— Nedomājiet, ka jūsu priekšā ir teļš, kam var visu ko iepūst. Jūsu kumēdiņi man līdzsvaru nelaupīs. Es zinu, ka jūs visi esat simulanti un gribat dezertēt no armijas, tāpēc es tā izturos pret jums. Es savā mūžā esmu redzējis simtiem tādu
kareivju kā jūs. Šais gultās gulējuši veseli blāķi tādu vīru, kam nekā cita nav trūcis, vienīgi kareiviskā gara. Kamēr viņu biedri karalaukā cīnās, viņi bija iedomājušies, ka varēs vāļāties pa gultu, saņemt slimnieku uzturu un omulīgi gaidīt, kad beigsies karš. Bet viņi visi gaužām rūgti vīlās, un es jums saku, ka arī jūs gaida rūgta vilšanās. Vēl pēc divdesmit gadiem jūs kliegdami pamodisieties, kad sapņos redzēsiet, kā simulējāt pie manis.
— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, — klusi atskanēja no gultas pie loga, — es jau esmu vesels, es nakti manīju, ka aizdusa mani vairs nemoca.
— Kā jūs sauc?
— Kovaržiks. Padevīgi ziņoju, ka man jādabū klistirs.
— Labi, klistiru jūs vēl saņemsiet ceļa kājai, — Dr. Grīn- šteins izlēma, — lai jūs nesūdzētos, ka neesam jūs ārstējuši. Tā, un nu visi tie, ko nosaucu, sekojiet sanitaram, lai katrs saņem to, kas viņam pienākas!
Un ikviens saņēma pamatīgu devu, kas viņam bija parakstīta. Daži centās ietekmēt pavēles izpildītājus, lūgdamies vai draudēdami sūdzēties, citi brīdināja, ka pieteikšoties sanitaros un viņu mocītāji kādreiz kritīšot viņiem rokās. Sveiks izturējās drosmīgi.
— Netaupi mani, — viņš uzskubināja to bendes kalpu, kas • viņam deva klistiru, — atceries savu zvērestu! Pat ja te gulētu tavs tēvs vai brālis, dod viņam klistiru, ne acu nepamirkšķinādams! Iedomājies, ka uz šiem klistiriem balstās Austrija, tad uzvara ir mūsu.
Otrā dienā Dr. Grīnšteins apmeklējuma laikā apvaicājās, kā Sveikam patīkot kara slimnīcā.
Sveiks atbildēja, ka kara slimnīca esot labi iekārtota un cienījama iestāde. Par atalgojumu viņš saņēma vakarējo devu, turklāt trīs pulverus chinina, ko iebēra ūdenī un lika viņam tūliņ izdzert.
Pat Sokrāts savu indes kausu neizdzēra tādā mierā kā Sveiks chininu. Dr. Grīnšteins nolēma izmēģināt turpmākās spīdzināšanas pakāpes.
Kad Sveiku ievīstīja samērcētajā palagā un Dr. Grīnšteins jautāja, kā tas viņam patīkot, Sveiks atbildēja:
— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, tas ir tikpat kā pirtī vai piejūras peldvietā.
— Vai jūsu reimatisms vēl turas?
— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka tas nepavisam negrib mani pamest.
Tikmēr kāda kājnieku ģeneraļa atraitne baronese fon Bo- cenheima visiem spēkiem pūlējās sameklēt to kareivi, par ko «Bohemie» nesen bija publicējusi rakstu, kā viņš, kroplis būdams, braucis slimnieku ratiņos un saucis: «Uz Belgradu!» — un viņa patriotisma izpausme pamudinājusi «Bohemie» redakciju vākt starp lasītājiem ziedojumus par labu kroplajam varonim.
Beidzot policijas pārvaldē noskaidroja, ka tas bijis Sveiks, un tālākā meklēšana vairs nesagādāja pūļu. Baronese fon Bocenheima paņēma līdzi savu biedreni un kambarsulaini ar lielu grozu un brauca uz Hradčanu hospitāli.
Nabaga baronese pat nezināja, ko tas nozīmē, ja kareivis ievietots garnizona cietuma slimnīcā. Viņas vizītkarte atvēra cietuma durvis, kancelejā visi viņu vai aplidoja, un pēc piecām minūtēm viņa jau zināja, ka meklējamais, «der brave Sol- dat Schvejk», guļ trešās barakas septiņpadsmitajā gultā. Baronesi pavadīja pats Dr. Grīnšteins, gluži apstulbis aiz bailēm un pārsteiguma.
Sveiks tikko bija atgriezies no Dr. Grīnšteina parakstītās dienišķās procedūras un sēdēja gultā. Ap viņu pulcējās izdēdējušu un izbadojušos simulantu bars, kuri vēl līdz šim nebija padevušies un stūrgalvīgi cīnījās ar Dr. Grīnšteina stingro dietu. Būtu kāds viņos noklausījies, tam rastos iespaids, ka viņš iekļuvis starp augstākās pavāru skolas absolventiem vai gastronomijas veikalu pārdevēju kursos.
— Arī liellopu tauku grimšļus var ēst, — patlaban stāstīja kāds, kas te gulēja ar «chronisku kuņģa kataru», — ja tie ir silti. Kad tauki sāk sprēgāt, grimšļi jāizspiež sausi, jāapsāla un jāsapiparo, un es jums saku, ka pat zosu grimšļi nevar tiem līdzināties.
— Lieciet zoss grimšļus mierā, — uzsauca vīrs ar «kuņģa vēzi», — par zoss grimšļiem nekā labāka vairs nav. Kas gan ir cūkas grimšļi, salīdzinot ar tiem? Protams, grimšļi jāsacep pavisam brūni, kā to dara ebreji. Viņi ņem treknu zosi, nokasa tai no ādas taukus un tad izcep tos.
— Manuprāt, par cūku grimšļiem jūs maldāties, — iebilda Sveika kaimiņš. — Pats par sevi saprotams, ka es runāju par pašaudzētu cūku grimšļiem, par tā sauktajiem mājās gatavotajiem grimšļiem. Tie nedrīkst būt ne brūni, ne dzelteni, bet
kaut kas vidējs starp šim abām krāsām. Tādi grimšļi nedrīkst būt ne pārāk mīksti, ne pārāk cieti, un tie nedrīkst čirkstēt zobos, jo tad tie ir piedeguši. Tiem jākūst uz mēles, turklāt nedrīkst rasties sajūta, ka tauki tek pār zodu.
— Kurš no jums ir ēdis zirga tauku grimšļus? — iejaucās kāda balss, kurai tomēr neviens neatbildēja, jo ieskrēja sanitars:
— Visi gultās! Nāk kāda erchercogiene! Lai neviens nebāž savas netīrās kājas ārā no segas!
Pat īsta erchercogiene nebūtu varējusi ienākt cienīgāk par baronesi fon Bocenheimu. Viņai sekoja vesela svila, kurā netrūka pat slimnīcas grāmatveža feldfebeļa, kurš visā šai notikumā saskatīja slepenu revīziju, kas var viņu atraut no treknās aizmugures siles un nogādāt pie frontes dzeloņstiepļu aizžogojumiem šrapneļiem par barību.
Grāmatvedis bija bāls, bet vēl bālāks bija Dr. Grīnšteins. Viņa acu priekšā rēgojās vecās baroneses vizītkarte ar titulu «Ģeneraļa atraitne» un viss, kas varēja ar to saistīties: sakari, protekcijas, sūdzības, pārcelšana uz fronti un citas briesmas.
— Te nu guļ Sveiks, — viņš sacīja mākslotā mierā, pievedis baronesi pie Sveika gultas, — viņš ir ļoti pacietīgs.
Baronese fon Bocenheima apsēdās uz krēsla, ko piebīdīja pie Sveika gultas, un sacīja:
— Česki zoldat vien faren zoldat, klip zoldat ir lap zol- dat. Man lot mīl česki ēstreicher.
Viņa glāstīja Sveika neskūtos vaigus un turpināja:
— Man viss lasīt iekš avīz, man atnes jums dzert, kost, pīpēt, sūkāt, česki zoldat, faren zoldat. Johann, kommen Sie her! [18]
Kambarsulainis, kas ar savu izspūrušo bārdu atgādināja slepkavu un laupītāju Babinski, atstiepa milzīgu grozu pie gultas, bet vecās baroneses biedrene, liela auguma dāma ar saraudātu seju, apsēdās uz Sveika gultas un apčubināja ap viņu salmu cisas nesatricināmā pārliecībā, ka tā jāizturas pret sirgstošiem varoņiem.
Tikmēr baronese izņēma no groza dāvanas: duci ceptu vistu, kas bija ievīstītas sārtā zīda papīrā un pārsietas ar melndzeltenām zīda lentēm, divas pudeles kāda kara laika
1 Johan, nāciet šurp! {Vāc.)
liķiera ar etiķeti «Gott, strafe England!» Uz etiķetes otras puses bija redzami Francis Jozefs un Vilhelms, saķērušies rokās, it kā gribētu sākt rotaļu: «Zaķis iekrita bedrē no paša rīta, mīļo zaķīt, kas tev kaiš, nāc ar mani dejot!»
Oesterreich, du edles Haus,
Steck deine Fahne aus.
Lass sie im Winde weh'n,
Oesterreich muss ewig steh'n!
ar tulkojumu čechiski:
Austrija, tu dižā valsts,
Lai tavs karogs vējos plīvo,
Tu mums visiem sargs un balsts,
Austrija lai mūžam dzīvo!
Pēdējā dāvana bija balta hiacinte puķu podā.
Kad viss izkravāts gulēja gultā, baronese aizgrābtībā nespēja valdīt asaras. Daži izbadējušies simulanti savukārt nespēja valdīt slienas. Baroneses biedrene balstīja sēdošo Sveiku un arī šņukstēja. Valdīja dziļš klusums kā baznīcā, bet Sveiks to pēkšņi pārtrauca, salikdams rokas:
— Mūsu tēvs debesīs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība .„. pardon, cienītā kundze, samelsos, es gribēju teikt: dievs kungs, debesu tēvs, svētī šis dāvanas, ko mēs tavas devības labad baudīsim. Āmen.
Un viņš paņēma no gultas vienu vistu un sāka to ēst, Dr. Grīnšteina izbiedēto skatienu pavadīts.
— Ak, kā tas viņam garšo, šim zaldātiņam, — vecā baronese sajūsmināta čukstēja Dr. Grīnšteinam, — viņš droši vien jau vesels un varēs doties karā. Es ir tik lot lustig, ka vin to iet iekš labum.
Tad viņa apstaigāja visas gultas, izdalot cigaretes un šokolādes konfektes; atgriezusies pie Sveika, viņa noglāstīja tā matus un, pateikusi: «Behiit' euch Gott!» [21] — kopā ar pavadoņiem atstāja telpu.
Iekāms Dr. Grīnšteins, pavadījis baronesi, paspēja atgriezties, Sveiks bija izdalījis vistas un slimnieki tās aprijuši tādā ātrumā, ka vistu vietā rēgojās kaudzīte kaulu, kas bija tā noskrubināti, it kā vistas dzīvas būtu nokļuvušas klijānu nagos un pēc tam viņu kauliņi mēnešiem ilgi cepinājušies saulē.
Tāpat nebija ne vēsts no kara laika liķiera un trim pudelēm vīna. Ari šokolādes plāksnītes un sausiņi bija pagalam Kāds bija pat izdzēris nagu politūras pudelīti, kas atradās ma- nikira kārbā, un nogaršojis zobu pastu.
Dr. Grīnšteins atkal nostājās kareivīgā pozā un teica garu runu. Viņam kā akmens novēlās no sirds, kad apmeklējums bija aiz muguras. Apgrauzto kaulu kaudze apstiprināja viņa domas, ka visi pacienti ir nelabojami simulanti.
— Kareivji, — viņš laida vaļā, — ja jums būtu kaut drusku prāta, tad jūs pirksta nekam nebūtu dūruši klāt, jo būtu domājuši: «Virsārsta kungs neticēs, ka mēs esam grūti slimi, ja visu to aprīsim.» Bet ar šo rīcību jūs apliecinājāt, ka necienāt manu labo sirdi. Es jums skaloju kuņģus, dodu jums klistirus, cenšos panākt, lai jūs ieturētu stingru dietu, un jūs tā pārslo- gāt kuņģus! Vai gribat dabūt kuņģa kataru? Jūs maldāties! Jūsu kuņģis vēl nebūs sācis gremot, kad es to izskalošu tik tīru, ka jūs to atcerēsieties līdz nāves stundiņai un vēl bērniem stāstīsiet, kā reiz sarijāties vistas cepeti un citas gardas mantas, bet tās nepaguva uzturēties jūsu kuņģī ne stundas ceturksni, jo tika savlaicīgi izskalotas ārā. Un nu cits pēc cita man pakaļ! Es neesmu tāds tītars kā jūs, bet mazliet gudrāks nekā jūs visi kopā. Turklāt paziņoju, ka rīt uzlaidīšu jums virsū komisiju. Pārāk ilgi jūs te vāļājaties, un nekas jums nekaiš, ja varējāt piecās minūtēs tā piecūkot kuņģus. Uz priekšu, marš!
Kad pienāca Sveika kārta, Dr. Grīnšteins paskatījās viņā un, atcerējies šodienas mīklaino vizīti, jautāja:
— Vai jūs pazīstat baroneses kundzi?
— Es esmu viņas ārlaulības dēls, — Sveiks mierīgi atbildēja. — Viņa mani gluži maziņu bija izlikusi uz ielas un tagad atrada . ..
Dr. Grīnšteins strupi noteica:
— Dodiet tad Sveikam vēl vienu klistiru!
Vakarā visi drūmi gulēja gultās. Vēl pirms dažām stundām visiem kuņģos atradās labas un gardas mantas, bet nu tur skalojās plāna tēja ar šķēlīti maizes.
Divdesmit pirmais numurs pie loga ierunājās:
— Zināt, biedri, sutināta vista man garšo labāk nekā cepta.
Kāds norūca:
■— Sadodiet viņam pa kaklu!
Taču pēc bēdīgā mielasta visi bija tik vārgi, ka nevienam negribējās kustēties.
Dr. Grīnšteins turēja vārdu. Otrā dienā ieradās daži kara ārsti no daudzinātās komisijas.
Viņi svinīgi soļoja gar gultu rindām un atkārtoja divus vārdus:
— Parādiet mēli!
Sveiks izkāra mēli tik tālu, ka viņa seja saviebās muļķīgā 'grimasē un acis aizvērās ciet.
— Padevīgi ziņoju, štaba ārsta kungs, ka vairāk mēli izkārt es nevaru.
Nu sākās interesants strīds starp Sveiku un komisiju. Sveiks apgalvoja, ka augšminēto paskaidrojumu sniedzis tāpēc, lai ārsti nedomātu, ka viņš grib slēpt savu mēli.
Komisijas locekļu domas par Sveiku krasi dalījās. Pusei likās, ka Sveiks esot «ein bloder Kerl» \ bet otra puse apgal-
voja, ka viņš esot rūdīts blēdis, kas ņirgājoties par karadienestu.
— Zibeņi un pērkoni! — komisijas priekšsēdētājs uzbrēca Sveikam. — Gan mēs tiksim ar jums galā!
Sveiks lūkojās komisijā ar nevainīga bērna dievišķīgo mieru.
Staba virsārsts pienāca Sveikam cieši klāt.
— Es gribētu gan zināt, par ko jūs domājat, jūs jūras cūka!
— Padevīgi ziņoju, ka es neko nedomāju.
—■ Velns un elle! — brēca kāds komisijas loceklis, šķindinādams zobenu. —- Tātad viņš nemaz nedomā! Kāpēc tad jūs nedomājat, Siamas ziloni?
— Padevīgi ziņoju, tāpēc, ka karadienestā kareivjiem aizliegts domāt. Kad es pirms dažiem gadiem kalpoju 91. pulkā, tad mūsu kapteinis vienmēr mums piekodināja: «Kareivis nedrīkst domāt, viņa vietā domā priekšniecība. Līdzko kareivis sāk domāt, tā viņš vairs nav kareivis, bet kāds nožēlojams, utains civilists. Domāšana nekad . . .»
— Muti ciet! — komisijas priekšsēdētājs pārskaities viņu pārtrauca. — Mums jau ir ziņas par jums. Der Kerl meint, man wird glauben, er sei ein wirklicber Idiot [22] Jūs neesat nekāds idiots, Šveik, jūs esat slīpēts un rūdīts blēdis, jūs esat nelietis, vazaņķis, diedelnieks! Vai saprotat?
— Padevīgi ziņoju, ka saprotu.
— Es jums teicu: muti ciet! Vai nedzirdējāt?
— Padevīgi ziņoju, es dzirdēju, ka man jātur mute ciet.
— Himmelherrgott. [23], tad arī turiet muti ciet, ja es jums tā esmu teicis! Jūs taču labi zināt, ka nedrīkstat tad ne pīkstēt.
— Padevīgi ziņoju, es zinu, ka nedrīkstu pīkstēt.
Kara kungi saskatījās un pasauca feldfebeli.
— Novediet šo subjektu lejā uz kanceleju un gaidiet mūsu lēmumu un ziņojumu! Garnizona cietumā viņam šo muldēšanu izdzīs no galvas. Vīrs vesels kā zirgs, simulē, turklāt palaiž muti un ņirgājas par savu priekšniecību. Viņš domā, ka mēs esam atnākuši pakavēt viņam laiku, ka karš ir joku dzīšana un blēņošanās. Pagaidiet, Šveik, gan jums garnizona cietumā -parādīs, ka karš nav vis nekādi kumēdiņi.
Sveiks feldfebeļa pavadība devas uz kanceleju un ceļa dungoja:
Pats nezinu, kalabad Es reiz tā domāju, Ka karš ir tīrie joki Un ilgs tik nedēļu . . .
Un, kamēr kancelejā dežūrējošais virsnieks brēca uz Sveiku, ka tādi tēviņi esot nošaujami, augšā, slimnīcas telpās, komisija likvidēja simulantus. No septiņdesmit pacientiem paglābās tikai divi: viens, kam granata bija norāvusi kāju, un otrs, kam patiešām bija gangrena.
Tie vienīgie nedzirdēja vārda «tauglich», bet visus pārējos, ieskaitot arī trīs mirstošos diloņslimniekus, atzina par derīgiem karadienestam, un staba virsārsts izmantoja izdevību teikt runu.
Viņa runa bija saturā īsa, toties izpušķota ar visdažādākajiem lamu vārdiem. Visi esot ragulopi un utizēdas, un tikai tādā gadījumā, ja viņi drošsirdīgi cīnīšoties par kungu un ķeizaru, viņi varēšot atgriezties cilvēku sabiedrībā un viņiem tikšot piedots, ka gribējuši izvairīties no karaklausības un simulējuši visādas kaites. Viņš, ārsts, gan tam neticot un domājot, ka visus simulantus gaidot karātavas.
Kāds jauns kara ārsts, pagaidām vēl tīra un nesamaitāta dvēsele, lūdza štaba virsārstam atļauju teikt dažus vārdus. Viņa runa atšķīrās no priekšnieka runas ar optimismu un naivumu. Viņš runāja vāciski.
Viņš ilgi skaidroja, ka ikvienam no tiem, kas tagad atstājot slimnīcu, lai pievienotos saviem pulkiem frontē, esot jābūt uzvarētājam un bruņiniekam. Viņš esot pārliecināts, ka bijušie slimnieki veikli rīkošoties ar ieročiem kaujas laukā un būšot godīgi cilvēki tiklab karadienestā, kā privātā dzīvē, ka viņi būšot neuzveicami karotāji un, atcerēdamies Radecka un Savo- jas Eižena [24] slavu, ar savām asinīm padarīšot auglīgus monar- chijas plašos slavas laukus un būšot cienīgi veikt vēstures uzticēto uzdevumu. Ar vislielāko drosmi, netaupot savas dzīvības, viņiem esot jādodas uz priekšu zem savu pulku sašautajiem karogiem pretī jaunai slavai, jaunām uzvarām.
Velak gaitenī štaba virsārsts sacīja šim naivajam jauneklim:
— Kolēģa kungs, varu jums apgalvot, ka jūs pūlējāties veltīgi. No šiem plukatām neiztaisīs karavīrus ne Radeckis, ne tas jūsu Savojas princis Eižens. Jūs varat runāt velnu vai eņģeļu mēlēs, tas viss vienalga. Viņi visi viena banda.