Pēdējais patvērums tiem, kas negribēja iet karā, bija garnizona cietums. Es pazinu kādu ārštata skolotāju, kuram kā matematiķim vajadzēja nokļūt artileristos un šaut ar lielgabalu, bet viņš nozaga kādam virsleitnantam pulksteni, lai tādā kārtā iekļūtu garnizona cietumā. To viņš izdarīja pilnīgi apzinīgi. Karš viņam neimponēja un nevilināja viņu. Šaut uz ienaidnieku un nogalināt ar šrapneļiem un granatām otrpus frontes tādus pašus nelaimīgus ārštata matematikas skolotājus — to viņš uzskatīja par nejēdzību.
— Es negribu, lai mani ienīstu par varmācību, — viņš sacīja pats sev un mierīgā garā nozaga pulksteni. Vispirms pārbaudīja viņa gara spējas un, kad viņš paskaidroja, ka zadzis iedzīvošanās nolūkos, viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu. Cietumā daudzi sēdēja par zādzībām vai blēdībām, tur bija ideālisti un neidealisti, cilvēki, kas karu uzskatīja par ienākumu avotu, — dažādi intendanturas apakšvirsnieki aizmugurē un frontē, kas blēdījās kā ar uzturu, tā ar algām, tāpat arī mazie zagļi, kas bija tūkstoškārt godīgāki par tiem tēviņiem, kuri. viņus sūtīja uz šejieni. Garnizona cietumā atradās arī kareivji par dažādiem tīri militāriem noziegumiem: disciplīnas pārkāpumiem, sacelšanās mēģinājumiem, dezertēšanu. Pavisam īpatnēja grupa bija politiķi: astoņdesmit procenti no viņiem bija pilnīgi nevainīgi, bet deviņdesmit deviņus procentus no šiem nevainīgajiem tomēr notiesāja.
Militāri juridiskais aparats bija lielisks. Tāds tiesas aparats ir katrai valstij pirms vispārēja politiska, saimnieciska un morālā sabrukuma. Bijušās varenības un slavas spožumu uztur tiesas, policija, žandarmi un pērkamo denunciantu banda.
Katrā armijas daļā Austrijai bija spiegi, kuri nodeva savus biedrus, kas gulēja ar viņiem vienā gultā un kara gaitās dalījās maizes kumosā.
Garnizona cietumam piegādāja svaigu materialu arī valsts policija — tādi kungi kā Klima, Slavičeks [25] un Co. Militārā cenzūra uzmanīja korespondenci starp fronti un izmisušajiem mājiniekiem un gādāja šurp korespondences autorus. Žandarmi vilka šurp pat vecus sirmgalvjus, kas sūtīja vēstules uz fronti, un par izteikto mierinājumu vai mājas posta aprakstiem kara tiesa piesprieda viņiem pa divpadsmit gadiem.
No Hradčanu garnizona cietuma, pāri Brževnovai, veda ceļš uz Motolas apmācības laukumu. Pa priekšu kareivju pavadībā soļoja vīrs ar dzelžos saslēgtām rokām, viņam sekoja rati ar šķirstu. Motolas apmācības laukumā atskanēja īsa pavēle: «Anl Feuer!» - Un visos pulkos un bataljonos nolasīja pulka pavēli, ka atkal kāds jauniesauktais nošauts par sacelšanās mēģinājumu, jo uzbrucis kapteiņa kungam, kad tas iesitis ar zobenu viņa sievai, kas nespējusi pietiekami ātri atvadīties no sava vīra.
Bet garnizona cietumā svētā trīsvienība — staba profoss :!
Slaviks, kapteinis Linharts un feldfebelis Ržepa, kuru sauca ari par «bendi», lieliski veica savu darbu. Cik daudzus viņi piekāva līdz nāvei! Iespējams, ka kapteinis Linharts arī tagad, republikas laikos, ir kapteinis. Būtu tikai jāvēlas, lai viņam ieskaita stāžā arī garnizona cietumā nokalpotos gadus. Slaviče- kam un Klimam valsts policija jau apstiprinājusi viņu stāžu. Ržepa izstājies no dienesta un strādā atkal par mūrniekmeis- taru. Droši vien viņš republikā ir visādu patriotisku pulciņu biedrs.
Staba profoss Slaviks republikas laikā kļuvis par zagli un sēž cietumā. Nabadziņš nav pratis tik labi pielāgoties republikai kā citi militārie džentlmeņi.
Bija pilnīgi dabiski, ka štaba profoss Slaviks, pieņemdams Sveiku, uzmeta viņam mēmu, pārmetumu pilnu skatienu:
«Ja |au te esi iekļuvis, tad tev grēku diezgan. Nekas, draudziņ, mēs saldinām dzīvi visiem, kas krituši mūsu rokās, un mūsu rokas nav nekādas dāmu rociņas!»
Un, lai padarītu savu skatienu ietekmīgāku, viņš pabāza Sveikam zem deguna savu lielo, stiegraino dūri un teica:
— Paoa, tu plukata!
Sveiks paoda un piezīmēja:
— Ar to es negribētu dabūt pa degunu, tai ir kapsētas smaka.
Mierīgā, nosvērtā valoda profosam bija pa prātam.
— Tie, — viņš sacīja, iegrūzdams Sveikam dūri vēderā,
stāvi taisni! Kas tev kabatās? Cigaretes vari paturēt, bet
naudu dod mums, lai tev to nenozog. Vairāk tev nav? Patiešām nav? Nemelo, par meliem soda.
— Kur lai viņu liekam? — jautāja feldfebelis Ržepa.
— Sūtīsim uz sešpadsmito, — izlēma profoss, — pie apakš- bikšniekiem. Vai neredzat, ka kapteinis Linharts pavadrakstā atzīmējis: «Streng behūten, beobachten!» [26]
— Jā, brāl, — viņš svinīgi uzrunāja Sveiku, — ar nekriet- neļiem apietas kā ar nekrietneļiem. Ja kāds iedomājas spuroties pretī, to mēs iesviežam karcerī, ielaužam viņam visas ribas un atstājam guļam, kamēr nosprāgst. Mums ir tiesības tā darīt. Vai atceraties, Ržepa, ko mēs darījām ar to miesnieku?
— Jā, ar to bija ko noņemties, profosa kungs, •— feldfebelis Ržepa, atcerēs gremdēdamies, atbildēja. — Tam bija traka veselība! Es viņu spārdīju minūtes piecas ar kājām, kamēr viņam sāka ribas brakšķēt un nākt asinis pa muti. Un tomēr viņš nodzīvoja vēl desmit dienas. Viņš nebija nobeidzams ne sitams.
— Redzi nu, diedeli, kā pie mums klājas, ja kādam ienāk prātā dumpoties vai laisties pa diegu, — profoss nobeidza savu pedagoģisko lekciju. — īstenībā tā ir pašnāvība, un tā to arī soda. Tāpat lai dievs tas kungs pasarga, ja tev, žurku ģīmi, ienāktu prātā par kaut ko sūdzēties inspekcijai. Kad ieradīsies inspekcija un jautās, vai tev ir kādas sūdzības, tad tev, seska smaka, jānostājas kā ierindā, jāsalutē un jāatbild: «Padevīgi ziņoju, ka nav, esmu pilnīgi apmierināts!» Kā tu to pateiksi, vanckar, — atkārto!
— Padevīgi ziņoju, ka nav, esmu pilnīgi apmierināts, — Sveiks atkārtoja ar tik mīlīgu sejas izteiksmi, ka staba profoss maldīgi noturēja to par patiesu centību un iztapību.
— Tad izģērbies līdz apakšbiksēm un ej uz sešpadsmito! viņš sacīja, pretēji savam paradumam nepiebilzdams ne žurku ģīmi, ne seska smaku, ne plukatu.
Sešpadsmitajā Sveiks sastapa deviņpadsmit vīrus apakšbiksēs. Visiem uz pavadrakstiem bija atzīme: «Streng behūten, beobachten», tāpēc viņus ļoti uzmanīgi apsargāja, lai viņi neaizbēgtu.
Ja apakšbikses būtu tīras un logos nebūtu režģu, tad pirmajā mirklī varētu domāt, ka šie ļaudis sapulcējušies pirts priekštelpā.
Feldfebelis Ržepa nodeva Sveiku «cimrkomandantam», bārdainam dēlietim atpogātā kreklā. Viņš uzrakstīja Sveika vārdu uz papīra strēmeles, kas karājās pie sienas, un sacīja viņam:
— Rīt mums būs teijateris. Mūs vedīs uz baznīcu klausīties dievvārdus. Mēs, visi apakšbikšaiņi, stāvam taisni zem kanceles. Tie tik būs kumēdiņi!
Kā visos cietumos un pārmācības namos, tā arī garnizona cietumā baznīciņa bija ļoti iemīļota vieta. Ne jau tāpēc, ka piespiesta baznīcas apmeklēšana tuvinātu arestantus dievam vai viņi apgūtu kādus tikumus. Par tādām aplamībām nevar būt ne runas. Dievkalpojumi un svētrunas bija jauka izklaidēšanās garnizona cietuma arestantu dzīvē. Galvenais bija nevis tuvošanās dievam, bet cerība atrast gaitenī vai pagalmā kādu nomestu papirosa vai cigara galu. Dievu pilnīgi atstūma pie malas mazs cigara galiņš, kas mētājās spļaujamtraukā vai
vāļājās zemē putekļos. Šis mazais, smirdošais priekšmets guva uzvaru ir pār dievu, ir pār dvēseles atpestīšanu.
Kas tie bija par smiekliem, kad viņam dažreiz paslīdēja kāja un viņš ar visu kausu, ar svēto sakramentu vai mišu grāmatu nogāzās gar zemi un skaļi apvainoja no arestantu vidus izraudzīto ministrantuka tas viņam ar nolūku aizlicis kāju priekšā, un uz karstām pēdām iegrieza nabadziņam karceri un «špangles» V'Taču nosodītais līksmoja, jo tas viss iederējās, programā un padarīja jokus baznīciņā vēl sulīgākus. Viņam šai izrādē bija piešķirta atbildīga loma, un viņš to tēloja ar baudu.
Feldkurats Oto Kacs, tipisks armijas garīdznieks, bija ebrejs. Tas nav nekas sevišķs. Archibiskaps Kons arī bija ebrejs un turklāt Machara [29] draugs.
Felkuratam Oto Kacam bija vēl raibāka pagātne nekā slavenajam arehibiskapam Konam.
Kacs bija beidzis tirdzniecības akadēmiju un iestājies karadienestā kā brīvprātīgais. Viņš tik labi pazina vekseļu tiesības un tā prata rīkoties ar vekseļiem, ka firma «Kacs un Co» gada laikā varen smalki un izdevīgi nobankrotēja un vecais Kaca kungs, iepriekš izdarī jis ar savu kreditoru kapitalu dažas visai interesantas kombinācijās, bez kreditoru un sava kompanjona
ziņas aizlaidās uz Ziemeļameriku, kamēr viņa kompanjons bija spiests aizlaisties uz Argentinu.
Kad nu jaunais Oto Kacs tik nesavtīgi bija sadalījis starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku firmu «Kacs un Co», tad viņš nokļuva tāda cilvēka situācijā, kam nav ko mantot, kas nezina, kur nolikt savu galvu, un kam atliek vienīgi iestāties aktivajā karadienestā.
Bet pirms tam brīvprātīgais Oto Kacs bija izgudrojis teicamu joku. Viņš likās kristīties. Viņš griezās pie Kristus, lai tas palīdz viņam taisīt karjeru, un bija pilnigi pārliecināts, ka tas ir vienkāršs veikala darījums starp viņu un dieva dēlu.
Kacu svinīgi kristīja Emauas klosterī. Pats paters Albans iemērca viņu kristāmajā traukā. Tā bi ja lieliska aina: klāt bija dievbijīgs majors no tā pulka, kur Oto Kacs kalpoja, veca jaunava no dižciltīgo sieviešu patversmes Hradčanos un aptaukojies konsistorijas pārstāvis, kas stāvēja kūmās.
Virsnieka pārbaudījumus viņš izturēja labi, un jaunais kristietis Oto Kacs palika armijā. Sākumā viņam likās, ka viss iet labi, un viņš pat gribēja iestāties kara akadēmijā, bet kādu dienu piedzērās, iestājās klosterī un apmainīja zobenu pret mūka tērpu. Viņš devās audiencē pie archibiskapa Hradčanos un ar tā palīdzību iekļuva garīgajā seminārā. Pirms iesvētīšanas viņš piedzērās līdz nesamaņai kādā visai smalkā lokālā ar «sieviešu kārtas personālu» un no šīm dzīrēm devās uz iesvaidī- šanu. Pēc tam viņš ieradās savā puikā pēc protekcijas un, kad bija iecelts par feldkuratu, nopirka zirgu, jādelēja pa Pragas ielām un nepalaida garām nevienas sava pulka virsnieku dzīres.
Uz kāpnēm viņa dzīvokļa priekšā ļoti bieži atskanēja neapmierināto kreditoru lamas. Viņš veda mājās ielasmeitas vai arī sūtīja pēc tām savu kalpotāju. Viņš ļoti labprāt spēlēja kārtis, un klīda baumas, ka viņš blēdījoties kāršu spēlē, taču nevienam nebija izdevies pieķert feldkuratu, ka viņš sava tērpa platajā piedurknē slēpj dūzi. Virsnieku aprindās viņu dēvēja par «svēto tēvu». Svētrunas viņš nekad negatavoja iepriekš, ar ko atšķīrās no sava priekšgājēja, kas agrāk apmeklēja garnizona cietumu. Tas bija sirdzis ar neatvairāmām iedomām, ka garnizona cietumā ieslodzītos iespējams labot ar pamācībām no kanceles. Cienījamais dvēseļu gans bija dievbijīgi valbījis acis un skaidrojis arestantiem, ka nepieciešams reformēt likumus par ielasmeitām un nelaulātām mātēm, un penterējis par ārlaulības bērnu audzināšanu. Viņa abstraktajām svētrunām nebija nekā kopēja ar pašreizējo momentu, un tās visus garlaikoja.
Turpretim par feldkurata Oto Kaca svētrunām visi jau iepriekš jūsmoja. Tas bija svinīgs brīdis, kad sešpadsmito kameru ieveda baznīcā vienās apakšbiksēs, jo apģērbšana bija saistīta ar risku, ka kāds varētu pazust. Divdesmit baltbikšus novietoja zem kanceles kā eņģe|us. Daži no viņiem, kam bija uzsmaidījusi laime, gremoja ceļā uzlasītos cigāru galus, jo viņiem nebija kabatu, kur tos paglabāt. Viņiem visapkārt sastājās pārējie garnizona cietuma iemītnieki un tīksminājās par divdesmit, pāriem apakšbikšu zem kanceles, kurā, piešiem šķindot, uzkāpa feldkurats.
— Ilabtacht! [30] — viņš nokomandēja. — Uz lūgšanu — stāties! Atkārtojiet, ko teikšu! Ei tu tur aizmugurē, nešņauc degunu saujā, tu atrodies dieva templī! Ka nelieku iebāzt tevi karcerī, sasodīts! Nu, jūs plikadīdas, yai neesat aizmirsuši tēvreizi? Pamēģināsim … Es jau zināju, ka nekas prātīgs nepanāks. Vai jums prātā tēvreize, — jā, sagrūst rīklē divas porcijas gaļas ar pupām, pierīties, nolikties uz vēdera gultā, urbināt degunu un nedomāt par dievu to kungu — to jūs protat. Vai nav tiesa?
Viņš paskatījās no kanceles lejup uz divdesmit baUbikšiem, kas lieliski uzjautrinājās tāpat kā pārējie. Aizmugurē spēlēja «aizdošanu»
— Nekas, diezgan interesanti, — Sveiks pačukstēja savam kaimiņam, kas tika turēts aizdomās, ka par trim kronām nocirtis ar cirvi savam biedram visus vienas rokas pirkstus, lai viņš atbrīvotos no karaklausības.
- Pats labākais vēl priekšā, — skanēja atbilde. — Viņš šodien pamatīgi pietempies, tāpēc atkal gvelzīs par ērkšķaino grēka ceļu.
Feldkurats patiešām bija labā omā. Pats nezinādams, kāpēc, viņš nemitīgi liecās lejup pāri kancelei, tik tikko nenovelda- mies zemē.
— Kas ir, puikas, uzdziediet! — viņš sauca. — Vai varbūt gribat, lai es jums iemācu jaunu dziesmu? Tad dziediet man līdz!
Viena šķista meičiņa Man par visām mīļāka. Ne jau viens pie viņas iemu, — Tūkstošiem tur dodas ciemā. Tūkstošiem tai apkārt griežas. Cits pēc cita klāt tai spiežas. Un šī zelta meičiņa — Tā ir svētā Mari ja.
— To jūs nekad neiemācīsieties, jūs slaisti, — leldkurats turpināja. — Es esmu par to, lai jūs visus nošauj, vai saprotat? Es to apgalvoju no šās svētās vietas, jo dievs ir kaut kas tāds, kas no jums nemaz nebaidās un kas jums tā. izģērēs ādu, ka jūs visu mūžu kasīsieties. Jo jūs negribat pievērsties Kristum, bet mīļāk staigājat pa ērkšķaino grēku ceļu . . .
— Nu jau sākas! Viņš ir kārtīgi pietempies, — Sveika kaimiņš priecīgi čukstēja.
Feldkurats nožagojās.
— Neparko nevedīšu, — viņš stūrgalvīgi atkārtoja, — es ne pirksta nepakustināšu jūsu labā, man tas ne prātā nenāk, jo jūs esat nelabojami bezgoži. Tā kunga žēlsirdība jūs nepavadīs jūsu ceļos, dieva mīlestības dvesma jūs neaplidos, jo
mīļajam dievam tādi nelieši bijuši nebijuši. Vai jūs dzirdat, jūs tur tais apakšbiksēs?
Divdesmit baltbikšu paskatījās augšup un kā vienā balsī atsaucās:
— Padevīgi ziņojam, ka dzirdam.
— Ar dzirdēšanu vien vēl nepietiek, —• feldkurats turpināja. — Tai nakts melnajā tumsības zaņķī, kur jūs esat iegrimuši, jūs pleikas, tur neatspīdēs dieva žēlastības stars, jo arī dieva lēnprātībai ir savas robežas. Bet tu, ēzeli, tur aizmugurē nežāksties, ka nesapūdēju tevi karcerī! Un jūs tur apakšā nedomājiet, ka esat krogā! Dieva žēlsirdība ir bezgalīga, bet viņš to piešķir tikai godīgiem ļaudīm, nevis cilvēku sabiedrības atkritumiem, kas neievēro ne viņa likumus, ne karaklausības reglamentu. To es gribēju jums pateikt. Jūs neprotat lūgt dievu, jūs domājat, ka baznīcu apmeklēt ir kaut kas jocīgs, ka te ir teātris vai kinematogrāfs. To es jums izdzīšu no galvas, lai jūs nedomātu, ka esmu ieradies jūs uzjautrināt vai smīdināt. Es jūs visus ieslodzīšu karcerī, to es jums izdarīšu, suņa gabali. Es te šķiežu ar jums laiku un redzu, ka tas ir pilnīgi veltīgi; ja te būtu pats feldmaršals vai archibiskaps, arī tad jūs nelabotos un nepaceltu savas sirdis uz to kungu. Un tomēr kādreiz jūs atcerēsieties mani, ka esmu vēlējis jums tikai labu . . .
Starp divdesmit baltbikšiem atskanēja šņuksti. Sveiks bija sācis raudāt.
Feldkurats pavērās lejup. Tur stāvēja Sveiks un ar dūrēm slaucīja asaras. Pārējie raudzījās viņā līksmi un atzinīgi.
— Sis cilvēks katram jāņem par paraugu, — feldkurats turpināja, norādīdams uz Sveiku. —■ Ko viņš dara? Viņš raud. Neraudi, es tev saku, neraudi! Tu gribi laboties? Tas tev, brāl, tik viegli vis neizdosies. Tagad tu raudi, bet, kad atgriezīsies, savā kamerā, tad būsi tāds pats nelietis kā iepriekš. Tev vēl daudz jādomā par dieva bezgalīgo mīlestību un žēlsirdību, daudz jāpūlas, lai tava grēcīgā dvēsele atrastu to īsto ceļu, kas tai staigājams. Nupat mēs redzējām, ka lej asaras kāds, kas grib atgriezties, bet ko darāt jūs, pārējie? Gluži nekā. Skat, kur viens kaut ko valsta pa muti, it kā viņa vecāki būtu bijuši atgremotāji dzīvnieki, bet cits tā kunga mājvietā meklē kreklā utis. Vai tad jūs nevarat kasīties mājās, vai tas jums jādara dievkalpojuma laikā? Staba profosa kungs, jūs tiešām neprotat uzturēt kārtību. Jūs taču esat karavīri, nevis kādi civili plenči, tāpēc uzvedieties, kā karavīriem pieklājas, kaut arījiīs esat baznīcā. Piķis un zēvele, meklējiet dievu, utis meklēsiet mājās! Ar to es beidzu, jūs padauzas, un prasu, lai dievkalpojuma laikā jūs uzvestos godīgi, nevis tā kā pagājušo reizi, kad aizmugurē daži pret valsts veļu iemainīja maizi un dievgalda laikā to aprija.
Feldkurats nokāpa no kanceles un iegāja sakristejā, kur viņam sekoja profoss. Pēc brīža profoss iznāca no turienes, devās tieši pie Sveika, izvilka viņu no apakšbiksaiņu grupas un ieveda sakristejā.
Feldkurats ērti sēdēja uz galda un tina cigareti.
Kad ienāca Sveiks, viņš uzrunāja:
— Tātad te jūs esat. Es jau esmu visu apsvēris un domāju, ka būšu jūs pareizi novērtējis, vai saproti, blēdi? Tas ir pirmais gadījums, kad baznīcā kāds sāk raudāt.
Viņš nolēca no galda, nostājās zem Fransuā de Sala [33] me- lancholiskā portreta un, raustīdams Sveiku aiz pleciem, sauca:
— Atzīsties, nekrietneli, ka tu raudāji joka pēc!
Arī Fransuā de Sals jautājoši vērās no svētbildes lejup Sveikā. No otras puses Sveikā mulsi raudzījās kāds moceklis. Viņam pakaļā bija iecirsti zāģa zobi, un kādi nezināmi romiešu algotņi cītīgi vilka zāģi. Mocekļa sejā nebija saskatāmas ne ciešanas, ne apskaidrība, ne svētlaime. Viņš tikai izskatījās izbrīnījies, it kā gribētu jautāt: «Kā es nokļuvu tādā stāvoklī? Kungi, ko jūs darāt ar ntani?»
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Sveiks, likdams visu uz vienas kārts, nopietni atbildēja, — es atzīstos visuvarenajam dievam un jums, cienījamais tēv, kas jūs esat dieva vietā, ka patiešām raudāju joka pēc. Es redzēju, ka jūsu runai trūkst atgriezta grēcinieka un ka jūs veltīgi gaidāt to. Tāpēc es gribēju sagādat jums prieku, lai jūs nedomātu, ka pasaulē nav vairs godīgu cilvēku, un gribēju arī pats sevi iepriecināt, lai man kļūtu vieglāk ap sirdi.
Feldkurats pētīdams lūkojās Sveika vientiesīgajā sejā. Saules stars sāka rotāties uz Fransuā de Sala drūmā attēla un silti apspīdēja samulsušo mocekli pie pretējās sienas.
— Jūs sākat man patikt, — feldkurats sacīja, atkal apsēzdamies uz galda. — Kādā pulkā esat ieskaitīts?
Viņš sāka žagoties.
Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka esmu un arī neesmu ieskaitīts 91. pulkā un vispār nezinu, kas īsti ar mani notiek.
— Un kāpēc jūs te atrodaties? — feldkurats jautāja, joprojām žagodamies.
No baznīciņas plūda šurp harmonija skaņas, jo ērģeļu nebija. Kāds par dezertēšanu ieslodzīts skolotājs spēlēja visgaudīgākās baznīcas meldijas. Kopā ar feldkurata žagām šīs skaņas saplūda kādā līdz šim nepazīstamā doriešu toņkārtā.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka patiešām nezinu, kāpēc te atrodos, un arī nesūdzos par to. Man vispār neveicas. Es vienmēr gribu tikai labu, bet vienmēr iznāk kaut kas traks, gluži tāpat kā tam moceklim tur tai bildē.
Feldkurats pavērās svētbildē, iesmējās un teica:
— Nudien, jūs man patīkat, būs jāparunā ar auditoru, bet nu ilgāk ar jums vis netērzēšu. Ak, kaut man tā .miša būtu no kakla nost! Kehrt euch! Abtreten!
Kad Sveiks atgriezās baltbikšu grupā pie kanceles un tie jautāja, ko feldkurats īsti gribējis, viņš dzestri un strupi atbildēja:
— Viņš ir pilnā.
Nākamajam programas numuram, svētajai mišai, visi sekoja ar lielu uzmanību un neslēptām simpātijām. Viens zem kanceles pat derēja, ka feldkuratam izkritīšot no rokām svētais sakraments. Viņš lika visu savu maizes devu pret divām pļaukām un laimēja.
Tas, kas pildīja visiem sirdis, vērojot feldkurata rīcību, nebija ne ticīgo misticisms, ne īsta katoļu dievbijība. Tās bija tādas ļūtas kā teātrī, kad lugas saturs nav zināms, bet darbība sarežģās un visi ziņkāri gaida, kāds būs atrisinājums. Visus saistīja aina, ko feldkurata kungs lielā pašaizliedzībā tēloja altarī.
Visi ļāvās estētiskajai baudai, kādu tiem sagādāja feldkurata kunga ačgārni uzvilktais, greznais amata tērps, un neliekuļotā ziņkārē un dedzībā vēroja visu, kas notiek pie altara.
Rudais ministrants, no baznīcas aprindām nācis dezertieris, 28. pulka speciālists sīkās zādzībās, godīgi centās atcerēties svētās mišas kārtību, techniku un tekstu. Viņš bija reizē ministrants un suflieris feldkuratam, kas gan pēdējam netraucēja sajaukt veselus teikumus. Beidzot vēl feldkurats atšķīra mišu grāmatu nepareizā vietā un sāka publikai par lielu uzjautrinājumu dziedāt adventes dziesmas. Viņam nebija ne balss, ne muzikālās dzirdes, un zem baznīcas velvēm atskanēja kviecieni un rēcieni kā cūku kūtī.
— Tas nu gan šodien pietempies, — klausītāji runāja ar gandarījumu. — Tas nu gan vienreiz pilnā! Droši vien apdzēries kaut kur pie meitām.
Jau kādu trešo reizi pie altara skanēja «Ite, missa est», kas atgādināja indiāņu kaujas aurus, un logu rūtis dārdēja vien. Tad feldkurats vēl iemeta skatienu kausā, vai tur nav palikusi kāda lāsīte vīna, saviebās un uzrunāja klausītājus:
— Nu varat iet mājās, diedelnieki. Beigas. Redzu, ka jūs neizrādāt to īsto dievbijību, kāda jājūt, atrodoties baznīcā pie altara. Huligāni! Stāvēdami dieva tā kunga vaiga priekšā, jūs nekaunaties skaļi smieties, kāsēt un ņirgāties, šļūkāt ar kājām, un tas viss notiek manā klātbūtnē, kaut es te pārstāvu Jēzu Kristu, svēto Mariju un dievu to tēvu, jūs muļķadesas! Ja tā būs arī turpmāk, tad es jūs pārmācīšu tā, kā piederas, lai jūs zinātu, ka nepastāv tikai tā elle vien, par ko jums priekšpēdējā reizē stāstīju, bet arī elle zemes virsū! Varbūt no pirmās jūs paglābsieties, bet otrā jums secen nepaies… abtreten!
Feldkurats, kas tik jauki un oriģināli prata realizēt veco, apnicīgo noteikumu par ieslodzīto apmeklēšanu, iegāja sakristejā, pārģērbās, lika ieliet no appītās pudeles baznīcas vīnu, izdzēra to un ar rudā ministranta palīdzību uzsēdās jājamzirgā, kas stāvēja piesiets pagalmā, bet tad atcerējās Sveiku, nolēca zemē un devās pie auditora Bernisa.
Kara auditors Berniss bija vispirms sabiedrisks cilvēks, lielisks dejotājs un uzdzīvotāja kas te drausmīgi garlaikojās un rakstīja savā piezīmju grāmatiņā vācu pantiņus, lai tie vienmēr būtu pie rokas. Viņš bija vissvarīgākais loceklis kara tiesas aparatā, jo viņa rokās bija tāds milzums protokolu un galīgi sajauktu aktu, ka viņš iedvesa cieņu pat visai karalauka tiesai Hradčanos. Viņš vienmēr mēdza nozaudēt apsūdzības materialus un bija spiests izdomāt jaunus; viņš samainīja apsūdzēto vārdus, nozaudēja apsūdzības pavedienus un šķetināja jaunus, kādi vien ienāca prātā; dezertierus viņš sodīja par zagšanu, zagļus par dezertēšanu; viņš rīkoja politiskas prāvas, ķerdams materialus no zila gaisa, izdarīja visvisādus trikus, lai apsūdzētajiem pierādītu noziegumus, kas tiem ne sapņos nebija rādījušies, izdomāja viņa majestates apvainojumus un inkriminēja paša sacerētus izteicienus tiem nelaimīgajiem, kuru apsūdzības bija pagaisušas nebeidzamajā dienesta aktu un visādu oficiālu rakstu jūklī.
— Servus — sacīja feldkurats, sniegdams viņam roku, — kā sviežas?
— Pa vidām, — militarais auditors Berniss atbildēja, — sajaukuši man materialus, un nu pats nelabais netiek tajos gudrs. Vakar uzsūtīju augšā jau apstrādātu materialu par kādu tēviņu, ko apvaino par dumpi, bet šie atsūta man visu atpaka], jo runa neesot par dumpi, bet gan par konservu zādzību. Un es taču pieliku aktam citu numuru! Kā viņi to uzoduši, dievs vien zina.
Auditors nospļāvās.
— Vai kārtis vēl spēlē? — feldkurats ievaicājās.
— Esmu nospēlējies līdz ādai. Pēdējo reizi spēlējām ar to plikpauri pulkvedi makao, tad es sagrūdu visu viņam rīklē. Toties man padomā kāds skuķis. Un ko tu dari, svētais tēv?
— Man vajadzīgs kalpotājs, — feldkurats sacīja. — Pēdējais man bija vecs grāmatvedis, gan bez akadēmiskas izglītības, bet pirmās šķiras draņķis, es tev saku. Činkstēja vienā gabalā un skaitīja pātarus, lai dievs pasargot viņu no posta un bēdām, nu, tad es viņu aizsūtīju ar kaujas bataljonu uz fronti. Stāsta, ka viss tas ešelons esot sapluinīts lupatu lēveros. Tad man atsūtīja kādu tēvaini, kas cita nekā nedarīja, tikai sēdēja traktierī un dzēra uz mana rēķina. Citādi bija tīri ciešams cilvēks, tikai viņam traki svīda kājas. Viņu es arī aizsūtīju ar kaujas bataljonu uz fronti. Šorīt dievkalpojumā es uzdūros uz kādu tipu, kas joka pēc sāka raudāt. Tas man tā kā noderētu. Viņu sauc par Sveiku, un viņš sēž sešpadsmitajā. Labprāt gribētu zināt, par ko viņu iesēdinājuši un vai nevarētu tā nokārtot, ka es varētu dabūt viņu ārā no turienes.
Auditors sāka meklēt pa atvilktnēm papīrus, kas attiecās uz Sveiku, bet, kā parasts, nekā nevarēja sameklēt.
— Tie būs pie kapteiņa Linharta, — viņš, ilgāku laiku izmeklējies, noteica. — Velns viņu zina, kur man paliek visas aktis. Iespējams, ka patiešām esmu nosūtījis Linhartam. Es tūliņ piezvanīšu. Allo, te virsleitnants auditors Berniss, kapteiņa kungs. Gribēju lūgt paskatīties, vai pie jums nav aktis par kādu Sveiku . . . Jūs sakāt, ka aktīm jābūt pie manis? Tas man brīnums … Es esot tās paņēmis no jums? Tas mani patiešām pārsteidz… Viņš sēž sešpadsmitajā… Es zinu, kapteiņa kungs, ka sešpadsmitā kamera pakļauta man, bet es domāju, ka Sveika papīri kaut kur mētājas pie jums. Kā, jūs izlūdzaties, lai es tā nerunāju ar jums? Pie jums nekas nemētājas? . . . Allo, allo . . .
Auditors Berniss apsēdās pie galda un sarūgtināts sāka sodīties par nekārtībām izmeklēšanas procesā. Starp viņu un kapteini Linhartu jau sen pastāvēja naids, kurā abi bija ļoti konsekventi. Ja Bernisa rokās nonāca kāds Linhartam piederīgs papīrs, tad Berniss to tā prata noslēpt, ka neviens to vairs nevarēja atrast. Protams, ka Linharts darīja to pašu ar papīriem, ko vajadzēja nodot Bernisam. Tādā pašā kārtā mēdza nozust arī pielikumi pie lietām. [34]
(Sveika lietu atrada karalauka tiesas arehivā tikai pēc apvērsuma ar šādu atzīmi: «Viņš bija nolēmis nomest liekulības masku un atklāti uzstāties pret mūsu valdnieka personu un mūsu valsti.» Sveika lieta bija ielikta aktīs par kādu Jozefu Kudelu. Uz vāka bija krustiņš, zem tā «Izpildīts» un datums.)
— Tātad Sveiks man ir pazudis, — auditors Berniss noteica. — Likšu viņu atvest šurp un, ja viņš nekādā noziegumā neatzīsies, palaidīšu uz brīvām kājām un aizsūtīšu pie tevis, un tu to nokārto pulkā.
Kad feldkurats bija aizgājis, auditors pavēlēja atvest Sveiku un lika tam gaidīt pie durvīm jo pats tai brīdī pieņēma policijas pārvaldes telefonogramu, ka pieprasīto materialu pie apsūdzības akta Nr. 7267 par kājnieku Maiksneru saņēmis pret parakstu kapteinis Linharts 1. kancelejā.
Tikmēr Sveiks aplūkoja auditora kanceleju.
Nevarētu sacīt, ka tās iekārta labvēlīgi ietekmētu apmeklētāju, sevišķi fotogrāfijās, kas karājās pie sienām un attēloja armijas eksekūcijas Galicijā un Serbijā. Tās bija mākslinieciski izpildītas fotogrāfijās, kas rādīja nodegušas būdas un kokus, kuru zari slīga lejup aiz pakārto smaguma. Sevišķi jauks bija kāds uzņēmums Serbijā, kurš rādīja veselu pakārto ģimeni — mazu zēnu, tēvu un māti. Divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem apsargāja koku ar pakārtajiem, bet priekšplānā stāvēja kāds virsnieks uzvarētāja pozā un smēķēja cigareti. Aizmugurē bija redzama karalauka virtuve, kas strādāja pilnā sparā.
— Kas ar jums īsti ir, Šveik? — jautāja auditors Berniss, pievienojis telefonogramu pie aktīm. — Kādu putru jūs esat ievārījis? Vai gribat atzīties vai gaidīt, kamēr par jums būs sastādīta apsūdzība? Tā tas tālāk nevar turpināties. Nedomājiet, ka stāsieties kādas tiesas priekšā, kur jūs pratinās stulbeņi civilisti. Mums ir kara tiesa, K. und K. Militargericht Jūsu vienīgais glābiņš no barga un taisnīga soda var būt tikai vaļsirdīga atzīšanās.
Kad auditors Berniss bija pazaudējis apsūdzības materialus, tad lietoja nopratināšanā «sava paša metodi». Kā redzat, šai metodē nebija nekā sevišķa, tāpēc nav jābrīnās, ka izmeklēšanas rezultāti vienmēr līdzinājās nullei.
Taču auditors Berniss bija par sevi tik labās domās, ka jutās spējīgs noteikt, kāpēc cilvēks ieslodzīts garnizona cietumā, arī bez jebkāda apsūdzības materiala un apvainojumiem, vienīgi novērojot uz nopratināšanu atvestā seju un izturēšanos. Auditora pieredze, gudrība un cilvēku pazīšana bija tik liela, ka viņš kādu čigānu, kas no pulka bija nogādāts cietumā par vairāku duču veļas gabalu zādzību (čigāns bija noliktavas pārziņa palīgs), apvainoja politiskā noziegumā un apgalvoja, ka čigāns kaut kur kroga aģitējis kareivjus, lai dibinot patstāvīgu nacionalu valsti, kurā ietilptu čechu kroņa zemes un Slovākijā ar slovaku tautības ķēniņu priekšgalā.
— Mums ir dokumenti, — viņš sacīja nelaimīgajam čigānam, — jums atliek vienīgi atzīties, kurā krogā jūs to runājāt, no kāda pulka bija tic kareivji, kas klausījās, un kad tas notika.
Nabaga čigāns izdomāja tiklab datumu un krogu, kā pulku, no kura bijuši viņa šķietamie klausītāji, un, atgriezdamies no nopratināšanas, izbēga no garnizona cietuma.
— Vai jūs negribat atzīties nekādā noziegumā? — auditors jautāja, kad Šveiks klusēja kā kaps. — Vai jūs negribat pateikt, kāpēc te atrodaties un par ko jūs ieslodzīja? Vismaz man jūs varētu to pateikt un negaidīt, kamēr es pats jums to pasaku. Es vēlreiz atgādinu, ka jums vaļsirdīgi jāatzīstas. Tas nāks jums par labu, jo atvieglos izmeklēšanu un samazinās sodu. Šai ziņā pie mums viss tāpat kā pie civilistiem.
— Padevīgi ziņoju, — atskanēja Sveika labsirdīgā balss, — ka es te garnizona cietumā atrodos kā atradenis.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Padevīgi ziņoju, ka to varu pavisam vienkārši paskaidrot. Mūsu ielā dzīvo ogļu pārdevējs, un viņam ir pavisam nevainīgs divus gadus vecs puisītis, un tas kādu dienu kājām aizgājis no Vinohradiem līdz Libniem, kur viņu policists atrada sēžam uz ietves. Puisīti aizveda uz policijas komisariatu, un tur šo divgadīgo bērnu ieslodzīja. Kā redzat, šis puisītis bija gluži bez vainas un tomēr nokļuva aiz restēm. Un, ja viņš būtu pratis runāt un viņam būtu jautājuši, par ko viņš ieslodzīts, tad viņš arī to nezinātu. Arī ar mani noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tāpat esmu atradenis.
Auditora skatiens pārslīdēja pār Sveika stāvu un atdūrās pret seju. Visa šī būtne, kas stāvēja auditora priekšā, izstaroja tādu bezrūpību un nevainību, ka Berniss sāka nikni skraidīt, pa kanceleju. Ja viņš nebūtu apsolījis feldkuratam, ka nosūtīs tam Sveiku, tad velns vien zina, ar ko viss beigtos.
Viņš apstājās pie galda.
— Klausieties, — viņš sacīja Sveikam, kas vienaldzīgi lūkojās visapkārt, — ja jūs man vēlreiz pagadīsieties acīs, tad jūs to ilgi pieminēsiet… Vediet viņu prom!
Kad Sveiku aizveda atpakaļ uz sešpadsmito, auditors lika atsaukt profosu Slaviku.
— Līdz turpmākam lēmumam Sveiks nodots feldkurata Kaca kunga rīcībā, — viņš strupi noteica. — Izrakstīt atbrīvošanas papīrus un diviem vīriem aizvest Sveiku pie feldkurata kunga!
— Vai vedot uzlikt viņam dzelžus, virsleitnanta kungs?
Auditors trieca dūri uz galda.
— Ēzelis tāds! Es taču skaidri un gaiši sacīju: izrakstīt atbrīvošanas papīrus!
Un viss, kas šai dienā bija sakrājies auditora sirdī — kapteinis Linharts, Sveiks — viss kā kalnu strauts gāzās virsū profosam un nobeidzās ar vārdiem:
— Vai nu jus apjēdzat, ka esat kronēts ezelis?
Tā nu gan varētu godināt tikai ķēniņus un ķeizarus, taču pat vienkāršs cietuma uzraugs, nekronēta galva, nebija aitādu uzrunu apmierināts un, iedams ārā, iespēra arestantam, kas mazgāja gaiteni. Sveiku profoss nolēma atstāt vēl uz vienu nakti garnizona cietumā, lai viņš labi iepazīstas ar tā jaukumiem.
Garnizona cietumā pavadītā nakts vienmēr pieskaitāma patīkamām atmiņām.
Blakus sešpadsmitajai atradās viennīca, baismīgs caurums, kur tonakt gaudoja kāds kareivis, kam par kādu disciplināru pārkāpumu feldfebelis Ržepa pēc štaba profosa Slavika pavēles lauza ribas.
Kad brēcieni apklusa, sešpadsmitajā varēja dzirdēt, kā knakšķ utis, kas nokļuvušas arestantiem pirkstos, pārlūkojot kreklus.
Sienas iedobumā virs durvīm stiepļu režģiem segta petrolejas lampa izplatīja bālu gaismu un kūpēja. Petrolejas smaka jaucās kopā ar nemazgātu cilvēku ķermeņu izgarojumiem un ar naktstrauka smaku, kad tam pēc katras lietošanas nolīgojās līmenis, ielaižot kamerā jaunu smirdoņas vilni.
Vājais uzturs apgrūtināja gremošanu, un vairums arestantu sirga ar gāzēm, ko tie laida laukā nakts klusumā, saņemot atbildes signālus, ko pavadīja visādas asprātības.
Gaitenī skanēja sargu vienmērīgie soļi, lāgu lāgiem durvīs pavērās «actiņa», pa kuru paglūnēja uzraugs.
Vidējā gultā kāds klusā balsī stāstīja:
— Mani te atveda pēc bēgšanas mēģinājuma. Agrāk es sēdēju divpadsmitajā. Tur sēž tādi ar vieglākām apsūdzībām. Reiz pie mums ieveda kādu laucinieku. Viņam bija iegriezuši divas nedēļas par to, ka ļāvis savās mājās pārgulēt zaldātiem. Sākumā domāja, ka tā ir politiska sazvērestība, bet vēlāk noskaidrojās, ka viņš darījis to pret samaksu. Viņu vajadzēja ielikt pie pašiem sīkākajiem zaglēniem, bet tur viss bija pilns, un tā viņš iekļuva pie mums. Pasaulīt, ko viņš bija saņēmies līdzi un ko viņam sūtīja no mājām! Nez kāpēc viņam bija atļauts pašam gādāt sev uzturu un uzlabot stāvokli, pat pīpol viņš drīkstēja. Viņš iestiepa kamerā divus šķiņķus, pamatīgu klaipu maizes, olas, sviestu, cigaretes, tabaku — īsi sakot, viņa divās mugursomās bija viss, par ko vien cilvēks var sapņot. Un šis dēlietis domāja, ka aprīs to viens pats. Sākumā mēs tīri godīgi palūdzām viņam kādu nieku, ja jau pašam neienāk prātā, ka vajadzētu dalīties, kā to darīja visi, kad kaut ko saņēma. Bet šis skopulis ne un ne: viņam te divas nedēļas atsēžamas, viņš te kuņģi samaitašot ar tiem kāpostiem un sapu- vušajiem kartupeļiem, ko mums dodot. Viņš uzdāvājot mums savu porciju un kroņa maizi, pret to viņam neesot iebildumu, ka mēs to dalot savā starpā vai ēdot pa kārtai … Es jums saku, viņš bija tik smalks vīrs, ka pat uz kopējā trauka nesēdās, bet atlika savas vajadzības līdz otrai dienai, lai pastaigas laikā izdarītos pagalma atejā. Tik izlepis viņš bija, ka pat klozetpapīru bija paņēmis līdzi. Mēs viņam pateicām, ka uzspļaujam viņa porcijai, un cietāmies — vienu dienu, divas, trīs. Tēvainis rij šķiņķi, triepj sviestu uz maizes, loba olas, vārdu sakot, dzīvo, cepuri kuldams. Pīpo cigaretes un mums pat ne dūmu nedod ievilkt. Mēs taču nedrīkstot pīpot, un, kad ieraudzīšot, ka viņš mums dod smēķi, tad viņu pašu ietupināšot karcerī. Vārdu sakot, trīs dienas mēs cietāmies. Ceturtās dienas naktī pienāca atmaksas brīdis. Viņš agri no rīta pamostas . . . Jā, es jums aizmirsu pateikt, ka viņš vienmēr skaitīja lūgšanas, pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām, ilgi jo ilgi pātaroja pirms pierīšanās. Torīt viņš arī noskaita savas lūgšanas un tad lien pagultē pēc maišeliem. Jā, turpat tie ir, tikai pavisam plāni, sarāvušies kā žāvētas plūmes. Viņš sāk brēkt, ka apzagts, ka mugursomās palicis tikai klozetpa- pīrs, bet tad minūtes piecas padomā, nospriež, ka mēs gribam viņu izjokot un esam viņa krājumus noglabājuši. Viņš tīri jautri saka: «Ak jūs blēži, tas gan jums labi izdevās! Dodiet ni$ man visu atpakaļ!» Mums tur bija kāds no Libniem, tas saka: «Zināt ko, uzvelciet segu uz galvas un skaitiet līdz desmit! Pēc tam varat aplūkot savus maisus.» Un ko jūs domājat, — viņš apsedzas kā paklausīgs puika un skaita: «Viens, divi, trīs . . .» Bet tas no Libniem aizrāda: «Tik ātri nevajag, skaitiet lēnāk!» Viņš zem segas sāk no jauna: «Viens… divi . . . trīs . . .» Saskaita līdz desmit, pielec kājās un klāt pie saviem maišeļiem. «Jēzus Marija!» viņš brēc. «Tukši, kā bijuši!» Būtu jūs redzējuši viņa stulbo ģīmi — tur varēja vai plīst no smiekliem! Bet Libnu puisis saka: «Pamēģiniet vēlreiz!» Ticiet vai ne, bet tas tēvainis bija tā apstulbis, ka mēģināja vēlreiz skaitīt un, kad nu tomēr maisos nekā cita nebija kā tikai klozetpapīrs, tad sāka velēt pa durvīm un brēkt: «Apzaguši! Mani apzaguši! Veriet vaļā! Palīdziet Kristus dēļ!» Zināms, sargi tūliņ atsauc profosu un feldfebeli Ržepu. Mēs visi kā viens apgalvojam, ka viņš jucis prātā, jo vakar līdz vēlai naktij rijis, kamēr visu notiesājis. Bet viņš tik raud un daudzina: «Kaut kur taču vajag būt drupatiņām.» Protams, ka drupatiņas nekur neatrada, — mēs jau arī nebijām no muļķu mājām. Ko paši nevarējām pieveikt, to nosūtījām ar «gaisa pastu» otrajam stāvam. Mums nekā nevarēja pierādīt, kaut gan tas aitasgalva vienā laidā činkstēja: «Kaut kur taču jābūt drupatiņām.» Visu dienu viņš nekā neēda un tikai glūnēja, vai citi ko negrauž vai nesmēķē. Otrā dienā viņš pusdienās vēl neķērās klāt savai porcijai, bet vakarā viņam tie sapu- vušie kartupeļi un kāposti jau varen gaja pie sirds, tikai dievu viņš gan tā vairs nepiesauca kā tad, kad cirta iekšā šķiņķi un olas. Vēlāk kāds no mums nez kā iedzīvojās tabakā, tad viņš sāka ar mums runāties, lai dodot kādu dūmu, bet lika pagaidīt!
— Es tā vien baidījos, ka jūs viņam būsiet devuši to dūmu, — Sveiks piezīmēja. — Ar to jūs sabojātu visu stāstu. Tāda augstsirdība sastopama tikai romānos, bet garnizona cietumā tādos apstākļos tā būtu tīrā muļķība.
— Bet vai «bankas» viņam neuzlikāt? — kāds ievaicājās.
— To mēs piemirsām.
Sākās klusas debates, vai pēc visa tā «bankas» bija vajadzīgas. Vairākums izsacījās «par».
Saruna pamazām apklusa. Arestanti laidās miegā, kasīdami paduses, krūtis un vēderu, kur veļā visvairāk uzturas utis. Viņi iemiga, pārvilkuši pāri galvām utainās segas, lai viņus netraucētu petrolejas lampas gaisma . . .
No rīta pulksten astoņos Sveiku izsauca un lika iet uz kanceleju.
— Pa kreisi no kancelejas durvīm ir spļaujamtrauks, tur pagadās pa smēķa galam, — kāds arestants pamācīļa Sveiku. — Pirmajā stāvā tu arī iesi vienam garām. Kāpnes slauka deviņos, tā ka tur kaut kas vēl būs.
Taču Sveiks neattaisnoja viņu cerības un neatgriezās vairs sešpadsmitajā. Deviņpadsmit apakšbikšaiņi visādi izprātojās par to.
Kāds mūsains zemessargs, kam bija sevišķi spilgta fanta- zija, stāstīja, ka Sveiks šāvis uz savu rotas komandieri un šodien viņu aizveduši uz Motolas apmācības laukumu, lai nolaistu no kājas.