Šveika odiseja atkal atsākās durkļotas goda sardzes pavadībā, kurai vajadzēja viņu novest pie feldkurata.
Viņa pavadoņi savstarpēji papildināja viens otru: cik viens bija garš un izdilis, tik otrs zems un resns. Garais kliboja ar labo kāju, resnais ar kreiso. Abi kalpoja aizmugures dienestā, jo pirms kara bija pilnīgi atbrīvoti no karaklausības.
Abi svarīgi soļoja pa ielu un lāgu lāgiem pašķielēja uz Sveiku, kas gāja vidū un laiku pa laikam salutēja. Sveika privātās drēbes bija pagaisušas garnizona cietuma noliktavā kopā
ar kareivja cepuri, ar ko viņš bija ieradies iesaukšanas punkta. Izlaižot no cietuma, viņam izsniedza vecu formas tērpu, kas acīm redzot agrāk bija piederējis kādam plecīgam lielvēde- rim, galvas tiesu garākam par Sveiku.
Biksēs, kurās Sveiks bija iekāpis, ērti ietilptu vēl trīs tādi Sveiki. Neskaitāmās krokas no kāju pēdām un vēl pāri krūtīm, līdz kurienei bikses sniedzās, neviļus saistīja garāmgājēju uzmanību. Novazātais un notrieptais milzīgais virskrekls ar salāpītiem elkoņiem plandījās ap Sveiku it kā uzvilkts uz putnubiedēkļa. Bikses nokarājās lejup kā cirka klaunam. Kareivja cepure, arī samainīta garnizona cietumā, slīdēja pāri ausīm.
Sveiks atbildēja uz garāmgājēju smīniem ar maigu smaidu un savu labsirdīgo acu silto, laipno skatienu.
Tā viņi devās uz Karlinu, kur feldkurats dzīvoja.
Pirmais Sveiku uzrunāja mazais resnītis. Viņi patlaban iegriezās Malostranā zem galerijas.
— No kurienes tu esi? — resnītis jautāja.
— No Pragas.
— Vai tu nešmauksi prom no mums?
Sarunā iejaucās garais šķeista. Tā ir dīvaina parādība, ka mazie un resnie parasti mēdz būt labsirdīgi optimisti, kamēr kalsnie un izģindušie lielāko tiesu ir skeptiķi.
Tā arī šoreiz garais sacīja resnītim:
— Ja varētu, skaidrs, ka šmauktu.
— Par ko viņam jāšmauc? — mazais atsaucās. — Viņš jau tā uz brīvām kājām, ārā no cietuma. Tāpēc jau es nesu aploksni.
— Un kas tur ir tai aploksnē feldkuratam?
— To es nezinu. ,
—< Re nu, nekā nezini, bet runā.
Karela tiltam viņi pārgāja pāri, nerunādami ne vārda. Taču Karela ielā resnītis atkal uzrunāja Sveiku:
— Vai tu nezini, kāpēc mēs tevi vedam pie feldkurata?
— Uz grēksūdzi, — Sveiks nevērīgi atteica. — Rīt mani pakārs. Tad vienmēr ved pie mācītāja, un to sauc par garīgo iepriecinājumu.
— Un par ko tad tevi, kā saka . . .? — piesardzīgi iejautājās garais, kamēr resnītis līdzcietīgi vērās Sveikā.
Abi bija lauku amatnieki, ģimenes tēvi.
— Es nezinu, — Sveiks ar labsirdīgu smaidu atbildēja.
— Es nekā nezinu. Laikam tāds mans liktenis.
— Tu būsi dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, — resnītis lietpratīgi un līdzjūtīgi piebilda. — Mūsu pusē, Jaseņā pie Jozefovas, arī tā kādu pakāra prūšu kara laikā. Atnāca pakaļ, nekā neteica, bet ņēma un Jozefovā pakāra.
— Es gan domāju, — skeptiski ierunājās garais, — ka gluži par neko nevienu vis nekar. Kaut kādam iemeslam jābūt, lai tā rīkotos.
— Ja kara nav, tad kāds iemesls noteikti vajadzīgs, — Sveiks piekrita, — bet kara laikā viens cilvēks bijis nebijis. Vai nu viņš krīt frontē, vai tiek pakārts mājās — tie paši vēži vien ir.
— Paklau, vai tik tu neesi politiskais? —iejautājās šķeista. Viņa balss noskaņa rādīja, ka viņš sāk lūkoties labvēlīgāk uz Sveiku.
— Pat drusku par daudz politisks, — Sveiks pasmīnēja.
— Varbūt tu esi tautas sociālists x ?
Nu savukārt resnītis kļuva piesardzīgs un iejaucās sarunā.
— Kas mums tur par daļu? — viņš sacīja. — Un paskat, cik visur pilns ļaužu, un visi skatās uz mums. Varbūt mēs varētu kaut kur šķērsielā noņemt durkļus, lai tā neduras acīs. Tu taču nelaidīsies lapās? Zini, ka mums tad var iznākt nepatikšanas. Vai ne, Tonik? — viņš uzrunāja garo.
Tas klusu sacīja:
— Durkļus mēs varētu gan noņemt. Kā nekā taču mūsu pašu cilvēks.
Viņš bija pazaudējis savu skepsi, un viņa dvēselē modās līdzcietība pret Sveiku. Viņi uzmeklēja piemērotu pavārti, kur noņēma, durkļus, un resnītis uzaicināja Sveiku soļot blakus.
— Droši vien tev gribas uzsmēķēt, vai ne? — viņš jautāja.
— Diezin vai . . .
Viņš gribēja sacīt: «Diezin vai tev dos uzsmēķēt pirms pakāršanas,» — taču aprāvās, saprazdams, ka tas ir netaktiski.
Visi aizsmēķēja, un Sveika pavadoņi sāka viņam stāstīt par savām ģimenēm Kralovobradecas apvidū, par sievām, bērniem, stūrīti zemes, vienīgo govi.
— Man slāpst, — Sveiks ierunājās.
Garais un resnītis saskatījās.
— Viens kraukšķis noderētu gan, — mazais sacīja, nojau- tis, ka garajam nav iebildumu, — bet tikai tādā vietā, kur uz mums pārāk nebolītu acis.
— Iesim uz «Kukliku», — Sveiks ieteica, — tur šautenes var nolikt virtuvē. Traktiernieks Serabona ir sokols, no tā nav ko baidīties. Tur spēlē vijoli un harmonikas, tur iegriežas ielas skuķi un cita godīga publika, ko nelaiž iekšā «repre- zentjakā»
Garais ar resnīti vēlreiz saskatījās, un tad garais noteica:
— Labi, iegriezīsimies, līdz Karlinam vēl tālu.
Pa ceļam Sveiks stāstīja dažādas anekdotes, un «Kuklikā» viņi ieradās jautrā omā. Šautenes atstāja virtuvē, kā Sveiks bija ieteicis, un paši iegāja zālē, kur vijole un harmonikas piepildīja visu telpu ar iecienītās dziesmas skaņām:
Pankracā, tur kalna galā, Slaidu liepu alejā . ,.
Daudz pieredzējušam jauneklim ar nevainojamu matu šķirtni sēdēja klēpī jaunkundze un dziedāja iesmakušā balsī:
Bij meitiņa man sarunāta, Bet tagad cits pie sāniem tai …
Pie kāda galda snauda piedzēries sardīņu pārdevējs. Laiku pa laikam viņš pamodās, uzsita ar dūri pa galdu, nomurmināja: «Nekas nebūs!» —un snauda tālāk. Aiz biljarda pie spoguļa sēdēja trīs daiļavas un nedeva miera kādam dzelzceļa konduktoram, saukdamas:
— Jaunskungs, pacienājiet ar vermutu!
Blakus muzikantiem divi vīrieši strīdējās par kādu Mar- ženku. Viens sacījās redzējis pats savām acīm, ka viņu vakar notvērusi patruļa, bet otrs apgalvoja, ka viņa aizgājusi ar kādu kareivi izgulēties uz «Valša» hoteli.
Pie pašām durvīm privāto pūlītī sēdēja kāds kareivis un stāstīja, kā viņu Serbijā ievainojuši. Viņam bija pārsieta roka
un kabatas pilnas cigaretēm, ko sarunu biedri bija sadevuši. Kareivis atkārtoja vienā laidā, ka nevarot vairs dzert, bet kāds plikpauris večuks viņu nemitīgi skubināja:
— Dzeriet taču, zaldātiņ, kas zina, vai vēl kādreiz iznāks te sēdēt. Vai negribat, lai kaut ko uzspēlē? Varbūt «Bāra bērnu»?
Tā bija plikpaura iemīļotā dziesma, un, kad pēc mirkļa vijole ar harmonikām sāka gaudot «Bāra bērnu», viņam saskrēja asaras acīs un viņš čērkstošā balsī vilka līdzi:
Līdzko prātiņā pieņēmās, Tik par māmiņu taujājās, Tik par māmiņu taujājās . ..
No otra galda atskanēja:
— Iesāliet to! Brauciet uz balta poda! Pakarieties ar visu savu «Bāra bērnu»!
Un, izspēlējot pēdējo trumpi, naidīgais galds sāka dziedāt:
Ak, šķirties, sirds to jūt, Ak, šķirties ir tik grūt!
— Franta! — viņi sauca ievainoto kareivi, kad beidza «šķiršanos», pārklieguši «Bāra bērnu». — Met viņus pie malas un nāc pie mums! Spļauj viņiem virsū un padod mums kādu cigareti! Pietiek viņiem laiku kavēt, ērms tāds!
Sveiks un viņa pavadoņi vēroja visu ar lielu ziņkāri.
Sveiks, kas te bieži bija pavadījis laiku pirms kara, sāka pārcilāt atmiņas, kā te mēdzis izdarīt kontroli policijas komisārs Drašners, kā ielasmeitas, kaut arī baidījušās no viņa, sacerējušas dziesmiņu un dziedājušas korī:
Drašners visiem drebēt liek, Nikns un bargs pārlieku, Bet Maržena, kad piedzeras, Nebīstas nenieka …
Tieši tobrīd ienācis Drašners ar saviem pavadoņiem, bargs un nepielūdzams. Licies, it kā mednieks iešāvis irbju barā: visi saskrējuši vienā pūlī. Arī Sveiks neizgājis sveikā, jo, kad Drašners prasījis, lai uzrāda dokumentus, atbildējis: «Bet vai jums ir policijas pārvaldes atļauja?» Sveiks atcerējās arī kādu dzejnieku, kas te vienmēr sēdējis zem spoguļa un «Kuklika»
troksnī, harmonikas čīgās un dzērāju klaigās sacerējis dzejoļus un lasījis tos ielasmeitām priekšā.
Protams, Sveika pavadoņiem nekādu tamlīdzīgu atmiņu nebija. Viņiem viss te šķita jauns un sāka tīri labi patikt. Pirmais, kas iejutās šai atmosfērā, bija mazais resnītis, jo šā tipa cilvēkiem bez optimisma piemīt vēl tieksme uz epikureismu. Garais vēl brīdi cīnījās ar sevi, taču, pazaudējis skepsi, pamazām pazaudēja arī apdomību un pēdējās saprāta paliekas.
— Es iešu padejot, — viņš sacīja pēc piektā alus kausa, ieraudzījis, ka pāri sāk dejot «šlapaku»
Resnītis pilnīgi nodevās dzīves priekiem. Viņam blakus bija apsēdusies kāda jaunkundze, kas runāja visādas neķītrības, un viņam acis spīdēja vien.
Sveiks dzēra. Garais beidza dejot un kopā ar savu partneri atsēdās pie galda. Pēc tam viņi dziedāja, dejoja, nemitīgi dzēra un ķerstījās ap savām kaimiņienēm. Un šai pērkamās mīlestības, nikotīna un alkohola atmosfērā visam pāri neredzams lidinājās senais lozungs: «Pēc mums kaut vai grēku plūdi!»
Pēc pusdienām pie viņiem piesēdās kāds kareivis un piedāvājās par piecām kronām pagādāt flegmonu un asins saindēšanos. Viņam esot līdzi injekcijas šļirce, un viņš iešļircinā- šot kājā vai rokā petroleju. Viņi nogulēšot vismaz divus mēnešus, bet, ja brūci slapināšot ar siekalām, tad pat pusgadu, un beidzot viņus pilnīgi atbrīvošot no karaklausības.
Garais, jau pilnīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru, iegāja kareivim līdzi atejā, lai iešļircinātu kājā petroleju.
Metās jau vakars, un Sveiks ierosināja doties pie feldkurata, bet mazais resnis, kam mēle vairs lāgā neklausīja, pierunāja Sveiku vēl uzkavēties. Arī garajam likās, ka feldkurats nekur neaizbēgs. Tomēr Sveikam «Kuklikā» bija jau apnicis, un viņš piedraudēja, ka dosies ceļā viens.
Visi izgāja ārā, bet Sveikam vajadzēja apsolīt, ka vēl kaut kur iegriezīsies.
Aiz «Florences» viņi iegāja mazā kafejnīcā, kur resnītis pārdeva savu sudraba pulksteni, lai varētu turpināt uzdzīvi.
No šejienes Sveiks jau veda viņus zem rokas. Tas viņam sagādāja lielas grūtības. Pavadoņiem kājas ļodzījās, bet prāts nesās vēl uz iedzeršanu. Resnītis gandrīz vai pazaudēja feld-
kuratam nododamo aploksni, un Sveikam vajadzēja nest to pašam. Katru reizi, kad pretī nāca virsnieks vai kāda cita priekšniecība, Sveikam vajadzēja brīdināt savus pavadoņus. Ar pārcilvēciskām pūlēm viņš beidzot aizvilka tos līdz Kralo- vas prospektam, kur dzīvoja feldkurats.
Sveiks pats uzsprauda uz pavadoņu šautenēm durkļus un ar dunkām zem ribām piespieda, lai pavadoņi ved viņu, nevis viņš tos.
Pirmajā stāvā, kur vizitkarte pie durvīm vēstīja — «Oto Kacs, feldkurats», viņiem atvēra durvis kāds kareivis. Istabā skanēja balsis, pudeļu un glāžu šķindoņa.
— Wir — melden — gehorsamst… Herr .. . Feldkurat… — garais ar pūlēm izšļupstēja salutēdams, — ein — Paket — und ein Mann gebracht. [35]
— Lieniet iekšā! — kareivis teica. — Kur jūs tā esat piesūkušies? Feldkurata kungs tāpat… — Un kareivis nospļāvās.
Viņš paņēma aploksni un iegāja istabā. Atnācēji ilgi gaidīja, kamēr durvis atvērās un pa tām priekšnamā nevis ienāca, bet ielidoja feldkurats. Viņš bija nometis svārkus un turēja rokā cigāru.
— Ā, jūs esat klāt, — viņš uzrunāja Sveiku, — jūs esat atvests. Vai jums nav sērkociņu?
. — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka nav.
. — Ē . . . bet kāpēc jums nav sērkociņu? Katram kareivim nepieciešami sērkociņi, lai viņš varētu piedāvāt uguni. Kareivis, kam nav sērkociņu, ir . . . Nu, kas viņš ir?
— Padevīgi ziņoju, ka tas ir kareivis bez sērkociņiem, — Sveiks atbildēja.
— Pilnīgi pareizi, viņš ir bez sērkociņiem un nevar nevienam piedāvāt uguni. Tas nu būtu viens, bet tagad otrs. Vai kājas jums nesmird?
— Padevīgi ziņoju, ka nesmird.
— Tā. Tas būtu otrais. Un nu trešais. Vai degvīnu dzerat?
— Padevīgi ziņoju, ka degvīnu nedzeru, dzeru tikai rumu.
v — Labi. Un nu paskatieties uz šo kareivi! Es viņu patapināju uz šo dienu 110 virsleitnanta Feldhubera, tas ir viņa kalpotājs. Viņš nedzer neko, viņš ir at-at-turībnieks un tāpēc dosies ar kaujas rotu uz fronti. Tā-tāpēc, ka tādu cilvēku es nevaru lietot. Tas nav kalpotājs, tas ir teļš. Tas arī dzer tikai ūdeni un mauro kā vērsis.
— Tu-tu atturībnieks! — viņš uzrunāja kareivi. — K-kā tev nav kauna, plenci! Dabūsi pa purnu!
Tad feldkurats pamanīja kareivjus, kas bija atveduši Šveiku un, kaut gan visiem spēkiem pūlējās turēties taisni, tomēr līgojās, velti balstīdamies uz šautenēm.
— Jūs esat p-piedzērušies, — feldkurats sacīja, — piedzērušies, pildot dienesta pienākumus, tāpēc es likšu jūs iespundēt. Šveik, atņemiet viņiem šautenes, ievediet virtuvē un ap- sargiet tik ilgi, kamēr es sazvanīšos ar kazarmām, lai sūta pēc viņiem patruļu!
Tā pilnīgi piepildījās Napoleona vārdi, ka «karā situācijā mainās ik mirkli»: no rīta abi kareivji veda Šveiku, piesprauduši durkļus, un baidījās, ka. tikai viņš neaizbēg, bet tagad Sveiks aizveda viņus uz paredzēto vietu un pats dabūja viņus apsargāt. Sākumā viņi lāgā nespēja, aptvert notikušo pārmaiņu un atjēdzās tikai tad, kad sēdēja virtuvē un Sveiks nostājās pie durvīm ar šauteni un uzspraustu durkli.
— Es gribētu kaut ko iedzert, — nopūtās mazais optimists.
Garajam uzbruka skepses lēkme. Viņš izsacījās, ka tas viss
esot zemiska nodevība, un skaļi apvainoja Šveiku, kas viņus novedis tādā stāvoklī. Viņš pārmeta Sveikam, ka tas esot stāstījis, it kā to rīt pakāršot, bet nu izrādoties, ka tiklab pakāršana, kā grēksūdze esot viena vienīga krāpšana.
— Mēs bijām ēzeļi! — garais brēca.
Noklausījies apvainojumus, Sveiks beidzot noteica:
— Tagad jūs vismaz redzat, ka karš nav nekāds medus pods. Es pildu savu pienākumu. Es iekritu gluži tāpat kā jūs, bet man, kā mēdz teikt, šoreiz uzsmaidīja laime.
— Es gribētu kaut ko iedzert, — optimists izmisis atkārtoja.
Garais piecēlās un grīļodamies tuvojās durvīm.
— Laid mūs uz mājām! — viņš sacīja Sveikam. — Nedzen velnu, draugs!
— Vācies prom, — Sveiks atbildēja, — man vajag jūs apsargāt. Tagad mēs neesam pazīstami.
Durvīs parādījās feldkurats:
— Es-es nevaru sazvanīt tās sasodītās kazarmas. Ejiet uz mājām un liec-ciet aiz auss, ka, p-pildot dienesta pienākumus, pietempties ne-nedrīkst. Marš!
Feldkurata kungam par godu jāteic, ka viņš nemaz nebija zvanījis uz kazarmām, jo viņa dzīvoklī nebija tālruņa, viņš bija runājis elektriskajā galda spuldzē.
2.
Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurata Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmicha kalpotājs un uzaicināja Sveiku pievākt feldkuratu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Sveikam, ka feldkurats sastrīdējies ar virsleitnantu Helmichu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurats esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmichs arī esot piedzēries, izsviedis feldkuratu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Sveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkuratu. Tas nodīcās un atvēra acis. Sveiks salutēja un sacīja:
— Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurata kungs!
— Kas . . . jums te . . . vajadzīgs?
— Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurata kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
— Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
— Uz jūsu dzīvokli, feldkurata kungs.
— Un kāpēc man jāiet uz dzīvokli — vai tad es neesmu savā dzīvoklī?
Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka jūs atrodaties uz kāpnēm svešā mājā.
— Un kā — kā es te esmu nokļuvis?
— Padevīgi ziņoju, ka jūs bijāt viesos.
— Vie-viesos . .. Vie-viesos es-es neb-biju. Tur jūs . . . m-maldāties .. .
Sveiks nostatīja feldkuratu uz kājām un pieslēja viņu pie sienas. Feldkurats svārstījās no vienas puses uz otru, zvēlās virsū Sveikam un daudzināja, muļķīgi smīnot:
— Es kritīšu.
Beidzot Sveikam izdevās piespiest feldkuratu pie sienas, bet tas šai jaunajā stāvoklī sāka atkal snaust.
Sveiks viņu pamodināja.
— Ko jūs vēlaties? — feldkurats jautāja, veltīgi mēģinādams nošļūkt zemē gar sienu un nosēsties uz grīdas. — Kas jūs tāds esat?
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka esmu jūsu kalpotājs, — Sveiks atbildēja, atkal piesliedams feldkuratu pie sienas.
— Nav man nekādu kalpotāju, — feldkurats ar pūlēm izrunāja., atkal mēģinādams uzzvelties Sveikam virsū, — un es neesmu nekāds feldkurats. Es esmu cūka, — viņš piebilda dzērāja vaļsirdībā. — Laidiet mani vaļā, kungs, es jūs nepazīstu!
īsā cīņa beidzās ar pilnīgu Sveika uzvaru, ko viņš izmantoja tā, ka novilka feldkuratu pa kāpnēm zemē priekšnamā; tur feldkurats tomēr sāka izrādīt pretestību, nevēlēdamies, lai viņu izmet uz ielas.
— Es jūs nepazīstu, kungs, — viņš atkārtoja, lauzdamies ar Sveiku. — Vai jūs pazīstat Oto Kacu? Tas esmu es.
— Es esmu apmeklējis arebibiskapu! — viņš klaigāja, tvarstīdamies gar priekšnama durvīm. — Pats Vatikans par mani interesējas. Vai jūs saprotat?!
Sveiks atmeta visus «padevīgi ziņoju» un sāka runāt ar feldkuratu pavisam familiari.
— Laid vaļā rokas, — viņš sacīja, — citādi likšu pa bildi. Iesim mājās — un miers. Muti ciet!
Feldkurats palaida durvis vaļā un uzgāzās virsū Sveikam:
— Tad iesim kaut kur, bet pie «Suchiem» 1 gan ne, tur es esmu ietaisījis parādus.
Sveiks izgrūda feldkuratu no priekšnama un vilka viņu pa ielu uz mājām.
— Kas tas par lielkungu? — ieinteresējās kāds ziņkārais uz ielas.
—• Tas ir mans brālis,—Sveiks paskaidroja.—Dabūjis atvaļinājumu un atbraucis mani apciemot, bet aiz priekiem sametis pavairāk pa lampu — nebija domājis sastapt mani dzīvu.
Izdzirdējis pēdējos vārdus, feldkurats notrallināja kādu galīgi sagrozītu operetes motivu un uzsauca garāmgājējiem:
— Kas no jums miris, lai trīs dienu laikā ierodas korpusa štābā, ka var iesvaidīt viņa miesas, — un apklusa, pūlēdamies nokrist ar degunu uz ietves.
Sveiks, paķēris feldkuratu zem padusēm, vilka viņu tālāk. Izstiepis galvu uz priekšu un šļūkādams kājas kā kaķis ar pārlauztu mugurkaulu, feldkurats murmināja zem duguna:
—■ Dominus vobiscum, et cum spiritu tuo. Dominus vo- biscum … 2
Pie ormaņu piestātnes Sveiks atsēdināja feldkuratu uz ietves, bet pats aizgāja pie ormaņiem, lai nolīgtu par braukšanu. Kāds ormanis paziņoja, ka ļoti labi pazīstot šo kungu, jo esot viņu jau vienreiz vedis un otrreiz nedomājot to darīt.
— Pievēma man visus ratus, — viņš skaidri un gaiši pateica, — un vēl nesamaksāja par vedumu. Es viņu vadāju divas stundas, kamēr viņš atrada savas mājas. Tikai pēc nedēļas, kad biju sagājis pie viņa jau trīs reizes, dabūju par visu piecas kronas.
Beidzot pēc ilgas tielēšanās kāds ormanis uzņēmās aizvest feldkuratu uz mājām.
Sveiks atgriezās pie aizmigušā feldkurata, kuram kāds bija noņēmis no galvas un aiznesis melno katliņu (feldkurats parasti staigāja privātās drēbēs). Sveiks uzmodināja viņu un ar ormaņa palīdzību iedabūja slēgtajos ratos. Feldkurats iegrima galīgā stulbumā. Viņš noturēja Šveiku par 75. kājnieku pulka pulkvedi Justu un vairākas reizes atkārtoja:
— Nedusmojies, draugs, ka uzrunāju tevi ar «tu». Es esmu cūka.
1 Restorāns Prāgā.
2 Dievs lai ir ar jums un ar tavu garu (lat.).
Brīdi likās, ka no ratu kratīšanās uz bruģa viņam sāk ataust saprāts. Viņš nosēdās taisni un sāka dziedāt kādu nepazīstamu dziesmu. Iespējams, ka viņš pats to bija sacerējis.
Man mūžam prātā tie zelta laiki,
Kad mani klēpī auklēja.
Tad mitām mēs tais jaukās dienās
Pie Domažlices Merklinā.
Tomēr pēc mirkļa viņš atkal neko vairs neaptvēra un, pieliecies Sveikam klāt, aci piemiedzis, jautāja:
— Kā jums šodien klājas, godātā kundze? Vai brauksiet kaut kur uz vasarnīcu?
Viņam acīs viss divkāršojās, un viņš apvaicājās, rādīdams ar pirkstu uz Sveiku:
—■ Vai jums jau ir tik liels dēls?
— Sēdi rāms! — Sveiks uzbrēca, kad feldkurats gribēja nostāties uz sēdekļa ar kājām. — Es tevi pieradināšu pie kārtības!
Feldkurats apklusa un raudzījās apkārt šaurām cūkas ačelēm, nesaprazdams, kas ar viņu notiek. Pēc mirkļa viņam atkal sajuka visi jēdzieni, un viņš žēlā balsī uzrunāja Šveiku:
— Kundze, ielaidiet mani pirmajā klasē! 1 — un mēģināja nolaist bikses.
— Tūliņ pogā ciet, cūka! — Sveiks uzkliedza. — Tā jau visi ormaņi tevi pazīst no tās apvemšanās reizes, un nu tu vēl tā gribi uzvesties. Nedomā, ka atkal varēsi palikt parādā!
Feldkurats grūtsirdīgi atspieda galvu rokās un sāka dziedāt:
Nevienas sirds^ kas mani mīlē . . .
Tūliņ viņš pārtrauca dziesmu un piebilda:
— Entschuldigen Sie, lieber Kamerad, Sie sind ein Trottel! Ich kann singen, was ich will! [36]
Viņš laikam bija iedomājies uzsvilpot kādu melodiju, bet tās vietā viņam izlauzās tik varens «tprr!», ka zirgs uz vietas apstājās.
Kad pēc Sveika rīkojuma ormanis turpināja ceļu, feldkurats mēģināja aizsmēķēt tukšo iemuti.
— Nevar aizdedzināt, — viņš izmisis gaudās, kad bija izlietojis visu sērkociņu kārbiņu, — jūs man pūšat sērkociņu nost.
Taču viņš tūliņ nozaudēja sarunas pavedienu un sāka smieties:
— Tavu joku, mēs esam vieni paši tramvajā, vai ne, kolēģa kungs?
Viņš sāka pārmeklēt kabatas.
— Es esmu nozaudējis biļeti! — viņš iebrēcās. —Pieturiet, man jāatrod biļete!
Bet tad rezignēti atmeta ar roku:
— Lai brauc vien . . .
Un pēkšņi sāka muldēt:
— Visbiežāk gadās .. . Jā, viss kārtībā . . . Visos gadījumos . . . Jūs maldāties . . . Trešajā stāvā? . . . Tukšas izrunas . . . Nevis par mani, bet par jums, cienītā kundze … Rēķinu . . . Man bija tase melnas kafijas . . .
Laizdamies snaudā, viņš sāka ķildoties ar kādu iedomātu ienaidnieku, kas it kā neļaujot viņam sēdēt restorānā pie loga. Tad viņam ienāca prātā, ka viņš atrodas vilcienā, un, izliecies ārā, viņš kliedza čechiski un vāciski, ka skanēja vien:
— Nimburka, pārsēšanās!
Sveiks ar varu atvilka viņu atpakaļ, un feldkurats, aizmirsis vilcienu, sāka atdarināt visādu dzīvnieku un putnu balsis. Visilgāk viņš atdarināja gaili, un viņa «kikerikī» triumfējoši skanēja no ratiem.
Labu brīdi viņš bija visai rosīgs un nemierīgs: mēģināja izlēkt no ratiem, aizskāra garāmgājējus, saukādams tos par huligāniem, izsvieda uz ielas kabatas lakatu un pieprasīja apturēt zirgu, jo viņš esot pazaudējis bagažu. Tad viņš sāka stāstīt:
— Budejovicē dzīvoja kāds bundzinieks. Viņš apprecējās un pēc gada nomira. — Viņš skaļi iesmējās. — Vai nav laba anekdote?
Visu šo laiku Sveiks izturējās pret feldkuratu ar nesaudzīgu stingrību. Līdzko feldkurats mēģināja izdarīt kādu triku — izlēkt no ratiem vai atlauzt sēdekli, Sveiks grūda viņam ribās dunku pēc dunkas, ar ko feldkurats savā trulumā samierinājās. Tikai reizi viņš mēģināja sadumpoties un izlēkt no ratiem, paziņodams, ka tālāk nebraukšot, jo viņi nebraucot uz Budejovici, bet uz Podmokliem, taču Sveiks mirklī likvidēja dumpi un piespieda feldkuratu atgriezties agrākajā stāvoklī, uzmanīdams, lai viņš neaizmieg. Vispieklājīgākais izteiciens, ko Sveiks šai gadījumā lietoja, skanēja:
— Neguli, sprāgoņa!
Feldkuratam uzbruka grūtsirdības lēkme, un viņš, liedams asaras, taujāja, vai Sveikam arī bijusi māte.
— Ļautiņi mīļie, es esmu gluži viens šai pasaulē! — feldkurats vaimanāja. — Nepametiet mani postā!
— Nedari man kaunu, — Sveiks viņu bāra, — rimsties, citādi visi domās, ka tu esi pieklūgājies.
— Es nekā neesmu dzēris, draugs, — feldkurats apgalvoja, — es esmu pavisam skaidrā prātā.
Pēkšņi viņš piecēlās ratos un salutēja:
— Ich melde gehorsamst, Herr Oberst, ich bin besoffen! 1 Es esmu sivēns, — viņš atkārtoja reizes desmit izmisīgā, bezcerīgā vaļsirdībā.
Un, pievērsies Sveikam, diedelēja:
— Metiet mani ārā no automobiļa! Kāpēc jūs vedat mani līdz?
Beidzot viņš atkal apsēdās un sāka murmināt:
— Skat, loki ap mēnesi rodas.. . Vai jūs ticat dvēseles nemirstībai, kapteiņa kungs? . . . Vai zirgs var nokļūt debesu valstībā?
Viņš sāka skaļi smieties, bet tad sadrūma un, apatiski raudzīdamies Sveikā, ierunājās:
— Atļaujiet, mans kungs, es jūs kaut kur esmu redzējis. Vai tas nebija Vīnē? Es jūs atceros no seminārā laikiem.
Brīdi viņš izklaidējās, deklamējot latiņu vārsmas:
— Aurea prima sata est aetas, que vindice nullo …2
— Tālāk nekas nesanāk, — viņš sacīja. — Metiet mani laukā! Kāpēc jūs negribat mest mani laukā? Man nekas nenotiks. — Un apņēmīgi paziņoja: — Es gribu nokrist uz deguna.
— Kungs, — viņš atkal turpināja lūdzēja balsī, — dārgais draugs, cērtiet man kādu pliķi!
— Vienu vai vairākus? — Sveiks apvaicājās.
— Divus.
— Lai notiek!
Feldkurats skaļi skaitīja pliķus un rādīja svētlaimīgu seju.
1 Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka esmu piedzēries! (Vāc.)
2 Citāts no Ovidija «Metamorfozēm»: «Zelta laikmets bija pirmais, kas iesēts . ..»
— Tas nāk par labu, — viņš sacīja, — tas palīdz gremošanai. Tagad cērtiet man vienu pliķi pa ģīmi! Sirsnīgs paldies, — viņš noteica, kad Sveiks steigšus izpildīja viņa vēlēšanos, — es esmu pilnīgi apmierināts. Un nu, lūdzu, pārplēsiet man vesti!
Viņš izsacīja visdažādākās vēlēšanās. Viņam gribējās, lai Sveiks viņam izmežģī kāju, mazliet pažņaudz, apgriež nagus, izrauj priekšzobus. Tad viņā pamodās ilgas pēc moceklības, un viņš lūdzās, lai Sveiks noraujot viņam galvu, iebāžot maisā un iemetot Vltavā.
— Man labi piestāvētu zvaigznītes ap galvu, — vismaz kādas desmit,[37] — viņš jūsmīgi sacīja.
Tad viņš sāka runāt par zirgu sacīkstēm, drīz vien pievērsās baletam, bet arī pie tā ilgi nekavējās.
— Vai jūs dejojat čardašu? — viņš jautāja Sveikam. — Varbūt «lāču deju»? Šitā te . . .
Viņš gribēja palēkties, bet uzkrita virsū Sveikam, kas viņu iedunkāja un apsēdināja.
— Es kaut ko gribu! — feldkurats brēca. — Es tikai pats nezinu, ko. Vai jūs nezināt?
Viņš nokāra galvu dziļā rezignācijā.
— Kas man par daļu, ko es gribu? — viņš pēkšņi nopietni ieteicās. — Un arī jums, mans kungs, nav par to nekādas daļas. Es jūs nepazīstu. Kā jūs iedrošināties tā skatīties uz mani? Vai jūs protat paukoties?
Viņam uznāca cīņas kāre, un viņš mēģināja nogrūst Sveiku no sēdekļa. Kad Sveiks bija viņu savaldījis, bez kautrēšanās likdams sajust savu fizisko pārākumu, feldkurats jautāja:
— Kas šodien ir: pirmdiena vai piektdiena?
Tāpat viņu interesēja, vai tagad ir decembris vai jūnijs, un vispār viņš parādīja lielas spējas visdažādāko jautājumu uzdošanā:
— Vai jūs esat precējies? Vai jums garšo gorgonzola[38]? Vai jums mājās ir blaktis? Kā jums klājas? Vai jūsu sunim ir bijis suņu mēris?
Vaļsirdības lēkmē viņš sāka stāstīt, ka esot parādā par jā- jamzābakiem, pātagu un segliem un ka pirms dažiem gadiem saslimis ar triperi, ko ārstējis ar kalija hipermanganatu.
— Nekam citam neatlika laika un arī prātā nenāca, — viņš turpināja žagodamies. — Varbūt jums tas liksies rūgts piedzīvojums, bet — ik! — sakiet, ko man darīt? Ik! To jums vajadzēs man piedot. Par termosiem, — viņš runāja tālāk, aizmirsis, ko nupat sacījis, — sauc traukus, kas saglabā ēdienus un dzērienus to sākotnējā temperatūrā, Kā jūs domājat, kolēģi, kura kāršu spēle godīgāka: «acīte» vai «divdesmit viens»? Nudien, es tevi esmu kaut kur redzējis! —viņš izsaucās, apkampdams Sveiku un cenzdamies nosiekalotām lūpām noskūpstīt viņa vaigu. — Mēs esam reizē gājuši skolā. Tu manu labo zēn! — viņš maigi uzrunāja savu kāju un glāstīja to. — Kā tu esi izaudzis pa to laiku, kamēr neesam redzējušies! Šis sastapšanās prieks atsver visas pārlaistās ciešanas.
Viņu pārņēma dzejisks noskaņojums, un viņš sāka runāt par laimīgu radījumu un kvēlu siržu atgriešanos saules spožumā. Tad viņš nometās ceļos un sāka skaitīt: «Svētā dievmāte, priecājies!» — turklāt smiedamies pilnā kaklā.
Kad viņi apstājās, feldkuratu nekādi nedabūja laukā no ratiem.
— Mēs vēl neesam īstajā vietā! — viņš kliedza. — Palīgā! Mani grib nolaupīt! Man jābrauc tālāk!
Viņu vajadzēja vārda tiešā nozīmē izkacēt no ratiem kā vārītu gliemezi no vākiem. Uz mirkli pat šķita, ka viņu pārplēsīs uz pusēm, jo viņš bija aizķēries ar kājām aiz sēdekļa. Turklāt viņš skaļi smējās, ka apvedis visus ap stūri.
— Jūs mani pārplēsīsiet, kungi!
Viņu ar pūlēm uzvilka pa kāpnēm dzīvoklī un tur kā maisu nometa uz dīvana. Feldkurats paziņoja, ka nemaksāšot par automobili, jo neesot to pasūtījis, un pagāja vismaz stundas ceturksnis, kamēr viņam ieskaidroja, ka tie bijuši rati. Taču arī tad viņš atsacījās maksāt, apgalvodams, ka braucot tikai karietē.
— Jūs gribat mani piešmaukt, — viņš zīmīgi meta ar acīm Sveikam un ormanim, — mēs taču nācām kājām.
Pēkšņi augstsirdības uzplūdos viņš pasvieda ormanim savu maku:
— Ņem visu! Ich kann bezahlen! [39] Lieks kreiceris man neko nenozīmē.
Pareizāk būtu sacīt, ka trīsdesmit seši kreiceri viņam neko nenozīmē, jo makā vairāk naudas nebija. Par laimi ormanis ķērās pie pamatīgas izkratīšanas, jau pieminēdams par pļaukām.
— Krauj vien! — feldkurats viņu skubināja. — Vai tu domā, ka es neizturēšu? Piecas pļaukas izturēšu katrā laikā.
Feldkurata vestē ormanis atrada piecnieku. Viņš aizgāja, lādēdams savu likteni un feldkuratu, kas viņu par tik mazu maksu tik ilgi aizkavējis.
Feldkurats laidās miegā gausi, jo viņam nedeva miera visvisādi plāni. Viņam gribējās ķerties pie visādiem darbiem: spēlēt klavieres, apmeklēt dejas stundas un beidzot uzcept kādu zivtiņu.
Tad feldkurats apsolīja ieprecināt Sveikam savu māsu, kaut gan viņam tādas nemaz nebija. Beidzot viņš izsacīja vēlēšanos, lai viņu aiznesot uz gultu, un iemiga, paziņodams, ka viņam gribētos, lai viņu atzītu par cilvēku, proti, par tādu radījumu, kam vienāda vērtība ar cūku.