Kad Sveiks no rīta iegāja feldkurata istabā, viņš atrada to guļam uz dīvana un sasprindzināti pārdomājam, kā viņu varējuši tā apliet, ka viņa bikses pielipušas pie ādas dīvana.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Sveiks sacīja, — ka jūs nakti . ..
Viņš dažos vārdos paskaidroja feldkuratam, cik dziļi tas maldās, domādams, ka to kāds cits aplējis. Feldkurats bija pamodies ar neparasti smagu galvu un jutās nelabā omā.
— Nevaru atcerēties, kā no gultas esmu nokļuvis uz dīvana, — viņš sacīja.
— Gultā jūs nemaz nebijāt. Tiklīdz pārbraucām, tā es jūs noguldīju uz dīvana, jo tālāk aizvilkt nebija iespējams.
— Un ko es esmu ievārījis? Vai vispār neesmu neko ievārījis? Vai nebiju piedzēries?
— Bet kā lūks, — Sveiks atbildēja. — Jūs bijāt pilns kā zeķe, feldkurata kungs, jums jau bija uznācis tāds neliels delīrijs. Es domāju, ka jūs jutīsieties labāk, ja pārģērbsieties un nomazgāsieties.
Man tā šķiet, ka es būtu piekauts, — feldkurats sūdzējās, — un man traki slāpst. Vai es vakar netiku kāvies?
— Tik ļauni gluži vēl nebija, feldkurata kungs. Un tās slāpes ir vakardienas slāpju sekas. No slāpēm tik drīz vaļā vis netiek. Es pazinu kādu galdnieku, tas pirmo reizi piedzērās vecgada vakarā 1910. gadā, un pirmā janvara rītā viņam bija tādas slāpes un tik nelaba dūša, ka viņš nopirka siļķi un sāka dzert no jauna, un tā viņš dara tagad katru dienu jau četrus gadus no vietas, un neviens viņam nevar līdzēt, jo viņš jau sestdien nopērk siļķes visai nedēļai. Tas ir īsts karuselis, kā teica kāds vecs feldfebelis 91. pulkā.
Feldkuratu mocīja drausmīgas paģiras, 'tāpēc viņš bija nomāktā garastāvoklī. Kas šobrīd dzirdētu viņa prātojumus, tas nemaz nešaubītos, ka nokļuvis Dr. Aleksandra Batjeka priekšlasījumā: «Pieteiksim karu uz dzīvību un nāvi alkohola dēmonam, kas noslepkavo mūsu krietnākos vīrus» vai lasa viņa grāmatu «Simts ētisku dzirksteļu», tiesa, ar maziem grozījumiem.
— Es vēl saprastu, ja cilvēks dzertu smalkus dzērienus, — feldkurats pukojās, — teiksim, araku, maraskino vai konjaku, bet es taču vakar dzēru kadiķogu degvīnu. Taisni brīnums, kā es to dabūju iekšā! Tik riebīga garša! Bijis vismaz ķiršu degvīns! Izdomā gan cilvēki visādas žurgas un dzer kā ūdeni. Tādam kadiķogu degvīnam nav ne krāsas, ne garšas, tas tik cērt rīklē. Un ja vēl būtu īsts kadiķogu destilats, kādu reiz dzēru Moravijā, bet tam vakarējam bija klāt koka spirts vai koka eļļa. Jūs taču dzirdat, kāds man aizsmakums. Degvīns ir inde, — viņš nolēma. — Degvīnam jābūt dabiskam, īstam, nevis kādai aukstā veidā gatavotai suslai, kā to taisa ebreji. Tas ir tāpat kā ar rumu. Labs rums ir retums. Būtu nu vēl pie rokas īstais riekstu degvīns, — viņš nopūtās, — tas man izdziedinātu iekšas. Tāds riekstu degvīns kā kapteinim Šnābela kungam Bruskā.
Viņš sāka pārmeklēt kabatas un ieskatījās naudas makā.
— Man ir tikai trīsdesmit seši kreiceri. Bet ja nu es pārdotu dīvānu? — viņš prātoja. — Kā jūs domājat? Vai gadīsies kāds pircējs? Saimniekam mēs pateiktu, ka aizdevām to kādam vai kāds mums to nozadzis. Nē, dīvāns lai paliek. Labak aizejiet pie kapteiņa Šnābela, lai viņš aizdod man simts kronu! Viņam vakar laimējās kāršu spēlē. Ja jums tur nekas neiznāks, tad ejiet uz Vršovices kazarmām pie virsleitnanta Mālera. Ja arī tur neizdodas, tad uz Hradčaniem pie kapteiņa Fišera. Sakiet visur, ka man jāpērk zirgam uzturs, bet naudu esmu nodzēris. Un, ja nu visi gali trūkst, tad ieķīlāsim klavieres, lai notiek kas notikdams. Es katram uzrakstīšu dažas rindiņas. Neļaujieties noraidīties! Sakiet visiem, ka man briesmīgi vajag, ka esmu gluži tukšā. Izdomājiet, ko gribat, tikai nenāciet atpakaļ tukšām rokām, tad es jūs aizsūtīšu uz fronti. Pavaicājiet kapteinim Snābelam, kur viņš pērk riekstu degvīnu, un paņemiet pāris pudeļu.
Sveiks izpildīja savu uzdevumu lieliski. Viņa vientiesība un godīgā seja nodrošināja viņa vārdiem pilnīgu uzticību Sveiks uzskatīja par izdevīgāku nestāstīt ne kapteinim Šnābelam, ne kapteinim Fišeram, ne virsleitnantam Māleram, ka feldkuratam jāmaksā par zirga uzturu, bet atbalstīja feldkurata lūgumu ar paskaidrojumu, ka feldkuratam jāmaksā alimenti Naudu viņš saņēma visur.
Kad viņš kā uzvarētājs atgriezās no savas ekspedicijas un parādīja trīs simti kronu, feldkurats, kas tikmēr bija pārģērbies un nomazgājies, bija ļoti pārsteigts.
— Es pie vienas reizes apstaigāju visus, — Sveiks pavēstīja, —; lai mums rīt vai parīt atkal nebūtu jāraizējas par naudu. Visur gāja tīri gludi, tikai kapteiņa Šnābela priekšā man vajadzēja mesties ceļos. īsts nezvērs! Bet kad es paskaidroju, ka mums jāmaksā alimenti . . .
— Alimenti?! — feldkurats šausmās atkārtoja.
— Nūja, ka alimenti, feldkurata kungs, atkāpšanās nauda skuķiem. Jūs taču pats teicāt, lai es ko izdomāju, un man cits nekas neiešāvās prātā. Mūsu pusē kāds kurpnieks maksāja alimentus pieciem skuķiem uzreiz. Viņš bija gluži izmisis un arī aizņēmās naudu, un katrs saprata, kas tas par kļūmīgu stāvokli. Visi tautāja, kas tas ir par skuķi, un es teicu, ka ļoti glīta un ka viņai vēl nav piecpadsmit gadu. Adresi arī prasīja.
— Smalku joku jūs esat izstrādājis, Sveik, — feldkurats nopūtās un sāka staigāt pa istabu. — Kauns un negods, — viņš čukstēja, tvarstīdams pieri. — Man tā sāp galva!
— Es viņiem iedevu kādas kurlas vecītes adresi mūsu ielā, — Sveiks paskaidroja. — Es gribēju visu izdarīt, kā nākas, jo pavēle ir pavēle. Es negribēju pieļaut, ka mani noraida, tāpēc vajadzēja ko izdomāt. Jā, priekšistabā gaida uz klavierēm. Es atvedu vīrus, kas tās nogādās uz lombardu, feldkurata kungs. Nemaz nebūs slikti, kad tās klavieres būs projām. Ij vieta atbrīvosies, ij nauda nāks klāt, — vismaz kādu laiku būs miers. Un, ja namsaimnieks prasīs, ko mēs gribam darīt ar klavierēm, tad es pateikšu, ka tām iekšā pārtrūkušas stīgas un mēs sūtām klavieres uz fabriku izlabot. To es jau pateicu sētniecei, lai viņa nebrīnās, kad klavieres nesīs laukā un kraus ratos. Dīvanam arī es dabūju pircēju. Tas ir mans paziņa, viņš uzpērk vecas mēbeles un pienāks pēcpusdienā. Pašlaik ādas dīvāniem laba cena.
— Un vairāk jūs nekā neesat izstrādājis, Sveik? — feldkurats izmisumā jautāja, aizvien vēl spiezdams rokas pie deniņiem.
' — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka es divu pudeļu vietā atnesu piecas pudeles tā riekstu degvīna, ko pērk kapteinis Snābels, lai mums būtu mazs krājums un allaž dzeramais pie rokas. Vai viņi var nākt pēc klavierēm? Citādi aizslēgs lombardu.
Feldkurats izmisis atmeta ar roku, un pēc mirkļa klavieres jau cēla ratos.
Atgriezies no lambarda, Sveiks atrada feldkuratu sēžam pie vaļējas degvīna pudeles un lamājamies, ka pusdienās viņam pasnieguši labi neizceptu šniceli. Feldkurats bija atkal «ietaisījis dūšu» un sāka stāstīt Sveikam, ka ar rītdienu sākšot jaunu dzīvi, jo alkohola lietošana esot zemisks materiālisms, bet cilvēkam vajagot dzīvot garīgu dzīvi.
Viņš filozofēja kādu pusstundu. Kad attaisīja trešo pudeli, ieradās vecu lietu uzpircējs. Feldkurats par lētu maksu pārdeva viņam dīvānu un centās piedabūt uzpircēju, lai tas paliekot aprunāties. Feldkurats bija ļoti sapīcis, kad uzpircējs atrunājās ar laika trūkumu, jo ejot pirkt naktsgaldiņu.
— žēl, ka man nav neviena naktsgaldiņa, — feldkurats sagrauzts noteica, — visu jau cilvēks nevar paredzēt.
Kad uzpircējs bija projām, feldkurats uzsāka draudzīgas sarunas ar Sveiku, izdzerot par abiem nākamo pudeli. Daļa sarunas bija veltīta feldkurata personīgajām attieksmēm pret sievietēm un kārtīm. Viņi sēdēja ilgi. Vakars pārsteidza abus joprojām draudzīgās sarunās.
Taču, naktij tuvojoties, situācijā mainījās. Feldkurats atgriezās vakardienas stāvoklī, noturēja Sveiku par citu personu un sāka viņu brīdināt:
— Projām vien neejiet! Jūs taču vēl atceraties to rudo kadetu no intendanturas?
Šī idile vilkās tik ilgi, līdz Sveiks pateica:
— Nu man pietiek; tagad tu līdīsi gultā un krāksi, vai saproti?
— Lienu, mīļais, lienu… kā lai nelienu, — feldkurats murkšķēja. — Vai atceries, kā kopā mācījāmies piektajā klasē un es tev gatavoju rakstu darbus grieķu valodā? Jums ir vasarnīcā Zbraslavā. Jūs varat braukt ar tvaikoni pa Vltavu. Vai jūs zināt, kas ir Vltava?
Sveiks piespieda viņu noaut kājas un izģērbties. Feldkurats paklausīja, sūdzēdamies neredzamiem klausītājiem.
— Redziet, mani kungi, — viņš uzrunāja skapi un gumij- koku, — kā mani radinieki izturas pret mani!
— Es neatzīstu nekādus radiniekus! — viņš pēkšņi izlēma, likdamies gultā. — Un, ja arī debess un zeme saceltos pret mani, es tomēr atteiktos no viņiem!
Un istabā atskanēja feldkurata krākšana.